Jaunākie partiju reitingi Rīgā liecina: lai arī deputātu vietu sadalījums pa partijām nākamajā Rīgas domē (RD) vēl nav zināms, viena lieta ir neapstrīdama – 7. jūnija vēlēšanās Rīgā pārliecinoši uzvarēs “Latvija pirmajā vietā” (LPV). Tiesa, tas vēl nenozīmē, ka viņi būs pie varas. Pastāv varbūtība, ka arī ar visu šo savu uzvaru LPV var palikt opozīcijā.
Jebkuru aptauju rezultātus var apšaubīt un sagudrot dažādus iemeslus, kāpēc tie neatspoguļo patieso ainu, bet tendences šīs iedzīvotāju aptaujas uzrāda visnotaļ precīzi. LPV savu izrāvienu pēdējā mēneša laikā ir tikai palielinājusi. Tas tagad ir kļuvis par neapstrīdamu faktu, kuru var vērtēt divos aspektos. No iespējamo RD koalīciju kombināciju skatupunkta un kā savdabīgu politisko fenomenu. Sāksim ar otro, šķietami mazāk svarīgo (mazāk intriģējošo), bet patiesībā bāzes jautājumu.
Kas ir šo LPV pagaidām vēl tikai paredzamo panākumu pamatā? Īsā atbilde: cilvēku vēlme pēc kārtīga pilsētas saimnieka. Līdera, vadītāja. Cilvēki vēlas savas pilsētas vadībā redzēt darītājus, nevis muldētājus.
Pašvaldības uzplaukst, kad to priekšgalā nostājas īsts saimnieks vārda labākajā nozīmē, bet nīkuļo, kad tās vada raibas koalīcijas un domes priekšsēdētāji mainās vairākas reizes katrā sasaukumā. Šeit obligāti jānorāda, ka ilgstoša kādas personas atrašanās pašvaldības vadībā vēl nenozīmē šīs pašvaldības uzplaukumu, taču pārāk biežas mēru maiņas šo uzplaukumu neveicina nekādā gadījumā.
Ko mēs redzam Rīgā? Pēc neatkarības atjaunošanas no 1991. gada līdz 2009. gadam nomainījās astoņi Rīgas pašvaldības vadītāji. Rīga pilsētvides sakārtotībā ievērojami atpalika no tā laika paraugpilsētas - Ventspils, un Rīgā veidojās arvien pieaugošs pieprasījums pēc “kārtīga” saimnieka. Šo pieprasījumu 2009. gadā izmantoja Aināra Šlesera un Nila Ušakova tandēms. Šlesers gan pavisam drīz no RD aizgāja, mēģinot atgriezties lielajā politikā, taču šī atgriešanās viņam beidzās ar Zatlera rīkojumu Nr. 2, “oligarhu kapusvētkiem” un salmu lelles dedzināšanu Daugavmalā.
Ušakova desmitgade apliecināja iepriekš minēto: ilgstoša kādas personas atrašanās pašvaldības vadībā vēl nenozīmē šīs pašvaldības uzplaukumu. Nevar teikt, ka Rīgā nekas netika izdarīts Ušakova laikā, bet, atskatoties atpakaļ, jāatzīst, ka tie tomēr bija garām palaisto iespēju gadi. Rīga varēja attīstīties straujāk. Tas kļuva skaidri redzams Ušakova valdīšanas pēdējos gados, kad RD plosīja dažādi korupcijas skandāli un kļuva acīmredzams: RD pārvērtusies par neslēptu barotni neskaitāmiem politiskajiem piesūcekņiem.
2020. gadā ar Saeimas politisku lēmumu izdevās RD atlaist un sarīkot ārkārtas RD vēlēšanas. Ilgi lolotais sapnis par Ušakova gāšanu bija piepildījies. Pats Ušakovs jau gadu pirms tam no RD priekšsēdētāja amata laikus atkāpās un vēlāk sekmīgi katapultējās uz Briseli. Rīgā sākās jaunie laiki, kuriem vajadzēja pierādīt, ka Ušakova “šausmu” laiki beigušies. Rīgā pie varas beidzot tikuši “īstie”.
Jaunajai varai bija piecu gadu termiņš, lai pierādītu, ka viņi ir labāki par “tiem tur”. Otrdien publicētie rīdzinieku aptaujas rezultāti liecina, ka arī šie pieci gadi ir pa tukšo izniekoti. Pašreizējā Rīgas mēra Viļņa Ķirša partija “Jaunā vienotība” (JV) reitingu sarakstā ir tikai piektajā (!) vietā.
Par šādu rezultātu nav jābrīnās, jo Ķirša galvenais sauklis pirms 2019. gada bija “gāzīsim Ušakovu”. Kad Ušakovs atkāpās, tad šo saukli pārveidoja (idejiski, ne burtiski) - “gāzīsim Ušakova pēctečus”. Tagad pēc divu gadu valdīšanas Ķirša galvenais lozungs ir “nelaidīsim Šleseru pie varas”.
Uz vēlēšanu galveno jautājumu - kāpēc man par tevi jābalso, Ķirsis atbild (metaforiski): tāpēc, lai pie varas netiek Šlesers. Nekā cita Ķirsim nav ko teikt. Arī to, kāpēc Šleseru nedrīkst laist pie varas, Ķirsis nespēj jēgpilni pamatot. Tas ir, bez tradicionālo birku karināšanas.
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Ja kāds apgalvo, ka kāda prece ir labāka par citu, tad nepieciešams uzrādīt šīs kvalitatīvās atšķirības, nevis norādīt uz zīmolu. Zīmols, protams, darbojas pats par sevi, bet bez kvalitatīvām priekšrocībām tas ātri zaudē pievilcības auru. Var jau zākāt Šleseru dažādiem vārdiem, bet derētu tad arī pateikt, ko dari un darīsi labāk nekā Šlesers.
Neesmu dzirdējis no Ķirša kādu pilsētas attīstības priekšlikumu, kurš principiāli atšķirtos no tā, ko varētu piedāvāt arī Šlesers. Tad kāpēc par viņu balsot? Tikai tāpēc, ka Šlesers vienkārši riebjas? Droši vien netrūks vēlētāju arī ar šādu motivāciju, bet tad nav jābrīnās par piekto vietu reitingos.
Diemžēl partiju praktiskais piedāvājums - kas tiks darīts un, galvenais, kas tiks darīts citādi - ir ļoti vārgs. Arī Šlesers uzsvaru liek uz pliko apgalvojumu: Ķirsis nekam neder, es būšu labāks. Tāda mērīšanās ar šlipsēm. Pretējā puse savukārt cenšas izspēlēt antišlesera kārti un savā starpā cīnās par vēlētāju balsīm, vicinot “nesadarbošanās memorandu” un pārmetot citiem (Nacionālajai apvienībai), ka viņi neesot šo memorandu parakstījuši.
Lai arī par šā memoranda politisko jēgu esmu jau rakstījis, tagad, kad vēl skaidrāk iezīmējas nākamās RD aprises, pie šā jautājuma jāatgriežas atkal. Saistībā ar jau pieteikto iespējamo RD koalīciju kombināciju izvērtējumu.
Ja pieņemam, ka 7. jūnijā rīdzinieki nobalsos tā, kā svaigākajā SKDS aptaujā, tad 60 RD deputātu vietu sadalījums pēc Senlagē metodes (ko lieto mūsu vēlēšanu sistēmā) būtu šāds: LPV - 15 vietas; “Progresīvie” - 9; NA - 9; “Stabilitātei!” - 7; JV - 7; “Suverēnā vara/Jaunlatvieši” - 5; “Saskaņa” - 4; “Apvienotais saraksts” - 4 vietas.
Uzreiz jānorāda, ka šis ir tikai iespējamais vietu sadalījums, kuru izmantosim vispārējai ilustrācijai, jo jebkuras izmaiņas ap 5% barjeru (kas tiek iekšā un kas netiek) rada būtiskas pārmaiņas visā sadalījumā. Īpaši kā šajā reizē, kad dažādu bloku (nosacīto proeiropeisko un preteiropeisko partiju) spēki ir dinamiskā līdzsvarā. Pietiek vienai partijai nepārkāpt šo 5% barjeru vai kādai citai, tieši otrādi, tikt iekšā, lai spēku attiecība radikāli mainītos.
Minētajā sadalījumā nosacīti preteiropeiskajam blokam ir 31 vieta RD, kamēr “latviskajam”, “valstiski domājošajam”, proeiropeiskajam - 29 vietas. Ar šādu sadalījumu izveidot darbaspējīgu koalīciju bez LPV nav iespējams. Tas nozīmē, ka Šleseram rokās ir zelta kārts. Viņš var veidot koalīciju gan ar vieniem, gan otriem.
Publiskajā telpā ir plaši izplatīts pieņēmums, ka Šlesers tā vien alkst veidot koalīciju ar Rosļikovu un Stepaņenko, bet pirmā darba vizīte kā Rīgas mēram viņam būtu uz Maskavu pēc instrukcijām. Diez vai šīs fantāzijas atbilst politiskajai realitātei. Drīzāk Šlesers, ja vien pavērtos tāda iespēja, veidotu koalīciju ar “latviskā” spārna partijām - NA un JV. Kaut vai lai atbrīvotos no nomācošās “kremlina” birkas.
Ja kāds šajā brīdī grib teikt, ka Šleseram & Co ir pilnīgi vienalga, ka viņus dēvē par “kremliniem”, tad tā gluži nav. Komunikācijā ar šā spēka pārstāvjiem galvenais pārmetums no viņu puses vienmēr ir viens - nesauciet mūs par putinistiem. Mēs tādi neesam. Un ļoti negribam, ka mūs tā sauc, piebildīšu iekavās.
JV ir parakstījusi memorandu par nesadarbošanos ar LPV. Teorētiski tas nozīmē, ka nekādi citi varianti vairs nepastāv. Vai nu, vai nu. Taču politiķu parakstīto dokumentu vērtība pēdējos gados ir strauji devalvējusies. Nav izslēgts, ka “valstisku” apsvērumu vārdā, lai pie varas nenonāk tīri prokremliski spēki, šādus memorandus pēc vēlēšanām varētu arī aizmirst.
Lai “Progresīvie” pēc vēlēšanām nesaskartos ar šādu politisku nodevību, viņi varētu nodrošināties, piedāvājot JV vēl līdz 7. jūnijam publiski noslēgt vienošanos par politiskā bloka veidošanu. Vienošanos par to, ka jebkurā koalīcijā abas partijas iet kopā. Šāda vienošanās apliecinātu, ka JV parakstītajam memorandam nav nekādas saistības ar Budapeštu, un izgaisinātu bažas, ka JV taktisku apsvērumu dēļ varētu tomēr saostīties ar LPV. No JV puses tas būtu skaidrs signāls - ja bez Šlesera izveidot koalīciju neizdodas, tad ejam opozīcijā. Lai viņš taisa koalīciju, ar ko vien grib - kaut vai ar pašu vella māti.
Var tādu politisko pozu ieņemt, tikai tad godīgi jāatbild uz jautājumu - kas vainīgs pie tā, ka LPV ir izrāvusies tālu visiem priekšā? Vai tikai liela daļa vainas nav jāuzņemas pašiem? Vai “lūpas uzmešana” šajā situācijā nav infantila realitātes neatzīšana? Paši izlaidām varu no rokām un tagad tēlojam apvainojušos pusaudžus.
Diemžēl par Rīgas attīstību modernas eiropeiskas galvaspilsētas virzienā visā šo iespējamo kombināciju jūklī nav jēgas pat runāt, jo šis jautājums vispār nav darba kārtībā. Ne vieniem, ne otriem. Labākajā gadījumā tas kaut kur pavīd retorikas līmenī. Tas nozīmē tikai vienu - Rīgā vara var arī mainīties, bet pilsētas praktiskās attīstības vektors visos variantos paliks līdzšinējais - ar sīkam, nebūtiskām izmaiņām
