Piekrītu, svētkos piestāv vēlamo uzdot ar esošo – vismaz mazliet. Lasu premjeres Siliņas uzrunu 18. novembrī. “Man ir ticība, ka Latvija ir un būs izdevusies valsts. Mūsu uzdevums ir līdzi laikam būt soli priekšā, būt konkurētspējīgiem un elastīgiem, vienlaikus nezaudējot savas saknes,” viņa saka. Protams, ko gan citu teikt – ka valsts ir neizdevusies? Tas būtu pazemojoši attiecībā pret valsti. Bet varbūt tomēr mazliet rimties un nepārspīlēt, ka esam izpildījuši uzdevumu “līdzi laikam būt soli priekšā”? Kam priekšā? Kādai pēdējai vietai jebkurā attīstības atzarā? Tā gribas noticēt, ka tad, kad svētki beigsies, mūsu dižvaldība attapsies un sāks strādāt, lai būtu “soli priekšā”. Vai arī es kļūdos?
