Ministru prezidente Evika Siliņa pirmdien kārtējo reizi ir nākusi klajā ar aicinājumu ministrijām izteikt pašām savus priekšlikumus, kur ietaupīt naudu nākamā gada budžeta caurumu lāpīšanai.
Pirms tam finanšu ministrs Arvils Ašeradens jau bija maigi piedraudējis ar “plakano” izdevumu griešanas scenāriju - visām ministrijām solidāri pa 5%. Lai izvairītos no šādas direktīvas izdevumu apcirpšanas, tiek piedāvāts ministrijām pašām meklēt iespējas, kā mazsāpīgāk veikt izdevumu mazināšanu, lai valsts budžetā ietaupītu plānotos 150 miljonus eiro.
Pazīstamais viedokļu līderis Jurģis Liepnieks jau atsaucies uz šo Siliņas aicinājumu, publicējot ierakstu tviterī: “SIF likvidēšana. Ietaupījums 40 miljonu. MAF - 20 miljoni. Lūdzu, Evika Siliņa. Nav par ko.” Nav šaubu, ka ikviens cilvēks, kuram ir bijusi darīšana ar kādu lietu kārtošanu ministrijās un to pārraudzības struktūrās, tāpat varēs nosaukt virkni aģentūru, pārvalžu, dienestu, padomju, kuru galvenā funkcija, spriežot pēc to darbības modeļa, ir vienkārši būt.
Uzskatāms piemērs ir Tiesībsarga birojs. Tāds darbojas it kā visās civilizētās, demokrātiskās valstīs, kurās augstā cieņā ir cilvēktiesības, tāpēc arī pie mums tādam jābūt. Lai arī mēs skaitītos civilizēta, demokrātiska valsts, kurā augstā cieņā tiek turētas cilvēktiesības.
Šī tiesībsarga institūcija pie mums darbojas kopš 2007. gada, bet kāds ir tās reālais pienesums? Vai tā ir kādreiz nopietni, tā pa īstam vērtēta no funkcionālās lietderības aspekta? Vai ir kāds konkrēts gadījums, kad kāds strīdīgs, patiešām nopietns, visu sabiedrību satraucošs jautājums ir bijis šīs iestādes uzmanības lokā, un pateicoties tieši tai, jautājums atrisināts kā civilizētā, demokrātiskā valstī pienākas? Vismaz man nav zināms neviens šāds piemērs.
Nav jēgas šādi saukt citas valsts pārvaldes struktūras, kuras arī visbiežāk darbojas tukšgaitā (pārsvarā nodarbojas ar atrakstīšanos, nevis iedziļināšanos un problēmu patiesu risināšanu), kuras ar nesamērīgi uzblīdušu aparātu tikai ēd budžeta naudu, jo no tā nekas nemainīsies. Birokrātiskā liekēdība valsts pārvaldē nevienam nav noslēpums. Nauda ir, un tā pat nav pārāk dziļi jāmeklē. Tā ir pašā virspusē.
Tikai jautājums jāuzdod cits. Nevis - kur ir liekā nauda, bet gan: kāpēc to ir tik grūti paņemt? Iemesls meklējams aparāta darbības mehānismā. Problēmas sakne ir nevis - kur paņemt, bet kā paņemt, jo visi, kas reiz tikuši pie šīs naudas, pie tās turas, iekrampējušies ar zobiem un nagiem.
Jāatceras, ka birokrātiskā aparāta darbības mehānisms balstās uz korporatīvās solidaritātes principiem. Šai solidaritātei nav nekā kopīga nedz ar morālām vērtībām, nedz empātiju. Tā balstās uz tīri pragmatisku, egoistisku izdevīguma principu - kā es tev, tā tu man.
Birokrātiskajā aparātā galvenā karjeras izaugsmi veicinošā īpašība ir prasme veidot labas attiecības. Apsveikt visus dzimšanas un vārda dienās, izteikt komplimentus un ietīkšķot pazīstamo cilvēku sociālos ierakstus, vienalga, ko viņi tur ierakstījuši, bet, galvenais, nevienam neteikt neko sliktu. Neko tādu, par ko kāds varētu kaut ko ne tā padomāt.
Praksē tas nozīmē, ka sistēmas iekšienē nekas nenotiek bez tā dēvētās saskaņošanas. Nevar uzrakstīt nevienu nopietnāku dokumentu, pieņemt svarīgu lēmumu bez visu pušu (darba grupas locekļu) viedokļu saskaņošanas. Jo vairāk šo “skaņotāju”, jo bezzobaināks sanāk jebkurš dokuments, jo katrs “skaņotājs” no tā izņem visu to, kas varētu kaitēt viņa solidaritātes loka pārstāvjiem.
Tiklīdz kāds grasās kaut ko reāli, nevis kosmētiski “noīsināt”, tā sākas neciešama kviekšana un spiegšana, bet atceramies citu aparāta darbības pamatprincipu - neskandalēt un nekašķēties. Līdz ar to “noīsināšana” notiek nevis atbilstoši konkrētas lietderības kritērijam, tas ir: kur vairāk naudas varētu ietaupīt uz zaudēto pakalpojumu rēķina, bet gan pēc aparāta izdevīguma principa - kur būs mazāks troksnis, mazāka pretestība un kur būs mazāk aizķerti “vajadzīgie” cilvēki.
Tas nozīmē, ka Liepnieka minēto SIF “noīsināt” nevar. Tur būs gan pamatīgs troksnis, gan tiks aizķertas “vajadzīgo” cilvēku intereses. Tāpat jāatceras vēl viens aparāta darbības mehānisma elements: jo lielāka nauda, jo vairāk “vajadzīgo” cilvēku. Līdz ar to sanāk: jo vairāk kaut kur varētu ietaupīt, jo mazākas iespējas, ka tur tiks ietaupīts. Jo mazāks kādai struktūrai budžets, jo tai lielākas iespējas nonākt zem izdevumu apcirpšanas asmeņiem. Respektīvi, jo mazāk var ietaupīt, jo vieglāk šo “ietaupīšanu” realizēt.
To mēs jau redzējām pavasarī, kad bija sanākusi pirmā lielā darba grupa birokrātijas mazināšanai. Visa šī jezga ar padsmit dažādu struktūru pārstāvjiem beidzās (oficiāli gan vēl turpinās) tieši tā, kā bija prognozēts - ar čika izkalšanu. Protams, var jau teikt, ka panāktā vienošanās, ka uzņēmējiem tā pati atskaite, kuru tie sūta uz Centrālo statistikas pārvaldi, vairs nebūs jāsūta arī uz VID, ir kas vairāk par čiku, bet ne jau tādu rezultātu gaidīja sabiedrība, kad šis uzdevums (samazināt birokrātiju) tika pieteikts.
Ko ar to visu gribu teikt? Tikai to, ka būtiskas izmaiņas esošā birokrātiskā aparāta struktūrā un tā finansēšanā nav iespējamas, darbojoties no sistēmas iekšienes. Vai nu kādā īstā (nevis zīmolotā pasaules “lielā četrinieka”) auditorfirmā jāpasūta nežēlīgs valsts pārvaldes funkciju audits ar skaidru uzdevumu - atrast 500 miljonus eiro, vai arī nākamajās Saeimas vēlēšanās jānomaina valsts politiskā vadība. Ar to saprotot nevis jaunu premjeru un jaunu koalīciju, bet jaunu pārvaldes vadību no augšas līdz apakšai.
Nobeigumā dažas personiskas dabas piebildes. Man te daži lielāki vai mazāki Aināra Šlesera domubiedri pārmet, ka es savos rakstos it kā esmu pret pārmaiņām kā tādām. Pieraksta, ka esmu gandrīz vai “Vienotības” fans. Ne uz to pusi. Esmu par pārmaiņām. It īpaši par pārmaiņām valsts pārvaldes aparātā, kurš ir uzblīdis jau gandrīz vai nepieklājīgos apmēros. Taču neredzu jēdzīgu politisko spēku, kas šādas pārmaiņas spētu pārliecinoši veikt.
Pilnīgi noteikti pateikšu - tādu valsti apkaunojošu pamuļķi, kāds ir Tramps, negribētu redzēt Latvijas politiskajā virsotnē. Jebkurš, kurš kaut tikai attāli cenšas līdzināties šim klaunam, manās acīs tiek diskvalificēts. Tad jau labāk lai paliek kaut vai tā pati Siliņa. Līdz brīdim, kad arī pie mūsu politiskā debesjuma uzmirdzēs jauna, spoža politiskā zvaigzne, kuras uzvārdu, izejot no vēlēšanu iecirkņa, nebūs kauns nosaukt “exit-poll” aptauju veicējiem.
