Galvenā šo pašvaldības vēlēšanu intriga Latvijā bija par to, kas turpmākos četrus gadus valdīs Rīgas domē (RD). Pastāvēja varbūtība, ka pie noteikta spēku salikuma par Rīgas mēru varētu kļūt pretrunīgi vērtētais Ainārs Šlesers (spekulācijas par “pielaidi” atstāsim iekavās).
Jau pēc pirmajiem nobalsojušo aptauju (“exit poll”) rezultātiem, kuri tika paziņoti uzreiz pēc iecirkņu slēgšanas, kļuva skaidrs: Šlesera izredzes iegūt koalīcijas vairākumu ir ārkārtīgi niecīgas. Ne tikai tāpēc, ka paša partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) rezultāti nebija tik pārliecinoši, kā bija gaidīts, bet arī tāpēc, ka potenciālā sabiedrotā - Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!” - rezultāti bija krietni vājāki, nekā izskatījās pēc pēdējo SKDS aptauju datiem.
Tiesa, tā dēvētajā krievvalodīgā elektorāta daļā izvirzījies jauns politiskais līderis - Jūlijas Stepaņenko “Suverēnā vara”, kas apvienojusi spēkus ar Rūdolfa Brēmaņa “Jaunlatviešiem”. Par šī politiskā spēka fenomenu būtu jārunā atsevišķi, jo tā parādīšanās nacionālā mērogā ir viens no šo vēlēšanu pārsteigumiem. Varbūt ne pārāk liels, bet tomēr pārsteigums. Kaut vai tāpēc, ka līdz šim šis politiskais spēks bija kaut kā paslīdējis garām novērotāju radariem.
Vēl nesen šķita, ka tā ir sīka margināļu kopa, kura cīnās par 2% barjeras (kas dod nelielu, bet valsts finansējumu) pārvarēšanu. Un tagad, še tev: Rīgā gandrīz vai vienā līmenī ar Rīgas mēra Viļņa Ķirša partiju, bet Jelgavā gandrīz vai apsteidza ilggadējā turienes līdera Andra Rāviņa ZZS. Stepaņenko pēkšņi kļuvusi par nacionālā mēroga zvaigzni ar pretenzijām uz galvenā krievvalodīgo vēlētāju pārstāvja vietu. Kur slēpjas Stepaņenko fenomens?
To veido divas vai divarpus komponentes. Pirmā, kas uzreiz krīt acīs: kovida piespiedu vakcinācijas aizvainotie, kurus liela daļa sabiedrības joprojām sauc dažādos nievīgos vārdos un neslēpti izturas kā pret kaut kādiem zemcilvēkiem. Šī cilvēku grupa savu aizvainojumu manifestēja šajā balsojumā. Otra komponente, kas varbūt nemaz nav mazāk nozīmīga kā pirmā, ir Jūlijas Stepaņenko spēja pozicionēties bez politiķiem raksturīgās augstprātības un aplomba. Viņa runā mierīgi, nosvērti un, galvenais, neagresīvi. Viņa pozicionējas kā “mazā cilvēka” pārstāvis un aizstāvis pret nejauko, necilvēcīgo varu. Krievvalodīgajā nišā viņa ir kā pretstats Rosļikova bravūrai, nekaunībai un vēlmei izrādīties. Stepaņenko, tieši otrādi, cenšas būt klusa un neievērojama, tajā pašā laikā saglabājot pašcieņu un stāju. Šeit jānorāda, ka runa ir nevis par politisko pārliecību (tā ir diezgan reakcionāra), bet gan par tēlu.
Trešā komponente ir konspirāciju cienītāji un mūžīgie negājēji ar visiem citiem kopsolī. Tie, kuri nekad nebalsos “kā visi”. Tiem Rūdolfs Brēmanis ar saviem “Jaunlatviešiem” ir “īstais”.
Rosļikova ceturtdienas Saeimas izlēciens viņam acīmredzami nav atmaksājies. Cilvēki tomēr savā vairākumā kā savu pārstāvi vēlas redzēt nopietnu, atbildīgu politiķi, nevis “zīmuli”, kas nodarbojas ar rupju žestu publisku izrādīšanu. Rosļikova “vipendroni” (atvainojos par prasto žargona vārdu) var patikt zināmai publikai, bet tālu ne visiem.
Tas gan ir tikai pieņēmums, bet šķiet, ka Rosļikova izlēciens un Šlesera aizstāvības balsojums Saeimā (pret izraidīšanu no zāles) atbaidījis arī daļu latviskā Šlesera elektorāta. Lai arī pret Šleseru kritiski noskaņotajā sabiedrības daļā valda pārliecība, ka LPV visi ir vairāk vai mazāk slēpti putinisti, tur ir arī daudzi visnotaļ nacionāli noskaņoti cilvēki, kuri vienkārši Krievijā vai krievu valodā nesaskata tik lielu apdraudējumu kā, teiksim, iebraucējos no citiem kontinentiem vai varavīksnes karogu vicinātājos. Rosļikovs šiem nosacītajiem “krievmīļiem” savā ziņā iebelza ar bomi pa pieri. Trešdien viņi vēl apsvēra iespēju balsot par Šleseru, bet sestdien šī izvēle vairs nebija darba kārtībā.
Tā izskatās situācija zaudētāju spārnā. Vēl tikai piemetināsim, ka “Saskaņa” kā augstākās līgas komanda ir tikpat kā beigusies, jo tās kādreizējās citadelēs - Rēzeknē un Daugavpilī - uzvarējušas turienes līderu dibinātās partijas “Kopā Latvijai” un “Sarauj, Latgale!”.
No nākotnes dzīves viedokļa daudz svarīgāk, kāda ir situācija uzvarētāju nometnē. Kā jau bija gaidāms, Ķirsis vairs nebūs Rīgas mērs. Ja nenotiks kaut kas neparedzēts, tad viņa vietu ieņems “Progresīvo” līderis Viesturs Kleinbergs. Daži “nenovērtēti” politikāņi, protams, var lolot plānus par dažādiem “blokiem” un klusiem aizkulišu darījumiem, bet aritmētika ir vienkārša: bez “Progresīvajiem” jēgpilnu koalīciju, ko var kā saprātīgu pasniegt vēlētājiem, nav iespējams izveidot. Tas nozīmē, ka nākamās koalīcijas veidošana ir bez intrigas: “Progresīvie”, Nacionālā apvienība, “Jaunā vienotība” un “Apvienotais saraksts”. Kopā 34 mandāti no 60. Kleinbergs, kā lielākās frakcijas līderis, mērs.
Antišleseriskajā nometnē prognozējami uzvarēja “Progresīvie”, jo viņi savā specifiskajā nišā faktiski darbojās bez konkurences. Runa ir par tā dēvēto stabiņu jeb pilsētas transporta sistēmas un pilsētvides attīstības jautājumu. Ja gandrīz visi partiju saraksti bija no “stabiņiem” nosacīti pa labi, tad viņi bija tikpat kā vienīgie, kuri bija pa kreisi. Šis monopolstāvoklis viņiem arī ļāva uzvarēt.
Ko tas nozīmē Rīgai? Tas nozīmē, ka Rīga turpinās attīstīties atbilstoši līdzšinējam kursam, iespējams, ar vēl lielāku akcentu “progresīvās” (mazāk autocentriskas) pilsētvides virzienā. Taču maz ticams, ka šajā RD sasaukumā ar šo koalīciju pie varas iespējami kādi radikāli lēmumi. Piemēram, maksas noteikšana iebraukšanai Rīgas centrā nerīdziniekiem vai kādi citi būtiski autobraucēju ierobežojumi. Koalīcija ir plaša, un “Progresīvajiem” tajā nav pārliecinoša vairākuma.
“Progresīvajiem” visu laiku būs jārēķinās ar pārējām koalīcijas partijām un jāatceras bijušā Rīgas mēra Mārtiņa Staķa liktenis. Tas, ka šodien visi ir gatavi vilkt dažādu krāsu līnijas pret Šlesera LPV, vēl nenozīmē, ka šīs uz asfalta ar krītu sazīmētās līnijas lietus nenoskalo un pēc pāris gadiem netiek izveidots jauns, nosacīti Ratnieka/Ķirša/Šlesera triumvirāts, bez “strādāt neprotošā velorasta” Kleinberga. Tāda varētu būt potenciālo Kleinberga gāzēju retorika.
No citām vēlēšanām ārpus Rīgas ir vērts pieminēt vēlēšanas Rēzeknes pilsētā. Tīri no politoloģiskā aspekta. Rēzeknē saistībā ar aizdomām par dažādām nelikumībām, līdzekļu izšķērdēšanu un nesaimnieciskumu pirms gada, 20. jūnijā, tika atlaista Rēzeknes dome un iecelta pagaidu administrācija.
Dažādu līmeņu medijos visu šo gadu regulāri tika publicēti bijušo Rēzeknes vadību atmaskojoši materiāli. Taču šo publikāciju ietekme uz 7. jūnija vēlēšanu rezultātiem bija tuva nullei. Vēlēšanās atkal, turklāt pārliecinoši, iegūstot absolūto vairākumu, uzvarēja tā pati vecā Rēzeknes vadība ar “izšķērdētāju” Aleksandru Bartašēviču priekšgalā. Ko ar to gribu teikt?
To, ka vēlēšanās svarīgākais aspekts ir sociālā tuvība, piederība noteiktai grupai un tikai pēc tam reālie darbi. Šī parādība skaidri redzama, teiksim, Dienvidāfrikas Republikā (DĀR), kur ir afrikaneru (būru) eiropeiskā partija “Demokrātiskā alianse”, kura ir vadošā Rietumkāpas (Keiptaunas) provincē, kur valstī ir augstākie labklājības rādītāji. Taču, neskatoties uz šiem labajiem rādītājiem, šai partijai nav nekādu izredžu vadīt valsti, jo melnādainie DĀR iedzīvotāji par šo partiju tikpat kā nebalso. Ne tāpēc, ka tā slikti spētu pārvaldīt valsti, bet tāpēc, ka nav mūsējā. Visi centieni šo partiju pārveidot par dažādkrāsu vispārnacionālu partiju, kurā “cilvēki netiek šķiroti pēc rases”, ir beigušies bez rezultātiem. Partijas “Demokrātiskā alianse” vēlēšanu rezultātu griestus stingri nosaka rasu attiecības valstī.
Šo piemēru šeit piesaucu kā politiski neitrālu (no Latvijas skatu punkta) ilustrāciju tam, kas daļēji vērojams arī pie mums. Mēģinājumi izveidot partiju, kas būtu vienlīdz pieņemama visām Latvijas sociālajām un etniskajām grupām, katru reizi beidzas neveiksmīgi. Tā tas notika ar “Saskaņu”, tā tas sanāca Rīgā ar Oļega Burova un ZZS apvienību. Kā pēcvēlēšanu intervijā atzīmēja pats Burovs, mūsu latviešu daļa palika, bet krievu daļa aizgāja pie citiem, radikālākiem spēkiem.
Varētu teikt, ka kopumā vēlēšanas pagāja visnotaļ mierīgi, ja nebūtu sarežģījumu ar to tehnoloģisko nodrošinājumu. Lai kā negribētos atkārtot līdz galējībai nodrāzto banalitāti, bet jāsaka: gribēja kā labāk, sanāca kā vienmēr. Un šis kārtējais kleksis krīt galvenokārt tieši uz “Jaunās vienotības” mundieri, jo šī partija ir bijusi valstī vadošā pēdējos piecpadsmit gadus un vairāk vai mazāk kontrolējusi pilnīgi visas mūsu valsts dzīves sfēras. Ieskaitot Centrālo vēlēšanu komisiju, tās vadību un darbu. Šo bezatbildības demonstrāciju derētu atcerēties nākamruden paredzētajās Saeimas vēlēšanās.
