Viedokļi
Vēršos pie Neatkarīgās Rīta Avīzes redakcijas, ar mērķi – paust viedokli, skaidrot nostāju un atspēkot apzinātu sabiedrības maldināšanu.
Pēdējās nedēļas Latvijā grūti nosaukt par priecīgām. Cits pēc cita mūžībā aiziet leģendāri mākslinieki un zinātnieki, kurus vēl nesen dēvējām par mūsu valsts un kultūras simboliem. Ļaudis ne bez pamata sēro un skumst, jo, aizejot tādām leģendām kā gleznotājai Džemmai Skulmei vai akadēmiķim Jānim Stradiņam, ir sajūta par to, ka zaudēts kas liels, neaptverams un tikušas aizvērtas kāda nozīmīga laikmeta durvis. Savukārt maestro Marisa Jansona aiziešana ir zaudējums ne tikai Latvijai, bet visai mūzikas pasaulei. Šī banālā frāze nav nekāds poētisks pārspīlējums. Ja kādam bija laika to visu piefiksēt, tad Pirmā adventa laikā sēru vēsts par izcilā diriģenta nāvi patiesi kļuva par pasaules lielāko mediju centrālo ziņu. Par to rakstīja Amerikas lielākie laikraksti, ziņoja lielās TV korporācijas, par Eiropas medijiem nemaz nerunājot.
Labs tas, kas labi beidzas, gribētos teikt, atskatoties uz Londonas priekšpilsētā Votfordā aizvadīto NATO 70 gadu jubilejas tikšanos. Par spīti bažām, ka samita laikā varētu saasināties dažādas iekšējās domstarpības, beigu beigās viss, vismaz ārēji, pagāja daudzmaz gludi. Taču problēmu sakne nekur nepazuda.
Mana sievasmāte bija onkoloģe. Mirdza Rošonoka. Laiku pa laikam redzēju viņu mājās raudam, ja kaut ko kaut kādu iemeslu dēļ nebija izdevies darbā padarīt kā nākas.
Tā kā Izglītības un zinātnes ministrija (turpmāk – Ministrija) ar Indriķi Muižnieku sazinās, izmantojot plašsaziņas līdzekļus, un tiešas sarunas par administratīvā līguma noslēgšanu pašlaik nenotiek, esmu spiests Ministrijai sniegt atbildi tādā pašā veidā.
Tepat netālajā Somijā premjerministrs Anti Rinne otrdien atkāpās no amata. Necik ilgi premjerēt viņam nesanāca – valdība tika izveidota 6. jūnijā pēc 14. aprīlī notikušajām parlamenta vēlēšanām. Kas tad īsti notika ar Rinni? Mierīgie somu pastnieki no Somijas valsts pasta operatora Posti bija atstājuši mājās somas un vairāk nekā divas nedēļas streikoja. 700 pastnieku bija saskaitušies, ka viņiem samazinās algas.
Beidzot! – gluži kā korī sanākuši, vienotā balsī iesaucās politikas vērotāji, kuriem līdz brošai bija apnikusi vietējo spečuku katastrofālā neprasme vadīt bankas, konsorcijus, augstskolas, pirtis un katlumājas. Jaunās konservatīvās partijas (JKP) vadonis, spožais tieslietu Bordāns viņdien ierosināja, ka Latvijas Bankas (LB) jaunā prezidenta meklēšana būtu jāveic, rīkojot starptautisku konkursu, tādējādi nodrošinot lielāku atklātību amata atlases procesā.
Uzskatu, ka tas, kas nupat notika Rīgas domē (RD), visa tās principā bezpriekšmetiskā vārīšanās, šīs galēji dekoratīvās pozas, kad nevienam pozētājam nav ko teikt Rīgai pēc būtības, manā uztverē nav nekas vairāk kā daļēji domes pozīcijas apzināti uzpūsts un daļēji Saskaņas iekšējo problēmu noteikts tukšs burbulis bez perspektīvas mums – rīdziniekiem.
Pagājusī nedēļa pagāja Latvijas farmācijas karteļa atmaskošanas gaisotnē. Vispirms Konkurences padome paziņoja, ka Latvijā, salīdzinot ar citām Baltijas valstīm, ir visaugstākais aptieku uzcenojums kompensējamajiem medikamentiem.
Par Saeimas atsaukšanas ierosināšanu parakstījušies 40 500 Latvijas pilsoņu. Tas ir daudz vai maz? Ja skatāmies, cik vajag, lai reāli varētu notikt tautas nobalsošana, tas ir par maz – tur vajagot apmēram 150 tūkstošus, ko iepriekš ir izdomājusi Saeima, paceļot sevis atlaišanas griestus līdz tādiem augstumiem, kurus sasniegt praktiski nav iespējams. Ja no otras puses skatās, 40 500 cilvēku ir daudz – priekš tādas mazas valsts, kurā iedzīvotāju nav diez cik daudz, 40 500 ir visnotaļ solīds cipars. Turklāt tas savācās diezgan īsā laikā.
Eiropas Parlaments 28. novembrī ar 429 balsīm par, 225 pret un 19 atturoties pieņēma rezolūciju par ārkārtas stāvokļa izsludināšanu klimata jomā. Rezolūcijas skaidrojošajos dokumentos tiek draudēts – ja nekas netikšot darīts, tad «līdz 2100. gadam Zemes temperatūra paaugstināsies par trim grādiem pēc Celsija», un «tas izraisītu masveida izmiršanu, lielas mūsu planētas teritorijas kļūtu dzīvošanai nepiemērotas».
Melnā piektdiena jeb Black friday aizvadītajā piektdienā risinājās arī Rīgas domē – domes sēde, kas beidzās vien melnā naktī no piektdienas uz sestdienu un noslēdzās ar netīkamu rezultātu tās sasaucējiem un daļai sabiedrības – ar Gods kalpot Rīgai (GKR) un Saskaņas koalīcijas saglabāšanu, pateicoties tās jaunajiem atbalstītājiem – labējo partiju eksdeputātiem. Arī komerciāla ietekme balsojumā tika piesaukta un bija klātesoša.
Paši, cerams, redzat, ka vairākiem šīs valdības ministriem trūkst pienācīga valstiska vai vismaz profesionāla savas rīcības pamatojuma. Ir tikai lielā mērā egoistiski «niķi» vai iegribas, neargumentētas ambīcijas.
Kas notiek?
Jau 1995. gadā savas grāmatas «Zem šo debesu smaguma» pēcvārdā rakstīju, «ka tas viss tikai komentārs, bet patiesība, kādu rītu pamostoties, var izrādīties šausmīgi īsa. Kādu rītu pamodušies, mēs pēkšņi atklāsim, ka Latvija ir pārdota.» Un, redzot šodien notiekošo, gribas tā sarkastiski piebilst, ka, vai vērts mosties, lai atklātu šādu patiesību.
Atvainojos, bet atļaušos būt te mazliet personisks un sentimentāls. Šovakar pavadīšu savu sievu uz pasākumu, kura vēsturiskā cilme man bijusi ļoti nozīmīga. Mēs apmeklēsim korporācijas Fraternitas Arctica (FA, Ziemeļu brālība) saietu. Tā tagad ir vienīgā krievu studentu korporācija pasaulē, kas dibināta 1880. gadā pie Rīgas Politehnikuma (darbība atjaunota 1990. gada maijā). Bet – ir ticis teikts: «Bijušo studentu nav!» Korporācijā ir tikai puikas. Tajā ir dažādu tautību cilvēki (ne tikai krievi), kuriem tuva krievu kultūra, bet kuri visā FA pastāvēšanas gaitā tiekušies to samērot ar pasaules kultūru. FA filistri, burši bijuši krievi, latvieši, poļi... Tostarp slaveni literāti (Mihails Prišvins u.c.), aristokrāti... FA ir apolitiska organizācija, kuras principi paredz, ka Fraternitas Arctica tur cieņā Latvijas vēsturi un kultūru, uztur attiecības atsevišķu tautību saprašanās un savstarpējas cieņas garā.
Kad kāds valdīklis pirmo reizi izdara ko aplamu, mēs nodomājam: nu, jā, kam negadās, gan jau apdomāsies un labosies. Kad šis pats valdīklis jau otro reizi izdara to pašu, mēs sašujamies ne pa jokam un sākam viņu kritizēt. Kad lieta nonāk līdz trešajai identiskajai aplamībai, mēs sākam tai meklēt iemeslus un – visticamāk – tos arī atrodam: attiecīgās partijas nostādnēs, partijvadoņu apmātībā un aprobežotībā. Kad pienāk ceturtā reize un pie loga pieklauvē izspūrusi būtne ar suņu žetoniņu kaklā, nopietni apgalvodama, ka saule turpmāk lēks rietumos, mēs ķeramies pie viedtālruņa un zvanām «ātrajiem»: skaidri redzams, ka kundzītei kaut kas nav kārtībā ar galvu... Jāpalīdz taču!
Mediju vidi novembrī satricinājušais All Media Baltics lēmums slēgt vecākā Latvijas privātā televīzijas kanāla LNT Ziņu dienestu, atsedzis ne visai jaukas žurnālistikas aizkulišu dzīves ainas, par kādām lielai daļai sabiedrības nebija ne jausmas., skatītāju apjūsmotās TV personības nemaz nav bijušas televīzijas algoti darbinieki, bet gan pašnodarbinātie va Izrādās i honorāru saņēmēji. Tagad darbu zaudējušie paliek bez sociālajām garantijām. Darba tiesiskās attiecības un mēģinājumi to apiet izmaksu mazināšanai ir jūtīgs jautājums. Bet atstāsim to pašu iesaistīto un atbildīgo institūciju ziņā.
Kā noteikt, vai kādam, teiksim, Valsts prezidentam, premjeram, ministram, uzņēmuma vadītājam vai vienkārši bērnudārza audzinātājai, ir vai nav autoritāte? Pavisam vienkārši. Jāpavēro, kā šā cilvēka teikto uztver apkārtējie.
Mūsu dārgie (visās nozīmēs) politiķi klusē kā zemi saēdušies. Nē, neklusē par saviem derdzīgajiem plāniņiem apdāvināt sevi vai iznīcināt kādu nozari, piemēram, izglītības. Tiklīdz viens otrs valdīklis atver muti, no tās sāk gāzties tādas gorgonas medūzas, ka nezini, kur likties, lai taustekļi nenožņaugtu. Bet klusē mūsu gludi noglaustie par to, ka likteņa cirvītis jau pacelts – lai vismaz kārīgos pirkstiņus un melīgo mēli nocirstu. Politiskajā noklusējumā ir ievīstīta nesen uzsāktā parakstu vākšana par Saeimas atlaišanas rosināšanu. Ir divi klusuma varianti: vai nu valdīkļi savā cinismā un arogancē nav pamanījuši, ka vēlētāji ir satracināti, vai nu viņus satvērušas tādas bailes, ka ne pakustēt, ne acis pablisināt.
Šis raksts tapa, kā pārdomas, cik viegli un nepārdomāti Saeimas deputāti grib izrīkoties ar svētku dienām.
Pašlaik notiekošais mūsu valstī ir satraucošs vairāku iemeslu dēļ, un neizbēgami novedīs pie pārmaiņām, kas nozīmīgi ietekmēs mūsu valsts un tautas tālāko likteni (par to tālāk). Pozitīvi vai negatīvi – tas būs atkarīgs no mums pašiem, no mūsu izdarītajām izvēlēm.
Nevaru piekrist viedokļiem par to, ka nav jēgas parakstīties par Saeimas atlaišanu, jo ārkārtas vēlēšanu gadījumā Saeimas sastāvs būtiski nemainīsies, jo vēlētāji būs tie paši.
