Aināra Šlesera organizētā svētdienas akcija pie Brīvības pieminekļa liecina, ka Evikas Siliņas valdībai parādījusies papildu stute. Tāpat kā savulaik Aldis Gobzems ar savām bezmērķīgajām izdarībām un draudiem objektīvi tikai balstīja Krišjāņa Kariņa valdību, tā tagad līdzīgas funkcijas pilda Šlesera tukšie draudi: dodu Siliņas valdībai divas nedēļas. Ja viņa neatkāpsies, tad...
Jā, kas gan būs pēc divām nedēļām? Nav jāskatās kristāla lodē, lai zinātu, kas tad būs. Pietiek paskatīties uz Šlesera aizokeāna elku - pašreizējo ASV prezidentu Donaldu Trampu, kuram partijas “Latvija pirmajā vietā” līderis tik bērnišķīgi vēlas līdzināties. Būs tieši tas pats, kas notiek ar Trampa “draudiem” Putinam. Dodu viņam divas nedēļas. Pēc divām nedēļām atkal tas pats. Un tā uz riņķi. Divas nedēļas, kuras nekad nebeidzas.
Pat bērnam skaidrs, ka Šlesera draudiem uz Siliņas valdības stabilitāti ir tikpat liela ietekme kā māņticīga hokeja fana darbībām pie televizora uz tās spēles iznākumu, kuru viņš skatās. Ej uz virtuvi vai neej, slēdz televizoru iekšā vai ārā, ar notiekošo spēles laukumā tam nav itin nekāda sakara. Tāpat arī Šlesers var pie Brīvības pieminekļa aicināt tautu uz sacelšanos latviešu, krievu vai norvēģu valodā, tam uz notiekošo Brīvības bulvārī 36 nebūs nekādas ietekmes.
Patiesībā zināma ietekme ir. Tiesa, pretēja tai, kuru gribētu redzēt Šlesers un Siliņas valdības patiesie nīdēji. Šlesera svētdienas akcija nodemonstrēja to, ko daudzi jau tāpat nojauta. Šlesera spējas “izvest tautu ielās” ir, maigi sakot, stipri pārvērtētas. Nekādas masas mobilizēt viņš nevar. Viņam uz tribīnes blakus nestāv neviens (uzsveru, neviens) sabiedrībā kaut cik atzīts intelektuālis. Atcerēsimies, ka boļševiku partiju, kura 1917. gadā organizēja komunistisko revolūciju Krievijā, vadīja spoži, izcilu izglītību ieguvuši intelektuāļi.
Jā, arī viņi balstījās uz mazizglītotām, ar dzīvi neapmierinātām “darbaļaužu” masām, bet ar sava intelekta spozmi viņi spēja šīs masas “nohipnotizēt” un likt tām rīkoties pēc saviem norādījumiem. Šlesers balstās uz tiem pašiem iedzīvotāju slāņiem, taču ar intelektuālo hipnozi viņam ir lielas grūtības. Viņa komandā nav arī tādu, kuri spētu pildīt Jozefa Gebelsa lomu. Proti, radīt tāda līmeņa propagandas produktu, kas aizrautu masas. Slavenais reklāmists, kurš viņu komandā darbojas, sen jau kā visu pulveri izšāvis un katru reizi no jauna silda pirms daudziem gadiem vārīto zupu.
Nuja, Trampa komandā jau arī nav nekādi domu giganti. Bet tas viņiem netraucē veikt lielas lietas (trampistu skatījumā). Šeit arī nonākam pie pamatjautājuma: vai Latvijas trampisti (Trampa politiskās modes atdarinātāji) var nonākt pie varas Latvijā? Vai viņiem ir kādas reālas nākotnes perspektīvas vispārnacionālajā līmenī?
Pats Šlesers un viņa uzticamākie domubiedri - Krištopans ar dēliem - nemitīgi atkārto (cenšas sev iestāstīt), ka 2026. gada Saeimas vēlēšanās sakaus “Vienotību” ar graujošu rezultātu. Ar “Vienotību” saprotot visu Rīgas politisko eliti, kura jau kopš 2009. gada marta nedalīti “saimnieko” valsts pārvaldē.
Te mēs redzam šīs publikas (visos kontinentos) iecienītāko metodi: niknu dūres kratīšanu pret debesīm un šaušalīgāko draudu izkliegšanu. It kā, jo niknāk krati dūri un skaļāk izkliedz draudus, jo tie drošāk piepildās. Patiesībā ir tieši otrādi. Viena no pasaules vēsturē visatriebīgākajām un nežēlīgākajām figūrām, Josifs Staļins, nekad nevienam nedraudēja. Pat mājienu formā. Viņš rīkojās, un neviens nekad nezināja, pat nenojauta, kurš būs nākamais upuris.
Trampa (tāpat kā Šlesera) draudus neviens tikpat kā vairs neņem vērā. Pēc 2. aprīļa Trampa paziņojuma par muitas tarifu ieviešanu pret gandrīz visām pasaules valstīm (izņemot Krieviju) fondu tirgos izcēlās milzu vētra, bet tagad uz jebkuriem Trampa izteikumiem biržas reaģē pavisam nīkulīgi. Nopietni Trampa izteikumus ņem vērā tikai paši jūtīgākie un mazāk noturīgie tirgus dalībnieki.
Cik vērti ir Šlesera draudi? Runa ir nevis par divām nedēļām Siliņas valdībai, bet gan par 2026. gada 3. oktobra Saeimas vēlēšanām, kurās viņš ar domubiedriem uzvarēšot un patriekšot no valsts pārvaldes visu šo nīsto “Vienotības” režīmu.
Var tikai piekrist: tas milzīgais, darboties negribošais un nespējīgais birokrātiskais aparāts, kurš iemieso “Vienotības” 15 gadu valsts vadību, sabiedrībai ir pamatīgi “piegriezies”. Jālieto tieši šis sarunvalodas vārds, jo literāri pareizais - apnicis - nesatur sevī visu to nogurumu, kāds cilvēkiem pa šiem gadiem sakrājies no šīs nebeidzamās tukšmuldēšanas. No tās gvelšanas, ar ko saskaramies ik reizi, kad skatāmies vai klausāmies intervijas ar kādu valsts pārvaldes darbinieku. Kaspars Briškens šajā ziņā nebija vienīgais. Viņš pat nebija “izcilākais” šī žanra pārstāvis.
Protams, arī šim politiskajam spārnam ir savi atbalstītāji. Tie nav tikai ierēdņi, kuriem šāds sociālās uzvedības stils šķiet ne tikai pieņemams, bet arī vēlamākais. Prasme runāt ilgi un gari, neko nepasakot pēc būtības, ir savā ziņā liela prasme. Politiķi, kuri runā tieši, “tā, kā patiesībā arī ir”, nekad nav guvuši lielu popularitāti, jo neizklausās pietiekami “gudri”. Tā jau runājot tikai dzērāji krogā pie alus kausa. Inteliģenti cilvēki runā abstrakcijās un jēdzienos. Viņi formulē savas “gudrās” domas smalkos svešvārdos, nevis kā tas prastais atslēdznieks.
Tomēr kopumā jāatzīst, ka tukšmuldētāji sabiedrību vairs neiedvesmo. Vai viņus iedvesmo Šlesera tipa “darītāji”? Atbildi uz šo jautājumu sniedz 7. jūnija vēlēšanu rezultāti un it īpaši 15. jūnija protesta mītiņš pie Brīvības pieminekļa. Lai arī Rīgā Šlesers ieguva visvairāk balsu, nekāda graujošā uzvara viņam nesanāca. Drīzāk otrādi. Tīrs, neapstrīdams zaudējums pēc punktiem, jo nebija pat vajadzīgas nekādas atsevišķas sarunas un konsultācijas, lai būtu skaidrs - Šleseram vietas koalīcijā nebūs.
Vai valstī ir revolucionāra situācija, kad nepieciešama tikai sīka dzirkstele, lai uzliesmotu tautas dusmu ugunsgrēks? Atbildi dod tie daži simti, kuri pēc Šlesera aicinājuma bija sanākuši Rīgas centrā “aizslaucīt Siliņas režīmu vēstures mēslainē”. Acīmredzami viņi neko vairāk kā pakratīt dūri Ministru kabineta virzienā nespēj. Šlesers (ne tikai viņš vien) ir nokļuvis sava informatīvā burbuļa ilūziju gūstā. Tā vien šķiet, ka šleseristi svēti tic: Latvijas sabiedrības vairākumam nav lielākas vēlmes kā vien atbrīvoties no “Vienotības” “režīma”.
Taču ne visi tie, kuri patiešām jūtas slikti un uzskata, ka valstī viss neiet tā, kā vajadzētu, ir gatavi mesties nezināmajā, sekot Šleseram un rīkot revolūciju pēc Trampa parauga. Kāpēc? Kāpēc ASV atradās diezgan liels vēlētāju skaits, kuri nolēma riskēt un nobalsot par radikālām pārmaiņām, bet Latvijā šādam politiskajam piedāvājumam nav pietiekama pieprasījuma?
Atbilde ir pašā virspusē. ASV šīs pārmaiņas, lai cik radikālas tās arī nebūtu, nerada eksistenciālus vai fundamentālu dzīves izmaiņu draudus, kamēr Latvijā jebkuras lielākas izmaiņas tiek saistītas ar ļoti nopietniem ārējiem draudiem. Riski ir nesalīdzināmi. Tāpēc Latvijā ir daudz lielāka sabiedrības daļa nekā ASV, kas izvēlas “labāk mierīgi pārdzīvojam šo kritisko laiku, neko nemainot”, nevis “ejam uz radikālām izmaiņām, par spīti draudīgajai ģeopolitiskajai situācijai”.
Lielākajai daļai Trampa vēlētāju karš Ukrainā ir tāls, abstrakts un pat kaitinošs (jo novirza naida enerģiju no galvenajiem pretiniekiem - nīstamajiem demokrātiem, baidenistiem/kamalistiem), bet Latvijas sabiedrības lielākajai daļai tas ir tuvs, konkrēts un biedējošs. Putins MAGA trampistiem skaitās sabiedrotais cīņā pret jau minētājiem ienaidniekiem (nosacīto Baidenu), kamēr Latvijā Putins tiek uztverts kā eksistenciāli bīstamas kaimiņvalsts vadonis, potenciāls vispārēja pasaules kara izraisītājs.
Šajā konstrukcijā Šlesers, neatkarīgi no tā, ko viņš pats un viņa domubiedri saka un domā, ir vienā nometnē ar Putinu. Tas ir, Latvijas lielākā ienaidnieka, vienīgā pašreizējā eksistenciālā drauda sabiedrotais. Vai politiskajam piedāvājumam, kas nāk no šāda sabiedrotā, ir kāda nākotne Latvijas politikā? Katrs pats var uz šo jautājumu viegli atbildēt un izdarīt secinājumus.
Līdz ar to vienīgais jēgpilnais Šlesera un viņa partijas pienesums Latvijas politikā būs objektīvi stiprināt Siliņas valdību un “Vienotības” “režīmu”. Jo mana ienaidnieka (Putina/Trampa/Šlesera) ienaidnieks (“Vienotība”) ir ja ne gluži mans draugs, tad vismaz situatīvs sabiedrotais.
