«Ikreiz, kad sāku šaubīties, vai tiešām tā ir patiesība, es paskatos uz savu balvu. Arvien ir grūti noticēt, ka tas ir noticis ar mani,» atzīst Valmieras drāmas teātra aktrise Māra Mennika. Viņa šogad saņēmusi augstāko novērtējumu teātra mākslā – «Spēlmaņu nakts» balvu «Gada aktrise».
Talantīgā skatuves māksliniece balvu izpelnījusies par Roplainietes lomu Valmieras teātra izrādē «Pazudušais dēls», ko iestudējis režisors Reinis Suhanovs.
Izrāde saņēmusi 2023./2024. sezonas «Spēlmaņu nakts» nominācijas kategorijās «Gada jaunais skatuves mākslinieks» (Krišjānis Strods par Krustiņa lomu), «Gada aktrise otrā plāna lomā» (Elīna Vāne par Ažas lomu) un «Gada kostīmu mākslinieks» (Anna Heinrihsone), un piecas (!) «Spēlmaņu nakts» balvas: «Gada mazās formas izrāde», «Gada režisors» (Reinis Suhanovs), «Gada aktrise» (Māra Mennika), «Gada jaundarbs mūzikā» (Jēkabs Nīmanis) un Skatītāju simpātiju balvu.
Atsaucot atmiņā Eduarda Smiļģa dzimšanas dienu, 23. novembri, kad «Spēlmaņu nakts» svinīgā ceremonijā Valmieras drāmas teātrī viņa tika atzīta par «Gada aktrisi», Māra Mennika stāsta: «Visa diena bija satraucoša. Jau no paša rīta biju Rīgā, Eduarda Smiļģa muzejā, kur notika tradicionālās nominantu brokastis. Šīs man bija pirmās nominantu brokastis, uz kurām, par spīti sliktajiem laikapstākļiem, es tomēr aizbraucu. Tas bija ļoti skaists notikums, ļoti silta brokastu sajūta, kas iedeva sava veida mieru.»
Aktrise bija ļoti priecīga tai dienā gan paviesoties Eduarda Smiļģa mājā, gan tur satikt viņa meitu, kura visiem nominantiem veltīja sirsnīgus apsveikuma vārdus.
Pēc nominantu brokastīm Māra devās atpakaļ uz Valmieru, bet, tuvojoties svinīgajai ceremonijai, satraukums bija tik liels, ka viņa pat nenogāja lejā foajē, kur pirms pasākuma visi fotografējās pie «Spēlmaņu nakts» banera. Vēlāk mamma viņai teikusi, ka, spriežot pēc fotogrāfijām medijos, viņa šai pasākumā nemaz nav bijusi…
«Es sēdēju savā grimētavā un iegāju zālē tikai īsi pirms ceremonijas sākuma. Pats pasākums, protams, bija uztraukuma pilns,» aktrise neslēpj, atzīstot, ka, lai arī necerējusi, ka varētu iegūt balvu, ar mazu sirds stūrīti tomēr iedomājusies, ka varbūt, varbūt…
«Visu savu līdzšinējo skatuves mūžu esmu godprātīgi strādājusi, ar prieku un baudu ejot no lomas uz lomu. Par prieku sev un, cerams, arī skatītājiem.»
«Gada aktrises balvai bija nominētas brīnišķīgas aktrises - katra ar milzīgu skatuves pieredzi un lomu bagāžu. Manas kolēģes, kurs ne reizi vien esmu apbrīnojusi par viņu paveikto darbu. Jā, izdzirdēt nosaucam manu vārdu, bija neticams pārsteigums. Neviltots. Es tiešām nespēju aptvert, ka tas ir iespējams. Ko lai saka - tas ir tik skaisti, ka dzīve mums sagādā šādus pārsteigumus,» Māra ir ļoti gandarīta par saņemto teātra profesionāļu augsto novērtējumu.
Viņa stāsta, ka, lai arī kopš balvas saņemšanas tūlīt būs pagājis jau mēnesis, kolēģi, satiekot viņu ienākam teātrī, joprojām labdabīgi velk uz zoba: «O, Gada aktrise ieradusies! Paldies, ka atnāci. Kā tad šovakar spēlēsim? Būs jāaptur izrāde, kad uznāksi uz skatuves?…» «Tas viss, protams, tiek teikts ar mīlestību,» Māra mīļi piebilst.
Jau jūnijā, kad tika izziņoti «Spēlmaņu nakts» nominanti, Māra sajutās kā dzimšanas dienā, jo saņēma negaidīti daudz apsveikumu.
«Es domāju: ak, Dievs, kas notiek… Man ļoti tuva draudzene sacīja, lai svinu šo dienu, jo nominācija jau ir sava veida uzvara -, ka esmu pamanīta un novērtēta. Bet balva - tā ir «matemātika», veiksme, kas uzspīdēs tikai vienam. Un tad nu es to dienu arī izbaudīju,» atminas talantīgā skatuves māksliniece.
«Bet viss, kas notika pēc tam, kad saņēmu šo balvu… Visa tā nakts… Tas nav vārdos aprakstāms.
Es sen neko tādu nebiju piedzīvojusi - man klāt nāca visdažādākie teātra cilvēki un teica tik ļoti sirsnīgus vārdus… Tas bija tāds mīlestības vezums, kas pārgāzās pār mani kā ūdenskritums - veldzējošs un tīrs.»
Māra ir ļoti ģimeniska, tāpēc viņa bija ļoti priecīga un laimīga, ka šai īpašajā dienā viņai līdzās bija arī viņas ģimene. Vecākā meita Rute (20), kura Latvijas Kultūras akadēmijas otrajā kursā studē starpkultūru sakarus (Latvija-Vācija) un šobrīd ERASMUS apmaiņas programmā ir Vācijā, jau vasaras sākumā, uzzinājusi, ka mamma ir nominēta kā «Gada aktrise», nopirka lidmašīnas biļetes, lai šai dienā būtu Latvijā līdzās mammai. Jau nākamajā dienā viņa devās atpakaļ uz Maincu Vācijā.
«Viņai tur iet labi un tā, protams, ir brīnišķīga iespēja, kas jāizmanto. Bet Rute ļoti mīl Latviju, un viņai ļoti pietrūkst Latvijas.
Viņa paņēma līdzi kokli un villaini, un ilgas pēc Latvijas viņa remdina, katru vakaru spēlējot kokli un dziedot.
Februāra beigās viņa būs atpakaļ mājās pavisam, bet līdz tam atbrauks vēl vismaz trīs reizes,» stāsta trīs bērnu - Rutes (20), Rasas Saules Esteres (15) un Edvarta Jēkaba (7) - mamma.
Aktrises jaunākā meita Rasa mācās 9. klasē, jau no mazotnes sapņo kļūt par aktrisi un dejo Valmieras teātra izrādē «Valmieras puikas», ko šā gada pavasarī iestudējis režisors Jānis Znotiņš.
Pagājušajā Ēnu dienā Rasa «ēnoja» jauno aktrisi Ievu Esteri Barkāni, kura spēlē izrādē «Valmieras puikas».
Viņa teikusi, ka Rasa jāieraksta Ginesa rekordu grāmatā - , jo viņa no rīta «ēnoja» savu izvēlēto profesiju un jau vakarā bija uz skatuves kopā ar aktrisi, ko «ēnoja».
Savukārt Māras dēls Edvarts šogad sāka iet pirmajā klasītē, un tas arī ģimenei bija liels notikums.
«Ir tāds teiciens: «Es jums iemācīšu mīlēt Raini!». Man gribas sacīt: nevis iemācīšu mīlēt Blaumani, bet vienkārši - mīliet Blaumani! Man vienmēr ļoti mīļš bijis Blaumanis, es ļoti daudzos viņa darbos esmu spēlējusi, viņš ir vienkārši brīnišķīgs!» saka Roplainietes lomas atveidotāja izrādē «Pazudušais dēls».
«Šajā izrādē piedalās brīnišķīgs ansamblis! Mūsu jaunie aktieri - viņi ir vienkārši zelts! Tik strādāt griboši, tik teātri mīloši! Būt ar viņiem kopā uz skatuves un dzīvē - tā tiešām ir liela laime un prieks!» saka aktrise.
«Mums katra izrāde ir kā piedzīvojums, jo mēs visu laiku visi esam uz skatuves, neizejot no spēles laukuma, bet nevienu brīdi nav garlaicīgi - es skatos uz saviem kolēģiem ar lielu interesi, mīlestību un milzīgu baudījumu. Un esmu pamanījusi, cik ļoti mēs cits citu uzmanām - nedod, Dievs, kādam kas atgadās, visi ir gatavi palīdzēt.
Domāju, ka šī izrāde mūs vienos uz visu mūžu - šī sirds saitīte nekad nepārtrūks. Jo tas, kas notiek šai izrādē, ir tieši tik spēcīgi.»
Savā emocionāli aizkustinošajā pateicības runā, saņemot «Gada aktrises» balvu, Māra teica, ka Roplainietes lomu viņai ir ļoti viegli spēlēt. Skaidrs, ka to viņa teica sirsnīgā pateicībā par visas komandas darbu, jo jau nākamajās izrādēs aktrise pati sev jautājusi: «Kurā vietā tad tev ir viegli?!»
Māra stāsta, ka šīs izrādes mēģinājumu procesa laikā viņai negaidīti bija «jāielec» lomā Cēsu Mazā teātra izrādē - kanādiešu autora Norma Fostera komēdijā «Garā nedēļas nogale», kurā spēlē arī Ilze Lieckalniņa un Ivo Martinsons (attēlā).
«Tā ir ārkārtīgi smalka, brīnišķīga komēdija, bez vulgaritātes. Ja kādreiz sanāk, noskatieties, tiešām ļoti laba komēdija,» viņa iesaka.
Nākamās izrādes ir 5. janvārī plkst. 15.00, 1. februārī plkst. 19.00 un 2. februārī plkst. 16.00 Pasaules Latviešu Mākslas centrā Cēsīs.
Šajā komēdijā reizē ar Māru «ielēca» arī viņas kolēģis, aktieris Mārtiņš Liepa.
«Mēs ar Mārtiņu no rīta mēģinājām komēdiju, bet vakarā bijām Roplaiņu pāris… Es nezinu, kā Mārtiņam, bet man šis žanrs noteikti kaut ko iedeva arī Roplainietei. Nezinu, vai viņa man būtu sanākusi tik daudzšķautņaina, ja man paralēli nebūtu bijusi šī komēdija,» domā talantīgā skatuves māksliniece, piebilstot, ka, iespējams, tieši komēdijas vieglums viņai ļāva vairāk rotaļāties ar Roplainieti.
«Bet, protams, spēlēt Roplainieti, sevišķi otrajā cēlienā, kur ir jānospēlē smagas lietas, nepavisam nav viegli. Pēc izrādes man fiziski sāp viss ķermenis, jo - mēs to darām godprātīgi, un nav iespējams neielaist sevī iekšā to, kas tur notiek… Nē, nav viegli, bet man ļoti patīk! Tā ir milzīga bauda spēlēt gan šo lomu, gan šādā ansamblī.
Jā, es arī nezinu, vai mana Roplainiete būtu tāda, ja man apkārt nebūtu tāds ansamblis, tāds atbalsta plecs. Ne tikai uzticams un spēcīgs, bet arī mīlošs. Tam ir milzīga nozīme.
Man tikai atliek iet pa šo mīlestības ceļu, un tas ir brīnišķīgi!» Māra ir no sirds pateicīga saviem kolēģiem.
Šobrīd skatītāju mīlētā aktrise atkal strādā pie sava mīļā režisora Reiņa Suhanova, kurš Valmieras teātrī iestudē Annas Brigaderes «Sprīdīti». Tā pirmizrāde plānota nākamā gada 24. janvārī.
«Veidojam etīdes, staigājam pa mežu, vērojam meža gariņus, mēģinām saklausīt Meža māti un sajust Vēja māti…» stāsta aktrise, kura šai izrādē spēlēs Pamāti.
«Atšķirībā no iepriekšējās sezonas, šī sezona ir diezgan piepildīta - sezonas sākumā man bija Romeo māte Viljama Šekspīra traģēdijā «Romeo un Džuljeta», ko iestudēja režisore Inese Mičule, un trešais iestudējums būs Tomasa Manna «Burvju kalns», ko veidos režisors Toms Treinis un kura pirmizrāde plānota 11. aprīlī.
«Atminoties pagājušo sezonu, kad man praktiski visa sezona bija brīva, bija jāspēlē izrādes un tikai pavasarī sākām strādāt pie «Pazudušā dēla», varu secināt, ka mājas dzīve prasa tik daudz laika un enerģijas, ka es, godīgi sakot, nesaprotu, kā tagad visu paspēju - vēl arī spēlēt izrādes un būt mēģinājumos. Es tiešām nesaprotu! Es pievienojos tiem cilvēkiem, kuri uzskata, ka mājsaimnieces ir pelnījušas ordeņus, jo mājas darbi - tas ir «bezgalīgais stāsts». Teātrī es tiešām atpūšos,» sapratusi nesavtīgi mīlošā un gādīgā trīs bērnu mamma.
Teātrī viņa ir Krustiņa un Romeo māte, un mātes lomas aktrisei šogad uzticējuši arī divi kino režisori: Jānis Ābele - šausmu komēdijā «Tukšuma aicinājums» un Vlads Kovaļovs - pašmāju populārās daudzsēriju detektīvfilmas «Nelūgtie viesi» trešajā sezonā, kas pie skatītājiem nonāks 2025. gada februārī.
Māra smej: apguvusi dažādu spektru mātes, tagad «Sprīdītī» būs Pamāte, varēs skraidīt pa skatuvi ar pletni!
Bet par sadarbību ar Leldi un Vladu Kovaļoviem, ar operatoru Tomu Zarānu aktrise saka: «Tā bija milzīga laime un brīnišķīga pieredze! Kā viņi strādā! Vlads ir ļoti prasīgs, ļoti neatlaidīgs - viņš var ilgi «sēdēt» uz viena «dubla» un neiet tālāk, kamēr nebūs apmierināts ar to, kas notiek uz laukuma. Nereti seriālos dažādu iemeslu dēļ daudz kam paskrien garām, bet «Nelūgtie viesi» absolūti nav tas gadījums,» aktrise dalās savā pieredzē.
«Es nezinu, kā būtu nospēlējusi visas šīs mātes, ja man pašai nebūtu trīs bērnu pieredze. Mani bērni ir tik dažādi, ar katru ir pilnīgi cita pieredze, un, jāatzīst, ka savā profesionālajā darbā es to ļoti esmu likusi lietā.»
Tuvojoties gada izskaņai, aktrise saka: «Katram gadam ir savs ritējums - ar latviešu godiem, ar Menniku dzimtas vasaras saulgriežu tradīcijām, ar ģimenes laivu un riteņu izbraucieniem, ar dažādām lietām, kas vienmēr ir un būs. Piemēram, šogad es atkal kāpu kalnos, ko nebiju darījusi kādus pāris gadus. Aizbraucām uz Zakopani, uzkāpām dažās virsotnēs, viena no kurām bija Svinica - kalns Augsto Tatru galvenajā virsotnē, uz Polijas un Slovākijas robežas. Tur sapratu, ka varbūt pietiks man sevi pārbaudīt… Jo man vienmēr ir bijis ļoti bail no augstuma un, kāpjot kalnos, es katru reizi sevi iekšēji pārvaru.»
Māra stāta, ka šoreiz ceļš kalnā un arī lejup no tā bija ļoti bīstams. «Mēs kāpām trīs meitenes un, jau kāpjot augšā, sapratām, ka lejā būs jākāpj turpat, bet - tas bija pa klintīm, turoties pie ķēdēm…
Tur, liekot kāju, bija jānostājas gluži vai špagatā, un tas bija «stāsts par izdzīvošanu», jo atlika atlaist roku un tevis vairs nav…
Jā, tā vājprātīgā sajūta, esot virsotnē, kur patiesībā nekā īpaša nebija, apzināties, ka tagad būs jātiek arī lejā… No virsotnes sūtīju balss ziņu savai draudzenei Elīnai Vānei, uz ko viņa man atbildēja: «Stulbā, sauc helikopteri, ko tu mokies…!» Bet man nebija variantu, pašai vien bija jātiek lejā,» stāsta Māra.
Viņas bija trīs mammas, kuras kāpa kopā, un visām bija līdzi bērni, kuri kāpa citā virsotnē. Māra bija ar jaunāko meitu Rasu.
«Kad mēs nokāpām lejā, mūsu bērnu vēl nebija, un mēs raudādamas vārījām viņiem soļanku. Kad bērni sveiki un veseli, bet nosvīduši un noguruši, nonāca lejā un ēda zupu, viņi teica, ka nekad neko tik garšīgu nav ēduši. Tā bija mīlestības zupa -mammu asarās vārīta...»
Atskatījusies uz aizejošo gadu, Māra secina: būtiskākais viņai kā mātei ir tas, ka šogad viņa beidzot «palaida vaļā» savu lielo meitu, ar kuru abām ir ārkārtīgi cieša sirds saite.
«Kad viņa brauca projām uz Vāciju, man likās, ka dzīve beidzas… Tas bija tik ļoti sāpīgi. Viņai arī.
Mēs abas, sevi mierinot, teicām, ka tas jau tikai uz brītiņu. Bet pagāja brītiņš un es sapratu, ka esmu to izdarījusi - es esmu viņu palaidusi. Laikam bija pēdējais laiks to izdarīt,» domā Rutes, Rasas un Edvarta mamma.
«Man īstenībā ļoti palīdzēja manas skolas latviešu valodas un literatūras skolotāja Silvija Ludženiece. Mēs aizvien esam ļoti ciešā draudzībā. Biju pie viņas aizbraukusi, mēs runājām par vecāku un bērnu attiecībām, un viņa teica: «Māra, vienmēr atceries, ka tu savām meitām esi mamma, tu neesi draudzene». Un tieši tagad es pa šo ceļu vēlos sākt iet - kļūt par māti. Varbūt tāpēc man tieši šobrīd arī tiek tādas lomas?» aktrise aizdomājas, sakot, cik interesanti, ka konkrētas lomas dzīvē atnāk tieši tad, kad tās visvairāk ir vajadzīgas.
Bet, tuvojoties Ziemassvētkiem, aktrise intervijā žurnālam »Vakara Ziņas« teica, ka šis laiks viņas ģimenē ir ne mazāk trauksmains kā viss gads.
«Tā nu ir iegadījies, ka mums ģimenē visu laiku ir kāds bērns, kurš arvien ir maziņš. Tagad tas ir Edvarts, kurš patiešām vēl tic Ziemassvētku rūķim un brīnumam.
Arī Rasa tikai pavisam nesen apjauta, kurš patiesībā gādā dāvanas… Jā, es pielieku lielas pūles, lai mūsu bērni pēc iespējas ilgāk saglabātu ticību brīnumam. Protams, par mani ir smiets, bet es aizvien ticu, ka kaut kur ir tas vecītis…» aktrise mīļi pasmaida un ļoti priecājas, ka šai Ziemassvētku brīnuma gaidīšanas laikā viņai bija iespēja būt pie bērniņiem bērnudārzos, kur viņu aicināja būt par Rūķi.
«To savulaik aizsākām ar manu vecāko māsu, kurai ir bērnudārzs Dzilnuciemā, netālu no Piņķiem -, ka bērni var satikt rūķi mežā, kurš tur guļ šūpuļtīklā vai ir ieracies sūnās zem egles un, kad iet garām bērni, izbāž galvu… Un tas ir tikai pašsaprotami, ka arī savā ģimenē es šo brīnumu mēģinu noturēt maksimāli ilgi.»
Māra stāsta, ka viņa kopā ar bērniem gan cep piparkūkas, gan raksta vēstules rūķim un met pastkastītē.
«Un tad es slepus lavos ārā no mājas, lai paņemtu to vēstuli. Un tikpat slepus rakstu atbildi no rūķa, protams, ar kļūdām, jo rūķis neprot rakstīt ar garumzīmēm… Un tas nav viegli, jo tādas vēstules dienas garumā tiek nosūtītas vairākas, līdz pēdējā ir norādīts, kur paslēpts dāvanu maiss… Un tad mēs ejam to maisu meklēt, un tas ir milzu notikums!
Ziemassvētkos vienmēr arī ejam uz baznīcu, tur ieelpojam svētku mieru un klusumu. Ziemassvētki nudien ir bagātīgi ar visām savām veltēm.»
Māra neslēpj, ka nav vienkārši izpildīt bērnu vēlmes, ko viņi sagaida no Ziemassvētku rūķa. Jo, piemēram, šogad Edvarts tika lūdzis sev… vectētiņu.
«Jau teicu mammai, lai meklē sev kavalieri. Ne Rutei, ne Rasai nav bijis vectēvs, jo Nika (aktrises dzīvesbiedrs un bērnu tētis ir aktieris Niks Ērglis) vecāki jau ir aizgājuši, arī mans tētis aizgājis jau pirms 20 gadiem. Bet Edvarts ir pamanījis, ka citiem bērniem ir ne tikai vecāki, bet arī vecmammas un vectētiņi… Vēl nupat viņš skatījās filmu «Mazie laupītāji», kur Gunārs Placēns ir brīnišķīgs vectēvs, un tagad viņam ir izteikta vēlme pēc vectētiņa...»
Bet taujāta, ko viņa pati sagaida no jaunā, 2025. gada, Māra atteic, ka laikam jau neko jaunu nepateiks.
«Ļoti gribētu mieru - gan sirdī, gan pasaulē. Tāpēc es rūķim rakstīšu, lai atnes man priecīgu mieru. Jā, to es šodien vēlos visvairāk. Bet, iedomājieties, ja mēs visi to lūgtu, rūķis būtu sprukās - viņam būtu jādomā, kā to piepildīt. Tāpēc - lai top!»