Ziņa, ka Dānijā plāno paaugstināt pensijas vecumu līdz 70 gadiem, arī Latvijā daudziem lika satraukties. Jau tagadējais vecuma pensijas slieksnis – 65 gadi – šķiet nepelnīti augsts. Vēl jo vairāk tāpēc, ka daudzviet jau pēc 50 gadu vecuma sasniegšanas un pat jaunākiem atrast darbu nav viegli. Sanāk, ka de iure pensijā vari iet no 65 gadu vecuma, bet de facto jau 50 gados darba tirgū jūties kā pensionārs.
Laiku pa laikam dzirdamas runas, ka, turpinoties esošajām demogrāfiskajām tendencēm, nākotnē būšot jāstrādā gandrīz līdz mūža galam, jo iedzīvotāju vecuma struktūra būšot tāda, ka nebūs pietiekams skaits darbaspējīgā vecuma cilvēku, kas tās pensijas pensionāru armijai pelnīšot. Manuprāt, šādi briesmu stāsti ir mazliet (vai pat stipri) pārspīlēti.
Pirmkārt, demogrāfiskās tendences nav nemainīgas. Šodien bērni nav modē (nav prestiži), rīt jau ir. Šo metamorfozi esmu pats piedzīvojis. Manā bērnībā (septiņdesmitajos gados) bērni nebija “modē” (savā klasē biju vienīgais no trīs bērnu ģimenes), bet tad, kad pašam jau dzima bērni (Atmodas laikos), trīs bērni bija gandrīz vai norma.
Bet pat tas nav galvenais. Tehnoloģiskais progress ir acīmredzams. Kāda būs dzīve pēc pusgadsimta, šobrīd grūti prognozēt, bet līdzšinējā vēsture liecina, ka cilvēku dzīve ar katru nākamo paaudzi kļūst vieglāka, nevis smagāka. Nav pamata domāt, ka šodienas paaudzes, kas ies pensijā pēc divdesmit un vairāk gadiem, būs spiestas savas vecumdienas pavadīt grūtākos apstākļos nekā šodienas pensionāri.
Tāpēc vairāk būtu jādomā tieši par šodienas un tuvāko gadu pensionāriem, nevis par tiem, kuri ies pensijā tad, kad arī pie mums sadomās paaugstināt pensijas vecumu. Pagaidām par to pat netiek domāts. Atgādināšu, ka pēdējā pensionēšanās vecuma palielināšana tika uzsākta 2014. gadā par trim mēnešiem gadā un tikai šogad - 2025. gada 1. janvārī - tā tika pabeigta. Šobrīd un vismaz tuvākajos piecos gados runāt par vēl lielāku pensionēšanās vecuma slieksni politiski nav iespējams. Tā būtu politiska pašnāvība.
Taču, ja reiz esam pieskārušies pensijām, tad ārkārtīgi svarīgs jautājums, par kuru Latvijas politiskā šķira runā nelabprāt, ir mazo pensiju problēma. Pareizāk gan būtu teikt - izdzīvošanai nepietiekamo pensiju problēma, jo Latvijas pensiju sistēma, atšķirībā no Lietuvas un Igaunijas, neparedz bāzes pensiju, kuru cilvēki saņemtu neatkarīgi no oficiālā darba stāža un sociālās apdrošināšanas iemaksām. Līdz ar to Latvijā ir Baltijas valstīs lielākais šo ļoti mazo pensiju (zem 200 eiro mēnesī) saņēmēju īpatsvars (ap 10%).
Var, protams, teikt, ka katrs pats vainīgs, ka nav savas dzīves laikā stāžu uzaudzējis vai veicis pilnvērtīgas iemaksas nākotnes pensijas fondos, taču atklāts paliek jautājums - cik godīgi un taisnīgi ir salīdzināt situāciju šobrīd, kad sistēma jau vismaz 25 gadus strādā daudzmaz stabilā režīmā, ar situāciju deviņdesmitajos gados, kad stabils nebija nekas. Tie, kas bija pietuvināti valsts pārvaldei (varas struktūrām), jau tolaik saņēma ne tikai labas algas, bet, galvenais, iespēju šajā mainīgajā situācijā izmantot likumdošanas “caurumus”, nestabilās sistēmas vājos punktus, lai uzskrūvētu sev lielas algas, lielas sociālās apdrošināšanas iemaksas un sarūpētu sev šodienas milzu pensijas. Latvijā lielākā pensija 2024. gadā bija 43 000 (!) eiro mēnesī.
Tikmēr tiem, kuri tajos grūtajos laikos sitās kā pliki pa nātrēm, centās kaut kādu savu sīko biznesiņu noorganizēt vai strādāja tuvējā gaterī, būvlaukumā bez līguma (vai ar minimālo algu), tiem nav ne stāža, ne iemaksu. Rezultātā pensija zem jebkāda pieļaujamā minimuma.
Tiklīdz parādās bikli ierosinājumi kaut ko šajā nevienlīdzībā mainīt, tā atskan farizejiskie vaidi par sociālā taisnīguma pārkāpšanu. Lūk, viens esot cītīgi strādājis, apzinīgi veicis sociālās iemaksas un tagad pamatoti saņem pieklājīgu pensiju, kamēr kāds cits slinkojis, izvairījies maksāt “sociālo nodokli” un tagad gribētu pielīdzināties pirmajam. Nē, tāds “sociālisms” vairs neies cauri. Tagad viss pēc taisnīguma principiem.
Patiesībā no taisnīguma principiem tur ir tālu. Arī ar “sociālismu” tur mazs sakars, jo var to pašu situāciju aprakstīt citādi. Vienam, strādājot Saeimā par deputātu, valsts (sabiedrība) maksāja labu algu, no kuras tika veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas. Turklāt viņš, labi zinot, ka šīs sociālās iemaksas no 1996. gada līdz 1999. gadam tiek attiecinātas uz visu agrāko stāžu līdz 1996. gadam, pacentās vēl veikt papildu iemaksas no, teiksim tā maigāk, nereģistrētajiem ienākumiem.
Savukārt cits, kuram “juku laikos” nepalaimējās tikt labā “robā”, deviņdesmitajos strādāja ilgstoši nīkuļojošā, beigu beigās bankrotējušā uzņēmumā, līdz kļuva bezdarbnieks. Lai bērniem nebūtu jāstaigā “humpalās”, viņš piepelnījās gadījuma darbos, ar savu automašīnu naktīs braukāja par taksistu, oficiāli nekur nestrādāja, kas deviņdesmitajos gados, atšķirībā no mūsdienām, bija ļoti izplatīta izdzīvošanas prakse. Uzsveru - izdzīvošanas prakse, jo deviņdesmitajos pietiekami liela sabiedrības daļa dzīvoja tieši šādā izdzīvošanas režīmā, kad jāpriecājas, ka šodien kaut kas makā skan, jo rīt tur var būt pamatīgs tukšums.
Pirmais šobrīd saņem pieklājīgu, tas ir, vairāku tūkstošu eiro lielu pensiju, kamēr otram aprēķinātā pensija ir zem 200 eiro. Katru gadu, pensijas pārrēķinot, šī atšķirība tikai palielinās, jo pensiju apmēru palielina par noteiktu procentu. Jo pensija lielāka, jo pieaugums lielāks. Tā teikt, visiem pēc nopelniem.
Jāatzīmē, ka lēmumu pieņēmēju aprindās (kurām nav jāuztraucas par mazām nākotnes pensijām) nekādas solidaritātes izjūtas ar mazo pensiju saņēmējiem nav. Šie mazo pensiju saņēmēji viņiem nav sociāli tuvi, tāpēc valda nesatricināma pārliecība - “paši vainīgi”. Arī citi “normālu” pensiju saņēmēji ir pārliecināti, ka pat niecīga šo pensiju nevienlīdzības mazināšana ir sociāli netaisnīga un izskaužamā kā “sociālisma” palieka.
Pastāstīšu par savu reālā sociālisma pieredzi. Viena mana vecmāmiņa, kura bija dzimusi 1900. gadā, izaudzināja piecus bērnus un Latvijas republikas laikā strādāja par savas ģimenes mājsaimnieci. Nosacīti pie plīts. PSRS laikos viņa nepaguva sakrāt pietiekamu darba stāžu, un viņai pensija bija nulle. Respektīvi, nebija nemaz. Ne pieci bērni, ne tas, ka jau viņas produktīvās dzīves laikā bija fundamentāli mainījusies sociālā iekārta, nevienu reālajā sociālismā neinteresēja. Stāža nav, ej uz nabagmāju vai ubago pie baznīcas. Ak tev pieci bērni? Lai tad viņi tevi arī uztur (kā tas praksē arī bija).
Otra vecmāmiņa, kura atšķirībā no pirmās nedzīvoja Rīgā, bet laukos, bija paguvusi kādu laiku pastrādāt kolhozā un saņēma piecu rubļu pensiju. Tie, kas dzīvojuši PSRS laikos, zinās, ko varēja nopirkt par pieciem rubļiem. Tiesa, laukos pārtiku varēja izaudzēt.
Ko ar to gribu teikt? Dzīves sociālekonomiskās transformācijas (juku laiku neskaidrības) neņēma vērā ne PSRS sociālisms, ne mūsdienu Latvijas antisociālisms. Nav pamata domāt, ka Igaunijā būtu lielāka “sociālistu” ietekme uz lēmumu pieņemšanu, bet tur jau no pašiem pirmsākumiem pensiju sistēmā tika iestrādāts lielāks sociālas solidaritātes princips. Proti, tā dēvētā bāzes pensija, kad noteiktu minimumu saņem jebkurš pensijas vecumu sasniegušais. Šobrīd Igaunijā šī bāzes pensija ir 280 eiro. Bāzes pensija ir arī Lietuvā.
Latvijā par bāzes pensijas ieviešanu laiku pa laikam ierunājas, taču šim ierosinājumam ir niecīga politiskā (elektorālā) vilkme. Likt uzsvaru uz sociāli neaizsargātāko slāņu aizstāvību Latvijā neskaitās “solīdi”, turklāt tiek uzskatīts, ka šis slānis (varas augstumos dzīvojošo acīs - kontingents) viņiem iedotos labumus nenovērtēs - tāpat nobalsos par kādu nosacīto Gobzemu.
Tad kāpēc lieki bojāt glīto mundieri? Izdevīgāk ir atkārtot labskanīgo mantru par sociālo taisnīgumu, kad katrs saņem pēc nopelniem. Lai par nabagiem rūpējas “populisti”.
