«Kad, studējot uzņēmējdarbību, sapratu, ka daudz vairāk varētu sasniegt mūzikā, šī sajūta man nāca kā atvieglojums –, ka esmu atradis savu aicinājumu un ieguvis brīvību. Brīvību sapņot,» saka operdziedātājs Edgars Ošleja. Viņš kļuvis par Raimonda Paula jauno favorītu.
Ar jaunu koncertprogrammu «Atbalss» un tāda paša nosaukuma albumu Valsts svētku laikā pie klausītājiem nonākušas maestro Raimonda Paula un talantīgā operas basa Edgara Ošlejas ieskaņotās jau popularitāti ieguvušās, kā arī līdz šim nedzirdētas kompozīcijas. Koncerta muzikālo pavadījumu nodrošina instrumentālā grupa Māra Briežkalna vadībā.
Mūziķu tuvākais kopīgais koncerts notiks 28. novembrī plkst. 19.00 VEF Kultūras pilī.
Jau zināms, ka Raimondam Paulam piemīt īpašas spējas atrast un padarīt atpazīstamus jaunos talantus.
Kaut arī Edgara Ošlejas vārds operas žanra cienītājiem Latvijā vairs nav svešs, jo viņš piedalās vairākās Latvijas Nacionālās operas izrādēs, estrādes mūzikā dziedātājs debitē pirmo reizi.
«Edgars Ošleja ir talantīgs dziedātājs, kura pamatdarbs ir operdziedāšana. Taču es nekad neesmu dalījis «lielo» vai «mazo» mūziku. Ja ir lieliska melodija, tad tikpat labi tā arī jānodzied! Tāpēc jaunajā koncertprogrammā esmu atlasījis arī jau zināmas kompozīcijas, ko, pateicoties Edgara balss materiālam, varam vislabāk izpildīt,» atzīst maestro.
«Koncertprogramma kopā ar maestro man ir milzīgs pagodinājums, kas ļauj uz mūziku paraudzīties no citas puses. Izmēģināt balsi estrādes mūzikā ir kas pilnīgi jauns - cits ritms, cits stils. Pasaules pieredze jau pierādījusi, ka bieži vien robežšķirtne starp opermūziku un estrādes žanru izzūd,» uzskata dziedātājs, atzīstot, ka estrādes mūzikas žanrs viņam ir jauns izaicinājums.
Abu mūziķu sadarbība aizsākās šā gada pavasarī, kad tika ieskaņota pirmā kopīgā dziesma «Klusais vīrs» ar Jāņa Elsberga dzeju. Tā pamazām ir tapusi vesela dziesmu programma, kas nupat arī apkopota dziesmu albumā, kurā iekļautas arī dziesmas ar Jāņa Petera, Imanta Ziedoņa, Guntara Rača un citu autoru dzeju.
«Pa ilgiem laikiem ir izdevies atrast dziedātāju, kas var padziedāt. Edgaram ir kārtīga balss, kārtīga rīkle,» gandarīts par abu sadarbību ir Raimonds Pauls.
Jaunais albums «Raimonda Paula dziesmas dzied Edgars Ošleja» pieejams gan CD formātā, gan klausāms visās populārākajās mūzikas straumēšanas un lejupielādes vietnēs visā pasaulē.
Albuma izdevēji ir «Izdevniecība MicRec» un tā producents ir pieredzējušais mūziķis un dažādu projektu vadītājs Māris Briežkalns.
Savukārt 14. decembrī plkst.18.00 Mazajā Mežotnes pilī izskanēs jauna maestro Raimonda Paula koncertprogramma «Latviešiem par latviešiem», kuras atskaņojumā piedalīsies maestro, Edgars Ošleja, kā arī sitaminstrumentālists Māris Briežkalns, taustiņistrumentālists Raimonds Macats un kontrabasists Andris Grunte.
Programmā iekļautas maestro dziesmas «Klusais vīrs», «Zied ievas Siguldā» ar Augusta Smagara dzeju, «Liepājai» ar Ziedoņa Purva vārdiem, «Veltījums dzejniekiem» ar Jāņa Petera vārdiem, «Mežrozīte» ar Alfrēda Krūkļa dzeju un citi skaņdarbi.
«Biju uzaicināts Latvijas Radio programmā «Klasika» veikt akadēmiskās mūzikas ierakstus. Trīsarpus stundās ierakstījām deviņas dziesmas, un raidījuma vadītāja Anna Veismane ieteica Raimondam Paulam noklausīties šo ierakstu. Acīmredzot maestro bija patikusi mana balss, un viņš paaicināja mani uz satikšanos,» tā sadarbības pirmsākumu atminas Edgars Ošleja. Pēc tikšanās pavisam drīz tika ierakstītas jau pirmās divas dziesmas - «Klusais vīrs» un «Es esmu upe».
«Jā, piedāvājums sadarboties ar maestro man bija negaidīts un, protams, patīkams pārsteigums, milzīgs pagodinājums, jo - kurš Latvijas mūziķis gan negribētu strādāt ar Raimondu Paulu?!
Domāju, visi viņu uzskata par autoritāti mūzikā. Taču «zvaigžņu slimība», kas man uz mirkli tāpēc bija piezagusies, norima, tiklīdz sākām kopā strādāt. Jo darbs ir darbs, un ne par ko citu tad nedrīkst domāt!» uzskata talantīgais skatuves mākslinieks.
Viņš atzīst, ka tik pārdrošu domu par sadarbību ar Raimondu Paulu nekad nebija pat pieļāvis, tomēr, mājās dziedot arī estrādes žanra dziesmas, bija iedomājies, cik jauki būtu tās kādreiz parādīt arī plašākai publikai.
«Mana mūzikas gaume ir ļoti plaša, es dziedu dažāda žanra mūziku un, protams, ir ļoti patīkami, ka tas ir noticis - ka esmu spējis parādīt sevi arī šajā žanrā,» viņš saka.
Taujāts, vai viņu nebaida pēkšņā atpazīstamība, ko sev «neglābjami» līdzi nes sadarbība ar maestro, operdziedātājs atteic, ka viņa profesijā publicitāte nāk tikai par labu - būs vairāk darba.
«Protams, tā uzliek arī lielāku atbildību. Jo vairāk atzinības saņemu, jo lielāka kļūst atbildība tā turpināt,» viņš saka.
«Es gan nezinu, kā jūtas ekstra populāri cilvēki, kurus visi atpazīst. Tāda atpazīstamība mani varbūt arī biedē, jo anonimitāte ir nenovērtējama.»
Nokļūt uz operas skatuves noteikti nebija mazā Edgara sapnis. Bērnībā, dziedot līdzi kādām dziesmām, viņš drīzāk iztēlojās, ka ir kādas grupas solists. Sapnis par operas skatuvi sākās salīdzinoši nesen - pirms apmēram desmit gadiem, kad viņš sāka mācīties solo dziedāšanu, akadēmisko vokālo.
«Kad sapratu, ka tas varētu būt iespējams, tas vairs nebija sapnis, bet jau mērķis, uz ko apzināti gāju. Kad sapratu, ka man skan un sanāk, tas principā bija jau mana darba un laika jautājums,» saka skanīgā basa īpašnieks.
Edgars atklāj, ka skolas laikā, dziedot korī, bija pārāk kautrīgs, lai ietu uz skatuves viens pats.
«Atceros, ka pirmā solo reize man bija vidusskolā, skolēnu koru skatē, kad skolotāja burtiski 15 minūtes pirms uziešanas uz skatuves pateica, ka man būs jādzied «Tālavas taurētāja» solo partija. Tā bija tā reize, kas dziedātājiem bieži rādās murgos - ka tev nav laika pat bikses uzvilkt, ka jau jāiet uz skatuves un jādzied, bet tu nezini, kas tev jādzied…» operdziedātājs smaidot stāsta. Bet tolaik viss beidzās laimīgi - viņš nodziedāja ļoti labi. Šodien Edgars domā, ka tas, iespējams, bija skolotājas iepriekš izplānots «triks», kā viņam neļaut nobīties no solo partijas. Jo, zinot to divas dienas iepriekš, iespējams, būtu pārāk liels stress.
Mācoties Rīgas Komercģimnāzijā, Edgars nešaubījās, ka loģisks tālākais ceļš ir uzņēmējdarbības studijas Rīgas Tehniskajā universitātē. Taču, kad studiju trešajā kursā bija jāpieņem lēmums - jāpabeidz studijas un jāmet dziedāšana pie malas, jo apvienot vairs nebija iespējams, vai arī simtprocentīgi jāpieslēdzas mūzikai un jāmet pie malas uzņēmējdarbība -, talantīgais jaunietis saprata, ka, iespējams, daudz vairāk viņš varētu sasniegt mūzikā.
«Mana sirds piederēja mūzikai, un šī sajūta nāca kā atvieglojums -, ka esmu atradis savu aicinājumu un ieguvis brīvību. Brīvību sapņot,» saka operdziedātājs.
«Nepabeigts palika vēl viens studiju gads, arī «papīra» nav, bet tas noteikti nav vējā izsviests laiks, jo iegūtās zināšanas jau nekur nav zudušas, tās man šodien noder, slēdzot līgumus, domājot par savām finansēm, plānojot un domājot par nākotni,» saka Edgars Ošleja, augstāko izglītību ieguvis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā.
«Uzņēmējdarbība vienkārši nebija mans ceļš, ko turpināt iet. Es pievērsos tam, bez kā nevarēju dzīvot, ko sajutu kā savu aicinājumu. Es nevarēju nemācīties mūziku, un - es nevaru nedziedāt.»
Šodien atskatoties uz mūzikā jau noieto ceļu, Edgars Ošleja kā lielāko gandarījumu min izcilā itāļu operu ģēnija Džuzepes Verdi «Rekviēmu» jau par tradīciju kļuvušajā koncertā «Draugi - Andrejam Žagaram» pērn oktobrī Vidzemes koncertzālē «Cēsis». Tas ir monumentāls garīgās vokāli instrumentālās mūzikas skaņdarbs, kurā komponists ielicis visu savu ģeniālā melodiķa un lielu muzikālo formu dramaturģijas meistara talantu, un kurā dziedātājs var no sirds izdziedāties.
«Šī mūzika ir aizraujoša un skaista, un būt daļai no kaut kā tik grandioza - tā ir privilēģija. Tas ir prestižs, kas gan sazemē, gan paceļ debesīs,» atzīst jaunais skatuves mākslinieks.
Viņš saka, ka ir privilēģija piedalīties arī mazākos projektos, jo katrs jauns projekts dod iespēju iepazīt jaunus māksliniekus, sadarboties ar dažādiem režisoriem, diriģentiem, un tas viss ir ārkārtīgi interesanti.
«Ļoti interesants projekts bija «Matīss, kausu bajārs». Viens no maniem mīļākajiem projektiem bija Zigmara Liepiņa operas «Parīzes Dievmātes katedrāle» uzvedums Dzintaru koncertzālē (2023. gada jūlijā), kur dziedāju Kloda Frolo lomu (attēlā). Tā man bija pirmā tumšā tēla loma, ko bija ļoti interesanti spēlēt, jo mēs dziedājām ar mikrofoniem, un jebkuru mazāko niansīti, ko izdvesu, skatītājs varēja arī sadzirdēt, tādējādi dziedājums šķita vēl emocionālāks, vēl pilnīgāks.
Varu droši teikt, ka visi iesaistītie bija ļoti apmierināti ar rezultātu un priecīgi tajā piedalīties. Ar nepacietību gaidu, kad šo projektu varēsim atkārtot. Es ļoti ceru, ka varēsim,» nosaka operdziedātājs.
«Un, protams, kad tikko sāku mācīties opermūziku, mans lielākais sapnis bija nodziedāt Zakarijas lomu Džuzepes Verdi operā «Nabuko», jo virspriestera Zakarijas ārija bija viena no pirmajām, ko mācījos, un to dziedot, sajutu, cik spēcīgs ir šis tēls. Sapņoju šīs emocijas izbaudīt uz operas skatuves. Tas bija mērķis, uz ko gāju,» atklāj talantīgais skatuves mākslinieks.
Nu jau nodziedājis vairākas izrādes, viņš saka, ka sapnis vēl nav izsapņots, jo ar katru izrādi viņš šo tēlu arvien papildina un izbauda arvien pilnasinīgāk.
Edgars Ošleja 2019. gadā absolvējis Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmiju, kur studēja akadēmisko dziedāšanu pie pieaicinātā Latvijas Kultūras akadēmijas asoc. prof. Roberta Hansona. Regulāri piedalījies vokālās mākslas meistarklasēs pie Aļģirda Januta, Annikas Olinkari, Roberta Haimana un citiem. Tāpat dziedātājs ir apmeklējis «Aleksandra tehnikas» meistarklases, ko vada Luksemburgas konservatorijas prof. Patriks Krisatis, kā arī Dānijas Karaliskās Operas akadēmijas pedagoģes Marlēnes Smitas pasniegtās nodarbības skatuves kustībā.
Uz Latvijas Nacionālās operas (LNO) skatuves Edgars Ošleja debitējis 2015. gadā.
Šīs sezonas iestudējumos viņam ir lomas Žaka Ofenbaha operā «Hofmaņa stāsti» (Luters/Krespels, attēlā), V. A. Mocarta operā «Dons Žuans» (Komandors), Džakomo Pučīni operā «Turandota» (Baltie priesteri/Timurs) un Džuzepes Verdi operās «Aīda» (Ramfiss, tuvākā izrāde - 30. novembrī plkst. 19.00), «Makbets» (Banko) un «Nabuko» (Zakarija).
Edgars Ošleja dziedājis basa solo Bēthovena 9. simfonijā Prāgas operas orķestra pavadījumā. Viņa repertuārā ir ārijas un dziesmas no A. Kaldāra, P. Čaikovska, G. F. Hendeļa, Dž. Verdi, V. A. Mocarta, S. Prokofjeva u. c. komponistu daiļrades.
2017. gadā iekļuvis Antoņinas Kampi starptautiskā vokālistu konkursa pusfinālā, bet Alīdas Vānes starptautiskajā vokālistu konkursā ierindojies starp finālistiem.
Dziedātājs saņēmis Lielo mūzikas balvu 2021 kategorijā «Gada jaunais mākslinieks» un ieguvis 1. vietu konkursā «Ineses Galantes talanti».
«Katra atzinība ir nozīmīga - gan no skatītājiem, gan no nozares profesionāļiem. Tā apstiprina to, ka eju pareizā virzienā, un dod motivāciju iet tālāk. Jo domāju, katram ik pa laikam piezogas kāda nedrošība, šaubas, un vokālistam tas vistiešāk atsaucas uz viņa darba instrumentu - balsi. Tāpēc jebkura atzinība ir būtiska un ļoti nepieciešama -, jo tā noglauda un nomierina.»
«Vokālisti jau tādi paši cilvēki vien ir,» saka Edgars Ošleja, uzsverot, ka rudens vīrusu sezonā ikvienam ir jāstiprina imunitāte. Sabalansēts uzturs, siltas tējas un šalles, kvalitatīvs miegs un ķiploki - tāda ir viņa rudens sezonas veselības recepte.
«Jāmēģina arī lieki nesatraukties par lietām. Kas izdarīts - izdarīts! Iedziedoties ir jāsaglabā miers, neko nedrīkst sasteigt. Ja nav ilgi dziedāts, jāsaprot, ka arī balsij ir sava inerce, tā ir jāiekustina. Un nekādas bučošanās un rokošanās ar apslimušiem kolēģiem!» strikti nosaka operdziedātājs, paskaidrojot, ka gada izskaņa parasti ir laiks, kad kļūst aukstāks, organisms arvien vairāk zaudē uzkrātos vitamīnus un enerģiju, un ir par to jādomā.
«Savu veselību nedrīkst palaist pašplūsmā, jo gada beigās ir arī ļoti daudz darba, kas izpumpē, un, par sevi nerūpējoties, sevi nekopjot, var iedzīvoties depresīvās sajūtās. Ir jādomā līdzi!» viņš to sapratis, balstoties savā pieredzē.
Bet no darbiem brīvajā laikā Edgaram patīk ceļot. Ja nesanāk izbraukt ārpus Latvijas, var doties arī garos pārgājienos tepat.
«Pārgājieni ir ļoti jauks laika pavadīšanas veids, un Latvijā ir ļoti daudz ko redzēt. Nu jau vairs neeju viens - tagad ejam kopā ar sievu, un tas vienmēr ir ļoti jauki,» viņš saka.
Šogad 17. novembrī Edgars kopā ar savu mīļoto sievu Sigitu svinēja kāzu pirmo gadadienu.
Lūgts salīdzināt savu līdzšinējo pieredzi un sajūtas uz operas un estrādes skatuves, Edgars Ošleja saka, ka katra ir pilnīgi citāda.
«Ja uz estrādes skatuves es būtu bijis vienlīdz ilgi, kā uz operas skatuves, droši vien teiktu, ka nav nekādas starpības, bet, ņemot vērā, ka uz operas skatuves esmu ilgāku laiku, tur jūtos drošāk, ierastāk, jo - tās ir manas mājas,» saka operdziedātājs. Protams, uz operas skatuves viņš vienmēr nav tikai solists, vienmēr nav skatuves priekšā.
«Ir reizes, kad varu paslēpties aiz citiem solistiem, jo esam ansamblī. Tur ir koris, orķestris un diriģents, uz kuru vienmēr var paļauties. Estrādes mūzikā diriģenta nav, tur es esmu viens pret vienu ar skatītāju, un visa uzmanība ir uz mani. Protams, ne gluži, jo domāju, ka lielākā daļa publikas nāk klausīties maestro.
Bet manās rokās ir mikrofons, un man tajā vēl bez dziedāšanas kaut kas ir arī jāpasaka. Tas man ir pats satraucošākais, jo vēl neesmu pieradis improvizēt ar publiku. Protams, arī to var iemācīties un, iespējams, šī pieredze kopā ar maestro man ir nepieciešama, lai to iemācītos.»
