Azerbaidžānas uzsāktā militārā operācija pret armēņu apdzīvoto Kalnu Karabahu (Arcahu armēņu variantā) visai ātri noslēgusies. Arcaha kapitulējusi un piekritusi Azerbaidžānas ultimatīvajām prasībām: atbruņoties, izvest no agrāk kontrolētās teritorijas visas bruņotās vienības un likvidēt tā dēvētās Arcahas republikas valstiskās struktūras.
ZZS Saeimas deputāts Gunārs Kūtris Latvijas Radio raidījumā “Krustpunktā” atļāvās paust vairākus izteikumus, kuri nepārprotami izgāja ārpus Latvijas politiskās pieņemamības rāmjiem. Tie varētu arī neraisīt plašāku sabiedrības viļņošanos, ja ne Kūtra gaidāmā virzīšana uz Saeimas priekšsēdētāja amatu.
Kad “Progresīvo” Saeimas deputāts un viens no spilgtākajiem runasvīriem Andris Šuvajevs uzsver, ka šī esot pirmā patiesi kreisi centriska valdība, tad ne visi grib šim apgalvojumam piekrist, norādot gan uz “Vienotību”, gan ZZS. Pirmā vienmēr dēvējusies par labēji centrisku, bet otrā vēl nesen tika saukta par konservatīvu.
Evikas Siliņas jaunās valdības apstiprināšana bija šī rudens spilgtākais politiskais notikums. Gluži likumsakarīgi tas aizēnoja citu ievērības cienīgu atgadījumu. Visnotaļ dīvaino bijušās veselības ministres Līgas Meņģelsones politisko kūleni, kuru trāpīgi raksturoja cits bijušais ministrs – Tālis Linkaits: “Kamēr braucu no vienas Latvijas malas uz otru, Līga Meņģelsone paguva gan iestāties partijā, gan izstāties.”
Kā ilggadējs sporta līdzjutējs varu teikt tikai vienu: kaut ko tādu, ka viena gada laikā divas reizes ar dažu mēnešu pārtraukumu (jūnijā hokejisti, septembrī – basketbolisti) notiek Latvijas izlases svinīgā sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa, piedzīvoju pirmo reizi. Latvijas sportistu panākumi ir vienreizēji.
Pagājušajā nedēļā tika publiskots jaunās Evikas Siliņas valdības potenciālo ministru saraksts. Kā vienmēr līdzīgās situācijās, šīs personas uzreiz nonāca smagas kritikas krustugunīs. Sāpīgākos triecienus nācās saņemt Gunāram Kūtrim un Andrim Sprūdam.
Iepazīstoties ar iespējamo jaunās Evikas Siliņas valdības sastāvu, daudzi šausmās saķer galvas. Ārprāts, šitas (nodevējs, komunists, kremlins, pa partijām staigātājs, stagnāts). Vajadzīgo pastrīpot. Katram savs bubuļa uzvārds, kurš nekādi nav pieņemams.
Latvijas politiskā šķira raksturīga ar savu ārkārtīgo provinciālismu. Proti, tā gandrīz visos jautājumos vispirms paskatās, ko un kā dara citi “centra čaļi”, un tad viņus atdarina. Tikpat kā nav lietu, kurās Latvija censtos diktēt modi vai ieviest ko jaunu, ko savu.
Četrus mēnešus garais Latvijas politiskās vides pārformatizēšanas process, kurš aizsākās ar 10. maija vienošanos Ārlietu ministrijas sēžu zālē, tuvojas noslēgumam. Šodien sākas jaunās koalīcijas sarunas par “darāmajiem darbiem”. Tas ir, amatu un krēslu dalīšana.
Nedēļu pēc tam, kad Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs nosaucis valdības sastādītāju – Eviku Siliņu, skaidri izkristalizējušies jaunās valdības veidošanas principi. Pareizāk sakot, viens galvenais princips, jo, kā nebeidzu atkārtot – iemesls vienmēr ir viens. Visi pārējie ir tikai iegansti un māņu faktori, ar kuriem piesegt šo vienīgo, patieso iemeslu.
Politikā ārkārtīgi reti notiek tieši tā, kā sākotnēji plānots. Parasti kaut kas nojūk, kāds maina sākotnējos uzstādījumus, kāds nepilda solīto, kāds ar kādu saplēšas vai viļas. Šoreiz viss notiek strikti, kā šā gada 10. maijā Ārlietu ministrijas sēžu zālē runāts. Jaunā koalīcija ir tieši tā pati, kura toreiz nolēma atbalstīt “Vienotības” virzīto Valsts prezidenta amata kandidātu Edgaru Rinkēviču – “Vienotība”, ZZS un “Progresīvie”.
LTV valdes priekšsēdētājs Ivars Priede ir lieliski apguvis karjeras izaugsmes skolu – nekas tā nepalīdz nostiprināt krēslu augstā amatā kā nemitīga lojalitātes apliecināšana tiem, kuri viņu šajā amatā iecēluši.
Jau pagājušo piektdien izkristalizējās jaunās valdības bāzes modelis. Trīs spēki –“Vienotība”, ZZS, “Apvienotais saraksts” – plus ceturtais – NA vai “Progresīvie”. Pirmdien “Vienotības” valdes sēdē bija plānots lemt, par kuru variantu izšķirties, taču galīgais lēmums tā arī netika pieņemts, jo pēc AS lūguma līdz trešdienas rītam tika noteikts oficiālu paziņojumu embargo. Tas gan nenozīmē, ka tiek apturētas arī neoficiālas konsultācijas.
Aizvadītajā nedēļā Latvijas politiskajā arēnā notika vairākas pārmaiņas, starp kurām būtiskākā ir divu neformālo bloku faktiska izjukšana. Bijušā premjera Krišjāņa Kariņa “koalīcijas paplašināšanas” laikā izveidojās divi situatīvi bloki – “Apvienotais saraksts” (AS) un NA; ZZS un “Progresīvie”, kuri centās turēties kopā un koordinēt spēkus, bet tagad visi politiskie spēki atkal ir katrs par sevi.
Pazīstamā režisora Alvja Hermaņa intervija LTV raidījumā “1:1” izraisīja spēcīgu viļņošanos sociālajos tīklos. Kā jau varēja sagaidīt, reakcija bija dažāda. Varas lojālisti Hermanim pārmeta populismu un utopisku skatījumu uz nopietnām problēmām, kamēr pretējā puse neslēpa prieku, ka beidzot arī varai pietuvinātajā LTV parādījies no “ģenerālās līnijas” atšķirīgs viedoklis par Latvijā notiekošo.
Ziņa par lidmašīnas nogāšanos, kurā lidojis algotņu grupējuma “Vagner” šefs Jevgeņijs Prigožins, jau no paša sākuma tika uztverta ar aizdomām. Vai viņš tiešām ir gājis bojā, vai tas bijis tikai inscenējums? Reti kura slepkavība uzreiz tā apauga ar neskaitāmām konspirācijām.
Jaunās valdības veidošanā kā būtisks blakus elements, kurš kā neredzams, bet labi sajūtams ēters apņem visu šo procesu, ir bijušā Ventspils mēra Aivara Lemberga faktors. Vieni šo Lemberga neredzamo klātesamību cenšas ignorēt, citi savukārt cenšas īpaši uzsvērt.
Šonedēļ sāksies Valsts prezidenta Edgara Rinkēviča konsultācijas ar parlamentā pārstāvētajām partijām par nākamās valdības izveidi. Pēc visu partiju uzklausīšanas prezidentam būs jāizvēlas, ko nosaukt par šīs valdības veidotāju.
Saistībā ar ārkārtīgi plašajiem vēja parku būvniecības plāniem (pieteikto jaudu kopapjoms gandrīz trīskārt pārsniedz Latvijai nepieciešamo) radies jautājums ne tikai par šo vēja parku ekonomisko pamatojumu, bet arī par to ietekmi uz Latvijas dabu un ainavisko piesārņojumu.
