Viedokļi

Publiskajā telpā tika izplatīta ziņa, ka šodien Rīgas domes Drošības, kārtības un korupcijas novēršanas jautājumu komiteja sāks izskatīt priekšlikumu aizliegt alkohola tirdzniecību Rīgas veikalos no plkst. 19.00 vakarā līdz plkst. 10.00 no rīta, kā arī ierosinājumu pilnībā aizliegt alkohola tirdzniecību Rīgas veikalos svētdienās. Attiecīgos ierosinājumus sagatavojis Rīgas domes Labklājības departaments kopīgi ar Izglītības, kultūras un sporta departamentu. Vakar gan komitejas priekšsēdētājs Dainis Turlais precizēja, ka tiks skatīts jautājums par veikaliņiem guļamrajonos, kuri kafejnīcu statusā tirgo alkoholu visu diennakti, kā arī uzklausīti priekšlikumi šādu veikalu – kafejnīcu darbības ierobežošanai.

Pusotra nedēļa pēc vēlēšanām politiķiem ir pagājusi mēģinājumos saprast, kam krāniņš lielāks un kas varētu būt par alfa dogu jaunās valdības veidošanā. Pirmās konstruktīvās, ļoti konstruktīvās, nu ļoti konstruktīvās sarunas starp partijām nemaz tik ļoti konstruktīvas nebija – «jaunās» un «vecās» partijas palaikam, varētu tā maigi teikt, salamājās. Pēc tam gan atkal tā kā salaba un sēdās atpakaļ pie sarunām.

Uzņēmums "Grindeks" ir viens no visveiksmīgāk strādājošajiem biržā kotētajiem Latvijas uzņēmumiem, un likumsakarīgi, ka arī tā akciju cena biržā ir bijusi pietiekami augsta. 2015. gadā tā svārstījās no 4,9 līdz 7,2 EUR par akciju. 2016. gadā vidējā cena bija 5,20 eiro par akciju, bet pašlaik ir virs 7 eiro par akciju.

Katra ķēkša var pārvaldīt valsti! Tas esot demokrātijas lozungs. Bezmaz vai viens no demokrātijas pīlāriem. Manā uztverē tas ir izkurtējušas demokrātijas lozungs. Un Latvijā demokrātija ir izkurtējusi. Trīspadsmitās Saeimas vēlēšanu rezultāti man to apliecina skaidrāk par skaidru. Jo neviena (!) deputātu mandātus ieguvusī organizācija nevīžoja piedāvāt valstij ko tādu, kas tomēr būtu kaut cik augstāks par ķēkšu īstenības uztveri. Tāpēc tās pamatā arī guva ķēkšu atsaucību.

Vīrietis gaidīja īstos akordus, mētādams mikrofonu no rokas rokā. Kad pienāca pareizais brīdis sākt dziesmu, viņš kaislīgi sakratīja ar bārkstīm apšūtās piedurknes un, aizžmiedzis redzokļus, ieblējās nebalsī. Priekšnesums ilga pāris minūtes, un vīrieša šķībais blējiens griezās ausīs tik fascinējoši, ka nebija spēka pārtraukt skatīšanos: gribējās zināt, ar ko tas viss beigsies... Un beidzās tas ar triumfāli greizu finālu. Jācer, ka šī satraucošā videoklipa filmētājs nenobeidzās no smiekliem. Pašam «rokmūziķim» smiekli nenāca: viņš atbildīgi sniedza neatkārtojami kaislīgu priekšnesumu, no sirds būdams pārliecināts, ka skatītāji jau sen ir noģībuši muzikālajā katarsē.

Ņemot vērā to, ka pēc 6. oktobra vēlēšanām ir ievērojami izmainījies Saeimas deputātu sastāvs un Latvijas lielajā politikā ienāca ļoti daudz ļaužu bez pieredzes politisko aizkulišu spēlēs, būtu saprātīgi katram jaunajam politiķim izsniegt īsu pamācību (instrukciju) koalīcijas izveides pamatos. Tā kā «vecie» politiķi tādu nav uzrakstījuši, atgādināsim visiem lasītājiem Latvijas koalīciju veidošanas principus.

Veikt vai neveikt iemaksas par obligāto valsts veselības apdrošināšanu? Šis jautājums urdīja daudzus jau kopš 1. septembra, kad spēkā stājās Veselības aprūpes finansēšanas likums, bet Saeimā jaunievēlēto partiju solījumi atcelt šo likumu radījuši vēl lielāku apjukumu. Cik tas būtu reāli un lietderīgi vai, no mediķu viedokļa raugoties – cik bīstami?

Kampaņa “Es atbalstu sportu!” aktualizējusi vairākas būtiskas problēmas, kas saistās arī ar sabiedrības vispārējo veselības stāvokli. Runājot no Latvijas iekšlietu struktūru skatu punkta, nepietiekama fiziskā sagatavotība nav tikai profesionālā sporta nākotnes jautājums, bet arī reāls visas sabiedrības drošības apdraudējums. Pavasarī Ministru kabinets grozīja noteikumus, kas paredzēja samazināt iekšlietu dienestu darbinieku fiziskās sagatavotības normatīvus. Iemesls – iekšlietu nozares koledžas secinājušas, ka ar katru gadu aizvien mazāk jauniešu var nokārtot fiziskās pārbaudes, kas rada būtiskas personāla atjaunošanas problēmas.

Priekšvēlēšanu kaislību ēnā klusi un nemanīti uz priekšu virzās Labklājības ministrijas (LM) iecere par IT infrastruktūras centralizācijas un mākoņskaitļošanas risinājumu izveidi jeb vienkāršā valodā runājot – iecere mainīt programmatūru pensiju datu uzskaites serveriem.

Jaunās konservatīvās partijas (JKP) piektdien izskanējušais piedāvājums iezīmē vēsturiski jaunu pieeju valdības veidošanā. Līdz šim partijas vismaz pieklājības pēc vispirms runāja par darāmajiem darbiem, vienojās par valdības veidošanas galvenajiem principiem, ideoloģiskajām nostādnēm un sadarbības kompromisiem, pieteica, kurās jomās labprātāk darbotos un kādus potenciālos ministru kandidātus redz. Tad gāja pie Valsts prezidenta un viņu iepazīstināja ar savām iespējām iegūt savai valdībai vairākumu Saeimā. Tomēr gala lēmumu, tieši kurš politiķis konkrēti tiks nominēts par valdības veidotāju, saskaņā ar Satversmes 56. pantu pieņēma Valsts prezidents. Šoreiz secība ir visai dīvaina.

Pirms vēlēšanām bija visādi vēlēšanu jautājumi, tomēr Nacionālajai apvienībai (NA) visveiksmīgāk izdevās uzspiest citām partijām savu jājamzirdziņu: «Vai iesiet koalīcijā ar Saskaņu?» Tur tad tās pārējās visādi locījās, sarka un bālēja, stostījās un dievojās, un desmitiem reižu zvērēja, ka nu nē, negrasās, nav domājušas, neies vis kopā ar Saskaņu. Konkurentu tirpināšana ar šo jautājumu, iespējams, pat paglāba NA no vēl lielāka agrākās ietekmes zuduma vai pat pazušanas pavisam.

Novērtēsim iepriekšējās – 12. Saeimas – vēlēšanas, analizējot to, kāds bija Latvijas pilsoņu balsojums par partijām, kas pašlaik joprojām veido valdību. Valdību joprojām veido ZZS, Nacionālās apvienības un Vienotības koalīcija.

Šī Mārtiņa Freimaņa dziesma labi raksturo pirms- un pēc-vēlēšanu situāciju, valdības veidošanu. Ar personiskiem apvainojumiem, vēršanos tiesā par konkurentu vai draudiem to darīt, tad atsaucot dažu šādu solījumu, velkot sarkanās līnijas pret partijām un personālijām, sasolot to, ko realizēt baidās ne tikai partneri, bet arī paši, pirms vēlēšanām paužot principialitāti, no kuras pēc tām jāsāk atkāpties, bet atzīt to negribas... Politiķi tā sapinušies, sapiņķējušies, kā bērnības pinķēšanās spēlē. Principiāli nolemjot nekustināt kādu no spēlētājiem vai neredzot kopbildi, var samezgloto neatpiņķēt.

Jaunu valdību nebūs viegli izveidot, jo politiķiem ir šis tas pārrunājams. Dažam laikam būtu jāatvainojas konkurentiem par neadekvāti bļaurīgiem uzbraucieniem. Īpaši ass bija Jura Juraša (Jaunā konservatīvā partija) un Nacionālās apvienības konflikts – Jurašs kampaņas laikā apgalvoja, ka «nacionālu» līderi Raivis Dzintars un Imants Parādnieks saņēmuši milzīgus kukuļus, taču pēc tam izrādījās, Jurašam nav nekādu pierādījumu kukuļošanai.

6. oktobrī Latvijā notika Saeimas vēlēšanas. Tauta izdarīja savu izvēli. Tauta izvēlējās pārmaiņas. Un ko redzam tagad? Tas pats vecais cirks.

Lai cik arī nodrāzts būtu visiem zināmais kādreizējā Anglijas premjerministra Vinstona Čērčila izteiciens par demokrātiju, kura nekāda izcilā nav, bet nekas labāks nav izgudrots, tagad, pēc 13. Saeimas vēlēšanām, tas atkal ir aktualizējies un jāpiesauc. Lai demokrātija strādātu un strādātu labi, tā ir jāciena un pret to jāizturas nopietni. Diemžēl Latvijā pret demokrātiju izturas bez pienācīgas cieņas. To viļā uz visām pusēm, kā vien katram labpatīk.

Programmas un darāmie darbi, nevis amati partiju līderu pēcvēlēšanu runās klasiski tiek skandēti kā primārie faktori valdības veidošanas sarunās. Šo pantiņu pēc vēlēšanām dzirdam ikreiz, un arī jauno partiju līderi to labi iemācījušies, tikai nezin kāpēc pasniedz kā pašu oriģinālprozu. Katrs pats sev Rainis.

Aktuāla ir ideja par taisnīgas valsts vadības sistēmas izveidi un tās darbības kontroli no darba devēja – vēlētāja - puses. Mēģināšu paskaidrot savu dīvaino, bet cilvēku pieprasīto ideju, kas, dabiski, var raisīt iebildumus no konservatīviem juristiem. Tādēļ piedāvāju diskusijas.

Profesionāla viedokļu konfrontācija man visos laikos šķitusi labākais veids, kā tikt uz pareizā ceļa. Pirmajā oktobrī piedalījos prezentācijā, preses konferencē Latvijas izglītība 2025, kur tika fiksēti atbilstoša forsaita rezultāti un piedāvāti risinājumi Latvijas izglītības sistēmai. Arī versija, kā saskaņot visu ieinteresēto pušu – skolēnu, vecāku, izglītības sistēmas pārstāvju un biznesa – intereses. Lai arī Izglītības un zinātnes ministrijas pārstāvji esot tikuši uz šo pasākumu lūgti, viņu viedoklis tur izpalika. Man šāda izvairīšanās no profesionālu uzskatu konfrontācijas liekas nožēlojama. Nevarības apliecinājums.

Savulaik pa Vecrīgu ar štoku rokā staigāja Pasaules Valdnieks – dīvainis, kuram bija putni galvā un kurš visu ko inčīgu sludināja, visādas blēņas runāja. Nemaz tik dumjš, kā par viņu publika domāja, viņš nebija. Viņš bija Pēteris Seņkāns, kam izākstīšanās rīdzinieku un tūristu priekšā bija dzīvesstils – tāda kā mākslas forma. 2009. gadā Seņkāns mira un Pasaule palika bez Valdnieka.

Tagad mums būs mazāk ministriju, nebūs koalīcijas padomes un būs lielākas pensijas, ar vāji slēptu aizvainojumu intervijā LTV1 ironizēja ZZS priekšsēdētājs Augusts Brigmanis. Viņu var saprast – vēlēšanās uzvarējuši tie, kuri solīja nereālākās lietas, savukārt tie, kuri apelēja pie veselā saprāta un reālajām budžeta iespējām, palika zaudētājos. Līdz ar to arī Latvija iekļāvusies tajā pasaulē populārajā plūsmā, kurā vēlētājs grib pārmaiņas. Cits jautājums, kādas pārmaiņas viņš patiesībā vēlas sagaidīt, un vai zem šā daudz aptverošā vārda – pārmaiņas – neslēpjas vien eifēmisms vārdam – brīnums.

Līdzīgi kā Centrālā vēlēšanu komisija vienu no saviem izdevumiem teicās radījusi «vieglajā valodā», arī es šo savu tekstu apzināti taisu vieglajā valodā. Nē – pavieglajā! Ar visu to ironiju, ko šis vārds arī attieksmē pret mani pašu var saturēt. Jo salīdzināt priekšvēlēšanu aptaujas un reitingus ar vēlēšanu rezultātu man šķiet paviegla būšana. Turklāt arī rezultāts man šoreiz šķiet paviegls.