Viedokļi

Globālā pandēmija ir ienesusi izmaiņas gandrīz vai visās sabiedrības dzīves sfērās un uzvedības paradumos, to vidū arī mūsu ikdienas mobilitātes veidos. Protams, arī Latvijas Automoto biedrība (LAMB) tāpat kā mediķi, mediji, sabiedriskās organizācijas, valdība un kopumā visi apzinīgie sabiedrības pārstāvji aicina rūpīgi ievērot visus uzvedības nosacījumus ārkārtas situācijā un palikt mājās, ja tas ir iespējams, tādejādi mazinot COVID-19 izplatīšanās riskus. Lai arī mūsu dzīve ir it kā uz pauzes vai kādā gaidīšanas režīmā, tomēr tā nedrīkst pilnībā apstāties, valstij, sabiedrībai un tautsaimniecībai kaut palēnināti, tomēr ir jāattīstās. Daudziem no mums ir jāpilda darba pienākumi, ko nevar izdarīt no mājām, tātad ir jāpārvietojas, vai arī jāveic kādi citi ikdienā nepieciešami braucieni.
 
Pagājušajā nedēļā notika ļoti zīmīgs notikums. No 3. aprīļa Latvija daļēji nodalījās no ES brīvās preču apmaiņas sistēmas. 2. aprīļa oficiālajā izdevumā Latvijas Vēstnesis publicēts veselības ministres Ilzes Viņķeles rīkojums – no 3. aprīļa aizliedzot no Latvijas eksportēt tās zāles, «kuras vietējā tirgū nepieciešamas ārkārtējā situācijā».
 
Aizsardzības ministrs Artis Pabriks interneta sociālajā čivinātavā ierakstījis: «Sky veikalu ķēdē lieliska iespēja noziedot mūsu mediķiem. Maksājot rēķinu ar karti, vienkārši pieskaitiet kādu eiro. Atbalstīsim tos, kuri par mums rūpējas!» Kāds interneta asprātis Edijs Majors ir atbildējis uz Pabrika ierosmi ar parodiju: «Šodien SKY veikalos laba cena mīdijām. Rindu arī nav. Pērkot 3 Moetus, tiek ziedota viena bahila mediķim. Bet lietota, no Skandināvijas. Tās vislabāk atbilst mūsu purvainajai videi.» Ar Moetiem domāts franču šampanietis Moët & Chandon, kas maksā 35 eiro par pudeli.
 
Aleksandrs Lielmežs, Mālpils pašvaldības deputāts, pašvaldības vadītājs (1987.-2001), (2005.-2017.), Latvijas pašvaldību savienības dibinātājs, LPS priekšsēža vietnieks (1994.-2001.) un (2006.-2009.), ES Reģionu komitejas dalībnieks (2006.-2020.). Par darbu pašvaldībās apbalvots ar Atzinības krustu.
 
Pagājušā nedēļā beidzot tikām pie jaunā ekonomikas ministra. Veidojot valdību, Kariņš solīja, ka valsts pārvaldes darbā tikšot aicināti cilvēki, kuri ir sevi pierādījuši ar izciliem sasniegumiem. Pieļauju, ka viņš patiesi tā arī gribēja. Gribēja kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.
 
Valdība strādā vaiga sviedros, lai bez palīdzības neatstātu nevienu, lai uzreiz pēc krīzes saudzīgi ieziemotie uzņēmumi strauji atsāktu sildīt ekonomiku. Nepametīšot grūtībās nevienu.
 
Latvijas valdība šobrīd īsteno palīdzības programmu cilvēkiem, kurus skārusi Covid-19 izraisītā ekonomikas apstāšanās. Līdzīgi rīkojas arī citas valstis, kurās pandēmija paralizējusi sabiedrisko un ekonomisko dzīvi.
 
Savā ziņā šī ir kā tāda atgriešanās pie mūžsenas tēmas. Par to esmu rakstījis jau pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, periodiski atkārtojoties, cerams, jaunās skaņās, bet galu galā nodeldējoties tik tālu, ka biju apņēmies – viss, vairs par to nerakstīšu. Bet lai nu būtu. Pēdējoreiz! Tēma ir veca, banāla un novazāta, proti, klaidoņi. Saulesbrāļi, bomži, bezpajumtnieki – kā nu kurais to dēvē. Sen apmirusi tā bomzīšu paaudze, kas sildījās saulē uz skārda pagraba lūkas Latvijas Zinātņu akadēmijas augstceltnes labajā sānā. Pazuduši arī tie, kas sēdēja uz nekurieni vedošajiem pakāpieniem pie Rūpniecības tirgus mūra sētas. Tāpat izbeigušies arī tie, kas ziemās ieguva apsaldējumus un mira Dailas teātra tā sauktajā skvērā, kurš drīzāk gan atgādina ar betona plāksnēm piesegtus cūku rakumus, kas radīti, lai nomaskētu kaut kādu padomju laika militāro objektu, droši vien kārtējo bumbu patvertni.
 
Vispirms, lai novērstu jebkādus pārpratumus, gribu uzsvērt, ka pilnībā atbalstu Latvijā ieviestos karantīnas noteikumus un uzskatu, ka jādara viss, lai novērstu strauju Covid-19 slimnieku pieaugumu. Latvijā joprojām ir vieni no labākajiem Covid-19 rādītājiem Eiropā, un tas lielā mērā ir tieši ieviesto pasākumu rezultāts. Esmu pārliecināts, ka, jo vairāk cilvēku sapratīs situācijas nopietnību un pret to izturēsies ar pienācīgu pietāti, jo labāk, bet...
 
«Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju,» savā rakstā, kas interneta vidē izsauca teju vētru, saka Artis Gulbis, mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs. Viņš pārstāv to sabiedrības daļu, kura uzskata, ka mūsu dzīvi, valsti un nākotni neveido tikai un vienīgi cīņa pret kroņvīrusa epidēmiju un tās dzemdinātajām nelaimēm.
 
Jau esmu sava vectēva gados. Un manu, ka vairākās izpausmēs sāku līdzināties viņam. Piemēram, emocionāla saviļņojuma brīžos vectēvs mēdza apraudāties. Un es arī raudāju 25. martā. Gan par man nezināmo mežabrāli tēvu, gan daudziem citiem, kuri, pārnākuši no Sibīrijas, faktiski bija mani dzīves skolotāji pēc tam, kad beidzu savu aviācijas institūtu. Šie cilvēki mācīja mani nevis līst pagultē un pasīvi kurnēt, nevis pakļauties, bet iekļauties un šajā statusā, cik iespējams, darīt cilvēkiem labu. Ar to es te negribu ne kaut kā attaisnoties, nedz ar’ kaut ko pārmest šiem Sibīriju izgājušiem ļaudīm.
 
Ir tomēr pasaulē viena laimes saliņa, kurā par Covid-19 laikam neko nav dzirdējuši – Rīgas apgabaltiesa, kurā pirmdien un otrdien no pulksten desmitiem rītā līdz četriem vakarā norisinājās tā saucamā Lemberga prāva – slikti vēdinātās telpās 13 procesa dalībnieki klepoja un šņaukājās, izplatīdami ap sevi vīrusus un baktērijas, un, kas zina, varbūt arī supermazo nelieti koronavīrusu, kura dēļ pasaulē jau nomiruši 42 tūkstoši cilvēku.
 
Mūsu politiskās šķiras vadoņiem ļoti nepatīk, ja viņu darbības pielīdzina Putina piekoptajām metodēm. Jā, dažkārt viņu rīcība ir diezgan atšķirīga, toties citreiz nepateiksi – vai tas notiek Rīgā vai Maskavā?
 
Pagājušās nedēļas nogalē vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Juris Pūce izplatīja paziņojumu, ka valdības un koalīcijas partneru darba kārtībā patlaban nav plānu par administratīvi teritoriālās reformas atlikšanu. Tieši pretēji – aģentūrai LETA Juris Pūce apgalvoja: «Šonedēļ VARAM iesniedza priekšlikumus likumprojekta 3. lasījumam un, cik zinu, arī koalīcijas deputāti to darīja.
 
Lai pasargātu mediķus un pacientus no iespējamas inficēšanās ar koronavīrusu, valdība būtiski ierobežojusi veselības aprūpes pakalpojumus gan valsts, gan privātajās ārstniecības iestādēs. Naivi cerēt, ka šis lēmums negatīvi neietekmēs iedzīvotāju veselību un arī dzīvību.
 
«Laura Šmideberga Tallinā ir parūpējusies par to, lai Covid-19 izraisītāju jauno kroņvīrusu varētu pakārt kaklā, iekarināt ausīs vai piespraust pie apģērba!» sociālajos tīklos no sirds priecājās politiķis Daniels Pavļuts (Attīstībai/Par!), ieraudzījis augšminētās mākslinieces darinātās rotas – auskarus, piespraudes un kaklā karamu daiktu, kas veidotas pēc bēdīgi populārā kroņvīrusa ģīmja un līdzības. Grūti saprast, kas mudinājis visādi citādi jauko mākslinieci, kura turklāt ir kaismīga latvju folkloras pazinēja un mīlētāja, pievērsties vīrusiem. Vēl grūtāk ir iedomāties, kura būs tā pamuļķe, kas spraudīs savās smukajās ausu ļipiņās nāvējošās sērgas mākslinieciskus atveidus. Un pavisam savādi ir lasīt politiķa sajūsmu par šādiem «mākslas darbiem».
 
Pašlaik vēl ir tikai sākums, un visu veidu posts, ko nodara koronavīrusa sērga, vēl tikai pieņemsies spēkā. Tās nebūs dažas nedēļas, bet ilgi, mokoši mēneši.
 
Saeimas vēlēšanu priekšvakarā, 2018. gada 5. oktobrī pulksten 16.31, spēļu zāļu Fēnikss īpašnieks Jānis Zuzāns izsūtīja «saviem cilvēkiem» šādu īsziņu: «Mūsu sestdienas izvēle: Rīgā saraksts nr. 10: šiem klāt plusi, pārējos svītrot: Pavļuts, Staķis, Pogorelovs, Akuličs, Meiere, Mičerevskis! Ja ir cits rajons, saraksts nr. 10 jebkurā gadījumā!!! Ja vajag personālijas, varu atsūtīt. Ceru, ka nav iebildumu. Jānis Zuzāns.»
 
Vai kāds no tiem tūkstošiem, kuri kļuvuši par koronvīrusa upuriem, dažus mēnešu atpakaļ varēja iedomāties, ka viņi savas pēdējās dzīves stundas pavadīs pavisam citā realitātē – aizsargmaskās tērptu ārstu un medicīniskā personāla, nevis savu mīļāko tuvumā? Un vai kāds no viņiem varēja iedomājies, ka sitīs tieši viņa stunda? Vai kāds no mums zina savu pēdējo stundu? Ne KAD tas notiks, nedz KĀ tas notiks?
 
Pēdējo dienu laikā Latvija praksē izbauda burvīgo iespēju distancēties un strādāt attālināti, par ko tā kādreiz skauda un nīda dažādu brīvo profesiju pārstāvjus – rakstniekus, žurnālistus, tulkotājus, māksliniekus, arhitektus u.tml. Tas, ko mūsu nācija līdz šim nespēja saprast, ka arī mājās sēdēšana tiešām var būt smags pilnas slodzes darbs. Nu kā tad ir, dāmas un kungi, vai viegli strādāt attālināti?
 
Valsts drošības dienesta šī gada martā klajā laisto publisko pārskatu par 2019. gadu ir interesanti lasīt. Un es te nekādā ziņā negribu iebilst VDD viedoklim. Tik vien kā vēlos akcentēt pāris savas domas saistībā ar atsevišķām pārskata tēzēm.
 
Šodien aprit divas nedēļas, kopš Latvijā ir ieviesti īpašie apstākļi. Viens no neapšaubāmi lielākajiem šā laika ieguvumiem ir Latvijas valsts pārvaldes sistēmas struktūru pārkārtošanās, atsakoties no birokrātiskajām prasībām vienmēr pat mazāko sīkumu risināt tikai klātienē. Pēdējo gadu laikā viena no svarīgām Neatkarīgās lasītāju izteiktām problēmām laikraksta žurnālistiem bija neadekvāti lielas birokrātiskās prasības veselības aprūpē.