Tam, ka Latvija ir kļuvusi par ANO Drošības padomes locekli, ir simboliska nozīme. Pat ne tik daudz no starptautiskās politikas aspekta, cik iekšpolitiskajā kontekstā. Ir taču skaidrs, ka visa šī ievēlēšana notiek rotācijas kārtībā, atbilstoši reģionu kvotām un beidzot pienākusi arī mūsu kārta pie šī prestižā, bet samērā maznozīmīgā galda pasēdēt. Šoreiz svarīgākā bija tieši mūsu reakcija uz šo notikumu.
Kamēr varas elite mēģināja izplatīt paziņojumus par “vēsturisku dienu”, “bezprecedenta sasniegumu” un citiem superlatīviem, sabiedrībā šis “vēsturiskais panākums” tika uztverts apmēram tikpat sajūsmināti kā mūsu handbolistu uzvara pār Albāniju kādā treniņspēlē. Proti, nekādi.
Tieši šis milzīgais kontrasts starp varas eiforiju un sabiedrības vienaldzību ir tas “bezprecedenta sasniegums” (ar negatīvo zīmi), kuru simbolizē šī Latvijas diplomātiskā “uzvara”. Tā simbolizē to milzīgo plaisu, kāda ir starp varu un “tautu” un kura ar katru dienu tikai paplašinās.
Mans mērķis nav vērtēt, ko mūsu pārstāvja sēdēšana pie ANO Drošības padomes apaļā galda dos Latvijai. Var jau būt, ka kāds labumiņš no tā visa atlēks arī mums. Varbūt, lai gan pat teorētiski grūti iedomāties, kāds. Varbūt izdosies kādu papildu grantiņu izsist kādai “pareizajai” nevalstiskajai organizācijai. Taču tās ir šo birokrātisko struktūru (ieskaitot ANO) darīšanas. Latvijas valstij un sabiedrībai no tā ne silts, ne auksts.
Mans mērķis ir caur šo “vēsturisko sasniegumu” ilustrēt to politisko realitāti, kāda ir izveidojusies praksē. Runa ir par dzīvi divās paralēlās realitātēs. Atcerēsimies Eiklīda ģeometriju no skolas laikiem: paralēlas līnijas ir tādas līnijas, kuras nekad nekrustojas.
Pārnesot šo teorētisko konstrukciju praksē, mēs iegūstam divas pasaules, kuras nekad nesastopas. Ir Evikas Siliņas, Baibas Bražes, Andreja Pildegoviča pasaule, kura sastāv no mūžīgām konferencēm, pārlidojumiem, sarunām, pieņemšanām, viesnīcām, banketiem, un ir “parastās” tautas pasaule, kura sastāv no tās pelēkās ikdienas, kura ir otrpus novilktajām lentēm. Tām lentēm, kuras nodala šo konferenču dalībniekus un viesus no tiem, kuri brauc uz darbu sabiedriskajā transportā vai stāv sastrēgumos.
Var jau teikt, ka tā ir bijis vienmēr un nekas jau nav mainījies. Var piekrist, ka tā ir bijis vienmēr, bet nebūs pareizi teikt, ka nekas nav mainījies. Mainījies ir ļoti daudz kas. Ja Latvija kļūtu par ANO DP locekli pirms gadiem piecpadsmit divdesmit, tad nav šaubu, ka tā būtu pirmā, svarīgākā ziņa visos medijos. Turklāt ar nepārprotami pozitīvu ievirzi. Lai gan šī notikuma praktiskā nozīme un Latvijas spēja ietekmēt globālos procesus arī tajos laikos būtu tikpat niecīga kā tagad.
Kas pa šiem gadiem ir mainījies? Mainījusies ir pasaules uztvere. Ja kādreiz visas šīs butaforiskās institūcijas ar politiķiem šlipsēs un politiķēm smalku zīmolu kostīmos šķita “īstā dzīve”, tad tagad īstā dzīve ir karš Ukrainā, bandu kari “labklājības valstī” Zviedrijā un Trampa kontrrevolūcija ASV. ANO un tai līdzīgas “muldētavas” tiek uztvertas kā no modes izejoši cirka laukumi ar lāčiem uz velosipēda. Kādreiz dabūt biļeti uz šādu priekšnesumu pirmajā rindā skaitījās ļoti godājami, bet tagad izraisa vien nievīgu vīpsnu.
Par to visu varētu arī nerunāt, ja tas attiektos tikai uz augstās diplomātijas sfēru, uz ANO un tamlīdzīgām struktūrām. Taču šī divu pasauļu nodalīšanās un dzīvošana paralēlās realitātēs attiecas uz pilnīgi visām dzīves sfērām.
Var teikt, ka tā tas ir bijis vienmēr. Atceros, 2014. gadā intervēju kādu tā brīža ministru un šīs sarunas laikā viņš atkārtoja jau tolaik politiskajā šķirā populāro stāstu: vakar biju aizbraucis uz lielveikalu un ilgi riņķoju, jo nebija kur nolikt mašīnu. Visas stāvvietas pilnas. Par kādu nabadzību jūs runājat?
Es savukārt biju tikko kā atbraucis no Zimbabves un turienes galvaspilsētā Harārē arī biju lielveikalā. Liela, plaša auto stāvvieta bija pilna ar dārgām, spožu Āfrikas sauli atstarojošām mašīnām. Šī lielveikala kafejnīcās nebija brīvu vietu, kur apsēsties. Visur sēdēja vīrieši smalkos uzvalkos un sievietes greznās kleitās. Varētu teikt - par kādu nabadzību te var runāt? Tiesa, turpat Zimbabvē pie Viktorijas ūdenskrituma (kur liela ārzemju tūristu koncentrācija) vietējie puikas uzmācīgi piedāvāja par pāris ASV dolāriem nopirkt pilnu polietilēna kulīti ar miljardīgajām, bet pilnībā bezvērtīgajām Zimbabves dolāru banknotēm.
Vienā pasaulē tiek būvēti Daugavas pāļi un milzīga stacija pie lidostas simtiem miljonu vērtībā, bet tikmēr otrā tiek vākti ziedojumi cilvēku ārstēšanai. Vienā pasaulē cilvēki saņem 20 000 eiro mēnesī un, netiekot galā ar uzdoto darbu, aizrotē uz citu siltu vietiņu, bet otrā cilvēki saņem pensiju zem 200 eiro un dienu sāk ar apgaitu gar atkritumu urnām, cerot tur atrast kaut ko konvertējamu pārdesmit centos.
Atkal var teikt: bet tā ir bijis vienmēr. Un atkal var piekrist, bet atšķirība ir tā, ka ir mainījusies attieksme pret realitāti. Ja agrāk visa šī dzīves nosacītība šķita iederīga un pieņemama, tad tagad cilvēki politiskās skatuves dekorācijas no papjēmašē vairs negrib uztvert kā nopietnas dzīves elementus. Cilvēki ir sākuši saukt lietas īstajos vārdos. Patīk tas kādam vai ne. Migrācija ir drauds, dzimumi ir divi, ar resnumu nav ko lepoties, skolām nav jāpielāgojas atpalikušajiem, naudu šķērdēt idiotiskiem “pētījumiem” vai arkām uz nekurieni nav labā saimniekošanas prakse utt.
Cilvēkiem ir apnikusi “solīdo” politiķu maniere gari un “gudri” runāt, nepasakot neko. Viņus šī tukšmuldēšana kaitina. Atcerēsimies bijušo satiksmes ministru Kasparu Briškenu, kurš vēl 2022. gada Saeimas vēlēšanu priekšvakarā tika pieteikts kā izcilākais potenciālais premjers, kura nepārspējamā kompetence visiem būšot patīkams pārsteigums. Jau tolaik šādi tukšu frāžu kalēji strauji gāja ārā no modes, bet tagad tie izskatās tikpat jokaini kā fotogrāfijas ar deviņdesmito gadu politiķiem platajos maisveida uzvalkos.
Pēc dažām dienām Latvijā pašvaldību vēlēšanas, kuras būs mūsu pirmās vēlēšanas pēc Trampa otrreizējās uzvaras ASV prezidenta vēlēšanās. Šo Trampa uzvaru pieminu, jo, manuprāt, tieši šis notikums iezīmē fundamentālu politiskās modes pagrieziena punktu.
Uzreiz jāsaka, ka no racionālā aspekta šī jaunā mode mums nekā laba nenes, jo pasaulē, kurā valda Trampa patiesība, Latvija ir maza, vāja un ikviens lielais to var viegli apēst. Tāpēc mums daudz labvēlīgāka ir tā vecā nosacītību pilnā pasaule, kāda tā bija pirms piecpadsmit gadiem. Tā pasaule, kurā cilvēki nešaubīgi ticēja: ja uz ielas tev uzbrūk bandīts, tad var izvilkt no kabatas papīrīti ar policijas priekšnieka parakstu (Budapeštas memorandu, Stambulas konvenciju, ANO Drošības padomes rezolūciju, NATO 5. pantu) un būsi glābts.
Diemžēl šī pasaule strauji noiet no vēstures skatuves. Cilvēki otrpus lentes (tie, kuri brauc sabiedriskajā transportā vai stāv sastrēgumos) to skaidri saprot, bet tie, kuri pārvietojas no vienas konferences uz otru, no vienas pieņemšanas uz otru, arī, visticamāk, saprot, bet neparko negrib šo jauno realitāti atzīt. Bet nāksies, jo citādi būs kā ASV ar Trampu.
