Jaunievēlētais Rīgas domes deputāts, partijas “Latvija pirmajā vietā” (LPV) līderis Ainārs Šlesers stingri seko principam – nav ko lieki domāt, jārīkojas. Vēl nav nožuvusi tinte no nupat notikušo pašvaldību vēlēšanu protokoliem, kad viņš jau aicinājis tautu “iziet ielās” un protestēt pret vēlēšanu “nozagšanu”.
Ko lai saka? Formulējums “vēlēšanu nozagšana” nepārprotami norāda uz Donalda Trampa retorikas neveiklu atdarināšanu pēc zaudētajām 2020. gada ASV prezidenta vēlēšanām. Tikai Trampa gadījumā bija skaidri saprotams, par kādu “nozagšanu” ir runa (lai arī neviens “nozagšanas” gadījums konkrētā vēlēšanu iecirknī netika tiesiski apstiprināts), bet Šlesera gadījumā nav saprotams pat tas, jo pašus 7. jūnija vēlēšanu rezultātus Rīgā viņš nemaz neapstrīd. Kas īsti nozagts, tā arī nav saprotams. Laikam jau tas, ka Šlesers netiek aicināts koalīcijā, bet tā jau ir tīrā politika, kurai ar “nozagšanu” nav nekāda sakara.
Zināms, ka Šleseram un viņa partijai Tramps ir atdarināšanas cienīgs paraugs, un arī šoreiz viņi iet sava aizokeāna elka pēdās. Tiesa, pēdējos mēnešus LPV vairs necenšas īpaši uzsvērt šo tuvību, jo Latvijā Trampa tēls ir stipri zaudējis savu pievilcību. No izlēmīgas un apņēmīgas politiskās figūras tas ir pārvērties par neizlēmīgu un gļēvu Putina klēpja sunīti.
Taču Šlesers nedomā atteikties ir citas Trampa īpašības - neapdomības un gatavības vispirms darīt un tikai pēc tam domāt. Tāpēc arī šis maz saprotamais aicinājums, kura mērķi un jēga ir neskaidri. Tā vien šķiet, ka pat pats Šlesers īsti nezina, ko grib panākt. Sarīkot masu nekārtības? Parādīt, kuram te vairākums?
Tādā gadījumā Šlesers nav izvēlējies īsto pulcēšanās vietu, jo Brīvības pieminekļa apkārtne nav tā vieta, kur labprāt uzturas viņa pamatelektorāts. Tad jau viņam vajadzēja aicināt cilvēkus pulcēties pretim Ministru kabineta ēkai, kaut kur tuvāk vietām, kur agrāk stāvējuši Ļeņina un Barklaja de Tolli pieminekļi. Tur viņš drīzāk varētu sapulcināt kādu vērā ņemamu pūli.
Visticamāk, Šlesers un viņa līdzgaitnieki nonākuši savu iedomu gūstā un noticējuši pašu nemitīgi atkārtotajam: valsts esot novesta līdz kliņķim, tāpēc sabiedrība par to vien tik sapņo, kā gāzt ““Vienotības” režīmu”. Vēlēšanu rezultāti gan par to neliecina. Samērā pārliecinoši ir uzvarējusi tā pati koalīcija, kura ir pie varas gan Rīgā, gan Latvijā kopumā.
Revolucionārā situācija, kura varbūt saskatāma (ja ļoti vēlas) no Šlesera biroja loga, valstī nav pat tuvumā. Arī iegansts “iziešanai ielās” ir tukšs un vāji pamatots, jo atbildēt uz jautājumu, kas ir nozagts, Šlesers nespēj. To, šķiet, saprot arī Šlesers pats, tāpēc savam aicinājumam piekabinājis vēl vienu lozungu - par Siliņas valdības atkāpšanos.
Taču arī šajā jautājumā tāpat kā vēlēšanu nozagšanas gadījumā izpaliek šī aicinājuma loģiskā jēga. Pieņemsim, ka Siliņas valdība atkāpjas. Arī tādā gadījumā neviens LPV neaicinātu koalīcijā. Aicinājums nomainīt esošo valdību uz kādu citu - ZZS vai NA vadītu valdību - no Šlesera puses izskatās visai dīvaini.
Līdz ar to šis Šlesera aicinājums ir acīmredzami nepārdomāts un priekšlaicīgs. Tā vien šķiet, ka Šlesers tik ļoti grib sarīkot kādu masu akciju, ka nevar vien sagaidīt, kad tās rīkošanai uzrastos kāds pietiekami pamatots iemesls.
Tiesa, var jau teikt, ka ķibeles ar vēlēšanu procesa tehnisko nodrošināšanu ir iniciējušas politiskās laivas šūpošanos un politiskajai opozīcijai šādi momenti maksimāli jāizmanto. Vairāku atbildīgo amatpersonu, tai skaitā VARAM ministres Ingas Bērziņas, atkāpšanās patiesi liecina par zināmu kustību, taču katrai lietai ir savs laiks un vieta.
Šī nav tā reize, kad Šleseram ir iespēja izsist kādu politisko kapitālu. Līdz ar to šis viņa aicinājums drīzāk sasaucas nevis ar Trampa, bet gan ar bijušā politiķa Alda Gobzema uzvedību. Pēdējais arī savulaik sarīkoja vairākas protesta akcijas. Šo akciju ilgtermiņa efekts gan bija tāds, ka pašam Gobzemam politiskā karjera drīz vien beidzās un tagad viņš ar mainītu uzvārdu kuļas pa dzīvi kaut kur svešumā.
Gobzema kļūda bija sava politiskā svara pārvērtēšana. Līdzīgu kļūdu pieļauj arī Šlesers. Viņš acīmredzot nesaprot vienu būtisku lietu: Latvijā un Rīgā politisko varu nosaka etniskā vairākuma pozīcija. Šleseram iespēja tikt pie varas būtu tikai tad, ja etniskie latvieši savu partiju pārstāvjos būtu tik stipri vīlušies, ka būtu gatavi atdot varu kādiem citiem. Kā tas bija Rīgas domē 2009.-2017. gadā.
Kā liecina 7. jūnija vēlēšanu rezultāti, nekas par to neliecina. Tāda līmeņa izmisums nav vērojams. Vismaz pagaidām. Līdz ar to Šlesers savu aicinājumu ir publicējis nelaikā. Pat vēl vairāk. Viņa aicinājums burtiski mudina četras “latviskās” partijas Rīgā nogludināt savas iekšējās pretrunas un pēc iespējas ātrāk veidot nākamo RD koalīciju, jo LPV, “Stabilitātei!” un “Suverēnā vara” jau stāv aiz durvīm. Sanāk, ka Šlesera aicinājums tikai lej ūdeni uz jaunās RD koalīcijas dzirnavām.
