Viedokļi

Nedēļa Latvijas vēsturē ieies ar sašutuma uzbangojumu. Tādi periodiski pārņem, kad sabiedrības intereses saduras ar nesaprotamu vai dažkārt pat cinisku varas rīcību. Izdomātie epidēmijas draudi, spriedums Zolitūdes lietā un Kristīnes Misānes epohālā odiseja, sakulti vienā traukā, raisa pamatīgas emocijas. Komentārā es negribētu nostāties par vai pret pozīcijā, bet censties spriest vēsu prātu. Viegli pateikt, grūti izdarīt. Vīruss biedē. Neizdzēšamā atmiņā paliks šoks Frankfurtes lidostā, ieraugot tur izliktajos televizoros traģisko ziņu par sabrukušo lielveikalu Latvijā. Tāpat kā jebkurš normāls tētis es uzskatu, ka mamma bērniem ir ļoti svarīga un nekādiem vecāku kašķiem nevajadzētu kļūt par pamatu starptautiska mēroga skandālam.
 
Fiskālās disciplīnas padome (FDP) šī gada 18. februārī izplatīja satraucošu paziņojumu plašsaziņas līdzekļiem. Vispirms ir jāatgādina, ka FDP ir neatkarīga institūcija, kura veic ES fiskālās disciplīnas nosacījumu ievērošanas uzraudzību. FDP vada ilggadējā Eiropas Komisijas pārstāvniecības Latvijā vadītāja un Latvijas Universitātes profesore Inna Šteinbuka. FDP norāda, ka «Latvijā jau otro gadu pēc kārtas klimata apstākļi ziemā ir siltāki par normu. Tas ietekmē veiktspēju siltumenerģijas tirgū un mežizstrādes nozarēs, un paredzams, ka arī turpmākos gados šis globālais faktors saglabās negatīvu ietekmi uz ekonomikas izaugsmi mūsu valstī». Šeit slēptā formā tiek pateikts, ka siltuma ražošana Latvijas rūpniecībā ir ar tik lielu ietekmi, ka vairākas siltās ziemas pēc kārtas var sagraut Latvijas IKP izaugsmi un attīstību.
 
«Trīsdesmit soļu attālumā no sava kunga, pat tikai ejot garām tā namam, viņš noņem cepuri un saraujas čokurā, – par paklanīšanos to nevar saukt, – kad vien viņam uzmet acis. Tad viņš ar nodurtu galvu velkas klāt, lai skūpstītu kungam vai nu svārkus, vai kāju,» 1796. gadā par latviešiem rakstīja vācbaltiešu publicists, apgaismotājs Garlībs Merķelis. Latviešus Merķelis mīl, taču ir objektīvs un arī visai skaudri ataino viņu sliktās īpašības. Satriecoša ir, piemēram, kāda epizode, kur latvietis absolūti vienaldzīgi saņem ziņu par sava radinieka nāvi, kas naktī nomiris viņam blakus tajā pašā istabā, un vienīgais, kas viņu interesē, ir, kā dabūt savā īpašumā aizgājēja kažoku.
 
Aizvadītajā nedēļā koalīcija pavēra durtiņas, aiz kurām tauta uz brīdi varēja pamanīt dancojam Laimes lāci. Tas tur bija, un no viņa spēcīgajām ķetnām uz visām pusēm gaisā virpuļoja apdrukātas papīra lapiņas, uz kurām lieliem burtiem bija rakstīts «Valsts nodokļu politikas pamatnostādnes 2021.–2025. gadam».
 
2013. gada 21. novembra vakarā Zolitūdē sabruka lielveikala Maxima griesti, nogalinot 54 cilvēkus un vēl vairākus desmitus ievainojot. Valsts prezidents Bērziņš to nosauca par milzīga skaita neaizsargātu cilvēku slepkavību, par kuru vainīgajiem ir jāsaņem sods.
 
Rīgas dome šajā valstij un arī tās galvaspilsētai it kā visnotaļ nozīmīgajā (!) laika posmā mani kā likumdevējs pašvaldības orgāns neinteresē it nemaz. Ne mazākajā mērā. Es respektēju Burova kungu kā rīcībspējīgu mēru savā vietā, bet citi nekādi Rīgas domes rīcībspējas politiskie (!) resursi man vairs nav saskatāmi.
 
«Esmu ļoti pacietīgs cilvēks, ar labu izglītību un karjeru. Bet jau ilgi manī kaut kas rūga... Un pēdējais piliens bija Kristīnes Misānes lieta, precīzāk, Latvijas attieksme pret savu pilsoni. Viss. Šajās dienās manī Latvija nomira un kļuva par latviju.
 
Kā liecina ES statistikas pārvaldes Eurostat publiskotie dati, Latvija 2019. gadā bija viena no ES dalībvalstīm ar vissliktākajiem eksporta izmaiņu rādītājiem. 2019. gadā, salīdzinot ar 2018. gadu, Kipras eksporta apjoms samazinājās, Igaunijā un Beļģijā eksporta apjoms palika nemainīgs, bet Latvijā, Vācijā, Grieķijā un Slovākijā eksports pieauga tikai par 1%. Pēc eksporta izmaiņām 2019. gada laikā Latvijai bija dalīta ceturtā vieta no sliktākā gala.
 
Aizsardzības ministra Arta Pabrika kungs! Lūdzam jūs palielīties savam biedram partijā un valdībā Jurim Pūcem, ka ļoti daudzus Neatkarīgās lasītājus piesaistījusi jūsu 3. februāra intervija zem virsraksta X stunda var pienākt, nevajag dzīvot ilūzijās.
 
Šobrīd karstajās diskusijās par Kristīnes Misānes lietu virmo emocijas, pieņēmumi un versijas. Tāpēc, uzskatu, svarīgi ir pateikt galveno iemeslu un mērķi, kāpēc nolēmu pārstāvēt Kristīnes un viņas ģimenes intereses publiskajā komunikācijā. Un kāpēc Misānes lieta attīstījās tā, kā attīstījās.
 
Kad atklātībā nonāca informācija par to, ka jaunā Eiropas Komisijas vadītāja fon der Leienas kundze ir apņēmusies stiprināt un centralizēt Eiropas Savienību un tādēļ tiek veidotas darba un diskusiju grupas, šī ziņa daudziem Rīgā lika saausīties, bet labējos nacionāļus pat aizkaitināja un raisīja viņos neapmierinātību.
 
Viens no spēkā esošā Nacionālais attīstības plāna mērķiem ir nodrošināt pozitīvu un stabilu tautas ataudzi Latvijā, pieaugošu dzimstību un iedzīvotāju vēlmi dzīvot un atgriezties Latvijā, tomēr realitāte ir pavisam citādāka. Galvaspilsētas vadība raida skaidrus signālus, ka dod priekšroku citām prioritātēm, nevis ģimenēm ar bērniem. Kamēr rindā uz vietu bērnudārzā Rīgā gaida 2239 bērni, Rīgai piederoši namīpašumi centrā, kuros varētu ierīkot jaunas pirmsskolas izglītības iestādes, tiek pārdoti izsolēs, norāda Latvijas Lauksaimniecības universitātes docente, ekonomikas doktore Linda Medne.
 
Kolēģi 13. Saeimas partiju politiskajā teritorijā arvien pūlas atrast kādus valsts politikas nākotnei lietderīgus izrakteņus un cenšas tos vērtēt. Es visnotaļ cienu kolēģu centienus, taču pats diemžēl šajā 13. Saeimas politiskajā kopainā redzu tik vien kā tuksnesi bez jelkāda politiska nākotnes potenciāla.
 
14. februārī, dienā, kad pasaulē, tostarp Latvijā un Dānijā, atzīmēja mīlestības dienu, daudzu cerības, ka Latvijas pilsone Kristīne Misāne netiks izdota Dienvidāfrikas Republikai (DĀR), kurā viņa apsūdzēta par sava bērna nolaupīšanu, izplēnēja.
 
Valsts prezidenta Egila Levita piedāvājums grozīt Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likumu tā, lai stiprinātu Eiropas Savienības un Eiropas Ekonomiskās zonas valstu valodās veidotu televīzijas kanālu vietu Latvijas televīzijas pakalpojumu sniedzēju piedāvājumā, sacēlis brēku sociālajos tīklos. Izrādās, latvieši, kas vārdos bija Eiropā, pirms vēl tā tika dibināta, sirdī joprojām ir Krievijā. Vismaz elektronisko mediju piedāvājuma jomā noteikti. Paziņojums, ka likums varētu ierobežot krievu valodas un līdz ar to Krievijas kanālu pieejamību Latvijas televīzijas pakešu pamatpiedāvājumā, radījis pamatīgu, bet viegli paredzamu īgņošanos.
 
Latvijas informatīvajā vidē ļoti klusi tika sagaidīts Centrālās statistikas pārvaldes iekšzemes kopprodukta pieauguma ātrais novērtējums par 2019. gada 4. ceturksni.
 
«Tā kā izglītības ministre Šuplinska kārtējo reizi ir zaudējusi tiesu pret Universitātes rektoru Indriķi Muižnieku, vēlos uzzināt: 1) kad tiks izskatīts tiesas lēmums par Indriķa Muižnieka apstiprināšanu rektora amatā? 2) vai tiks vērtēta Šuplinskas atbildība šajā lietā? 3) vai Šuplinskai Valsts kasē liks atmaksāt iztērētos 9999 eiro (līgums ar advokātu biroju Eversheds Sutherland Bitāns, kas tika noslēgts Muižnieka atcelšanai no amata pēc Šuplinskas iniciatīvas; līgums publiskots ministrijas mājaslapā novēloti, pārkāpjot likumu)?»
 
Saeima ir nobriedusi šodien pieņemt likumu par Rīgas domes atlaišanu. Būs ārkārtas vēlēšanas.
 
Izglītības un zinātnes ministrija ir sagatavojusi konceptuālo ziņojumu par augstskolu iekšējās pārvaldības modeļa maiņu, kas ir iesniegts valdībā apstiprināšanai. 8. februāra LTV pārraidē Panorāma tika iekļauts sižets par Tartu universitāti, kurā tika apgalvots: «Kamēr Latvija vēl tikai plāno vērienīgas reformas augstākajā izglītībā un tās pārvaldībā, Igaunijas augstākās izglītības iestādes jau izrāvušās starptautisko reitingu augšgalā.» No sižeta izrietēja aicinājums nekavēties ar reformām augstākajā izglītībā. Igaunija reformēja un tagad plūc laurus! Reformēt un ātri!
 
Pērn jau pirmajā tikšanās reizē ar Saeimas prezidiju Valsts prezidents Egils Levits aktualizēja ideju par Valsts padomes (Padomes) izveidi, kuras misija būtu sekmēt likumu kvalitāti vēl pirms to pieņemšanas. Iespējams, prezidents vēl nenojauta, cik ļoti šī problēma saasināsies 13. Saeimā un šajā valdībā, radot perfektu diskursu viņa lolotajai idejai. Esošās politiskās varas mazspēja un pēc vajadzības pielokāmā tiesiskuma izpratne noteikti ir kairinājums šāda konstitucionāla orgāna radīšanai, bet ne viennozīmīgi efektīvs problēmas risinātājs.
 
Administratīvi teritoriālā reforma (ATR) ir iegājusi finiša taisnē. Jāsteidzas, jo visiem papīriem jābūt kārtībā (Saeimā nobalsotiem un prezidenta parakstītiem) gadu pirms nākamajām pašvaldību vēlēšanām. Tas nozīmē, ka līdz vasaras sākumam lieta jānodara. Taču mūsu cilvēku apziņa lielā mērā ir kā tajā anekdotē par žirafi. Kamēr aiziet pa to garo kaklu...
 
Pagājušās nedēļas politiskās fizkultūras rekordisti noteikti ir Attīstībai/Par atlēti. Ne kampiedervalsts pārpalikumu žēlīgā sanākšana viesnīcas koridorā, ne Vecās Vienotības jauneklīgie centieni pielabināties augstskolu autonomijas grāvējai Šuplinskai (JKP), pat ne jēkāpistu vadoņa mētāšanās ar vecām olām KPV LV ministra virzienā – nekas nebija ar tādu sparu apveltīts kā atparisti. «Koalīcijas» kloāka, šoreiz pateicoties tieši atparistiem, izgājušonedēļ bija jau tik plaši atvērusies politsātanismam, ka viens otrs sabiedriskā tīklojuma asprātis aicināja meklēt eksorcistu, taču attiecīgo politpulciņu atbalstošais interneta planktons kaislīgi aizstāvēja savu mītnes organismu: kur gan citur tam baroties?