arrow_downwardVakara Ziņas

Anekdotes sagatavotas no žurnāla "Vakara Ziņas".

Pašu mazāko un separātiskāko Latvijas novadu – Varakļānu novadu, kurš vienīgais nepakļāvās reģionālajai reformai un saglabāja savu neatkarību, iespējams, no visiem politiskajiem reformu vējiem sargā kāds augstāks spēks. Un tas varētu būt karakalps Viktors, par kuru ir gaužām maz ziņu. Līdz pat nesenam laikam pat īsti nebija zināms, kā šis Viktors kļuvis par Varakļānu patronu, bet pirms pāris gadiem skaidrību par to ieviesa Dānijas Nacionālā muzeja pētniece Ruta Sardženta Noisa

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Latvijai atgūstot neatkarību, pirmais ģenerālprokurora amatā strādāja Jānis Skrastiņš (1949–2021). 1990. gada 26. septembrī viņu šajā atbildīgajā amatā apstiprināja Augstākā Padome. Tas notika brīdī, kad vienlaikus darbojās divas prokuratūras: vēl pastāvošā Latvijas PSR prokuratūra un jaundibinātā Latvijas Republikas ģenerālprokuratūra, un tajā laikā abas atradās vienā ēkā Raiņa bulvārī 9. Ir vērts piebilst, ka 1990. gada rudenī otras minētās darbu ļoti nopietni traucēja omonieši, kuri dežurēja prokuratūras ēkā, no rītiem sagaidot jaunās prokuratūras darbiniekus, bez pilnvarojuma pārmeklējot viņu somas un personīgās lietas. Latvijas Republikas ģenerālprokurora amatu Skrastiņš pildīja līdz 2000. gada 3. janvārim, kad paziņoja par demisiju. Bijušie kolēģi uzskata, ka Jānis Skrastiņš savu talantu vispilnīgāk atklājis tieši kā sevišķi svarīgu lietu izmeklētājs, kuram piemita nekļūdīga nojauta un drosme riskēt.

Parlamentā atkal ievēlētās 100 gudrās galvas ir cilvēki ar miesu un asinīm un veiklu vai mazāk veiklu valodiņu. Vai viņi vienmēr runā tikai par lietu? Nē, protams! Mēs jums pastāstīsim, par ko parlamentārieši runā no tribīnes.

Eminems tiek uzskatīts par visu laiku izcilāko reperi. Par to liecina arī fakts, ka Eminems ir pārdevis vairāk nekā 200 miljonus ierakstu.

Daugavpilī dzimušais Ilmārs Dzenis pēc Otrā pasaules kara izceļoja uz Amerikas Savienotajām Valstīm, bet Latvijā viņš atgriezies vispirms jau neklātienē – ar savām dziesmām, pēc tam arī koncertējot. «Vajadzīgs pavisam maz, lai sagādātu prieku cilvēkam, kuru zinām, mīlam vai pazīstam tikai pastarpināti. Daudziem tāds noteikti ir Ilmārs Dzenis,» teikts latviešu biedrības «St. Petersburg FL» lapā feisbukā.

Latvijas Nacionālās operas un baleta repetitoram, Latvijas Kultūras akadēmijas un Rīgas Baleta skolas pasniedzējam Iļjam Vlasenko dzīvē ir viens sapnis, kuru viņš, kā pats smejas, atvērtām acīm ir sapņojis ilgus gadus, līdz tas beidzot īstenojies. Proti, Iļja ļoti ilgi ir vēlējies tikt pie suņa, taču savas lielās aizņemtības dēļ šī iecere allaž tika atlikta. «Ņemot vērā to, cik stundu es pavadu darbā un cik ilgi esmu mājās, sapratu, ka tas vienkārši nav iespējams! Taču, sākoties pandēmijai, notika tā, ka Laia pie manis nokļuva kā vislabākās kovida zāles. Kā tablete,» smejas mākslinieks.

Bijusī izglītības ministre Ilga Šuplinska plāno ar juristiem vērtēt Daugavpils universitātes rektora vēlēšanas, kurās pati izgāzās ar lielu blīkšķi. No 50 derīgajām Satversmes sapulces dalībnieku balsīm viņa saņēma tikai piecas (!), savukārt jaunievēlētais kandidāts Arvīds Barševskis – 32 balsis.

Sportistus mēdz dēvēt par māņticīgiem. Tiešām, reizēm cilvēkam no malas var šķist, ka viņi ar ļoti dīvainām darbībām cenšas pievilināt veiksmi un atvairīt izgāšanos. Kādreiz gribas ķecerīgi izjaukt šo ierasto lietu kārtību, lai paskatītos, kas notiks. Kāds ar pārliecību sacīs, ka šīs darbības ir māņticība, bet cits – ka tie ir rituāli.

Savu trīsdesmitgadi ar koncertuzvedumu «Zem Lielā Rūķa mices» visā Latvijā svin daudzu bērnu un arī pieaugušo iemīļotais raidījums «Čučumuiža». «Tas ir vēl nebijis pasākums tāpēc, ka tagad pirmoreiz uz skatuves būs visi rūķu meistari, kā arī rūķu saimniecītes, kuras bija piedalījušās tikai pirmajā filmēšanas reizē. Būs komponista Atvara Sirmā dziesmas, kuras pieaugušie skatītāji atceras no savas bērnības, kā arī seriālam «Meža pasakas» tapušās dziesmas. Tā kā katram rūķim vajag savu «tēti» un «mammu», tad arī aktieru sastāvs uz skatuves būs lielāks nekā citās reizēs,» atklāj aktrise, dzejniece un scenāriju autore Dina Kristīne Bitēna (rūķīšu Krustmāmiņa). Kopā ar viņu atmiņās gremdējās komponists Atvars Sirmais (rūķis Taustiņš).

Pēc Mēness kalendāra, dažas dienas tiek dēvētas par tumsības vai, skarbāk, par sātaniskām dienām.

«Jūtos kā saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, taču patiesībā tas man vēl jānopelna,» ar smaidu saka pazīstamais dziedātājs Atis Zviedris, kuram Zigmara Liepiņa un Māras Zālītes rokoperas «Lāčplēsis» atjaunotajā uzvedumā, kas jūlija beigās vienīgo reizi izskanēs Lielvārdē, uzticēta galvenā loma. «Zinu, ka man priekšā ir smags, skaists un svarīgs darbs. Pamazām sāku apjaust savu vokālo potenciālu un apzinos, ka tas būs pārbaudījums,» piebilst dziedātājs.

Nav jau Latvijas pilis un muižas spoku vien apsēstas, bet nenoliegsim, ka interesi par senajām celtnēm izraisa ne tikai grezns interjers un gari stāsti par atjaunošanu un vēsturi, bet arī kāds pikantāks piedzīvojums. Pat ja līdz galam nenoticam, ka tā būtu varējis notikt. Kā? Nu, ka pilī vai muižā varētu satikt spoku... Turklāt spoku medniekiem neviens gadalaiks nav šķērslis, svarīgi, lai senā ēka būtu atvērta apmeklētājiem. Katrai no pilīm ir sava nopietnā vēsture, bet arī nenopietnā to padara pievilcīgu apmeklētājiem.

Pirms vairākām nedēļām lielu rezonansi un diskusijas sabiedrībā izsauca kamerorķestra «Sinfonietta Rīga» koncertmeistares Martas Spārniņas lēmums pēc 14 šajā kolektīvā nostrādātiem gadiem pamest darbu orķestrī. Iemesls – mūziķe turpmāk nevēlas kara laikā piedalīties krievu komponistu skaņdarbu atskaņošanā. LTV raidījumā «Kultūršoks» māksliniece pauda, ka «laikā, kad Krievijai noteiktas sankcijas un politiķi strādā, lai Ukraina pēc iespējas drīzāk saņemtu tai nepieciešamos ieročus, mūziķi dara tieši pretējo – popularizē krievu kultūru, kamēr pašlaik to vajadzētu nedaudz pieklusināt». Mūziķes viedoklis diskusijās izpelnījās gan sabiedrības atbalstu, gan dažbrīd visai radikālus viedokļus, sākot ar «politiku nevajag jaukt ar mākslu», līdz pat tam, ka pašreiz jebkuras krievu kultūras izpausmes krasi jāsvītro no mūsu ikdienas vismaz līdz kara beigām.

Izvēloties profesiju, arvien vairāk ļaužu vadās pēc pragmatiskiem aspektiem, piemēram, vai ar to varēs labi nopelnīt. Šķiet, iepriekšējās paaudzes tik pragmatiskas nebija, kaut, protams, no ideālisma vien izdzīvot nevarēsi. Viena no sava laika ideālistēm bija ārste infektoloģe Zoja Sevastjanova (04.03.1922.–25.02.2009.), kuras studiju gadi bija laikā, kad cilvēkus un daudzas valstis plosīja Otrais pasaules karš. Kaut arī dakteres jau vairāk nekā 10 gadu nav mūsu vidū, viņu joprojām atceras gan bijušie pacienti, gan viņu tuvinieki. Karam beidzoties, daktere Sevastjanova absolvēja medicīnas studijas un kā jaunā speciāliste tika nozīmēta darbā vispirms Liepājas Sanitāri epidemioloģiskajā stacijā, pēc tam pilsētas slimnīcā.

Visizplatītākie uzvārdi starp Latvijas pastāvīgajiem iedzīvotājiem 2021. gadā bija Ivanovs un Ivanova un Bērziņš un Bērziņa, liecina Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) 2021. gada tautas un mājokļu skaitīšanas dati.

Sertificētas astroloģes Gunas Kārkliņas prognozes

Šis stāsts ir lipināts kopā no vairākiem, bet visi notikuši vienā darbavietā. Viena un tā paša cilvēka mobingu piedzīvojuši vairāki cilvēki. Tie, kuriem bija mazāk pieredzes ar šāda tipa kolēģi, sākumā jutās apjukuši. Vēlāk emocijas un sajūtas mainījās. Mainījās arī rīcība. Katra no šī stāsta varonēm izvēlējās atšķirīgu taktiku, kā tikt galā ar Mobinga Karalieni, bet rezultāts apmierināja visas.

Godalgotās aktrises Rīzas Viterspūnas filmogrāfija ir iespaidīga. Viņa pierādījusi, ka ir aktrise, kas nebaidās ekrānā iemūžināt visdažādākos likteņus. Viņa ir viena no retajām aktrisēm, kas turpinājusi filmēties pēc tam, kad devusi dzīvību trim bērniem.

Talantīgā džeza dziedātāja un «Lielās mūzikas balvas 2022» laureāte Arta Jēkabsone atzīst, ka viens no iedvesmojošākajiem mirkļiem viņas dzīvē ir bijusi tikšanās ar leģendāro dziedātāju Bobiju Makferinu. «Tas tiešām ir paradoksāli, ka savā dzīvē esmu viņu redzējusi un dzirdējusi tikai divas reizes, taču abas ir bijušas emocionālas un iedvesmojošas. Turklāt vienā no šīm reizēm jutos kā septītajās debesīs…»

Brīvības pieminekļa trīs zvaigžņu vietā Kremļa spīdeklis, Latgales lauvas vietā – rūpnīcas zobrats, bruņinieku krusta vietā «Baltikas» viļņotie ūdeņi PSRS karoga krāsu fonā. Šādi un vēl citi «brīnumi» mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta sāka parādīties jaunapstiprinātajos Latvijas PSR pilsētu ģerboņos. Par laimi, tiem nebija ilgs mūžs – labākajā gadījumā vien pārdesmit gadu. »Vakara Ziņas« ielūkojas jau piemirstajās Latvijas heraldikas vēstures lappusēs, kas aizsākās mazliet vairāk nekā pirms pusgadsimta.