Pašvaldību vēlēšanas beigušās, un var sākties nākamais posms: krēslu dalīšana, kas parasti tiek kautri dēvēta par “darāmo darbu” apspriešanu. Uzreiz gribu noraidīt pārmetumus cinismā vai politiskā ideālisma noliegumā. Vienkārši politikā, tāpat kā sportā vai karā, galvenais ir rezultāts, nevis kurš smukāk spēlējis vai godīgāk karojis.
Gan no politiskās loģikas, gan arī no vēlēšanu aritmētikas Rīgas domes vēlēšanās viss ir it kā skaidrs un nepārprotams. Samērā pārliecinoši (cik nu Rīgā tas ir iespējams) ir uzvarējis tā dēvētais latviskais bloks. “Progresīvie”, Nacionālā apvienība, “Jaunā vienotība” un “Apvienotais saraksts” ir ieguvuši 34 vietas no 60. “Progresīvie” šajā četrotnē ir ieguvuši visvairāk mandātu - 11. Viņu saraksts ieguvis visvairāk balsu (5169 vairāk nekā tuvākie sekotāji NA). Viņu līderis, Rīgas mēra kandidāts Viesturs Kleinbergs ieguvis visvairāk plusiņu (1381 vairāk nekā nākamais sekotājs - Vilnis Ķirsis no JV, Edvards Ratnieks (NA) - par 3833 mazāk).
Šajā situācijā visi šī politiskā procesa dalībnieki tikai iegūtu, ja, daudz nevelkot gumiju un nemazgājot kaut kur pa kaktiem palikušo “netīro veļu”, izveidotu koalīciju, vienotos par sfēru sadalījumu, par “neskatāmajiem jautājumiem” (par kuriem ir principiālas nepārvaramas domstarpības) un sāktu darbu.
Tas gan tā vienkārši izskatās tikai uz papīra, jo aiz katra pat it kā maznozīmīgākā jautājuma stāv kādi cilvēki, kādas intereses un vēlmes. Jebkuras koalīcijas sarunas nav vieglas, un, ja vēl tās notiek starp četriem visai atšķirīgiem politiskajiem spēkiem, tad visādi brīnumi tur var parādīties. It īpaši, ja starp diviem šiem spēkiem - NA un “Progresīvajiem” - ir visai nopietnas ideoloģiskās domstarpības vairākos jautājumos.
Tomēr ilgstošā politisko procesu vērošana ļauj teikt, ka pārsvarā visu nosaka personiskās attiecības, ambīcijas un iespēja kaut cik pieņemami izskatīties sava elektorāta acīs. Izejot no šiem, nevis tīri no politiskās loģikas apsvērumiem, mēģināsim novērtēt situāciju jaunajā RD. Divos svarīgākajos jautājumos. Par koalīcijas sastāvu un par Rīgas mēru. Ko mēs redzam?
Par koalīcijas sastāvu. No ideoloģiskā aspekta konservatīvajai NA cita konservatīvā partija - “Latvija pirmajā vietā” (LPV) - ir tuvāka nekā izteikti kreisā “Progresīvie”. Tad kāpēc ar ideoloģiski stipri atšķirīgu partiju jāiet koalīcijā, bet ar tuvu - nekādā gadījumā? Strīda ābols abām ideoloģiski tuvajām partijām ir “krievu jautājums”. Lai arī abas šīs partijas ir pret migrantiem no citiem kontinentiem, varavīksnes karogu vicinātājiem, “stabiņiem” un citiem “progresisma” elementiem, tās ir tikpat kā nesamierināmas attieksmē pret Latvijas krievvalodīgajiem un krievu valodu kā tādu. Jebkura kaut cik būtiska piekāpšanās šajā jautājumā sitīs pa katru no šīm partijām, jo tieši šis jautājums abām ir viens no nozīmīgākajiem.
Šeit jāpaskaidro sīkāk. Lai arī LPV, atšķirībā no NA, sevi pozicionē kā starpetnisku partiju, kurā valodu un citi ar etniskajām attiecībām saistīti jautājumi neesot tie svarīgākie (ielu bedrēm neesot tautības), liela daļa tās elektorāta (krievvalodīgie) tā nedomā, lai arī skaļi to nesaka. Līdz ar to LPV ir jāuzstājas kā stingrai krievvalodīgo interešu aizstāvei. Tiklīdz tā piekāpsies nosacīto langistu spiedienam, tā daļa viņu elektorāta aizplūdīs pie Alekseja Rosļikova un Jūlijas Stepaņenko.
Taču tas vēl būtu kaut kā pārvarams šķērslis, ja vien NA un LPV varētu divatā izveidot koalīciju. Ratnieks Kārļa Ulmaņa platajā žaketē ar vadoņa ezīti un Šlesers vicemērs kā “ģenerālis Balodis” populārajā dziesmā. Viss jau būtu skaisti, tikai balsu abiem nepietiek. Jāņem klāt vēl kāds, bet JV šādā koalīcijā neies, savukārt NA iet koalīcijā kopā ar Stepaņenko vai Rosļikovu jau būtu par traku. Līdz ar to šobrīd nav pat jēgas spriedelēt par kaut kādu citu koalīciju. Kaut kad nākotnē, kad visi būs savā starpā atkal saplēsušies, tad Šleseram varbūt pavērsies iespēju logs, bet ne tagad.
Ar mēra krēslu ir sarežģītāk. Ja reiz sākumā politiku salīdzinājām ar sportu, tad tur darbojas “lielākas gribas” princips. Svarīga, protams, ir veiksme un meistarība, bet ar līdzīgiem nosacījumiem uzvar tas, kuram ir lielāka griba uzvarēt, lielāka gatavība “grauzt zemi”, lai izcīnītu uzvaru. Politikā ir līdzīgi.
Ja paskatāmies uz abiem galvenajiem mēra amata pretendentiem - Kleinbergu un Ratnieku, tad redzam, ka vienam šis krēsls it kā pienākas un viņš ir gatavs to arī uzņemties, bet nevarētu teikt, ka viņam šausmīgi spīd acis, uz šo krēslu raugoties. Otram savukārt šis krēsls īsti nepienākas, jo viņš starp mēru kandidātiem ir ieguvis gandrīz vismazāk plusiņu (tikai 6. vietā), toties ir milzīga, nenoslēpjama vēlme tajā iesēsties.
Taču politika nav nosacītais regbijs (zinu, zinu, cik tas patiesībā ir smalks un intelektuāls sporta veids), kur galvenais ir “grauzt zemi”, bet drīzāk šahs, kur galvenais ir pat ne tālredzīgi kombinēt, cik pareizi novērtēt pozīciju.
Ilgus gadus šaha datorprogrammām galvenais klupšanas akmens bija nevis variantu aprēķināšana (ar to datoriem jau sen nav nekādu problēmu), bet gan: kā iemācīt mašīnu pareizi novērtēt pozīciju. Katrs, kurš spēlējis šahu internetā, būs saskāries ar parādību - spēles laikā šķiet, ka tev ir labāka pozīcija, tu cīnies par uzvaru, noraidi neizšķirta piedāvājumu, bet vēlāk pēc spēles datoranalīze rāda, ka tava pozīcija jau tobrīd ir bijusi sliktāka, dažkārt pat droši zaudēta. Tikai tu pats esi bijis maldīgu uzvaras ilūzija varā.
Līdzīgi ir politiskajā šahā. Tev šķiet, ka visu kontrolē, tūlīt sarunāsi ar vieniem, vienosies ar citiem un izspēlēsi baigi smalko kombināciju, bet pēkšņi viss aiziet galīgi ne tā, kā plānots, un esi pie sasistas siles. Rosļikova rupjais žests un izsauciens “mūsu ir vairāk” ir šāda nepareiza pozīcijas novērtējuma piemērs. Pats domāja: baigi spēcīgais gājiens, bet izrādījās - tas pozīciju tikai vājina. Līdzīgi bija ar Edvarda Smiltēna “pirmdienas brīvdienu”. Arī valdības mums visbiežāk krīt, kad kāds nav pareizi novērtējis pozīciju, sadomājies kaut ko, bet rezultātā - nepateicīgais opozīcijas sols.
Jaunais RD spēku salikums ļauj potenciālās koalīcijas partijām samērā brīvi manevrēt, jo nav tā, ka varētu bez kādas iztikt. Tāpēc no tā, ko un cik daudz katra partija spēs izsist koalīcijas veidošanās laikā, būs atkarīgs, cik bagātīgs būs viņu nākotnes galds. To partijas lieliski apzinās un tāpēc gatavojas smagām cīņām par “darāmajiem darbiem”. Diez vai kāda partija (izņemot varbūt AS) būs gatava apmierināties ar mazumiņu.
Atgriežoties pie Rīgas mēra izraudzīšanās, nedrīkst aizmirst šīs cīņas politiskās sekas. Šobrīd tieši šī cīņa rādīs visai skatītāju arēnai (sabiedrībai), cik stipri ir katras partijas muskuļi, uz ko viņi ir gatavi un kāda ir meistarība. Ja “Progresīvie”, kuriem pienākas mēra amats, to nespēs izcīnīt un atdos kādam citam, tad viņi nodemonstrēs, ka varbūt arī var iegūt labu pozīciju, bet neprot vai nespēj cīnīties līdz galam un šo pārsvaru noturēt. Respektīvi, ir vājnieki.
“Progresīvajiem” galvenais klupšanas akmens (tieši no politiskās mitoloģijas aspekta) ir viņu “nepraktiskums”, “lidināšanās mākoņos” un veselīgas agresivitātes trūkums. Ja Kleinbergs viņam pienākošos amatu neiegūs, tad tikai apliecinās savas partijas nelabvēļu zīmēto tēlu: “ar vārdiem Rīgā, Jelgavā; ar darbiem - aizkrāsnē”. To saprot “Progresīvo” vadība un RD deputāti. Tāpēc viņi turēsies pie sava, bet vai viņiem savas pozīcijas izdosies noturēt?
NA un AS jau sen ir saostījušies nacionālajā līmenī un arī Rīgā plāno rīkoties saskaņoti. Arī JV un tās līderis Vilnis Ķirsis objektīvi nav īsti ieinteresēts “Progresīvo” nonākšanā par galveno. Viņiem jau ir pieredze ar Mārtiņu Staķi. Tā nebija tā patīkamākā. Turklāt “Progresīvie” ir JV tuvākie konkurenti politiskajā laukumā. Ar NA viņiem jādala daudz mazāk. Nišas atšķirīgas. Tāpēc formāli viņi var teikt: mēs jau respektējam rīdzinieku gribu un atbalstām Kleinbergu, bet praktiski darīt visu, lai viņš par mēru nekļūtu.
Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka partijas varētu sākt katra savu politiskā šaha spēli, bet, tā kā šo spēlētāju faktiskā meistarība ir samērā zema, tad, visticamāk, katrs nākamais viņu gājiens būs arvien vājāks un vājāks. Īstajā šahā tā mēdz gadīties bieži. Esot labākā pozīcijā, izdari kādu kļūdainu gājienu, sāc just, ka pozīcija pasliktinās, centies sasmelt izlieto un sāc spēlēt jau pavisam neapdomīgi, līdz beigās zaudē pirms tam uzvarētā pozīcijā.
No vienas puses, tautai jāzina savi varoņi un labi, ja šajā pēcvēlēšanu situācijā partijas un to līderi sevi pēc iespējas vairāk atklās. Kas ir kas patiesības gaismā. Tad nākamajās vēlēšanās varētu izdarīt pareizāku izvēli. No otras puses, gribētos mazāk “politiskā šaha” un vairāk patiesu darbu rīdzinieku interesēs. Nedomāju, ka tas būtu pārāk daudz no viņiem prasīts.
