«Šajā laikā, kad pasaulē notiek karu daudzināšana, kad vērtību izpratnē ir iestājies haoss, man slāpst pēc būtiskā un jēdzīgā. Man slāpst pēc miera. Es esmu ticīgs cilvēks, un es katru dienu par to domāju –, ka laika vairs nav tik daudz, tāpēc to nedrīkst izniekot. Ir jādzīvo, redzot horizontu,» saka aktrise Ieva Aniņa.
Režisora Ronalda Mežmača jaunākās spēlfilmas - drāmas «Slāpes» galvenajās lomās - Latvijas Nacionālā teātra skaistais aktieru pāris Ieva un Kaspars Aniņi. Pārējās lomās: Egons Dombrovskis, Vilis Daudziņš, Ieva Florence un citi.
Mehāniķis (Kaspars Aniņš), motoreļļas un kvēpu aptraipīts motociklu entuziasts, meklē vietu jaunajā pasaulē, kuru pārņem elektrodzinēji un zaļā enerģija. Anna, viņa sieva (Ieva Aniņa), stingra ilgtspējības filozofijas atbalstītāja, ciešs no nieru mazspējas. Laulāto pāri vairs nevieno kopīgas vērtības, bet gan sievas smagā veselības problēma. Mehāniķis, meklējot veidus, kā nosegt sievas nieres transplantācijas izdevumus, tiek ierauts kriminālajā pasaulē. Savukārt Anna, kuru bailes bija atturējušas dzīvot patstāvīgi, pēc operācijas ieguva radikāli atšķirīgu skatu gan uz sevi, gan uz apkārtējo pasauli.
Krimināldrāma seko līdzi varoņu attiecību sarežģījumiem, izaicinājumiem un pārdomām. Vai pāris atradīs ceļu viens pie otra jaunajā realitātē?
Filma ir par cilvēcīgumu, par apzinātu izvēli veidot savu dzīves ceļu, beigt baidīties un uzdrošināties piedzīvot. Par to, kā galvenie varoņi piedzīvo garīgu atklāsmi un kādi pārbaudījumi liek pārvērtēt veco vērtības sistēmu.
Režisors un producents - Ronalds Mežmačs, izpildproducenti - Rihards Romušs un Karlīna Kneziņa, operators - Emīls Spuņģis, mākslinieces - Ieva Filatova un Marta Kalniņa, skaņas operators - Kārlis Daudziņš, grima māksliniece - Kseniia Halchenko, kostīmu māksliniece - Justīne Jasjukeviča, skaņas režisors - Jānis Zaneribs, komponists - Toms Auniņš.
Filmas «Slāpes» režisors un scenārija autors ir Ronalds Mežmačs, kurš pērnajā gadā piedzīvoja savu debiju Latvijas pilnmetrāžas kino pasaulē. Viņa sociālā drāma «Elpot zem ūdens» izpelnījās ne tikai skatītāju atzinību, bet arī «Lielā Kristapa» apbalvojumu kā labākā 2023. gada debijas filma.
Ronalds Mežmačs ir veiksmīgi pabeidzis studijas Londonā, Londonas Komunikāciju koledžā, taču izvēlējies atgriezties Latvijā. Režisoram aiz muguras ir bagāta pieredze reklāmas un dažāda satura komerciālo video veidošanā, videoklipu filmēšanā, kā arī vairāku īsfilmu scenārija radīšanā un režijā.
Savos darbos režisors izvēlas runāt par sabiedrībā aktuālām tēmām. Līdzīgi kā «Elpot zem ūdens», kas skāra visaptverošo atkarības problēmu, arī režisora jaunā spēlfilma runā par dziļām tēmām - par grūtībām, ar ko saskaras onkoloģijas vai kādu citu nāves slimību ieguvušie un viņu ģimenes, sevis meklēšanu, trauslām cilvēku attiecībām un uzdrošināšanos stāties pretim nezināmajam.
«Man jau sen bija padomā veidot filmu par motociklu tematiku, bet nebija «saslēdzies», kā īsti to darīt. Un tad manas dzīves ceļš krustojās ar cilvēku, kurš bija piedzīvojis nopietnas veselības problēmas - viņam bija pārstādīta niere. Tas, kam viņš bija gājis cauri, man izklausījās katastrofāli, bet, runājot ar viņu, es sajutu, cik ļoti viņš ir priecīgs, ieguvis jaunu iespēju dzīvot… Sapratu, ka niere nav tikai orgāns, tā ir iespēja turpināt dzīvot un, iespējams, radikāli citādāk, nekā pirms tam. Manā izpratnē - tāda kā augšāmcelšanās. Un tad man «saslēdzās», ka cilvēks ir dzīva būtne ar «rezerves daļām», līdzīgi kā motocikls, kas ir visīstākā tehnika - arī ar rezerves daļām, kas var saplīst, nolietoties…» stāsta filmas režisors Ronalds Mežmačs.
Režisors uzsver, ka šajā filmā viņš mēģināja «ielīst» gan cilvēka bioloģiskajā, gan motocikla mehāniskajā organismā, un, veidojot šīs «attiecības», atvērās vēl citi būtiski kodi. Jo stāsts, protams, nav par motocikliem vien, tajā ir vairākas paralēlās līnijas, un katram skatītājam stāsts būs par ko citu.
«Manuprāt, filmas nosaukums «Slāpes» raksturo pašu būtiskāko - tās ir slāpes pēc dzīvības ūdens. Tās ir slāpes saprast, kas ir tas pavediens, pie kura pieķerties un darīt to, kas jādara. Protams, katram tas ir atšķirīgi.
Man tas ir stāsts par cilvēku, kurš saskaras ar nāvi. Anna ir ļoti tuvu šim slieksnim, tāpēc viņai visi jautājumi ir ļoti skaidri - koncentrēti, kompakti un diezgan vienveidīgi.
Un, kad notiek negaidītais, un viņa tomēr dzīvo, ne visi viņas turpmākie lēmumi ir pozitīvi vērtējami. Varētu pat teikt, ka tie ir savtīgi, egoistiski, sasteigti, ne tie jēgpilnākie, lai gan tieši viņa nonāk vistuvāk esencei - izpratnei par dzīvības jēgu,» tā savu atveidojamo varoni Annu raksturo aktrise Ieva Aniņa. Viņai kā aktrisei vienmēr ļoti svarīgs ir stāsts, tas viņu kā mākslinieci urda - izstāstīt skatītājam stāstu.
«Skatoties no sava tēla puses, man tas ir stāsts par mūsu izvēlēm un cenu, kas par to jāmaksā. Vai mēs to apzināmies, vai neapzināmies, bet nekas šajā pasaulē nav par velti,» sievas teikto papildina aktieris Kaspars Aniņš, kurš filmā spēlē Annas vīru.
Viņš piebilst, ka šīs nopietnās tēmas filmā «smird» pēc eļļas un benzīna, tās ir «ietītas» motociklu izplūdes gāzēs un biezos dūmos, tās pavada Toma Auniņa mūzika, kas veido filmas stāsta dinamiku. Un tas viss ir «pārliets» ar estētiskā baudījuma mērcīti, jo ir brīnišķīgi uzfilmēts.
«Kad mēs beidzām akadēmiju, ar Ievu savstarpēji vienojāmies - ja vien ir iespējams, izvairāmies kopā spēlēt, jo tajā brīdī tas kaut kā nelikās pareizi, nelikās labi, bet - laiks ir pagājis… Mums arī pagājušajā sezonā teātrī sanāca nedaudz kopā paspēlēt, un mēs sapratām, ka patiesībā ir tīri labi,» stāsta Kaspars Aniņš. Viņš piebilst, ka spēlēt kopā ar sievu - tas sniedz zināmu brīvību.
«Jo zināma pieredze ir uzkrāta - gan profesionāli, gan kā precētam pārim -, un mēs šo pieredzi spējam nodalīt. Ja nepieciešams, varam arī izmantot savu personīgo bagāžu,» saka Kaspars Aniņš, uzsverot, ka filmā nav stāsts par viņu attiecībām - tās ir filmas varoņu attiecības.
Bet «stāstā par Ievas un Kaspara attiecībām» šā gada decembrī gaidāms skaists notikums - ģimene, kurā aug trīs bērni - Miķelis (13), Jēkabs (10) un Dora (8) - svinēs savu kāzu 15. gadadienu.
«Mēs esam iemācījušies lietot to, kas mums jau ir kā pārim, lietot to tik, cik tas ir ērti mums. Savukārt to, kas ir specifisks filmai vai teātra izrādei, aizpildām ar profesionāliem paņēmieniem un instrumentiem,» Ieva Aniņa papildina vīra teikto, atzīstot, ka spēlēt kopā ir labi un droši.
«Kaspars strādā profesionāli, un viņš domā par mani ne tikai kā sievu, bet arī kā par partneri sev līdzās.»
Supermoto ir pārāk aizraujoši
«Kad sāku mācīties braukt ar moci, es spēju labāk izprast savu varoni, viņa vēlmi būt ātrākajam, vēlmi uzvarēt,» saka Kaspars. Viņaprāt, pirmais, kas jāiemācās, sākot mācīties braukt ar moci, ir pārvarēt bailes uz tā uzkāpt un uzvarēt savu vēlmi braukt ātrāk, nekā gribētu.
«Es jau nojautu, ka man patiks braukt ar moci, un šī filma to apstiprināja - man patīk, jā!» saka Kaspars.
«Jau bērnībā, skolas gados braukāju ar mopēdiem, skūteriem, man bija vēlme iemācīties braukt ar moci un iegūt tiesības. Kaut kas tajā visā mani ļoti saistīja… Ronalds to nezināja, bet šī filma bija brīnišķīgs iemesls to beidzot izdarīt,» aktieris ir gandarīts. Kaspars atzīst, ka viņam personīgi bija liels prieks nokļūt «dullajā moto pasaulē», satikties un sadarboties ar motobraucējiem.
«Tas bija ļoti iedvesmojoši - redzēt, ar kādu entuziasmu viņi nāca uz filmēšanu, cik atvērti bija visām idejām un cik nesavtīgi piedalījās filmēšanas procesā. Gribu pateikt lielu paldies viņiem visiem un katram atsevišķi!»
Šodien Kaspars smaidot saka, ka viņam no supermoto vajadzētu turēties pa gabalu, jo tas ir pārāk aizraujoši, ar to ļoti viegli var «saslimt».
«Ieva, piedod, bet es izstāstīšu, kā bija ar tevi, jo tas bija diezgan smieklīgi,» Kaspars mīļi pasmaida un atklāj, ka līdz dienai, kad tika filmēta aina, kurā viņi abi brauc ar moci, Ievas attieksme bijusi apmēram tāda: «Nē, mums nevajag moci, tas ir muļķīgi, tas ir pārāk riskanti…» Bet tai dienā, kad tika nofilmēta šī aina un bija jābrauc atdot mocīti, Ieva mudinājusi vīru: «Pabraukājam kaut kur vēl, aizbraucam vēl līdz benzīntankam…» Viņai iepatikās.
«Es nojautu, ka varu «pavilkties» un ieiet azartā, tāpēc vienmēr no močiem biju turējusies pa gabalu,» Ieva smaidot atzīstas.
Vēl viens skaists kopdarbs, kurā Ieva un Kaspars radoši satiekas, ir Astridas Lindgrēnes izrāde bērniem (no 5 līdz 12 gadiem) «Mēs - Sālsvārnas salas vasarnieki» Paulas Pļavnieces režijā, kas Nacionālajā teātrī pavisam nesen piedzīvojusi savu pirmizrādi. Ieva tajā spēlē Mālinu, bet Kaspars ir Kristers.
«Ļoti jauka, sirsnīga un dzīvi apliecinoša izrāde, uz kuru ar prieku gribam visus aicināt!» saka Ieva. Tuvākās izrādes ir nākamā gada 28., 29. un 31. janvārī.
Ievu un Kasparu uz Nacionālā teātra skatuves kopā var redzēt arī Alberta Kronenberga izrādē bērniem «Mazais ganiņš», ko Aktieru zālē iestudējis režisors Jānis Znotiņš, Teātra dienas koncertā «Nemaz nesmejies!», ko iestudējis Pauls Timrots, režisores Ināras Sluckas iestudētajā M. Bērziņa traģikomēdijā «Aizliegtais pianīns», M. Meipsas-Dodžas muzikālajā izrādē visai ģimenei «Sudraba slidas» Edmunda Freiberga režijā un R. Blaumaņa komēdijā «Skroderdienas Silmačos» Indras Rogas režijā.
Ievai teātra aktuālajā repertuārā ir lomas vēl piecās izrādēs: Stendāla drāmā «Sarkanais un melnais» (Matilde de la Mola), Dž. Verdi/E. Mākena melodrāmā «La Kritusī» (Anīna), F. Šillera traģēdijā «Ferdinands un Luīze» (Luīze), M. Bērziņa drāmā «Svina garša» (Tamāra) un R. Heinersdorfa komēdijā «Tik mīla vien» (Bianka).
Arī Kasparam teātra aktuālajā repertuārā ir lomas vēl piecās izrādēs: A. Eglīša komēdijā «Bezkaunīgais vecis» (Indulis Laukmanis), F. fon Šīraha drāmā «Terors» (Larss Kohs, apsūdzētais), Raiņa/J. Kļavas drāmā/muzikālā satīrā «Spēlēju, dancoju» (Aklais, Trešais velns), E. M. Ružas/M. Kažas drāmā «Maigā vara» (Andrē Diānss) un K. Krūmiņa izrādē «Tikšanās vieta - Rīgas pilsētas II teātris».
«Iesaku noskatīties «Teroru»!» saka Ieva, un Kaspars piebilst, ka tā ir izrāde, ko aktieriem pašiem bija ļoti interesanti veidot. «Ar tēmām, par ko skatītājiem nākas aizdomāties divu stundu garumā, mēs dzīvojām divus mēnešus, domājot, kurā pusē ir patiesība…» saka apsūdzētā Larsa Koha lomas atveidotājs.
Aktieris izstāsta kādu gadījumu, kas apliecina, cik dziļi skatītāju ievelk šī izrāde. «Reiz izrādē, kad tika pasludināts spriedums un zālē nodzisa gaisma, no skatītāju rindām atskanēja: «Slepkava, dedz ellē!». Te jāpiebilst, ka «Terors» ir izrāde-fiktīva tiesas sēde. Ceļā uz Minhenes stadionu ir lidmašīna, ko sagrābuši teroristi. Aviācijas drošības eksperts pieņem lēmumu notriekt lidmašīnu, bet tajā ir arī 164 nevainīgi pilsoņi. Stadionā - 70 000. Tiesas sēdē notiek diskusija, vai šī bija vienīgā pareizā rīcība un kas dod tiesības izlemt, ka 164 cilvēku dzīvības ir mazāk vērtīgas nekā 70 000…
Savukārt tiem, kuri priekšroku dod kino, nevis teātrim, Kaspars iesaka noskatīties drāmu «Maigā vara», ko režisors Matīss Kaža veidojis caur kino prizmu, jo tā sniedz skatītājam vēl nebijuši teātra pieredzi.
Pārfrāzējot jaunās spēlfilmas nosaukumu, taujāti, pēc kā viņiem šodien slāpst visvairāk, Ieva saka, ka šajā laikā, kad pasaulē notiek karu daudzināšana, kad vērtību izpratnē ir iestājies haoss, viņai slāpst pēc būtiskā un jēdzīgā.
«Man slāpst pēc miera. Es esmu ticīgs cilvēks, un es katru dienu par to domāju -, ka laika vairs nav tik daudz, tāpēc to nedrīkst izniekot. Ir jādzīvo, redzot horizontu,» viņa saka.
Kaspars, pārņemot Ievas domu, saka, ka ir būtiski pašiem neizšķīst šajā pasaulē. Atrast sevi, savu vietu pasaulē, kur viss ir atļauts, kur viss var būt, kur viss ir pieņemams.
«Ir svarīgi apzināties, kas tev dod gandarījumu, mieru un piepildījumu. Līdzīgi kā daudzi cilvēki, arī es esmu slinks - kaut ko izdarīt līdz galam, kaut ko pateikt līdz galam. Vieglāk ir izvēlēties komforta dzīvi, darot «neko». Bet, tiklīdz es veicu šādu izvēli, man slāpst pēc pretējā - man vajag izaicinājumu, man vajag pateikt savu viedokli, man vajag fiziski pastrādāt, nevis pavadīt vakaru uz dīvāna. Ar to es gribu teikt, ka man vajag izdarīt kaut ko jēdzīgu, nebaidīties no izaicinājumiem un saprast, ka šī pasaule nav «stāsts par ērtībām»,» saka Kaspars Aniņš. Viņam nav nekas pret atvaļinājumu kūrortā, bet, viņaprāt, tā nedrīkst būt dzīves vienīgā sastāvdaļa un augstākais mērķis. «Jo tikai caur grūtībām un ejot pretī izaicinājumiem, no tiem nebaidoties, mēs varam nonākt pie kādām atziņām un iekšēja līdzsvara.»
Būtiskākā atziņa, pie kā aktieris ir nonācis, ka vislielākā vērtība viņa dzīvē ir ģimene - sieva un bērni.
«Iespējams, ne vienmēr esmu to pa īstam novērtējis, kādās situācijās izvēloties to, kas ērtāk ir man, jo tā ir vieglāk, bet - jā, es mīlu savu ģimeni, un ļoti, ļoti dziļi to novērtēju.»
