Pašvaldību vēlēšanas beigušās, un gandrīz visās lielākajās Latvijas pilsētās situācija ir daudzmaz skaidra. Zināmas neskaidrības vērojamas Jelgavā, bet šoreiz ne par to. Par Rīgu, kur nomināli uzvarējusi Aināra Šlesera partija “Latvija pirmajā vietā”, bet šis spēks no koalīcijas veidošanas sarunu galda ir atstumts. Tagad Šlesers tēlo apvainojušos un mēģina rīkot kaut kādus protestus. Lai jau cenšas. Demokrātiskā sistēmā tas nav aizliegts.
Pie jaunās Rīgas domes koalīcijas veidošanas sarunu galda galvenie skaitās “Progresīvie”, kuri starp uzvarētājiem ieguvuši visvairāk balsu. Pārējie viņiem saka: jā, jā, jums pienākas mēra krēsls, bet vienlaikus prātā patur dažādus alternatīvos variantus ar sevi galvenajā lomā.
Rīgas domes sadrumstalotība un nespēja kādam tā dēvēto latvisko partiju pārstāvim ilgstoši noturēties Rīgas mēra amatā, manuprāt, ir galvenais Rīgas stagnācijas cēlonis. Lai arī latviešu politiskajā mitoloģijā vārdam “saimnieks” ir visai nelāga konotācija, Rīgai hroniski trūkst īsta saimnieka. Ar to saprotot saimnieku tīri sadzīviskā izpratnē. Tas ir, tādu cilvēku, kurš lielveikalā “Depo” jūtas kā mājās un katru brīvdienu pavada, rosoties savā mājā, dārzā vai šķūnī, kaut ko nemitīgi sakārtojot un uzlabojot, nevis izcīna asas ideoloģiskās kaujas, dirnot internetā.
Topošajai RD koalīcijai nevar prognozēt vieglas dienas. Tur grūti saskatīt vienotus mērķus un vienotu Rīgas nākotnes redzējumu. Šīs koalīcijas potenciālo nesaskaņu cēlonis būs ne tikai ideoloģiskās atšķirības, kuras vēl kaut kā varētu salāgot, bet arī kāds cits, vēl nepārvaramāks mūžīgo pretrunu avots. Proti, trijām partijām ir pārāk līdzīgs mandātu skaits (“Progresīvie” - 11; Nacionālā apvienība - 10; “Jaunā vienotība” - 9). Tas nozīmē, ka šīs koalīcijas galvenā iezīme būs asa, katrā sīkumā jaušama politiskā konkurence un ar to saistītā greizsirdība.
Var jau viszinīgi teikt, ka nedrīkst dalīt Rīgu feodālajos lēņos. Var jau no tribīnes gudri sludināt, ka RD jādarbojas kā vienotai komandai, bet to ir daudz vieglāk pateikt nekā izdarīt. Vēl jo vairāk tāpēc, ka nekādas kopējas Rīgas attīstības vīzijas nav. Nav arī harismātisku līderu, kuri ar savas personības spēku varētu citus aiz sevis pavilkt.
Atšķirībā no opozīcijas partijām, kuras savu sarakstu priekšgalā lika savus līderus - Šleseru, Alekseju Rosļikovu un Jūliju Stepaņenko, koalīcijas sarakstu pirmie numuri nav savu partiju līderi. Tagad jau pēc vēlēšanām sākušās runas, ka “Progresīvo” mēra kandidātam Viesturam Kleinbergam pietrūkstot līderības dotību, bet par to bija jādomā pirms vēlēšanām.
Visai izplatīta ir dažu politiķu iecienīta frāze: ielu bedrēm tautības nav. Ar šo frāzi cenšoties pateikt, ka pašvaldības ir saimnieciskas struktūras, kurās nav vietas ideoloģiskiem, etniskiem, lingvistiskiem un citiem tīri politiskiem jautājumiem. Nevajagot saimnieciskas lietas jaukt ar politiskām. Uzreiz jānorāda, ka šāds uzstādījums ir pašos pamatos aplams.
Paskaidrošu, kāpēc. Ja tu gribi taisīt savā mājoklī remontu, tad tu neteiksi: nav svarīgi, kāds būs remonts, ka tikai sienas gludas un griesti nobalsināti. Tev noteikti būs konkrētas idejas, kā uzlabot plānojumu, ko mainīt, kādas krāsas, kādus materiālus izvēlēties. Respektīvi, vīzija, kāda būs tava dzīves vieta pēc remonta.
Tieši tāpat ir ar pilsētu. Ja esi pilsētas vadītājs, tad tev noteikti jābūt vīzijai, kādu to vēlies redzēt. Ja šādas vīzijas nav vai tā ir visai izplūdusi (ielas būs gludas un tilti saremontēti), tad tas agri vai vēlu izpaudīsies praktiskajā darbā. Pareizāk sakot, šo darbu nekonsekvencē, nesaderībā un haotiskumā, kad viens solis ir pretrunā citam.
Tieši šī nekonsekvence, kad nav skaidrības par prioritātēm kaut vai transporta jomā, mikrorajonu attīstībā un citās sfērās, cilvēkos rada nedrošības izjūtu par rītdienu un rezultātā iedzīvotāju skaita samazināšanos. Diemžēl pirms vēlēšanām tikpat kā nekādu konkrētu Rīgas attīstības vīziju nepiedāvāja neviena partija.
Arī tagad, jau pēc vēlēšanām, nekas nemainīsies. Nekas konkrēts netiks piedāvāts, jo katrai no koalīciju veidojošajām četrām partijām ir savi priekšstati par vēlamo Rīgas attīstību. Vienīgais ceļš, kā nodrošināt kaut cik saskanīgu kopīgo darbu, būs vienošanās, ka katrs atbild par savu sektoru (feodālo lēni) un nejaucas citu darbā.
Ja reiz lietojam mājokļa remonta analoģiju, tad katra partija atbildēs par savu remontdarbu iecirkni: vieni par virtuvi, citi par vannas istabu un tualeti, trešie par vienu istabu, ceturtie par otru un tā tālāk. Vai šāda pilsētas vadīšanas prakse ir atzinīgi vērtējama? Protams, ka nē, bet kāda ir alternatīva?
Vienīgā alternatīva ir ievēlēt Rīgas vadībā īstu saimnieku, harismātisku Rīgas patriotu ar pārliecinošu nākotnes skatījumu. Tā kā šajās vēlēšanās šāda iespēja netika piedāvāta, tad mūs gaida četri Rīgas lēnas attīstības gadi. Tas nenozīmē, ka nekas nenotiks un nekas nemainīsies. Gan jau kāda attīstība būs, bet, visticamāk, pēc četriem gadiem atkal būs jārunā par zemē nomestajiem gadiem un to, kā noķert attīstībā tālu uz priekšu aizgājušo Viļņu. Jācer, ka ne par to, ka jānoķer būs arī Tallina un Kauņa.
