Svētdien veiktais Ukrainas vadīto FPV dronu uzlidojums četriem Krievijas lidlaukiem tālu valsts iekšienē un liela skaita stratēģisko bumbvedēju iznīcināšana vērtējama ne tikai kā ārkārtīgi sekmīga speciālā militārā operācija, bet arī kā iespējamais lūzuma punkts kara gaitā.
Precīzs iznīcināto Krievijas kaujas lidmašīnu skaits nav zināms (no 9 līdz 41), bet jebkurā gadījumā nodarīto zaudējumu apjoms ir ievērojams. Naudas izteiksmē tas tiek lēsts uz vairākiem miljardiem ASV dolāru. Tā kā iznīcinātās lidmašīnas vairs netiek ražotas, tad šī bumbvedēju (raķešu nesēju) flote vairs nav atjaunojama.
Kas šo militāro operāciju (“Zirnekļa tīkls”) padara par tik unikālu, ka, pēc ekspertu atzinuma, tā noteikti nonākšot militāro zinātņu mācību grāmatās? Ukrainas puse pēc operācijas sekmīgas pabeigšanas īpaši neslēpa tās sagatavošanas un realizēšanas detaļas. Tika ziņots, ka operācijas sagatavošana ilgusi pusotru gadu, un uzreiz, gandrīz vai tiešraidē tika publicēti video ieraksti no uzbrūkošajiem droniem ar paša operācijas vadītāja, Ukrainas Drošības dienesta vadītāja Vasila Maļjuka komentāriem ukraiņu valodā.
Uzbrukumu uz skrejceļiem stāvošajiem bumbvedējiem veica nelieli droni ar sprāgstvielu lādiņu, kuri izlidoja no kravas automašīnu piekabēm (“fūrēm”). Šīs “fūres” nekādi neatšķīrās no citām tālbraucēju mašīnām. Tās vadīja nofraktēti vietējie šoferi, kuri par šo “fūru” pildījumu pat nenojauta. Viņi piebrauca tur, kur viņiem bija noteikts piebraukt. Jau lidlauku tiešā tuvumā “fūres” jumts pavērās, un no tā izlidoja dronu spiets.
Pastāv divas versijas, kā droni tika nogādāti Krievijā. Viena, ka tie tika ievesti caur Kazahstānu, bet otra - ka droni tika saražoti pašā Krievijā it kā pēc Krievijas armijas viltus pasūtījuma. Jebkurā gadījumā militāro diversiju eksperti norāda uz operācijas augsto profesionālismu un sekmīgo rezultātu.
Šobrīd pasauli visvairāk interesē, kā šī operācija varētu ietekmēt Krievijas - Ukrainas kara turpmāko gaitu un iespējamo iznākumu. Kāda varētu būt Putina atbilde uz šo pārdrošo triecienu gan pa Krievijas militāro varenību, gan Krievijas nacionālo prestižu.
Sāksim ar otro jautājumu un uzreiz to bez liekiem aplinkiem pārveidosim - vai Putins izšķirsies par kodolieroču izmantošanu, jo visi pārējie atbildes gājieni iekļautos līdzšinējā Krievijas militāro darbību arsenālā un karadarbības gaitu īpaši neizmainītu. Tā kā Ukrainas uzbrukums ir iedragājis Krievijas stratēģiskās aviācijas spēkus un vājinājis atturēšanas kodolspēku triādi (stratēģiskā aviācija, no zemes palaižamās starpkontinentālās raķetes un ar kodollādiņiem bruņotas atomzemūdenes), tad, atbilstoši Krievijas militārajai doktrīnai, šādu uzbrukumu varētu izmantot kā ieganstu kodolieroču izmantošanai.
Krievijas publiskā telpa ir pārpilna asinskāriem aicinājumiem dot izšķirošu kodoltriecienu pa Ukrainu. Nav šaubu, ka šāds trieciens gūtu samērā lielu Krievijas sabiedrības atbalstu. Cits jautājums, vai uz to ir gatavs iet Putins.
Rietumu akadēmiskās un politiskās aprindas atbildi uz šo jautājumu sniedz ierasti izvairīgi, norādot, ka tā tomēr būtu mazticama Putina reakcija, jo izietu ārpus esošās politiskās konstrukcijas, bet Putins nemīlot lieki riskēt. Kremļa noskaņojumu un tur valdošo pasaules redzējumu labi zinošais žurnālists Vitālijs Portņikovs norāda, ka diez vai Putins par šādu soli izšķirsies, jo, pirmkārt, taktisko kodolieroču lietošana neko nedos no militārā viedokļa un, otrkārt (bet tieši galvenokārt), tas izraisītu negatīvu Ķīnas, Indijas un tā dēvēto globālo Dienvidu reakciju.
Ja Putins nosliektos par labu kodolieroču lietošanai, tad automātiski nostādītu pret sevi visu pasauli. Arī Tramps vairs nevarētu teikt: “Ja es būtu bijis prezidents, tad nekas tāds nebūtu noticis.”
Līdz ar to teorētiski ir it kā būtu skaidrs, ka nekāds kodoltrieciens nesekos, taču ir viens liels bet. Arī pirms 2022. gada 24. februāra pasaulē valdīja pārliecība, ka “Putins taču nav muļķis” un šādā avantūrā neielaidīsies. Kā redzam, ielaidās. Tāpēc arī šoreiz nav nekādas garantijas, ka Putinam galvā kaut kas nesaslēdzas un viņš tomēr neizlemj spert šo liktenīgo soli. Vēl jo vairāk tāpēc, ka Putinam var rasties aizdomas, ka arī Tramps viņu nodevis.
Uzreiz pēc šiem Ukrainas dronu triecieniem populārajā un respektablajā ASV ziņu portālā “Axios” parādījās informācija, ka Ukraina pirms tam informējusi ASV prezidentu par gaidāmo uzbrukumu. Vēlāk gan Baltais nams noraidīja šos apgalvojumus un paziņoja, ka par šiem triecieniem Tramps neko iepriekš neesot zinājis. Vai Putins šai informācijai noticēs? Maz ticams, vēl jo vairāk ņemot vērā viņa īpaši aizdomīgo raksturu.
Putina “aizdomas”, protams, nebūs izšķirošais apsvērums, kad viņš pieņems lēmumu par reakciju uz Ukrainas dronu kaunpilno pāridarījumu, taču tās var viņa domu gaitu ievirzīt noteiktā gultnē. Jāņem vērā vēl viens aspekts. Šobrīd kara gaita Ukrainā ir stipri iestrēgusi. Krievijas bruņotie spēki, lai arī virzās uz priekšu, to dara ārkārtīgi lēni, par katru ieņemto kvadrātkilometru maksājot ar lielu skaitu bojā gājušo.
Putinam var rasties iedoma, ka, lietojot kodolieročus, viņš jautājumu varētu atrisināt ātri un ar vienu sitienu. Proti, ja Rietumi “noraustītos”, ja tie atbildētu simboliski, klusu ciešot atzītu savu gļēvumu un piekāptos Putinam “miera uz pasaules” vārdā, tad viss - var svinēt uzvaru un atkorķēt šampanieša pudeles.
Putinam noticēt, ka tieši tā viss varētu notikt, ļauj vārda TACO pieaugošā popularitāte ASV. Ar šo abreviatūru ir sākuši apzīmēt Trampu, un šis burtu salikums ASV prezidentam nav glaimojošs, jo nozīmē: Tramps vienmēr “noraustās” (Trump Always Chickens Out). Patiesības labad gan jāatzīmē, ka šis burtu salikums sākotnēji tika lietots saistībā ar Trampa “tarifu kariem” un mūžīgo kāpšanos atpakaļ, tiklīdz viņš saņem pretsistienu un nespēj sagaidīt, kad tarifiem apliktie ir gatavi nākt viņam “bučot dibenu” (paša Trampa izteikums).
Taču tagad kļūst arvien vairāk redzams, ka Tramps ir gatavs “pagriezt stūri” gandrīz vienmēr, gandrīz jebkurā metaforiskajā “chicken game” spēlē (automašīnu braukšanā viena otrai pretī), pat tālu pirms neizbēgamās sadursmes. Viņš bija gatavs publiski un demonstratīvi piekāpties Putinam, vēl pirms jebkādas miera sarunas bija sākušās. Vēl pirms Tramps pirmo reizi zvanīja Putinam, viņš jau bija apsolījis, ka Ukraina nekad nekļūs par NATO dalībvalsti un būs spiesta attiekties no savām teritorijām.
Savukārt Putins kopš Trampa inaugurācijas šā gada 20. janvārī ne reizi nav piekāpies Trampam nevienā jautājumā. Toties neskaitāmas reizes to licis darīt Trampam, kurš sākumā solīja izbeigt karu 24 stundu laikā, bet pēc tam vairākkārt nesekmīgi aicināja abas puses uz 30 dienām pārtraukt karadarbību.
12. maijā Rietumu valstu līderi ar Trampa piekrišanu izteica Putinam ultimātu - vai nu 30 dienu pamiers, vai jaunas, nopietnas sankcijas. Putins uz to atbildēja ar slaveno nakts preses konferenci, kurā par 30 dienu pamieru pat neieminējās. Tā vietā viņš piedāvāja jaunas sarunas, uz kurām aizsūtīja zemas pārstāvniecības delegāciju ar Krievijas Rakstnieku savienības priekšsēdētāju Vladimiru Medinski priekšgalā.
Nav ne mazāko šaubu - Kremlī Trampu uztver kā vājnieku, ar kuru viegli manipulēt, jo neatkarīgi no tā, ko dara Putins, Tramps vienmēr tam atradīs attaisnojumu un teiks: “vēl pāris nedēļas jāpagaida”, “jau esam tikpat kā perfekta miera līguma priekšvakarā”. Agrākie pārmetumi par agresiju, kara izraisīšanu, kara noziegumiem ir pilnībā aizmirsti, un Tramps nebeidz atkārtot, ka Vladimirs esot lāga puisis, kuru viņš lieliski pazīstot.
Pēc tam, kad šis “lāga puisis”, kuru Tramps “lieliski pazīstot”, sarīko kārtējo raķešu triecienu pa Ukrainas civilajiem objektiem un iet bojā civiliedzīvotāji, tajā skaitā bērni, Tramps tēlo izbrīnu un stāsta, ka nesaprotot, kas noticis ar šo jauko cilvēku. Laikam esot sajucis prātā, taču jau nākamajā dienā viss stāsts par lāga puisi, kuru viņš lieliski pazīst, sākas no jauna.
To visu atkārtoju, lai ilustrētu Putinam un Trampa dīvainās attiecības. Nav grūti iedomāties, ka Putinam var rasties priekšstats: Tramps viņam piedos un attaisnos pilnīgi jebko. Līdz ar to Putins var atļauties jebko. Tajā skaitā kodolieroču izmantošanu.
Par laimi, Ukrainas un brīvās pasaules pusē ir arī citas Rietumu lielvalstis. Pirmām kārtām Francija, Vācija un Lielbritānija. Divām no tām ir savs kodolarsenāls, kas gan ir ievērojami mazāks nekā Krievijas kodolarsenāls. Pagājušie mēneši, kopš Tramps ir atgriezies Baltajā namā, rāda, ka Eiropa joprojām cer atjaunot Rietumu vienotību ar Trampu kā ASV prezidentu priekšgalā. Tā nav gatava ieņemt ASV vietu uz brīvās pasaules “troņa”. Šī vieta tiek rezervēta vienīgi ASV un to līderim.
Vai tas nozīmē, ka Eiropa arī ieņems “chicken out” pozīciju, ja “ies vaļā pa īstam”? Kā būs, kā kritīs kārtis, to šodien neviens nevar pateikt, bet tieši šī Rietumu līderu nenoteiktība ļauj Putinam domāt, ka viņi “noraustīsies” pirmie un pirmie pagriezīs stūri šajā “chicken game” spēlē. Ar visām no tā izrietošajām tālākajām Putina darbībām.
Kādas ir alternatīvas kodolarsenāla “Pandoras lādes” atvēršanai? Putins savam aizokeāna draugam var piedāvāt jaunu darījumu: tā kā Ukraina ir uzbrukusi mūsu “kodolvairogam” un cenšas izjaukt “stratēģisko paritāti”, tad mēs uzskatām par tiesīgiem atbildēt ar visiem iespējamajiem līdzekļiem, ieskaitot kodolieročus. Bet, lai izvairītos no globālā kodolkara, esam ar mieru “piekāpties”. Mēs nelietosim kodolieročus, bet jūs apsolieties nepiegādāt Ukrainai jaunus ieročus.
Tramps, visticamāk, šādam darījumam labprāt piekristu, taču diez vai tam piekristu citas Rietumu lielvalstis. Daudz ko parādīs NATO Hāgas samits, kurš notiks jau 24.-26. jūnijā. Vai tajā izdosies panākt alianses vienotību kaut izskata pēc? Vai arī kļūs skaidri redzams, ka Trampa ASV ir mentāli tuvākas Putina autoritārajai Krievijai nekā “liberālajai” Eiropai.
Ja atklāsies (nevarēs noslēpt), ka Eiropa Trampa ieskatā ir nevis sabiedrotais, bet mentālais ienaidnieks, bet Eiropa nespēs nodemonstrēt, ka arī bez ASV tā ir gatava stāties pretī tirānam, tad Putins var kļūt pavisam “norāvies no ķēdes”. Viņš var nodomāt, ka pēdējais nopietnais šķērslis pasaules kundzības iedibināšanai sev atvēlētajā (piešķirtajā) sektorā (Eiropā) ir pazudis, un kā vienīgais kodolieroču hegemons var šeit diktēt noteikumus brīvi pēc saviem ieskatiem. Iespējams, tuvākie mēneši var būt izšķirošie. Ļoti gribētu cerēt, ka Eiropa “nenoraustīsies”
