Naktī no ceturtdienas uz piektdienu veiktais Izraēlas uzbrukums Irānai no militārā viedokļa ir bijis profesionāli nevainojams. Ir sagrauta galvenā urāna bagātināšanas rūpnīca Natanzē un nogalinātas vairākas augstas Irānas militārās amatpersonas – Islāma revolūcijas sargu korpusa vadītājs ģenerālis Hoseins Salami, Irānas armijas ģenerālštāba priekšnieks Mohammads Bageri un Irānas bruņoto spēku komandiera pirmais vietnieks ģenerālis Holamalī Rašids, kā arī vairāki vadoši kodolfiziķi, kuri tieši strādājuši Irānas atombumbas projektā.
Militārā ziņā Izraēla ir pārliecinoši pierādījusi savu pārākumu pār Irānas aizsardzības spēkiem, taču no politiskā aspekta šo uzbrukumu vērtēt jau ir nedaudz sarežģītāk. Lai arī jau sen tiek runāts par Irānas režīma kodolambīcijām, kuru realizēšanas gadījumā rastos permanents apdraudējums visam reģionam (ne tikai Izraēlai), tomēr spēka lietošanas tiesiskais pamatojums, samērīgums un atbilstība politiskās prakses tradīcijai nav tik nepārprotama, jo arguments - mēs jūtam apdraudējumu, tāpēc preventīvi uzbrūkam - ir plaši staipāms.
Atcerēsimies, ka arī Krievija uzbruka Ukrainai, jo citādi “NATO karakuģi būs Sevastopolē, bet raķetes septiņu minūšu lidojumā no Maskavas”. Var jau teikt, ka vienā (Irānas) gadījumā draudi ir visnotaļ reāli, bet otrā (Ukrainas) pilnībā izdomāti, taču no politiskās mehānikas viedokļa tam ir maza nozīme. Ja šādi draudi kļūst par leģitīmu spēka lietošanas attaisnojumu, tad tie turpmāk tiks izmantoti gan vietā, gan nevietā.
Līdz ar to parādās jautājums par šī trieciena ilgtermiņa sekām uz politiskajiem procesiem kopumā. Citiem vārdiem, vai no Izraēlas spēku trieciena būs vairāk labuma vai ļaunuma?
Ja kāds domā, ka šie ir tīri teorētiski jautājumi, kuriem ar nākotnes praksi ir maza saistība, tad gribu atgādināt: liela daļa šodienas globālo problēmu ir sekas tam, ka 2003. gadā bez ANO Drošības padomes akcepta ASV iebruka Irākā un gāza turienes diktatora Sadama Huseina režīmu. No politiskā aspekta šo iebrukumu vēl varēja vērtēt kā daļēji pamatotu, bet no tiesiskā aspekta tā pamatojums bija acīmredzami nepietiekams.
Rezultātā ASV par šo iebrukumu bija spiestas turpmākos gadus nemitīgi taisnoties, un likumsakarīgi tur drīz vien būtiski mainījās politiskā mode. Populāra kļuva Baraka Obamas neiejaukšanās politika, kurai konsekventi sekoja arī nākamie ASV prezidenti Donalds Tramps, Džo Baidens un tagad atkal Tramps. Pašreizējā ASV izolacionisma politika ir tiešas sekas šim strīdīgajam 2003. gada lēmumam.
Var jau teikt, ka Izraēlas uzbrukums Irānai nav salīdzināms ar ASV iebrukumu Irākā. Pēdējam tomēr bija cits mērogs. Tam varētu piekrist, bet šoreiz jāņem vērā pašreizējais globālais konteksts. Šī militārā akcija gulstas virsū jau notiekošajam Krievijas - Ukrainas pilna mēroga karam, un tieši tāpēc šī uzbrukuma sekas var būt vēl neprognozējamākas.
Lai nerastos lieki pārpratumi, uzreiz norādīšu, ka Izraēlas triecienu nenosodu. Drīzāk tas no Latvijas skatu punkta jāvērtē atzinīgi. Vienkārši tas jāvērtē bez liekas jūsmas un kaut kāda pārspīlēta entuziasma.
Pirmajā brīdī šo uzbrukumu gribas vienkāršot līdz Rietumu cīņai ar globālajiem Dienvidiem. Gandrīz kā leģendārajā Viktora Peļevina romānā “Mafusaila lampa jeb malējā cīņa starp čekistiem un masoniem”. Viss jau būtu jauki, tikai kas šajā cīņā ir Rietumi un kas Dienvidi? Pēc kā tas tiek noteikts? Pēc ādas krāsas? Tad kurā nometnē ir Krievija? Un kā ar pašiem ebrejiem? Kas īsti viņi ir: semīti vai “baltie”? Kristieši noteikti nav, tāpat kā irāņi.
Tad varbūt šīs cīņas nometnes dalās atbilstoši attieksmei pret liberāli demokrātiskām vērtībām? Arī šeit valda juceklis. Rietumu demokrātiskajās aprindās jau labu laiku ir izveidojusies stipri rezervēta attieksme pret Izraēlas pēdējo gadu politiku un tās ilggadējo līderi Benjaminu Netanjahu. Jādomā, ka ne jau bez pamata.
Ne mazāk dīvainā statusā atrodas pašreizējais ASV prezidents Donalds Tramps, kurš gandrīz katrā intervijā uzsver, ka viņam esot brīnišķīgas attiecības ar diktatoriem - Putinu, Sji un pat Kimu. Šie vīri viņa acīs esot lāga puiši, ar kuriem varot slēgt lieliskus darījumus, kamēr par demokrātisko Rietumu valstu līderiem viņš neko tamlīdzīgu nesaka. Līdz ar to rodas iespaids, ka Rietumu vadošā valsts ASV arī ir zaudējusi vērtību orientierus.
Bet, ja nav pat īsti skaidrs, kurā pusē ir ASV, tad jautājums - kas ir kas - kļūst pavisam mulsinošs. Šis mulsums kļūst vēl lielāks, kad redzam Trampa administrācijas demonstratīvo norobežošanos no piektdienas nakts Izraēlas trieciena. Tramps vienmēr ir centies sevi pozicionēt kā stingru un spēcīgu līderi. Viņš varētu strikti nostāties Izraēlas pusē, tādējādi iegūstot papildu atzinības punktus no konservatīvo republikāņu (evaņģēlistu) puses, kas tradicionāli ir lieli Izraēlas atbalstītāji. Tagad viņš gandrīz vai pieslejas Netanjahu nīdēju (kreisi noskaņoto demokrātu) spārnam, uzvērti paziņojot, ka Izraēlas vienpusējā militārajā operācijā ASV neesot bijušas iesaistītas.
Cilvēki, kuri politiku labprāt uztvertu kā labā cīņu ar ļauno (savējo cīņu ar svešajiem), apjūk: kuri šeit ir “gaismas” un kuri “tumsas” spēki? Jāatzīst, ka arī Otrā pasaules kara laikā izveidojās līdzīga neskaidrība, kad Staļins skaitījās vienā “gaismas spēku” nometnē ar Rūzveltu un Čērčilu. Šis vērtību juceklis arī noteica to visai greizo pasaules konstrukciju, kura darbojās pasaulē līdz 1991. gadam, kad PSRS sabruka un pasaulei (tai skaitā Latvijai) pavērās līdz tam nebijušas attīstības perspektīvas.
Diemžēl pasaule atkal kļūst arvien nestabilāka un, galvenais, nesaprotamāka. Ja skatāmies šauri no Izraēlas militārā uzbrukuma aspekta, tad objektīvi tas ir trieciens Teherānas - Maskavas asij, trieciens abu šo nedemokrātisko režīmu militārajai sadarbībai. No šāda skatu punkta tas mums ir izdevīgs, jo novājina mūsu galveno potenciālo pretinieku - Krieviju.
Grūtāk atbildēt uz jautājumu: kā to vērtēt, ja skatāmies plašāk, politiskās filozofijas kategorijās. Principa - kam spēks, tam vara - nostiprināšanās pasaulē nav Latvijas interesēs. Ja pasaulē sāks valdīt džungļu likumi, tad Latvijai būs pienākušas grūtas dienas.
Latvijas interesēs ir tiesiskuma un diplomātisko risinājumu prioritāte starptautiskajā arēnā. Tāpēc Izraēlas militārā akcija jāvērtē piesardzīgi un jāiestājas par militārās spriedzes mazināšanu, pret jebkāda veida eskalāciju. Cits jautājums, vai Mihaila Bulgakova “Meistara un Margaritas” slavenā Annuškas eļļa jau nav izlijusi uz tramvaja sliedēm.
