Partijas “Latvija pirmajā vietā” ierosinātie grozījumi Satversmē, kas paredzētu noteikt valsts pamatlikumā normu, ka ir tikai divi – vīriešu un sieviešu – dzimumi, gluži negaidīti izraisīja gandrīz vai valdības krīzi. Varbūt nelielu, bet tomēr koalīcijas sašūpošanos.
Balsojumā par šī jautājuma nodošanu tālākai izskatīšanai Saeimas komisijām lielākā daļa ZZS deputātu nobalsoja par, kamēr “Jaunās vienotības” un “Progresīvo” deputāti - pret. “Progresīvo” frakcijas līderis Andris Šuvajevs tviterī (tas pamazām kļuvis par vietu, kur izvietot politiskus paziņojumus) publicēja ierakstu: “ZZS balsojums, atbalstot Šlesera Satversmes grozījumus, ir koalīcijas līguma pārkāpums. “Progresīvie” pieprasīs skatīt šo jautājumu koalīcijas sanāksmē un rīcību, lai novērstu cilvēktiesību apdraudējumu un valsts starptautiskās reputācijas graušanu.”
Ja šis ieraksts būtu beidzies ar pirmo teikumu, tad to varētu uztvert kā tīri tehnisku aizrādījumu, ko koalīcijā varētu formāli izskatīt un samērā viegli panākt kompromisu. Taču piebilde “lai novērstu cilvēktiesību apdraudējumu un valsts starptautiskās reputācijas graušanu” jau liecina, ka nav runa par kaut kādiem tehniskiem sīkumiem, bet fundamentāliem principiem. “Cilvēktiesību apdraudējums” un “valsts starptautiskās reputācijas graušana” nav jautājums par to, kur lec saule, vai par to, ka zeme ir apaļa, kā viens otrs centās šo jautājumu pagriezt.
Par šiem “jokiem” vēl parunāsim atsevišķi, bet vispirms izvērtēsim, kādas sekas varētu būt gan šim balsojumam, gan “Progresīvo” pārmetumiem. Pēdējie savus pārmetumus pamato ar koalīcijas līguma 2.7. pantā rakstīto: “Tikai pamatojoties uz sadarbības partneru vienprātības principu, var izlemt jautājumus par grozījumiem Satversmē (..)” Strīdīgs ir jautājums par to, vai šāds vienprātības princips ir saistošs arī tad, ja jautājums tikai tiek nodots izskatīšanai komisijās. Vēl jau balsojums par grozījumiem Satversmē nav bijis.
Taču tās visas ir tikai atrunas, jo, kā teiktu klasiķis, “process ir aizgājis”. Agri vai vēlu būs balsojums Saeimā, kurā atbilstoši koalīcijas līgumam jābūt “vienprātības principam”. Teorētiski “vienprātības principu” tehniski varētu saglabāt, visiem sadarbības partneriem vienojoties par to, ka katrs balso kā grib. To tā varētu pasniegt, ja nebūtu šī piebilde: “lai novērstu cilvēktiesību apdraudējumu un valsts starptautiskās reputācijas graušanu”.
Šī piebilde norāda, ka tie nav nekādi joki vai kādi mazsvarīgi jautājumi. Ja jau ir runa par “valsts starptautiskās reputācijas graušanu”, tad tas ir principiāls jautājums, un, ņemot vērā “Progresīvo” apsēstību ar atsevišķiem, viņuprāt, fundamentāliem jautājumiem, tas ir būtisks jautājums arī par koalīcijas stabilitāti.
Ja reiz viena partija - ZZS - šo koalīcijas līgumā nosprausto “vienprātības principu” “Progresīvo” ieskatā interpretē “nepareizi”, tad jāuzdod jautājums par turpmāko kopīgo darbu. Tā tam teorētiski vajadzētu būt. Praksē, protams, visu var atrisināt, ja vien ir vēlēšanās. Ja partijām būs vēlēšanās līdz nākamā gada Saeimas vēlēšanām strādāt kopā, tad gan jau izdosies atrast tādu kompromisu, ka gan vilks paēdis, gan kaza dzīva. Vēl jo vairāk tāpēc, ka zināma taisnība ir “Progresīvo” aktīvistam Igoram Kļaviņam, kurš mierina savus domubiedrus ar to, ka Saeimā neesot konstitucionālā vairākuma, lai Satversmi grozītu.
Lai Satversmi grozītu, nepieciešamas 67 deputātu balsis. Šobrīd JV un “Progresīvajiem” kopā ir 34 balsis, kuras nodrošina to konstitucionālo minimumu, kas nepieciešams, lai Satversmes grozījumi neietu cauri. Ja vēl sarunā ar kādu no ZZS, lai viņš uz šo Saeimas sēdi neatnāk vai vienkārši nebalso, tad šos Satversmes grozījumus samērā viegli var izgāzt. Līdz ar to runa nav tik daudz par pašiem Satversmes grozījumiem (šajā Saeimas sasaukumā tos pieņemt būs grūti), cik principiem. Gadu pirms vēlēšanām šos principus var arī pieskaitīt priekšvēlēšanu cīņas formām.
Daļēji par priekšvēlēšanu cīņu var uzskatīt daļas sabiedrības, tai skaitā atsevišķu “Progresīvo” deputātu, jau pieminētos centienus šo jautājumu pārnest joku sadaļā. Tādējādi to pārvērst par kaut ko sīku, “solīdiem cilvēkiem” necienīgu nodarbošanos. Pazīstamā “jaunās pasaules” cēlāja, ar mīksto mandātu Saeimas deputātos nokļuvusī Selma Teodora Levrence, uz pleciem uzmetusi varavīkšņaino karogu, no Saeimas tribīnes šo priekšlikumu nodēvēja par “pilnīgām muļķībām”, kuras padarot Latviju par “starptautisku izsmieklu”. “Varbūt mums vajadzētu Satversmē arī ierakstīt, ka Latvijā katru dienu spīd saule,” viņa retoriski jautāja.
Pēc Levrences uzdotā kamertoņa dažādi viņas ideoloģiskie sekotāji sociālajos tīklos uzsāka asprātības sacensības, kurās katrs centās izrādīties, pasakot kādu it kā pašsaprotamāku ieteikumu, kuru kā absurdu varētu ierakstīt Satversmē. Piemēram, Satversmē varētu arī ierakstīt, ka saule lec austrumos, bet riet rietumos; pie luksofora sarkanās gaismas ir jāapstājas; zeme ir apaļa un tamlīdzīgi.
Jāsaka, ka šo “asprātību” “mētāšanas” loģisko jēgu bija grūti saprast. It kā tā bija piekrišana priekšlikuma iesniedzējiem - skaidrs taču, ka dzimumi ir divi. Kāpēc vēl šī acīmredzamā patiesībā jāieraksta Satversmē? Taču tikpat skaidrs, ka šī priekšlikuma noliedzēji ir gatavi kreklu uz krūtīm plēst un bezmaz vai iet ārā no koalīcijas, ja koalīcijas partneri balsos par šo “acīmredzamo patiesību”. No laba prāta viņi nekad publiski neatzīs, ka dzimumi ir tikai divi. Drīzāk Romas pāvests noliegs Dieva eksistenci, nekā Levrence atzīs, ka ir tikai divi dzimumi.
Skepse pret šiem Satversmes grozījumu priekšlikumiem izskan arī no citas puses. Vai tiešām politiķiem neesot svarīgāku jautājumu kā “ķēpāties” ar šo cilvēku dzīvi tikpat kā neietekmējošo jautājumu? Parasti šīs iebildes tiek pamatotas ar ekonomiskas dabas jautājumiem. Protams, ka ir, bet iedomāties, ka politiku var veidot arī bez ideoloģijas, nozīmē demonstrēt neizpratni, kas vispār ir politika.
Politika nav vienošanās par to, kādas bedres mēs lāpīsim un kādas skolas remontēsim, kā kādam varbūt var likties. Politika ir tā, kas nosaka, kurš stāvēs pie stūres rata un noteiks kursu, uz kurieni virzāmies. Šī kursa noteikšanā ideoloģija ir gluži kā kompass kuģa stūrmanim, tāpēc teikt - braucam, kur vējš pūš, un gan jau kaut kur nonāksim, nozīmē infantilu vieglprātību.
Atstāsim iekavās jautājumu par to, cik izsvērts un pamatots bijis šīs un iepriekšējo valdību kurss, jo tas nav šī raksta mērķis. Runa ir par to, ka nedrīkst nenovērtēt ideoloģijas lomu valsts un sabiedrības dzīvē. To labi saprot “Progresīvie” un, no sava skatu punkta raugoties, pamatoti ceļ trauksmi.
No otras puses, šis juceklis ar dzimumiem, dzimtēm, genderiem, dženderiem jau ir pasaulē novedis lielu skaitu cilvēku pie neatgriezeniskiem sevis izkropļojumiem un citām nelaimēm. Latviju šī dzimummaiņas “pandēmija”, par laimi, tikpat kā neskāra, bet citur Rietumos tās sekas vēl tikai sāk parādīties. Tiesvedību skaits aug, un arī mūsu dzimummaiņas aģitatori (Jana Simanovska un citi) jau cenšas savas agrākās aktivitātes neatcerēties un noliegt, ka vispār kādreiz kaut ko tādu darījuši.
Tāpēc Levrences runas par “starptautisku izsmieklu” drīzāk ir atraugas no jau aizgājuša laikmeta. “Progresīvie”, paši to nemanot, kļuvuši par vakardienas patiesību aizstāvjiem. Citus apsaukājot par plakanzemiešiem, folijas cepurīšu nēsātājiem, paši par tādiem kļuvuši.
Varētu jau viņu stilā teikt, ka arī diena un nakts ir “sociāli konstrukti” un katrs pats var noteikt, kad ir diena, kad ir nakts. Ja tas paliek katra paša galvā, tad tur nav problēmu. Problēmas rastos tad, kad, lai neaizvainotu šo dažu jocīgo jūtas, kuriem diena sākas divos naktī, visiem pārējiem būtu jāpieskaņojas viņu “izjūtām”. Darbs trijās maiņās, sabiedriskais transports nakts stundās tāpat kā pa dienu, jo diena un nakts taču ir tādi staipāmi, plaša spektra jēdzieni. Ja reiz vienlīdzība, tad vienlīdzība. Nekādas dalīšanas dienās un naktīs. Absurds, ko cenšas uzdot par normu.
Ne velti tieši dienā, kad tika skatīts šis divu dzimumu jautājums, no “Progresīvo” Saeimas frakcijas aizgāja bijusī Konkurences padomes priekšsēdētāja Skaidrīte Ābrama. Skaidrs, ka ne jau šī jautājuma dēļ viņa izstājās no frakcijas. Viņa pati apgalvo, ka šis nav bijis spontāns lēmums un viņa tam ilgstoši briedusi.
Kura konkrēti bija viņas pēdējā pacietības pile - grūti pateikt, bet galvenais iemesls, manuprāt, ir acīmredzams - šīs partijas nenoslēpjamais sektantisms. Cilvēkam, kurš vairs nav jaunietis un kuram izveidojusies sava noturīga labā/ļaunā uzskatu sistēma, šādā sektantiskā vidē grūti ilgstoši uzturēties. Ja šis sektantisms tiks pārnests uz koalīcijas darbu, tad atliks vien teikt: Šuvajev, nedariet muļķības. Atcerieties, kas notika ar Ābramu.
