All roads lead to Rome... vai ne? Roma ir viens no tiem galamērķiem, kas liekus komentārus neprasa.
Nevajag mānīties, neliela kartupeļu atkarība ir katra latvieša gēnos. Tas vienkārši ir tāds, kā mierinājums pēc grūtas dienas, ja sacepts krāsnī ar sviestu vai baudpilns ceļojums, ja pagatavots smalkā restorānā trifeļu kartupeļu biezenī.
Uz Telavivu es vēlējos doties jau ļoti sen. Bija ieplānots laiku atpakaļ, bet tad pasauli pāršalca vīrusa vilnis un biļetes tika “iesaldētas”. Nupat beidzot izdevās apciemot šo piekrastes pilsētu, kas saules apspīdēta ir gandrīz 300 dienas gadā, valdzina ar pludmalēm, nepiespiesto atmosfēru un, protams, ēdienu.
Šī burkānkūka ir nepārspējama - tā ir gana mitra, ne uzbāzīgi salda, krēms ir viegli atsvaidzinošs un viss kopā garšo lieliski. Šo desertu esmu gatavojusi daudzas reizes, un tā vienmēr garšo visiem viesiem.
Sešpadsmit stundas gaisā un tu nolaidies Meksikā. Tad 95 dienu gara dzīve, sākot no Jukatanas pussalas džungļiem, Karību jūras hipnotizējoši zilās krāsas pludmalēm (nav šaubu, ka “Tiffany” zilais tonis patiesībā pieder šai vietai) cauri kalniem uz mezkāla agaves laukiem Oahakā un cukurniedru plantācijām Čiapas reģionā, līdz pat Meksikas pašam kodolam - Mehiko - un tavā Meksikas piedzīvoto vietu kartē ir iezīmējies tāds kā smaidiņš.
Ja jūs brokastis ēdat tikai ceļojumos un svētkos, tad šīs receptes būs tieši jums. Manā ēdienkartē brokastis parādās arvien retāk, kaut agrāk tā bija mana mīļākā ēdienreize, kam veltīju visvairāk uzmanības.
Lieldienās esot jāēd olas, lai turpmāko gadu kukaiņi nemocītu, tā vēsta latviešu tautas ticējums. Un kurš gan var iedomāties Lieldienu galdu bez skaisti krāsotām olām. Skaisti sakrāsotas, paslēptas un sameklētas, izripinātas, sadauzītas un nu – kādam arī jāapēd.
Pamazām jau tiek ieņemts zemais starts olu krāsošanas maratonam. Čaklākie un apzinīgākie visu gadu ir cītīgi vākuši sīpolu mizas, tādi kā es, kuri visu dara pēdējā brīdī, jau pavisam drīz medīs tantiņas ar sīpolu mizu maisiņiem vietējā tirgū (un maksās par tiem neadekvāti dārgu cenu).
Pavasaris atnāk ne tikai ar pirmajiem saules stariem, bet arī ar avitaminozi. Mūsu ķermeņi tumšajos ziemas mēnešos ir izmocīti un noguruši. Tiem izmisīgi nepieciešama degviela vitamīnu veidā. Mikrozaļumi ir tieši tas, kas mūsu izvārgušajām miesām vajadzīgs. Sastāva ziņā tie ir īsti vitamīnu un mikroelementu supervaroņi, turklāt pavisam viegli izaudzējami mājās uz palodzes.
Gaidot Lieldienas, māja jau pamazām tiek izrotāta ar pūpoliem, pavasara ziedu kompozīcijām, Lieldienu dekoriem. Lieldienu brīvdienās mēs gatavojamies pārsteigt ģimeni un viesus ar īpašu pavasara galda klājumu, kas rotās svētku brokastu vai pusdienu galdu.
Lieldienu galds nav iedomājams bez pashas jeb Lieldienu saldā siera. Maiga, gaisīga, pati kūst uz mēles…. Jā, tieši tāda ir šī pasha. Vienaldzīgo pavisam noteikti nebūs. Pagatavo vairāk, jo šis kārums no galda pazūd ātri.
Šis sacepums būs lieliski piemērots brokastīm, bet tas noteikti var kalpot arī kā ideja ātrām un sātīgām pusdienām vai vakariņām.
Noteikti šī ir mana mīļākā zupa, kaut arī zupas gatavoju salīdzinoši reti, bet šai konkurentu nav. Tā ir sildoša un sātīga un lutina ar savu bagātīgo garšu buķeti.
