Kāpēc Latvijas sportam nevajadzētu samierināties ar agresorvalstu atgriešanos
2022. gada februārī, kad Krievija uzsāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā, Latvijas sporta sabiedrība demonstrēja vienotu un nepārprotamu nostāju, kas ne tikai publiski nosodīja agresiju, bet arī nekavējoties pārtrauca jebkādu sadarbību ar krievijas un baltkrievijas sporta organizācijām.
Nesen atgriezos no Ukrainas. Karš Ukrainā nav beidzies. Ukrainas pilsētas joprojām tiek bombardētas, cilvēki joprojām iet bojā, bet starptautiskajā sportā arvien biežāk dzirdamas balsis, kas aicina pieņemt krievijas un baltkrievijas sportistu atgriešanos sacensībās kā neizbēgamu realitāti. Diemžēl šāda pieeja pakāpeniski iesakņojas arī Latvijā.
Individuālajos sporta veidos nav aizlieguma startēt kopā ar agresorvalsts sportistiem
Latvijas Sporta likums šobrīd paredz, ka komandu sporta spēlēs nav pieļaujama sacensība pret krievijas un baltkrievijas valstsvienībām. Taču individuālajos sporta veidos šādu ierobežojumu nav. Rezultātā izveidojusies situācija, kurā vieni sportisti un federācijas saglabā principiālu nostāju, bet citi turpina startēt sacensībās kopā ar agresorvalstu pārstāvjiem, aizbildinoties ar starptautisko federāciju noteikumiem.
Šeit rodas būtisks jautājums - vai tiešām sportu var pilnībā atdalīt no politikas?
Īpaši situācijā, kad daudzu individuālo sporta veidu eksistence lielā mērā balstās uz valsts finansējumu. Liela daļa federāciju saņem līdzekļus no valsts budžeta - tieši vai caur dažādām atbalsta programmām. Latvijas Olimpiskās vienības sportistiem tiek nodrošinātas stipendijas, medicīniskā aprūpe, sagatavošanās finansējums, treniņu un sacensību izmaksu segšana, kā arī citi būtiski atbalsta mehānismi.
Sportā valsts finansējumam būtu jānāk kopā ar vērtībām
Tāpēc ir grūti piekrist argumentam, ka sportam un politikai nav nekāda sakara, ja nozare lielā mērā tiek uzturēta par nodokļu maksātāju līdzekļiem. Valsts finansējums vienmēr nāk kopā ar vērtībām un atbildību.
Vēl jo vairāk tāpēc, ka tieši komandu sporta veidi - basketbols, futbols, volejbols un hokejs - veido aptuveni trīs ceturtdaļas no visiem sportojošajiem bērniem Latvijā. Tie ir sporta veidi, kuros iesaistās visvairāk jauniešu, ģimeņu un brīvprātīgo. Taču finansējuma sadalījums bieži vien neatspoguļo šo realitāti.
Visiem sportistiem būtu jāmāk pateikt “nē”
Diemžēl citos sporta veidos līdzīga spiediena un sadarbības bieži vien nav bijis. Un rezultāts ir redzams.
Īpaši satraucoša šķiet Latvijas Olimpiskās komitejas pieeja. Tā vietā, lai meklētu veidus, kā kopā ar citām valstīm saglabāt spiedienu uz agresorvalstīm, arvien vairāk tiek runāts par vadlīniju izstrādi, kas palīdzētu Latvijas sportistiem korekti uzvesties situācijās, kad viņiem nākas sacensties pret krievijas vai baltkrievijas pārstāvjiem.
Tas būtībā nozīmē pielāgošanos esošajai situācijai, nevis mēģinājumu to mainīt. Kamēr komandu sporta veidos federācijas un sportisti lielākoties ir pateikuši skaidru "nē" spēlēm pret agresorvalstīm, tikmēr daļa individuālo sporta veidu samierinās ar noteikumiem un vienkārši pielāgojas. Formāli tas var būt atļauts.
Jautājums ir par vērtībām. Piektajā kara gadā būtu jārunā nevis par to, kā pareizi sacensties pret agresoru, bet gan par to, kā panākt, lai agresorvalstu atgriešanās starptautiskajā sportā nenotiktu vispār. Ukraina joprojām cīnās. Tāpēc arī mums nevajadzētu nogurt no savas pozīcijas. Piekāpšanās sākas nevis ar skaļiem lēmumiem, bet ar brīdi, kad principi tiek aizstāti ar ērtībām. Un sportā tas būtu īpaši bīstams signāls. Ikviens sportists, kas pārstāv Latviju, ir mūsu valsts vēstnesis, un viņa rīcība atspoguļo arī Latvijas nostāju. Tāpēc mūsu pienākums ir skaidrs — neklusēt, nepielāgoties un nenodot tos principus, uz kuriem balstās brīva Latvija. Mēs esam kopā ar Ukrainu ne tikai vārdos, bet arī savos lēmumos. Kamēr krievijas agresija turpinās, agresoram sportā nav vietas ne pie sarunu galda, ne starptautiskos sacensību laukumos. Latvijas pozīcijai jābūt stingrai, nacionāli pašapzinīgai un vēsturiski atbildīgai.
