«Man vienmēr ir bijis sapnis nospēlēt kādu jaudīgu vēsturisku personību, un nu tas ir piepildījies,» saka skatītāju mīlētais teātra un kino aktieris Andris Bulis.
Uz kinoekrāniem visā Latvijā nonākusi režisora Māra Martinsona un scenārija līdzautora Daiņa Īvāna vēsturiskā spēlfilma «Zeme, kas dzied» - stāsts par latviešu nācijas dzimšanu Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku laikā 1873. gadā. Andrim Bulim tajā uzticēta fabrikanta Riharda Tomsona loma.
«Zeme, kas dzied» ir vēsturiska filma nākotnes skatītājam, kas uzdod jautājumu, vai arī tu, tāpat kā šie vīri, spētu darītu visu, lai saglabātu latvisko? Un vai tas maz vairs būtu iespējams?...
Spēlfilmas pamatā ir stāsts par Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku dzimšanu un uzņēmīgajiem cilvēkiem, kuri aizsāka šo unikālo, no paaudzes paaudzē nododamo, mantojumu.
«Var droši apgalvot, ka 1873. gada 26.-29. jūnijā 1003 dziedātāju, 45 koru vadoņu, ap 10 000 skatītāju un pāris desmit tiešo svētku rīkotāju kurtā «uguns kvēle» pusotrā gadsimtā pārtapusi nozīmīgā, ja ne pašā svarīgākajā latviskās identitātes, pašlepnuma un Latvijas valsts dzīvotspējas zīmē,» saka spēlfilmas scenārija līdzautors Dainis Īvāns.
Viņš uzsver, ka filmas pamatvēstījums ir par dažādos Krievijas impērijas novados dzīvojošo latviešu pirmreizīgo apvienošanos tautā un mūsu nācijas pirmo apzināto soli uz savu valsti, par mūsu simbolu - karoga un himnas - dzimšanu.
«Mēs esam zeme, kas dzied. Un zemi, kas dzied, nevar nedzirdēt.
Spēlfilma «Zeme, kas dzied» ir ar laimīgām beigām - par vīriem, kuri centās saliedēt tautu ar dziesmu. Un viņiem tas izdevās. Nu jau 150 gadus reizi piecgadē mēs joprojām sanākam kopā, lai sajustu mūsu tautas spēku,» saka jaunās spēlfilmas režisors Māris Martinsons.
Krievijas valsts un Baltijas provinču vācu pārvaldes neatbalstīto svētku organizatori un mecenāti bija tā laika izglītotākie un turīgākie latvieši: fabrikants Rihards Tomsons (Andris Bulis), arhitekts Jānis Frīdrihs Baumanis (Ainārs Ančevskis), izdevējs Bernhards Dīriķis (Vilis Daudziņš), būvuzņēmējs Kristaps Bergs, kokrūpnieki Katrīna un Jēkabs Dombrovski un citi.
Tādēļ «Zeme, kas dzied» veidota arī kā apliecinājums šo uzņēmīgo, darbīgo un nesavtīgo cilvēku piemiņai un atgādinājums, ka individuālā un nācijas labklājība, kā arī tautas drošība arvien būs atkarīga no mums pašiem, ja spēsim izvirzīt šādus līderus, vienoties, uzticēties un atbalstīt cits citu.
Starp filmas vēsturisko personāžu atveidotājiem ir arī Nauris Brikmanis (Krišjānis Kalniņš), Andris Keišs (Atis Kronvalds), Ģirts Ķesteris (Jānis Cimze). Savukārt Marta Lovisa Jančevska (Anna Līdumnieks), operdziedātāja Marina Rebeka (Zelma Līdumnieks), igauņu aktieris Priit Pius (Jurģis Grietēns) un citi atklāj stāstu par latviešiem ceļā uz šiem pirmajiem svētkiem.
«Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki 1873. gada jūnija četrās dienās apliecināja jaunas, eiropeiskas nācijas dzimšanu, iesēja demokrātiskas Latvijas valsts identitātes sēklu un Rīgu uz laiku laikiem pārvērta latviešu kultūras galvaspilsētā,» saka filmas režisors Māris Martinsons.
Viņaprāt, tik dzīvotspējīgas tradīcijas iedibināšana nebūtu iespējama bez drosmīgiem, uzņēmīgiem topošās pilsoniskās sabiedrības līderiem - jaunlatviešiem un Rīgas Latviešu biedrības (RLB) runasvīriem. Tas nebūtu iespējams arī bez 19. gadsimta otrās puses dziedāšanas biedrībām, koriem un koru vadoņiem, kas lika pamatus noturīgai pilsoniskajai sabiedrībai.
Viņi pierādīja, cik vērti ir dziesmu ieroči, pašaizliedzība un upurēšanās.
«Rihards Tomsons (1839-1884) bija latvietis, veiksmīgs uzņēmējs, viens no turīgākajiem cilvēkiem Rīgā. Viņš savā vecumā bija tik dedzīgs, enerģisks un aktīvs, tik jaudīgs, ka spēja nodibināt minerālmēslu fabriku (Tomsona kaulu miltu un superfosfāta fabrika pēc gubernatora atļaujas saņemšanas darbu sāka 1870. gada 2. aprīlī Maskavas forštatē, mašīnas tika iepirktas Vācijā).
Viņš bija arī viens no Rīgas Latviešu biedrības dibinātājiem 1868. gadā, kurš kopā ar citiem līdzīgi domājošiem ieguldīja lielu naudu biedrības izveidē.
Viņš bija daudzu ideju un priekšlikumu autors, veidojis izrādes, bijis režisors, tostarp Rīgas pirmās teātra izrādes «Žūpu Bērtulis» (1868) iniciators. Iespējams, tieši viņš arī spēlējis vienas no pirmajām lomām. Un tieši viņš bija tas, kurš biedrības runasvīru sapulcē pirmais izteica priekšlikumu rīkot Pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus,» tā savu atveidojamo varoni piesaka aktieris Andris Bulis.
«Viņš bija ļoti enerģisks, viņam bija daudz traku ideju, bet viņš bieži tika arī nesaprasts. Pie šodienas iespējām viņš būtu miljonārs. Viņš bija tik enerģisks, ka Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku laikā sasauca arī Pirmo vispārējo latviešu skolotāju sapulci.
Tajā laikā nebija jautājuma, būt līderim vai nebūt. Cilvēkiem bija idejas un, lavierējot starp divām varām, viņi bija gatavi tās realizēt, upurējot sevi, savu bagātību un statusu.
Un, ja dziedāšanu svētku koncerta programmā krievi aizliedza iekļaut latviešu lūgsnu «Dievs, svētī Latviju!», tad Tomsons ierosināja to nodziedāt svētku atklāšanas koncertā… Un viņš arī bija viens no tiem, kurš pēc tam, kad pirmo reizi publiski izskanēja šī Kārļa Baumaņa komponētā dziesma, iznesa Līgo karogu,» stāsta Riharda Tomsona lomas atveidotājs, piebilstot, ka varētu par viņu runāt stundām.
«Strādājot pie šīs filmas un iedziļinoties Riharda Tomsona personībā - to pētot, Dainis Īvāns ir ieguldījis milzīgu darbu -, mani fascinēja, cik daudz viņš savos 34 gados bija paspējis izdarīt… Es pat neuzdrīkstos runāt par kādiem saviem sasniegumiem teātrī vai kino, jo, salīdzinot ar to, ko viņš paveicis, neesmu izdarījis neko…» domā talantīgais skatuves mākslinieks.
Aktieri fascinē arī tas, kā tajos laikos latvieši, kuriem vēl nebija pat savas valsts, bija gatavi riskēt un ziedot savu naudu, celties un aizstāvēt Latviju.
«Šodien mums ir sava valsts, mums ir brīvība - jā, šodienas apstākļos nosacīta -, bet mums nav neviena politiskā līdera. Mums vispār nav līderu. Vai kāds no Latvijas bagātajiem un varenajiem šodien būtu gatavs celties un aizstāvēt Latviju?!...» viņš jautā.
Un cik daudzi no šodienas Dziesmusvētku dalībniekiem zina, kā tie sākās? «Ja 1873. gadā nebūtu notikuši Pirmie vispārīgie latviešu dziedāšanas svētki, iespējams, 1918. gadā nebūtu dibināta Latvijas valsts. Jo ļoti daudz jaunlatviešu, kuri piedalījās šajos svētkos, bija klāt arī pie mūsu valsts dibināšanas.
Man ļoti patika, kā Dainis Īvāns teica (publikācijā «Latviešu vienotāja un valsts šūpuļa vieta», www.ir.lv/2023/11/17), ka Pirmo vispārīgo latviešu dziedāšanas svētku noslēgumā rīcības komitejas priekšsēdētājs Rihards Tomsons «skaidri, gaiši un pravietiski paziņojis, ka pirms četrām dienām pa sirmās Rīgas vārtiem ienākušie dažādu novadu latvisku runājošie bauri vai mužiki, latviešu studenti no Tērbatas, Maskavas, Pēterpils, Berlīnes, latviešu lauku saimnieki un kalpi, metropoles latviešu fabrikanti, veikalnieki, strādnieki, vienodamies kopīgā dziesmā, ir pārtapuši vienotā latvju tautā, ko nespēs šķirt nedz Daugavas abas malas, nedz tālums, nedz kārtu, turības un izglītības atšķirības».»
Aktieris stāsta, ka Kronvaldu Atis, ko filmā atveido Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, savā uzrunā dziedāšanas svētkos saka, ka latvju tautai ir grūti laiki, jo tā tiek šķelta, tāpēc ir svarīgi pulcēties un turēties kopā.
«Tas tik ļoti sasaucas ar šodienu. Lai arī, salīdzinot ar laiku pirms 150 gadiem, mēs dzīvojam ļoti labos apstākļos, bet mēs atkal tiekam «kacināti», šķelti un savā starpā naidoti. Bet - kāds tolaik bija latvieša cilvēciskais mugurkauls, kāda bija viņa nostāja un cik daudz viņš paspēja izdarīt!»
Andris daudz interesējas par politiskajiem procesiem valstī, un ik trešdienu ar aizrautību skatās Jāņa Dombura vadīto raidījumu «Kas notiek Latvijā?».
«Nesen runājām ar Jāni, un viņš jautāja, kāpēc starp māksliniekiem nav neviena izteikta līdera, kāpēc neviens neizsaka savas domas, kāpēc nav spīts iet un pierādīt, aizstāvēt savu viedokli? Kāpēc nav?!
Jo nav jau jābūt politiķim, lai izteiktu savu viedokli. Un nav jau jāiet ielās ar dakšām. Režisors Alvis Hermanis jau ik pa laikam «iemet» savas domas sociālajos tīklos, visu cieņu! Var viņam piekrist, var nepiekrist, bet tas vismaz kaut kā sašūpo sabiedrību un liek domāt, analizēt, kas šodienas ļoti sarežģītajā informatīvajā telpā ir ārkārtīgi būtiski,» uzskata aktieris.
«Visu cieņu arī Valdim Valteram, ar kuru kopā strādājam jau septiņus gadus (iknedēļas informatīvi izklaidējošam sporta raidījumam «Ģenerāļa un Buļa Naglas» ir jau 273 epizodes) - viņš arī ir domu provokators. Arī viņa teiktajam var piekrist, var nepiekrist, bet skatītāji/klausītāji dalās ar šo informāciju, arī mēģina pierādīt pretējo. Un to analizēt ir interesanti, pašizglītojoši.
Domāju, mums šodien pietrūkst domu provokatoru, pozitīvā nozīmē, kuri gribētu rosināt cilvēkus vērtēt, analizēt, runāt.
Jo kultūra jau veidojas mājās pie galda,» uzskata Andris Bulis, uzsverot, ka arī mākslas uzdevums ir neatstāt vienaldzīgu, bet rosināt uz līdzpārdzīvojumu. Piekrist, nepiekrist, bet runāt par to, ar to dalīties. «Jā, es aizvien esmu romantiķis un mīlu savu profesiju,» viņš smaidot piebilst.
Arī viņš pats, par kaut ko «sacepies», kādreiz mēdz atklāt savu viedokli platformā «X», bet vienmēr «atraujas», «dabū iekšā». Un tad domā, kāpēc to rakstīja… Bet tiem, kuri atļaujas paust savu viedokli, aktieris nereti gribējis aizrakstīt un pateikt paldies. Jo zina, cik ļoti viens paldies var iedvesmot.
«Izrādē «Pīters Pens saiet sviestā», ko spēlējam Dailes teātrī, es esmu Suns, Ēna, Pirāts, un man jādomā, vai tiešām man savos 42 gados ir jālēkā kā sunim, jābūt ēnai…? Bet tad pēc izrādes es aizeju mājās un saņemu «mesendžerī» vēstuli no kādas mammas, kura ar bērnu bijusi uz izrādi. Viņa raksta, ka esot pārsmējušies, labi atpūtušies un forši pavadījuši laiku, un mana Ēna esot bijusi izcila…
Un es nākamajā dienā atkal esmu klāt, priecīgs velku savu triko un atkal esmu gatavs būt Ēna!
Tas ir tik svarīgi šajos laikos - pateikt elementāru paldies,» uzskata skatītāju mīlētais aktieris. Viņš novērojis, ka daudziem vieglāk ir izpausties, cik viss ir slikti. Jā, arī viņš uzskata, ka mums valstī viss ir likti, bet otram labus vārdus pateikt - tas taču neko nemaksā.
«Mums vajadzētu gribēt būt kungiem savā zemē!
Kā man patīk šī frāze! Mums vajadzētu gribēt neatdot, neizpārdot Latviju! Es ļoti gribētu, lai lepnums būt latviešiem nepazūd! Kā tiem vīriem toreiz, pirms 150 gadiem, kuriem bija jālavierē starp divām varām, lai dabūtu atļauju rīkot dziedāšanas svētkus.
Nekas jau daudz nav mainījies - mēs esam NATO, esam ES, mums jāpilda regulas un direktīvas… Bet ko mēs paši varam? Es negribētu, ka mūs atkal nospiež uz ceļiem, ka mēs atkal kļūstam par atļauju prasītājiem un izpildītājiem. Vai tiešām ir vajadzīgas barikādes, lai latvietis pieceltos, iztaisnotu muguru un izietu ielās?» Andris aizdomājas, sakot, ka bieži dzirdētā atruna «ko tad es varu ietekmēt» ir kļuvusi par mūsdienu lielāko lāstu.
Noskatījies filmas «Zeme, kas dzied» melno materiālu, aktieris atzīst, ka tas viņā atmodinājis patriotismu un viņam gribas teikt: «Mosties, Latvijas tauta!».
«Es gribētu, lai šo filmu iet skatīties ģimenes ar bērniem, jo tas ir lielisks veids, kā apgūt mūsu vēsturi, iepazīt daudzas spilgtas personības. Cimze, Dīriķis, Kronvaldu Atis, Tomsons, Baumanis… Būtu labi, ka «TikTok» un «Instagram» paaudze šādus vārdus būtu vismaz dzirdējusi. Kas viņi bija, kādi viņi bija, un cik daudz viņi ir paveikuši, lai mēs vēl pēc 150 gadiem varētu lepoties ar saviem Dziesmusvētkiem...»
Mirkli pirms «Zeme, kas dzied» dodas pie saviem skatītājiem, aktieris nopietni aizdomājas, kur pazudusi mūsu tautas kopība sajūta. Viņam ir draugu čatu grupa, kurā Andris ik pa brīdim aicina draugus sanākt kopā, pasēdēt, parunāt. Bet visiem ir darbs, katram savas problēmas, un tas nekādi neizdodas. Viņš pats nevar brīvdienās, jo jāspēlē izrādes, draugi nevar pirmdienās, kad Andrim ir brīva diena, un tā tas pamazām noplok…
«Jūtu, ka arī pats palieku pasīvs, un es domāju: bāc, ja neviens neko nedarīs, nekas arī nenotiks! Ir jābūt vienam, kurš pavelk citus. Tas ir mūsu sabiedrības mazais modelis.
Nav jau jāsavāc tūkstoš cilvēku, tiec galā ar saviem pieciem draugiem, uzrunā viņus! Tur tā mūsu katra atbildība sākas, cik mēs paši esam aktīvi…»
Aktieris saka, ka viņš mīl ne tikai savu profesiju, bet arī savus skatītājus un muzikāli dzejiskā duetā «Grabulis» - kopā ar savu atraktīvo kolēģi Gintu Grāveli - dodas pie tiem, kuri dzīvo ārpus Rīgas, galvenokārt mazajos miestiņos.
«Tikko bijām Zebrenē, Variņos, Daudzevā, Jaunlutriņos, Rozēnos, Druvā… Es varētu saukt vēl un vēl. Tur mēs satiekam to īsto latvieti!» saka Andris Bulis un izstāsta brīnišķīgu stāstu par viesošanos Līvānu novada Turku pagastā.
«Mums palūdza atbraukt uzstāties pa dienu, pulksten trijos, un tikai uz pusotru stundu. Bija silta maija diena, viss plauka un ziedēja, bet skaisti atjaunotā kultūras nama zālē bija aizvērtas žalūzijas, iedegtas svecītes… Sākumā domājām, ka tas ir kaut kāds realitātes šovs, bet tad sabrauca cilvēki un koncerts varēja sākties. Sākumā skatītāji bija diezgan ieturēti, bet, kad ieguvām viņu uzticību, viņi smējās, dziedāja līdzi, aplaudēja, cēlās kājās un beigās nāca teikt paldies. Tantes gribēja mūs apķert un varēja just, ka viņas burtiski trīc no prieka. Un gribēja kopā fotografēties, bet uztraukumā nevarēja atrast, kur telefonā ir kamera… Un tas bija tik mīļi, tik aizkustinoši! Vīri savukārt gribēja paspiest roku, un viņu rokasspiedieni bija tik spēcīgi, ka man bija «jāpalecas»…
Un, kad vēlāk kultūras nama vadītājai jautājām, kāpēc koncertam bija jānotiek pa dienu un tikai pusotru stundu, viņa mums paskaidroja, ka šie cilvēki ceļas sešos no rīta, lai darītu lauku darbus, pa dienu viņiem ir brīvs, bet piecos jau jābūt mājās, jo lopi jābaro…
Tur, laukos, cilvēki runā tiešu valodu. Tur mums ar Gintu katru reizi ir uztraukums, katru reizi ir slapja piere, jo - tā nav «haltūra», tā ir daudz lielāka atbildība, nekā spēlēt teātri uz lielās skatuves.
Un tur, laukos, es noticu, ka mēs, latvieši, vēl esam!» aktieris ir patiesi gandarīts.
«Kad kopā ar Gintu braucam mājās pēc koncertiem, vienmēr runājam, ko vēl varētu izdomāt, lai iepriecinātu skatītājus, ka noteikti uz šo vietu jāatbrauc vēl. Jo tie paldies laukos ir tik īsti, tik patiesi. Tie reāli iedvesmo, silda sirdi,» aktieris atzīst.
«Laukos skatītāju zālē parasti nav daudz vīru, bet dažus sievas ir atvilkušas, vai arī paši atnākuši pārliecināties, ka sievas tiešām iet uz koncertu… Sākumā var redzēt, ka viņiem nekas neinteresē, viņi ir baigi skeptiski, bet beigās viņi smejas, aplaudē.
Un, ja mums vēl izdodas tos īstos lauku vīrus dabūt uz skatuves un visām zālē esošajām sievietēm kopīgi nodziedāt dziesmu «Meitene Zeltene», visi ir laimīgi.
Tie, kuri atnāk uz koncertu bubinādami, iet mājās un saka, ka bija baigi labi… Un tas ir nenovērtējami!»
Aktieris nenoliedz, ka ir fundamentāli svarīgi spēlēt arī tādas izrādes, kāda ir, piemēram, «Leopoldštate», kas ir smags vēsturisks darbs par dzimtas izdzīvošanu cauri 20. gadsimta lielākajām cilvēces katastrofām.
«Kad izrādes beigās skatītājiem vajag vēl kādas piecas sekundes, lai attaptos, pirms viņi sāk aplaudēt, es saprotu, ka arī tādas izrādes vajag, bet emocionāli foršāk ir dzirdēt: «Atkārtot! Atkārtot! Kad jūs atkal atbrauksiet?...» Jo mēs, aktieri, no tā barojamies.»
Andris izstāsta arī par kādu situāciju uz ielas, stāvot krustojumā pie sarkanās gaismas. «Piebrauc melns mersedess, nolaižas logs, un pie stūres ir divmetrīgs vīrs.
Man jau stīvas kājas, jau domāju, ko esmu dzīvē salaidis dēlī… Bet viņš man saka: «Es skatos «naglu». Un, pacēlis īkšķi uz augšu, saka: «Vo!»
Viņš varēja arī pabraukt garām, bet nē, viņš apstājās un pateica, ka viņam patīk, ka tas ir forši. Un tas ir tik forši, ka latvietis var pateikt otram ko labu!»
Labus vārdus aktieris saņem arī no saviem teātra skatītājiem. Piemēram, pēc izrādes «Lidojums», ko viņš spēlē dažādās vietās Latvijā, tostarp Ventspils lidostā, ar ko izveidojusies veiksmīga sadarbība (nākamā izrāde tur plānota 22. novembrī), Andris saņēma vēstuli no kādas mammas, kura pēc izrādes noskatīšanās - tajā ir stāsts par mammu, par bērnību - uzdāvinājusi biļeti uz šo izrādi savam dēlam, ar kuru komunikācija uz kādu laiku bija pārtrūkusi. Un pēc izrādes noskatīšanās dēls viņai piezvanījis un abi aizgājuši kopā paēst vakariņas…
«Man neko vairāk dzīvē nevajag - ja viens dēls salīgst ar mammu, ir vērts spēlēt šo izrādi vēl trīssimt reižu!» saka aktieris.
Viņš tiešām šo monoizrādi, kas savu pirmizrādi piedzīvoja 2009. gadā Teātra observatorijā, ir nospēlējis jau vairāk nekā trīssimt reižu.
«Protams, šo gadu laikā izrāde ir pamainījusies, kaut ko esmu pielicis klāt, teksti kļuvuši nobriedušāki. Bet uztraukums pirms katras izrādes ir saglabājies tāds pats, kā pirms pirmizrādes,» aktieris godīgi atzīstas.
«Ja mēs ar Gintu varētu izbraukāt visur, kur mūs aicina un gaida, mēs katru nedēļas nogali varētu peldēties aplausu jūrā. Bet mēs fiziski to nevaram, jo arī teātrī darba ir gana daudz,» saka skatītāju mīlētais aktieris.
Šajā sezonā Dailes teātrī Andris Bulis spēlē dokumentālajā detektīvā «Kur pazuda valsts?» (Vilhelms Munters), izrādē «Wintera stāsts» (Ants), pēcnāves komēdijā «Pusnakts šovs ar jūdu Iskariotu» (Svētais Pēteris un Svētais Toms), komēdijās «Izrāde, kas saiet sviestā» (Džonatans/ Čarlzs Haveršams) un «Pīters Pens saiet sviestā», ģimenes sāgā «Leopoldštate» (Pērsijs) un mīlestības eksperimentā «Efekts» (Dr. Roberts Sīlis).
Gada nogalē aktierim sāksies darbs pie režisora Viestura Kairiša, kurš iestudēs Viljama Šekspīra «Sapni vasaras naktī», kura pirmizrāde plānota nākamā gada 31. janvārī.
Savukārt martā sāksies mēģinājumi izrādei «Dzen savu arklu pār mirušo kauliem», ko iestudēs holandiešu režisore Ola Mafālani un kuras pirmizrāde plānota aprīlī.
«Pagājušomēnes man bija 12 vai 13 izrādes. Tas ir daudz, bet es nesūdzos. Man ir prieks, ka cilvēki pērk biļetes un nāk uz teātri,» saka aktieris un patriotisma mēnesī aicina skatītājus arī uz filmu «Zeme, kas dzied».
Andris atklāj, ka viņš pats nekad nav piedalījies Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos. Skolas laikā, dzīvojot Salacgrīvā, līdz pat 8. klasei dejoja tautas dejas, paralēli trenējās basketbolā. Sporta treniņi un sporta vasaras nometnes bija svarīgākas, tāpēc dalība deju svētkos izpalika.
«Bet es kā skatītājs esmu bijis klāt pēdējo trīs Dziesmu svētku noslēguma koncertos, pēdējā - kopā ar meitu. Koncerts bija ļoti garš un viņa beigās aizmiga. Turēju meitu uz pleca, klausījos «Saule, Pērkons, Daugava» un no aizkustinājuma raudāju.
Un, kad meita pamodās, viņa man jautāja, kāpēc ir tik skumjš koncerts, ka jāraud? Nevarēju viņai to paskaidrot, bet - man bija svarīgi viņu uz šo koncertu aizvest…»
Tikpat svarīgi Andrim ir apzināties, ka tikai mēs paši esam atbildīgi par savu nākotni. Tāpēc viņu tracina līdzcilvēku teiktais, ka «esam noguruši no kara». «Mēs turpinām dzīvot savu ierasto dzīvi, spēlējam izrādes, braucam ceļojumos, svinam svētkus... Mēs nevaram būt noguruši! Nogurt var tikai no svētkiem, kā dzied «Prāta vētra».
Mums vajadzētu apzināties, kāda šodien ir politiskā situācija, cik trausla ir mūsu brīvība, un ka ar savu pasivitāti mēs to varam zaudēt arī bez kara.
Un šis vēsturiskais stāsts filmā «Zeme, kas dzied» liek par to aizdomāties,» saka Riharda Tomsona lomas atveidotājs. Viņa lielākā vēlme ir, lai filmas skatītājs, izejot no zāles, iztaisno muguru, paceļ galvu un atceras, kāpēc reizi piecos gados mēs joprojām spējam parādīt pasaulei, ar ko esam īpaši un kādēļ par spīti visam, ko aizgājušie laiki un arī mūsdienas met mūsu ceļā, spējam atkal piecelties un vienoties kopīgā dziesmā.
Dziesmu svētki ir liela daļa no mūsu tautas identitātes, kas nav radusies caur ciešanām, bet tieši pretēji - caur mīlestību un gaišu skatu nākotnē.
«Braucot pie latviešiem uz Latvijas laukiem, es galīgi vēl neesmu zaudējis ticību mūsu spēkam. Bet - mums jābūt modriem. Gan no iekšpuses, gan ārpuses. Jo, kā saka Kārlis Ulmanis izrādē «Kur pazuda valsts»: «Miers nav miegam». Man ir arī dzejolis par šo tēmu, ko sarakstīju pirms gada 18. novembrī.»
Izdevis jau četrus dzejas krājumus - «Mans ego» (2008), «Pieturas» (2012), «Etīdes otrai pusei» (2015) un «Erotērika» (2020) - Andris Bulis turpina rakstīt, kaut ko nopublicē savā «Instagram» profilā un atklāj, ka viņam ir sapnis uzrakstīt dzejoļus bērniem. Bet viņš apzinās, ka tas nebūs viegli.
«Dzejoļos pieaugušajiem ir mans spoguļattēls. Kurš saprot - saprot, kurš nesaprot - nesaprot. Bet bērnam tu nevari rakstīt savas «sāpītes», dzejolī bērnam ir jābūt gudrībai, fabulai, fantāzijai, mīļumam.
Rakstīt bērniem - tā ir milzīga atbildība,» uzskata divu bērnu - Markusa (20) un Alises (7) - tētis.
Viņam ir agrā jaunībā sarakstīti vairāki dzejoļi dēlam, un ir viens dzejolis arī meitiņai. Tas šogad izskanēja uz VEF kultūras pils skatuves - koncertā «Es dziedu par Tevi», kas bija Raimonda Paula dāvana visām māmiņām, un kurā Andrim bija pagodinājums piedalīties.
«Bet, jā, man ir sapnis rakstīt dzejoļus bērniem.
Ik pa brīdim par to aizdomājos,» viņš atklāj un saka, ka rudens ir labs laiks radošām izpausmēm.
«Godīgi sakot, man labāk patīk pavasaris, kad viss plaukst un kļūst gaišāks. Bet jāatzīst, ka pēdējā laikā man kaut kas patīk arī Latvijas rudenī. Aizbraukt uz Salacgrīvu, aiziet līdz jūrai un redzēt to rudens vējā bangojošu, vai satīties siltā, baltā džemperī un sildīties pie kamīna...
Kaut kas tajā noskaņā ir, jo - rudens izgrezno Latviju, un mums viņa ir visskaistākā, tik un tā!»
