«Ja ziemā ķermenis un smadzenes nodarbojas tikai ar to, lai sasildītos, ja pirmajā pavasara saulītē mēs zaudējam galvu un ļaujamies lidojumam, ja vasarā tikai priecājamies un baudām, tad šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks, kas ļauj apstāties un padomāt, kas mēs esam un kurp mēs ejam. Rudens liek mums mainīties, un varbūt tāpēc ir skumji un brīžiem nav viegli,» domā populārā dziedātāja Marija Naumova.
Svētdien, 3. novembrī, Vidzemes koncertzālē «Cēsis» gaidāma režisores Rēzijas Kalniņas veidotā jauniestudējuma pirmizrāde - Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes mūzikla «Neglītais Pīlēns» (pēc H. K. Andersena darba motīviem) jaunā interpretācija «Galms (pa)galmā».
2000. gadā režisora Rima Morkūna (Lietuva) iestudētajā Liepājas teātra izrādē «Neglītais Pīlēns» titullomā dublējās divas jaunās dziedātājas - Marija Naumova un Ance Krauze.
«Šī izrāde tika veidota kā pasaka bērniem un, lai arī pats darba process nepavisam nebija viegls, man tā bija ļoti mīļa izrāde,» atminas Marija Naumova, piebilstot, ka tolaik viņu šai lomai uzrunāja komponists Jānis Lūsēns.
2024.gada uzvedumā dziedātāja ir transformējusies likumsakarīgā ampluā un atveido Pīļu Māti, ko 2000. gada iestudējumā spēlēja Liepājas teātra aktrise Sigita Jevgļevska (tagad - Sigita Pļaviņa).
«Jau toreiz, pirms 24 gadiem, es dziļi sevī jutu, ka šis darbs manā dzīvē vēlreiz atgriezīsies, un šī transformācija man ir ļoti dabiska, jo arī es no «pīlēna» esmu izaugusi un kļuvusi par mammu reālajā dzīvē.
Savos koncertos vēl aizvien «a capella» izpildu dziesmu no ainas, kurā Neglītais Pīlēns ir piedzimis un pirmo reizi satiek savu mammu, tādēļ šī loma man ir tuva un svarīga. Ir ļoti interesanti to izdzīvot no jauna skatupunkta,» par savu atgriešanos mūziklā priecājas dziedātāja Marija Naumova.
Režisore Rēzija Kalniņa mūziklu veido jaunā interpretācijā ar citu nosaukumu - «Galms (pa)galmā» - kā alegoriju pieaugušajiem par varu, indivīdu, citādo.
Par mums pašiem un par iespēju pacelties spārnos, pat ja mums mēģina iestāstīt pretējo -, ka esam putni, kuri nelido.
«Galms (pa)galmā» ir pašpasludināta vara kādā provincē, kurā «sētas» iemītnieki nav redzējuši «tālāk par savu knābi». Vieta un laiks - mūsdienas vai pagātne, vai nākotne…
«Kas ir neglītums? Neatbilstība stereotipiem? Neērtums? Kāds Citādais ienāk pagalmā, kurā valda absolūta bezierunu pakļaušanās, izkalpošanās, aklums, kurlums un bezcerība. Verdzība... Un šis Citādais iet cauri savas dzīves krusta ceļam, lai parādītu citiem, ka ir iespējams pretoties, just, lidot un pacelties spārnos - brīvībā. Lai līdz tam nokļūtu, ir jānokāpj savā «ellē» un jāsatiek pašam sava ēna,» uzsver jauniestudējuma režisore Rēzija Kalniņa.
Neglītā Pīlēna lomā dublēsies divas jaunās solistes - Luka (īstajā vārdā Elizabete Lukaševiča) un Lote Voiska. Ļaunā Seska ādā iejutīsies dziedātājs Atis Zviedris, Vecā Žurka būs dziedātāja Alise Kante, Seskabrāļi - Edvards Grieze un Artūrs Biķernieks, Vistiņas Cekulītes lomā - Elīna Bojarkina vai Austra Elza Kozuliņa, Gaili atveidos Emīls Gilučs, Portugāles Pīli - dziedātāja Anmary, Zosis spēlēs Toms Kalderauskis, Sarma Liede, Austra Elza Kozuliņa vai Elīna Bojarkina, Pērļu Vistiņas - Zane Lazdiņa, Beate Megija Baranovska un Karīna Laugale, bet Skaistā Balss būs dziedātāja Līga Priede un aktrise Laura Erdlāne.
Horeogrāfe - Inga Krasovska, scenogrāfs - Normunds Bērziņš («MAD»), kostīmu māksliniece - Dita Enikova, vokālā pedagoģe - Ilze Dzenīte, mūzikas aranžētājs - Jānis Lūsēns jun., producents - Aigars Dinsbergs («Producentu Grupa 7»).
Mūzikls «Galms (pa)galmā» tiks spēlēts:
- 4. novembrī Latvijas Nacionālajā teātrī,
- 10. novembrī Liepājā koncertzālē «Lielais Dzintars»,
- 16. novembrī Latgales vēstniecībā GORS,
- 23. novembrī Valmieras Kultūras centrā,
- 24. novembrī Ogres Kultūras centrā,
- 29. novembrī Slampes Kultūras pilī,
- 30. novembrī Kultūras centrā «Siguldas Devons»,
- 1. decembrī Ventspilī, Teātra namā «Jūras vārti»,
- 2. decembrī Rīgā, VEF Kultūras pilī,
- 8. decembrī Jelgavas Kultūras namā.
Arī mūzikla libreta autorei Mārai Zālītei šī Hansa Kristiana Andersena pasaka, kas savulaik izraisīja pretrunīgu reakciju gan autora dzimtenē Dānijā, gan vēlāku cenzūru Krievijā, ir ļoti mīļš un zemtekstiem caurvīts darbs.
«Kādā skaistā, vecā dārzā, ko apdzīvo mājputni, Pīļu Mātei piedzimst bērns. Viņš nelīdzinās nevienam no putniem. Viņš ir citāds, savādāks, par ko sākumā tiek apsmiets un jūtas vientuļš. Mājputni nebūt nav dumji un aprobežoti radījumi, un Neglītā Pīlēna problēma nav, kā tikt prom no šī «pīļu dīķa». Viņš deg vēlmē palīdzēt putniem atgūt pašapziņu un īsto patiesību.
Putni ir iebaidīti un tiek izmantoti. Nebrīve kropļo putnu patieso būtību.
Neglītajam Pīlēnam, izrādās, piemīt neparastas spējas gūt spēku saskarsmē ar neizdibināmu, mūžīgi saucošu spēku - Skaisto Balsi. Saskarsmē ar Neglīto Pīlēnu ar putniem notiek neticamas pārvērtības - no padevīgām būtnēm putni kļūst brīvi un pašapzinīgi. Ļaunums iznīcina sevi pats. Bet Pīlēnam, nu jau visu mīlētam, ir jādodas tālāk. Tālā, garā ceļā, kur viņu sauc Skaistā Balss. Smeldzīga, gaiša un neapslāpējama. Kā mīlestība, kā mūžīga vēlēšanās pilnveidot sevi un pasauli,» stāsta libreta autore Māra Zālīte.
«Jauniestudējums «Galms (pa)galmā» ir stāsts par mums kā pagalma iemītniekiem - nebrīvē esošiem putniem. Tas ir stāsts par tiem, kuriem ir uzdots mūs pieskatīt un saskaitīt, kā arī par mūsu pašu «neglītumu» - visu to, kas notur pie zemes pat tad, kad esam sadzirdējuši Skaisto Balsi, kas aicina uz ko vairāk,» piebilst režisores asistents Voldemārs Rode.
«Man ļoti patīk, kā Rēzija strādā, viņas attieksme pret teātri, skatuvi, aktieri. Šādā teātrī es izaugu - teātrī, kur svarīgs ir katrs it kā sīkums scenogrāfijā, kostīmos, horeogrāfijā, gaismā… Rēzija nepalaiž garām nevienu niansi.
Pie mums ar mūzikliem neviens tā nestrādā, vismaz es līdz šim neko tādu nebiju redzējusi,» apgalvo Marija Naumova, paskaidrojot, ka Rēzija ar dziedātājiem strādā kā ar aktieriem.
«Nesen noskatījos Rēzijas veidoto Jāņa Lūsēna un Māras Zālītes rokoperu «Sfinksa» (tas ir muzikāls stāsts par slavenā pareģa Eižena Finka suģestējošo likteni ar Maksimu Buselu galvenajā lomā), un man bija milzīgs prieks par to, ko redzēju uz skatuves - par to, cik kvalitatīvs un estētiski baudāms ir šis iestudējums.» Tā nākamā izrāde gaidāma 27. novembrī plkst. 19.00 VEF Kultūras pilī.
«Rēzija ļoti pārdzīvo to, kas šodien notiek Latvijā un pasaulē, un šīs sajūtas viņa liek iekšā arī savās izrādēs.
Tāpēc stāstu par Neglīto Pīlēnu, kas ir ļoti vienkāršs un bērniem viegli saprotams, viņa veido kā alegoriju pieaugušajiem par varu, indivīdu un citādo, lai, ieraugot sevi no malas, mums visiem būtu, ko padomāt un pārdomāt… Un tomēr tas noteikti ir uzvedums visai ģimenei, visiem būs interesanti - gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan lieliem, gan maziem. Būs interesanta scenogrāfija, skaista mūzika, modernas un ļoti daudzveidīgas aranžijas, brīnišķīga laikmetīga horeogrāfija un ļoti, ļoti skaisti tērpi. Būs spilgti, spoži un vienlaikus - nopietni un dziļi.»
Marija atklāj, ka Māras Zālītes «Neglītā Pīlēna» librets savulaik bija pirmais librets latviešu valodā, ko viņa lasīja. «Atceros, ka sēdēju lidmašīnā, lasīju scenāriju un man bira asaras… Tas ir tik skaists!
Māra ar pavisam vienkāršiem vārdiem prot pateikt tik būtiskas lietas, aizskart sirds stīgas tik dziļi, tik ļoti pa īstam…
Atceros, ka tolaik, 2000. gadā, mēs ar Sigitu katru izrādi spēlējām ar asarām acīs… Arī vienmēr, kad savos koncertos izpildu vienu ainu, kurā Neglītais Pīlēns pirmo reizi satiek savu mammu, redzu, ka skatītājiem acis kļūst slapjas. Caur šiem vārdiem kaut kas ļoti būtisks veras vaļā…» saka dziedātāja.
Viņa neslēpj, ka arī pašai šajā ainā nav viegli padziedāt. Bet, kā saka viņas mīļa draudzene, dziedātāja Līga Robežniece, ar kuru abas bieži ir kopā uz skatuves, Marija ir viens no retajiem cilvēkiem, kura spēj vienlaikus gan raudāt, gan dziedāt.
Taujāta, kas «Neglītā Pīlēna» stāstā visdziļāk aizskar viņas sirds stīgas, Marija atteic, ka tā noteikti ir mammas un bērna tēma. Vēlme bērnu pasargāt, vienlaikus ļaujot viņam atrast sevi un nebaidīties būt pašam. Arī šķiršanās no bērna, ļaujot un vēlot viņam iet savu ceļu. Mācot un vēlot neiet kopā ar pūli, pretoties tam «pelēkajam caurumam», kas ir ļoti spēcīgs un mēģina ievilkt sevī…
«Mēs ļoti bieži esam marionetes citu cilvēku rokās. Un tie citi - parasti tie ir mazi, ambiciozi un pragmātiski cilvēciņi, kuri grib valdīt pār pasauli - ir gatavi darīt visu, arī iet pāri līķiem, lai mūs pakļautu, lai mūs kontrolētu, lai mēs pārstātu domāt un lai ar mums varētu brīvi manipulēt. Un tagad tas notiek…» saka dziedātāja.
«Mēs paļaujamies uz to, ka nāks kāds, kurš mūs izglābs, kurš padarīs mūsu dzīvi labāku. Bet tā nebūs! Un tas, kas šodien pasaulē notiek, to pierāda - nekas nemainīsies, kamēr mēs paši nesāksim domāt!»
Marija nezina, kā «izglābt» pasauli, bet viņa domā, ka primāri mums katram vajadzētu mēģināt palikt cilvēkam. Neielaist sevī naidu. Neielaist sevī bailes. Atrast sevi pašu.
«Mēs dzīvojam lielu pārmaiņu laikā, kad pasaule strauji pārkārtojas. Kāda tā būs nākotnē, ir atkarīgs no mums pašiem. Katram no mums šajā procesā būs jānoiet savs ceļš, jāizpilda savs «mājas darbiņš», būs jāveic transformācijas sevī. Es ticu, ka augšējie spēki redz un novēro katru no mums. Un man šķiet, ka šobrīd ir svarīgi apzināties, cik ļoti mēs paši esam cilvēki, šķirojot «labajos» un «sliktajos», «baltajos» un «melnajos», «savējos» un «svešajos»…
Kamēr cilvēks nesapratīs, ka visi esam viens vesels, ka visi esam viena ģimene, ka dzīvojam «vienā mājā», labas pārmaiņas diemžēl nesagaidīsim,» domā Marija.
«Tas, kas ar mums notiek pēdējo gadu laikā, parāda tikai to, cik ļoti esam aizspēlējušies materiālismā. Visiem visa kā ir daudz, bet - nepietiek! Vajag vēl, vēl un vēl! Un mēs skrienam no rīta līdz vakaram, lai to sasniegtu, un mums neatliek laika nekam citam. Ne aizbraukt pie mammas, ne satikt draugus, ne paņemt rokās grāmatu…. Vairs nav laika vienkāršām, īstām lietām, jo ir jāskrien, jāskrien! Pēc kā?! Arī par to «Galms (pa)galmā» liks aizdomāties,» stāsta topošā jauniestudējuma Pīļu Mātes atveidotāja.
Pīļu Mātes loma jauniestudējumā «Galms (pa)galmā» Marijai ir otrā sadarbība ar režisori Rēziju Kalniņu. Pirmā bija astrofiziķes, doktores Līnas Kamingsas loma Šona Grenana lugā «Akmens aizslīd garām», kas tika iestudēta un spēlēta Rīgā, Mūzikas un drāmas telpā «OratoriO».
«Arī šī luga man ir ļoti, ļoti mīļa,» saka dziedātāja, kura jau sen bija sapņojusi nospēlēt kādu dramatisku lomu. Viņa stāsta, ka šī luga viennozīmīgi ir kā dvēseles duša - tā liek aizdomāties par līdzsvara lomu cilvēka dzīvē, sapludinot robežas starp diametrāli pretējo, un cenšas sagatavot skatītāju viņa personīgajai metamorfozei.
Pārdomas rosinošs stāsts par cilvēka gara noturību, sevis meklējumiem, delikāto līdzsvaru starp zinātni un ticību, žurnālistikas ētiku un to, kas patiesībā slēpjas aiz zvaigznēm.
Par cilvēka iekšējās pasaules pilnveidošanu. Par sievieti, kura atrodas krustcelēs, uz izvēles sliekšņa…
«Saka, ka izrāde piedzimst nevis pirmizrādē, bet kādā desmitajā reizē, un tā tas notika arī ar šo izrādi - tā kļuva arvien spēcīgāka. Man ļoti patika šī mana loma un man patika, ka skatītāji pēc izrādes beigām nevis uzreiz aizgāja, bet vēl mirkli uzkavējās -, jo vēl gribēja pabūt tajā, kas ar viņiem bija noticis…
Tas nozīmē, ka šis stāsts aizskāra viņu sirds stīgas, un tas ir svarīgi.»
Marija stāsta, ka viņas vasara pagāja Latvijā, jo nekur nav labākas vasaras kā šeit.
Vien uz dažām dienām viņa ar ģimeni bija aizbraukusi uz Parīzi, bija ar koncertiem kaimiņvalstī Lietuvā. «Klausītājiem patīk mūsu programma ar franču mūziku, tāpēc, iespējams, šajā virzienā taps arī kas jauns,» atklāj tautā mīlētā dziedātāja.
Savukārt krāšņā koncertprogramma «Fiesta de Maria», ar ko dziedātāja svinēja savu apaļo dzīves jubileju - savu sievišķības pilnbriedu, savu laimi būt, radīt un priecēt -, vairs netiks atkārtota.
«Teikšu godīgi, tas bija viens no maniem sarežģītākajiem projektiem, runājot par organizāciju, bet, pateicoties lieliskai komandai, radošais process bija fantastisks, un uz skatuves bija tikai prieks un krāšņums. Tie bija desmit koncerti un vairāk nebūs.
Tagad esmu aizņemta ar «Galmu (pa)galmā», tad sāksies Ziemassvētku koncerti un viens TV projekts. Un paralēli veidojas arī kas pavisam jauns, bet par to runāšu, kad tas būs tapis. Ideju ir daudz, tikai laika ir tik, cik ir,» Marija pasmaida un saka, ka rudens ir laiks, kad var mazliet apstāties un pārdomāt, kurp doties tālāk.
«Manā repertuārā ir kādas četras vai piecas dziesmas par rudeni, vairāk nekā par vasaru. Jo man šķiet, ka rudens ir vienīgais laiks gadā, kad mēs varam mainīties. Jo vairs nav «jāskrien pakaļ vasarai», mēs varam palikt mājās un pārdomāt, kas ar mums gada laikā ir noticis.
Arī zvaigžņu stāvoklis šajā laikā mainās, un tas palīdz piebremzēt šo skrējienu un aizdomāties, kas mēs esam, uz kurieni ejam un kāpēc… Iespējams, tāpēc rudenī ir skumji. Tāpēc nav viegli,» domā Marija.
Un tāpēc rudenī ceļu pie skatītājiem sāks jauniestudējums «Galms (pa)galmā». Un turpinās «Akmens aizslīd garām».
«Abas šīs izrādes, lai arī liek nopietni aizdomāties par mums visiem būtiskām lietām, ir gaišas. Ar gaišām asarām, kas attīra dvēseli. Varbūt tas nenotiek uzreiz, bet tā ir cilvēkam tik nepieciešamā dvēseles duša, kas atbrīvo no smaguma un ļauj atgūt sevī prieku un mieru.»
