arrow_downwardViedokļi

Kad biju mazs zēns, mans vectēvs katru vakaru, pielicis ausi pie radioaparāta, klausījās “Amerikas balsi”. Es arī šos raidījumus dzirdēju un atminos, ka ļoti bieži tajos skanēja vārds “Kisindžers” un atkal “Kisindžers”...

Grūti izvērtēt, vai ārlietu ministra Krišjāņa Kariņa (JV) “skaidrojumi” par viņa lidināšanos ar privātiem lidaparātiem ir nekaunības, augstprātības, melīguma vai prastas muļķības radīti. Varbūt tur ir viss kopā. Taču simptomātiski ir tas, ka iezīmējas plaisa starp JV līdera un Valsts prezidenta pozīcijām.

Polijas autopārvadātāji turpina protestus pret, viņuprāt, negodīgu konkurenci, bloķējot vēl vienu robežpunktu ar Ukrainu un par diviem mēnešiem pagarinot Dorohuskas robežpunkta blokādi. Neapmierinātajiem autovadītājiem pievienojušies arī poļu lauksaimnieki, kuri uzskata, ka Ukrainas graudi un citi produkti samazina viņu produkcijas cenas un viņu peļņu.

Lai arī kāds būtu ceturtdienas balsojums Saeimā, tas parādīs esošās koalīcijas liekulību un melīgumu, politisko pērkamību un vēlētājiem doto solījumu nepildīšanu. Ir daudz trakāk: Stambulas konvencijas ratifikācija draud pavērt robežas vārtus Eiropas labumus aprīt alkstošajiem migrantiem.

Runas par Latgales uzņēmēja un Ludzas pašvaldības deputāta Andra Ļubkas slepkavību nerimst. Sevišķi – pēc LTV vienpusīgā sižeta, kurā viņa iespējamo slepkavu Igoru Haitu mazgā baltu, bet noslepkavotais tiek pataisīts par rusofobu un antisemītu.

Daiļslidotāja Jevgēņija Pļuščenko gadījums spilgti nodemonstrēja: Baltija ir vienota – Putina un agresijas atbalstītāji šeit nav gaidīti.

Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs sarunā ar “Neatkarīgo” pauda sašutumu par LTV ziņu raidījumā atspoguļoto kolēģa Andra Ļubkas slepkavību. Kuru personu interesēs ir vienpusīgi traktēt traģisko notikumu sabiedriskās TV līmenī – pārdomājot redzēto, vaicā Ludzas mērs.

“Biju pārliecināts, ka mūsu ceļi nekad nekrustosies. Bet, re, valsts svētki ir tas, kas tomēr vieno, kaut arī mūsu politiskie uzskati ir pilnīgi pretēji,” saldi smaidot, vienā no 18. novembra pasākumiem mani uzrunāja kāds augsts ierēdnis. Vienojošais elements gan bija tikai reālā, “taustāmā” telpa, kurā atradāmies, bet politiskajā, sociālajā telpā mūs šķīra bezdibenis. Un joprojām šķir. Tas paliek arvien dziļāks un platāks. Ne jau tikai starp mani un konkrēto ierēdni, bet starp tautu un ierēdniecisko valsts aparātu.

15. novembra TV raidījumā, “Kas notiek Latvijā “ raidījuma vadītājs Domburs demonstrēja aptaujas rezultātus, kurā ar dažiem procentpunktiem Stambulas konvencijas atbalstītāji apsteidza noliedzējus. Katrs piektais nezina , kurai nometnei pievienoties. Tas ir saprotams, jo tikai katrs desmitais apgalvo, ka šo Eiropas Padomes dokumentu ļoti labi zina. Diskusijā un plašsaziņas līdzekļos prevalē viedoklis, ka Konvencija ir par vardarbību pret sievietēm un vardarbību ģimenē.

Vakardienas “Neatkarīgajā” rakstīju par Havjēra Mileja uzvaru Argentīnas prezidenta vēlēšanās un izteicu minējumu, ka šo vēlēšanu rezultāti varētu iezīmēt noteiktu tendenci pasaules politikā. Trešdien notikušās parlamenta vēlēšanas Nīderlandē, kurās uzvarēja vēl nesen politiski “nepieskaramā” Gērta Vildersa “Brīvības partija” (37 vietas no 150), liecina, ka esošā politiskā kārtība grūst zem vispārējā melu, liekulības un vieglprātības svara.

“Lūdzu, nesauc mūs par nodevējiem! Tā konvencija nav tik slikta, kā tu domā,” valsts svētku pasākumā mani uzrunāja kāds Saeimas ZZS deputāts. Atbildēju, ka tā ir vēl sliktāka, nekā es domāju, bet politkopa ZZS manās un daudzu citu acīs ir nokritusi zem grīdlīstes līmeņa. Apstiprinājums nelika ilgi gaidīt: koalīcija bija vienota kā zāģa zobi un 23. novembrī noraidīja 12 608 Latvijas pilsoņu iesnieguma “Par Latvijas nepievienošanos Stambulas konvencijai” turpmāko virzību.

Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis ir sacījis, ka vairs neskaita savas slepkavības mēģinājumus. Viņš tos salīdzināja ar Covid-19 infekciju. Proti, kovids ir bīstams, taču ar katru nākamo reizi esot vieglāk. Prezidents sacīja, ka vismaz piecus vai sešus slepkavības mēģinājumus ir izjaukuši Ukrainas izlūkdienesti.

Argentīnas prezidenta vēlēšanu otrās kārtas rezultāti pasauli pārsteidza: par uzvarētāju kļuva izteikts dīvainis – bijušais futbolists, rokzvaigzne, “ekonomists ar motorzāģi” Havjērs Milejs, kurš ieguva 55,7% balsu.

Lai dzīvo mūsu tiesa – vishumānākā tiesa pasaulē! Jau kuru reizi jāizmanto padomju filmas “Kaukāza gūstekne” citāts, kura pilnajā tekstā – pirms cenzūras – bija konkrēta norāde, par kādu “mūsu tiesu” ir runa, un tā bija “padomju tiesa”. Šķiet, nekur tālu no padomijas neesam tikuši, ja pavērojam to, kas dažkārt notiek mūsdienu tiesas sēdēs.

Gan jau beigu beigās to ātrgaitas dzelzceļa līniju, kas savienos Rīgu ar Tallinu un Kauņu, uzbūvēs. Katrs varēsim ar to izbraukt un ievietot dažas pašbildes sociālajos tīklos no vagona iekšpuses. Vai tas notiks 2030. gadā vai dažus gadus vēlāk, tam nav būtiskas nozīmes. Tāpat kā tam, cik tas beigu beigās būs izmaksājis, kādas būs ekspluatācijas izmaksas un kas šo projektu uzturēs vēlāk.

Nesen Zviedrijas valdība publiskoja savus plānus - ceļa karti enerģētikā un Zviedrijas atomenerģijas attīstībā.

“Jaunās vienotības” centieni neatstāt Latvijas sabiedrību bez komēdijas elementiem ir apsveicami. Šoreiz par to parūpējās mūsu ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš (JV). “Ja Latvija pieņemtu lēmumu kandidēt uz ģenerālsekretāra amatu, Dr. Krišjānis Kariņš ir gatavs pievienoties sacensībai.” Šādu paziņojumu svētdien citēja aģentūra "Bloomberg". Paziņojums bija saņemts no Kariņa preses pārstāvja.

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) profesorei Andai Rožukalnei ir doktora grāds mediju socioloģijā, un viņa ir maģistre arī tiesību zinātnē. Vēl viņa ir Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle, RSU Senāta locekle un ir strādājusi dažādos neskaitāmos amatos un projektos jau gadu gadiem.

Arhibīskapa Zbigņeva Stankeviča uzruna svētku dievkalpojumā:

No ASV prezidenta Džo Baidena un Ķīnas līdera Sji Dzjiņpina tikšanās Sanfrancisko vienlaikus gaidīja gan daudz, gan arī neko. Kā šo paradoksu atšifrēt? Teorētiski abas lielvaras it kā varētu vienoties “kopīgā dziesmā” un draudzīgi valdīt pār pasauli, bet praktiski tas nav neiespējams. Līdz ar to cerības uz kaut ko it kā bija lielas, bet visi saprata, ka produktīva sarunu iznākuma varbūtība ir niecīga.

Nav noslēpums, ka Latvijas bijušais premjerministrs un tagadējais ārlietu ministrs Krišjānis Kariņš raugās uz Briseli kā vilks uz mežu. Rīgā viņam šauri. Kā zoodārza krātiņā. Apkārt tādi sīki, skaudīgi cilvēciņi. Liek uz tikšanos ar nopietniem cilvēkiem lidot vienā lidmašīnā ar visu to plebeju masu, kas aplaudē, lidmašīnai nosēžoties. Brrr... Cita lieta Briselē. Tur visi savējie, un, kā Kariņš mēdz teikt, tur jūtos kā baznīcā, kur visi savējie.

2024. gada valsts budžetā sabiedriskajiem medijiem (Latvijas Radio, Latvijas Televīzija (LTV) un lsm.lv) papildus paredzēti 5 560 169 eiro. Kopā nākamgad 46,7 miljoni eiro. Neskatoties uz šo pieklājīgo pieaugumu, nav šaubu, ka turpināsies stāsti par nepietiekamu sabiedrisko mediju finansējumu, kas nenodrošinot to “neatkarību” un “stiprināšanu”.