«Klusumā var labāk sadzirdēt sevi. Klusumā var sadzirdēt cilvēku sev blakus. Kas ir tie cilvēki, kas grib būt mierā ar sevi un pasauli? Mēs taču varam satikties. Jau drīz. Vasarā. Festivālā Bauskā. Satikties un dalīties ar klusas, noslēpumainas laimes mirkļiem,» saka dziedošā aktrise, dzejniece un režisore Raimonda Vazdika.
No 16. līdz 18. augustam kādā klusā Latvijas vietā, pilskalna pakājē, pussalā, kur divas upes kļūst par vienu - Bauskā - nolaidīsies Klusuma festivāls. Mierīgākais festivāls Latvijā. Tā būs sajūtu un iespaidu dažādība, tās būs trīs neaizmirstamas dienas harmonijā. Ik vakaru un rītu, netraucējot klusumu, festivāla dalībniekus pārsteigs iemīļoti mūziķi un iemīļotas melodijas. Festivāla vadītājas - aktrises Raimonda Vazdika (16. augustā) un Rēzija Kalniņa (17. augustā).
Klusuma festivāla mērķis ir radīt šādu vidi un pulcināt cilvēkus, kuri, savstarpēji sadarbojoties, no brīvas gribas tuvojas šim gara stāvoklim, kas mazina spriedzi un sniedz sengaidītu atpūtu no rūpēm un raizēm, ļauj izprast cēloņsakarības, virza uz dzīves kvalitātes izmaiņām, uzlabo cilvēku emocionālo un mentālo veselību, kam seko ķermeņa pašregulācija un atbrīvošanās no visa kaitīgā vai liekā.
Klusums nenozīmē bezskanību, tāpēc nevajadzētu uztvert klusumu kā mēmu izolāciju. Tikai atrodot klusumu sevī, var droši iet pasaules troksnī.
Festivāla pirmajā vakarā (plkst. 19.00) apmeklētājus gaida satikšanās ar trim skatuves māsām - izcilās balss īpašnieci Ievu Akurateri, multiinstrumentālisti un dziesmu aranžētāju Ilzi Grunti un režisori, dzejnieci un brīnišķīgu dziedošo aktrisi Raimondu Vazdiku (attēlā).
Katra satikšanās ar māsām ir kā muzikāli emocionāls lidojums - viegls, īsts un nepārejošs…
«Mana muzikālā darbība jau daudzus gadus norisinās kopā ar manām skatuves māsām, un šajā vasarā ar koncertizrādi «Māsas. Mīlestība nerūs» mums ir bijusi iespēja paviesoties gan Vitrupē, kultūrtelpā «Jūras rezidence Rainis», gan Mālpilī, muzikālajās brokastīs Zemeņu muižā. Dziedājām arī ikgadējā Dziesminieku festivālā «Trubadūrs» Rendā, kas vienmēr ir liels un skaists notikums, un piedalīsimies arī Dziesminieku dienās Sēlijā 17. un 18 augustā.
Bet tuvākais mūsu lielais notikums būs dalība Klusuma festivālā. Mums būs stundu gara programma, kurā dziedāsim tikai savas dziesmas, jo mēs tomēr visas esam arī dziesmu radītājas,» stāsta Raimonda Vazdika. Viņai patīk šī festivāla koncepcija, un arī viņai pašai tā būs jauna pieredze.
«Skaidrs, ka koncertā nevar būt klusums, jo koncerts - tā ir skaņa. Klusums būs starptelpā, un tas radīs noskaņu, kas mūziku ļaus uztvert vēl īpašāk,» piebilst festivāla pirmās dienas vadītāja Raimonda Vazdika.
Raimonda Vazdika stāsta, ka ar skatuves māsām Ievu Akurateri un Ilzi Grunti kopā koncertē jau pasen, bet vēl senāks ir divu māsu projekts - ar īsto māsu, «Neatkarīgās» žurnālisti Elitu Veidemani.
«Sākām kopā vēl ar Aivaru Brīzi. Tad nāca tas skarbais mirklis, pēc kura vēl paspējām aizbraukt koncertos kopā ar Aivara draugu Niku Matvejevu. Un tad mēs palikām divas vien… Bet sievietes ir stipras. Mēs saņēmām dūšu un sapratām, ka varam arī divatā, jo - dzīve jau turpinās,» stāsta Raimonda Vazdika.
Abām ar Elitu viņām ir kopīga programma, ar ko māsas labprāt brauc pa visu Latviju - gan Dzejas dienu, gan mūsu valsts svētku laikā, gan jebkurā citā laikā vienkārši ciemos pie tiem, kuri vēlas viņas satikt un dzirdēt.
«Tā mums ir iespēja gan kopā padziedāt, gan kaut ko izstāstīt vienai par otru, un skatītājiem un klausītājiem tā ir iespēja uzzināt ko jaunu par mums kā māsām. Uzskatos dažkārt esam atšķirīgas, bet tas ir pat interesanti. Man tā ir iespēja atvērt savas divas dzejas grāmatas (dzejas krājumu «Rētas. Zelts.», stāstu un dzejas krājumu «Neremdināmi») un runāt dzejoļus, kas man ir mīļi. Un, iespējams, daudzi nemaz nezina, ka arī Elita ir sarakstījusi daudz un ļoti skaistus dzejoļus,» atklāj Raimonda Vazdika, piebilstot, ka abas reizēm mēdz sevi pieteikt: divas māsas un deviņas grāmatas.
«Elita raksta vairāk biogrāfiskus romānus, es - dzeju un stāstus. Bet, kas zina, varbūt es arī vēl uzrakstīšu kādu biogrāfisku romānu, jo - ir jau ko stāstīt,» saka aktrise.
Jūnijā jauki nosvinot Ilonas Brūveres apaļo jubileju, kur kinorežisore prezentēja savu grāmatu «Citādā dzīve», Raimonda Vazdika nodomājusi, ka viņa arī uz saviem 70 gadiem varbūt uzrakstīs grāmatu. «Man vēl ir laiks, vēl jāpakrāj notikumi,» viņa smaidot piebilst.
Šī vasara Raimondai Vazdikai ir dažādiem notikumiem bagāta. Jau piecus gadus liela viņas radošā darba sadaļa ir Rīgas Tehniskās universitātes (RTU) Kultūras centra aktivitātes.
Aktrise vada RTU studentu teātri «Spēle», kas piedalījās ļoti lielā pasākumā - XV Latvijas amatierteātru svētkos, kas no 9. līdz 11. augustam norisinājās Valkas pilsētā un novadā, Strenču pilsētā Valmieras novadā un Valgā, Igaunijā. Latvijas amatierteātru svētki, līdz šim zināmi kā salidojums, ir valstī nozīmīgākais amatierteātru kopienas saiets, kas notiek reizi piecos gados.
«Mēs rādījām manis sarakstīto un režisēto darbu «Atbildes mākonī», ar ko pagājušogad piedalījāmies arī XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII Deju svētku pasākumu programmā Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī,» stāsta Raimonda Vazdika.
Un interesanti, ka jau pēc divām stundām aktrisi pašu varēja redzēt uz skatuves jau pavisam citā vietā - Gulbenes novada Lizuma pagastā, kur jaunajā estrādē tika izrādīta režisora Voldemāra Šoriņa iestudētā brīvdabas izrāde «Lielais loms» (pēc Annas Brigaderes lugas motīviem).
«Nekad nebiju iedomājusies, ka kādreiz iestudēšu «Skroderdienas Silmačos», bet, kad šīs vasaras sākumā mani uzaicināja piedalīties RTU Jāņu ieskandināšanas pasākumā «Lai līgojam, lai svinam!» (19. jūnijā) un piedāvāja iestudēt Rūdolfa Blaumaņa lugu «Skroderdienas Silmačos», tas izvērtās par varenu piedzīvojumu. Lielfragmentā lomas atveidoja RTU administrācijas pārstāvji, tostarp rektors Tālis Juhna kā Dūdars, dekāni un mācībspēki, tajā piedalījās visi kultūras centra labākie kolektīvi, tostarp TDA «Vektors», vīru koris «Gaudeamus», postfolkloras grupa «Daba San», vokālais ansamblis «Jauna nianse» un, protams, arī studentu teātris «Spēle»,» stāsta izrādes režisore.
«Nebiju iedomājusies, ka RTU mācībspēki ir tik labi aktieri, ka īsā laikā varēsim paveikt tādu darbu!» gandarīta ir Raimonda Vazdika.
Arī tuvākās nākotnes radošie plāni viņai daudz saistās ar RTU - gan Dzejas dienas jāorganizē, gan IV videoklipu festivāls «Šekspīra varoņi - citāti mūsdienās».
Bet no 11. līdz 15. septembrim RTU studentu teātris «Spēle» piedalīsies skatītāju jau iemīļotajā amatierteātru festivālā «Rīga spēlē teātri», kur skatītājiem būs iespēja bez maksas baudīt 11 izrādes VEF Kultūras pilī (Ropažu ielā 2) un Bišumuižā (Gulbju ielā 6B).
«Mēs rādīsim manis iestudēto darbu «Īstā dzīve» - fantāziju drāmu pēc itāļu dramaturga Luidži Pirandello lugas «Seši tēli meklē autoru» motīviem,» atklāj Raimonda Vazdika, uzsverot, ka viņa meklē un iestudē pamatā tādus darbus, lai tajos visiem studentiem būtu iespēja parādīt savus talantus..
«Šo izrādi jau divreiz esam nospēlējuši, un manuprāt, mums tā ir izdevusies,» uzskata režisore.
«Vienreiz dzīvē ir jāredz Roma!» saka Raimonda Vazdika. Jaukā kompānijā viņa turp dosies uzreiz pēc RTU Dzejas dienām un festivāla «Rīga spēlē teātri».
«Ceru, ka tas būs liels piedzīvojums,» viņa saka un atklāj, ka ir ieplānojusi apskatīt arī tūristu iecienītos objektus - gan Trevi strūklaku, gan Kolizeju. To gan tikai no ārpuses, jo aktrisei ir nedaudz bail no tā asiņainā stāsta.
Atgriezusies no Romas brīvdienām, aktrise plāno atjaunot savu jubilejas izrādi «Ilgojos pēc ilgu tramvaja».
Muzikālā viencēliena iedvesmas avots ir Tenesija Viljamsa slavenā luga «Ilgu tramvajs», un stāsts ir par aktrisi, kura, iedziļinoties Blanšas tēla būtībā, ļaujas apziņas plūsmai un rada savu vēstījumu par sievietes dzīves līkločiem. Šī ceļojuma pieturas ir dzeja, drāma, mūzika, kustība, gaisma un nezināmais...
Rudens pusē ir plāns atkal spēlēt arī muzikālo joku izrādi «Precies, māsiņ!», kur aktrises skatuves partneri ir Jānis Jarāns un mūziķis Guntis Veits, un kas ir nopietni lustīga un nenopietni nopietna režisora Jāņa Mūrnieka muzikāla izrāde jebkura vecuma auditorijai. «Paies «Credo» jubilejas koncerti un gan jau brauksim atkal pie skatītājiem visā Latvijā.»
Stāstot par savām radošajām iecerēm, aktrise secina, ka ir daudz ko darīt. Vēl jau arī dzejoļi un dziesmas jāsacer un jāsāk domāt par jauna albuma ierakstīšanu.
«Atceros, kā Baiba Broka kādā intervijā teica, ka viņa skrien par lēnu. Man tas kaut kā ļoti aizķērās, jo man arī šķiet, ka es varētu izdarīt daudz vairāk.
Bet tad es padomāju, ka vajag tomēr atspringt un ķert laimīgos mirkļus, vajag iet uz jūru un meditēt, krāt sauli un pozitīvu mieru, un trenēt asinsvadus, peldoties arī aukstākā ūdenī.
Tā, lai ziemu var izturēt,» saka Raimonda Vazdika. Viņa dzīvo piecu minūšu gājiena attālumā no jūras, tāpēc iet uz jūru peldēties katru dienu - kā uz darbu.
Rudens pusē aktrisi varēs redzēt arī populārā TV seriāla «Nemīlētie» jaunajā sezonā, kur viņai uzticēta prokurores loma.
«Man laikam piestāv skarbo sieviešu lomas, kaut gan īstenībā esmu liriska un maiga sieviete, bet… nu nevar jau ikdienā to atļauties,» aktrise pasmaida un saka, ka ikdienā viņa savu maigumu dod dzīvniekiem - kaķenītei Spolei un mazajam razbainiekam, runcim Ludvigam, ko pērn paņēma no Auces dzīvnieku aizsardzības biedrības.
«Spolei ir jau septiņpadsmit gadu, viņa ir «pārdzīvojusi» gan lauztas kājas, gan bērnus, un uz vecumdienām dabūjusi sev jaunu tramdītāju. Ludvigs nabaga Spoli dzenā pa istabu kā vienīgo medījumu, viņai ir jautras vecumdienas. Es nezināju, ka kurzemniekiem ir tik nešpetna daba,» mīļi stāsta kaķu saimniece.
Aktrise stāsta, ka vārdi, kādos viņa sauc Ludvigu, mainās pa dienām - viņš ir gan Persiks, jo ir persiku krāsā, gan Kodis, jo, pavisam mazs būdams, saimniecei kodis nepārtraukti, gan Dzintariņš, jo viņam ir dzintarkrāsas actiņas, gan Dunduriņš, kad kaķēns kļūst pagalam uzmācīgs…
«Bet galvenais, protams, ir ģimene. Hermanītis aug un viss ir kolosāli!
Viņš ir līdzīgs Reinim, manam dēlam, viņš bija tāds pats mazs baltgalvītis,» saka aktrise, kuru mazdēliņš mīļi sauc par Āmi. Jo Ome ir vedeklas Kristīnes mamma žurnāliste Māra Lapsa.
«Es esmu svētku Āme. Kad ar Hermanīti esam kopā Jūrmalā, ejam uz jūru, kad aizbraucu pie dēla ģimenes uz Torņkalnu, ejam uz bērnu laukumu, kur var ložņāt pa trubām. Man gan ir šausmīgi bail noskatīties, kā tie bērni pazūd tajās trubās, un es nevaru vien sagaidīt, kad viņi «nāks ārā»…»
