Viedokļi

Varbūt tur vainojami pirmie rudens pieskārieni Latvijai vai debesīs manītā ugunsbumba, bet nezin kāpēc šonedēļ valstī nav neviena vērā ņemama skandāla! Pat melnā pīāra troļļi sociālajos tīklos apzelē vecas ziņas. Kā tad tā? Pilnmēness debesīs, bet mums nekā. Pat jaunā modeļa Dinamo izrādījies tas pats vecais. Neteiksiet taču, ka vainīgas Dzejas dienas?
 
Šonedēļ vienā starptautiskā pasākumā es LTV angliski nosaucu par valsts televīziju un uzreiz saņēmu pārmetumus no Latvijas kolēģiem, ka es kompromitējot Latvijas mediju sistēmu, jo, lūk, LTV esot sabiedriskā televīzija.
 
Atbaidošu smirdoņu un milzīgus drazu kalnus var redzēt un saost daudzviet pasaulē, kur varas iestādes dažādu iemeslu dēļ nav spējušas ieviest kārtību atkritumu apsaimniekošanā un kanalizācijā. To redzot, ceļotājs no Latvijas var nopriecāties, ka pie mums gan nav tādas šmuces – Rīga tad salīdzinājumā šķiet tīra un jauka.
 
Kā liecina jaunākie Centrālās statistikas pārvaldes dati, 2019. gada augustā, salīdzinot ar 2018. gada augustu, vidējais patēriņa cenu līmenis Latvijā palielinājās par 3,2%.
 
Latvijas mediju telpa tās kopumā mani šodien neapmierina. Jo manā uztverē tā neveic savu misiju. Proti – tā ir savās atsevišķās izpausmēs pārlieku vienpatnīga, savrupināta. Dažādu uzskatu, viedokļu principiālas, profesionālas konfrontācijas vietā tā dod priekšroku atsevišķu sociālu vai etnisku grupu uztveres stereotipu atzīšanai un uzturēšanai.
 
Jau kādu laiku Rīgā redzami plakāti un karogi ar uzrakstu "5G". Un sauklis: Latvija ir interneta lielvalsts – 5G pie mums ir ātrāk nekā daudzviet Eiropā!
 
Tirdzniecības centra Alfa jaunās piebūves atklāšana iezīmējās ar skandālu. Ne viens vien šā centra apmeklētājs piedzīvoja nepatīkamus brīžus, ieraugot veikaliņu, kurā tirgo krekliņus ar Putina ģīmetni, ar divdomīgiem, Krievijas agresīvi impērisko politiku cildinošiem uzrakstiem un apģērba gabalus, kuri marķēti ar Krievijas armijas simboliku.
 
«Uz šo jautājumu ministre jau izsmeļoši atbildēja,» tēmu noslēdzot, punktu mēģināja pielikt Arvils Ašeradens (JV), Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisijas priekšsēdētājs. «Ministre neatbildēja pat vairākkārt,» klausītāji «no malas» pusbalsī iebilda. Pusbalsis gan nepārgāja balsīs, jo latvieši ir pieklājīgi – pat tad, ja ir skaidrs, ka Dieva rasa nemaz nav Dieva rasa, bet paši ļoti labi zināt – kas... Šoreiz ministre Šuplinska (JKP) neatbildēja uz jautājumu par LU Satversmes sapulci: kā var būt, ka viena un tā pati sapulce ir leģitīma tad, kad jāievēlē LU Senāts, bet pēkšņi kļūst neleģitīma, kad jāievēlē rektors?
 
Nākamā gada budžetu vairs nekādi nevarēs saukt par «tehnisko» vai kaut kādā tādā nicināmā vārdā. Tagad Krišjāņa Kariņa (Jaunā Vienotība) valdībai jāizstrādā īsteni savs, pareizais un visu laiku labākais budžets, kam jāatspoguļo grandiozās iekšpolitiskās pārmaiņas, kas notikušas 13. Saeimas vēlēšanās.
 
Džuljetas mammai bija trīsdesmit gadi. Puškins savu slaveno Ruslanu un Ludmilu sarakstīja 19 gadu vecumā. Kardinālam Rišeljē (tam, kas Trīs musketieros), ja nemaldos, nebija pat 40 gadi. Ko es ar to gribu sacīt? To, ka mani neapmierina manas, vecākās, paaudzes ļaužu pārāk ieilgusī dominēšana sociālajā, pilsoniskajā un arī valstiskajā teikšanā.
 
Izdevniecība Goldberg Trust ir laidusi klajā bijušā diplomāta un Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesora Daiņa Zelmeņa grāmatu Dialogi ar Nikolaju Neilandu. Pie latviešu lasītājiem ir nonākusi grāmata par priekšlaicīgi aizsaulē aizgājušo latviešu diplomātu Nikolaju Neilandu un par viņa ieguldījumu Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanā. Grāmatu veido trīs saturiskas daļas. Vispirms tā ir atmiņu daļa par autora un Nikolaja Neilanda kopējām gaitām Latvijas Universitātē un gadiem ilgajām draudzīgajām attiecībām. Otrā un trešā grāmatas daļa ir veltīta Zviedrijas ekonomiskajam modelim un apskatam par Zviedrijas bijušā premjerministra Ūlofa Palmes politiskās slepkavības izmeklēšanas gaitu un iespējamiem cēloņiem, kāpēc šī slepkavība tā arī nekad netiks atklāta.
 
Lai arī ārā spīd saule un gaiss vēl vasarīgi silts, rudens tuvums jau jaušams. Arī politiskajā dienas kārtībā. Tuvojas gada galvenā politiskā likuma – Valsts budžeta – pieņemšana un arvien skaļāk tiek spriests – kam dot un kam nedot naudu?
 
Šī gada 25. jūnijā tiesvedības procesā mans vienīgais un pastāvīgais tiesas advokāts Raimonds Krastiņš veselības stāvokļa dēļ pārtrauca manu aizstāvību un apturēja darbību advokatūrā.
 
Jau trešo gadu desmitu maļ laika dzirnas, un būvniecība ir viena no nozarēm, kurā puspelēki vīriņi visu ko šiverē. Viskārāk viņi grib piezīsties pie valsts un pašvaldību pasūtījumiem, kurus ja iegūst un iebāž kāju šā biznesa durvīs, ir mazāks risks palikt mīnusos, ir garantēta peļņa un iespēja atkal un atkal tikt pie pasūtījumiem un labumiem.
 
«Es šeit jūtos vislabāk,» teic Kristaps Rūķītis, dzīvnieku kapu Citi medību lauki saimnieks, «šeit ir miers un klusums, šeit ir gaiša aura. Esmu pļavā, mežā... pasaulē. Es kopju celiņus, pļauju zāli, novācu vecos ziedus un izdegušos sveču trauciņus. Esmu starp dzīvnieku dvēselēm. Un tās ir tīras. Neviens suns nav sācis karu, neviens kaķis nav kādu ļautiņu mantkārīgi apzadzis vai kādam nodarījis pāri, savtīgu nodomu dzīts. Dzīvnieki izdara tikai to, ko viņiem liek instinkts. Jo dzīvnieki ir viedi.»
 
Budžets ir katras valdības, koalīcijas, tās partiju politikas, darba, prioritāšu patiesais rādītājs. Pārējais ir vien vārdi, makaroni uz ausīm. Daudz to tika sakarināts pirms vēlēšanām.
 
Vēsts, ka «valsts pārvaldē ieviesīs nulles birokrātijas principu», man nešķiet nekāda jaunatklāsme. Es to pieņemu vien kā aicinājumu beidzot padarīt valsts pārvaldi visos tās līmeņos profesionālu un godīgu. Visādā citādā ziņā es uzskatu, ka man šī principa būtību mācīja jau manā padomju augstskolā un pēc tam – zinātniskajā institūtā, kurā es kā programmētājs un sistēmanalītiķis nodarbojos ar Aeroflotes pārvaldes sistēmām un to birokratizācijas reducēšanu. Mums bija pieejami Rietumu teorētiskie avoti, un es uzskatu, ka mums ja ne citādi, tad vismaz pašvērtējuma līmenī bija iespējams salīdzināt un domāt, cik tālu padomju laika pārvaldes principi gan atsevišķu uzņēmumu vadībā un pārvaldes struktūrās, gan sistēmā kopumā atpaliek no tā, kas te tagad skaisti tiek dēvēts par «nulles birokrātijas principu».
 
Administratīvi teritoriālā reforma tiek dzīta apstiprināšanai valdībā ar maksimālo ātrumu. Plašās diskusijas un apspriešanas bija fikcija. Eiropā tā ir pieņemts. Pirms svarīgām reformām tiek rīkotas plašas diskusijas un apspriešanas, lai atrastu risinājumu, kuram piekrīt visas puses, kuras var ietekmēt pārmaiņas. Latvijas politiskā elite diskusijas un apspriešanas par svarīgiem jautājumiem parasti rīko tikai tāpēc, lai no ES puses nevarētu izteikt apsūdzības nedemokrātiskā pieejā. Suņi rej, bet karavāna ies tālāk. Jau pirms visām diskusijām nebija plānots neko mainīt administratīvi teritoriālās reformas shēmā, un vienīgā izmaiņa ir steigā uzkonstruētais Ulbrokas novads, kas vairāk izskatās kā izdabāšana ietekmīgiem oligarhiem, kuriem dzīves vieta ir Ulbrokā. Lai gan pirms tam tika solīts reformu veidot tikai uz «datos balstītu pieeju».
 
Būšu galēji nepopulāra (dažās aprindās): man patīk krievu filmas (daudzas), patīk krievu mūzika (tikai ne popsa), patīk literatūra (kvalitatīva!) un aktieri (viņu dabiskums). Tas ir kultūras uztveres, gaumes, audzināšanas un attieksmes jautājums. Turklāt es nerunāju par tiem kultūras nesējiem, kuri ir tikai «kultūras» nesēji – aktuālās konjunktūras vai neizglītotības dubļos iestigušie vai politvadoņu apjūsmošanā aizņemtie.
 
Rīgas dome šovasar veikusi remontdarbus 50 skolās un 44 pirmsskolas iestādēs, kas ir brīnišķīgi. Par spīti politiskajām jukām, pašvaldībā saimnieciskie darbi nav apstājušies.
 
Atcerējos pavecu anekdoti. Atnāk pie friziera dārznieks. Bet frizieris maksu par darbu neņem, teikdams, ka šonedēļ strādā sabiedriskā kārtā. Otrā rītā, atnācis uz darbu, frizieris atrod pie durvīm pateicības vēstuli un divpadsmit rožu.
 
Var jau piesaukt dažādus it kā racionālus, juridiskiem terminiem pārbagātus argumentus. Var izlikties, ka diskusija notiek zinātniski tiesiskā plaknē. Taču, ja gribam (cits jautājums, vai gribam?) būt godīgi pirmām kārtām paši pret sevi, tad jāatzīst, ka attieksme pret Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām jau sen kā pārvērtusies primitīvas ticības jautājumā. Katra puse tic savai patiesības versijai un otras puses argumentos pat neklausās, lai cik juridiski korekti tie būtu noformulēti. Jo jebkuri argumenti šajā strīdā ir tikai plāni šķidrauti, kas vāji nosedz zem tiem redzamās himeras.