Šobrīd Latvijas sabiedrībai, uzsveru, visai sabiedrībai kopā, nevis valdībai, politiķiem vai Finanšu ministrijas ierēdņiem, jāatrod nepieciešamie līdzekļi mūsu valsts aizsardzības spēju stiprināšanai. Situācija, kopš ASV prezidenta amatā ir stājies Donalds Tramps, ir draudīga, jo uz ASV paļauties vairs nevar. Kur šo naudu atrast?
Naudas avoti ir trīs. 1) pārdalīt esošos resursus jeb citiem vārdiem - ietaupīt. Tas ir, samazināt izdevumus citās jomās un šo ietaupījumu novirzīt aizsardzībai; 2) palielināt ienākumus valsts budžetā. Tas ir, vai nu pārdot kādus sabiedrības (valsts) rīcībā esošus resursus, vai palielināt iekasējamo nodokļu apjomu; 3) aizņemties. To var gan iekšējā tirgū, izlaižot valsts obligācijas ar pievilcīgu kredītprocentu vai ārējā tirgū, kur naudas netrūkst.
Visi šie trīs avoti ir gluži ikdienišķi. Tajos nav nekā ekstraordināra. Iepretim situācijas nopietnībai. Nekad kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas 1991. gadā mūsu valstiskums nav bijis tik nopietni apdraudēts. Mūsu kaimiņvalstī varu ir ieguvis cilvēks, kurš ir apmāts ar karu, ar mesijas apziņu un izbauda narkotisku eiforiju no šīs globālās “kariņa” spēles. Tieši šāds situācijas redzējums šobrīd kļūst par prevalējošo to komentētāju vērtējumos, kuri Putinu pazīst jau sen un labi pārzina Kremlī valdošo gaisotni (Aleksandrs Ņevzorovs, Vitālijs Portņikovs, Staņislavs Kučers, Maksims Kacs).
Arvien skaidrāk iezīmējās apjausma, ka eskalācijas līmeni Putins var tikai paaugstināt. Apstāšanās vai deeskalācija kļūst mazticama, un Putina komunikācija ar Trampu to tikai apstiprina. Atgriešanās pirmskara situācijā tikpat kā nav iespējama, lai kā to gribētos ne tikai Trampam, bet arī daudziem citiem (gandrīz visiem). Lai Putins uzturētu šo savu eiforisko tonusu, viņam nepieciešama arvien jauna, jau lielāka doza. Lai šī “doza” nebūtu mēs, mums jāstiprina aizsardzības spēki visiem iespējamiem spēkiem. Uzsveru, visiem.
Tas nozīmē, ka mēs nevaram kaut vienu no šiem sākumā minētajiem avotiem atstāt novārtā vai atstāt vēlākiem, varbūt vēl “smagākiem” laikiem. Šie “smagie” laiki jau ir pienākuši, un politiķu uzdevums nav visus hipnotiski mierināt, sakot: nav par ko uztraukties, viss tiek kontrolēts. Gluži otrādi, sabiedrība ir jāmobilizē, atklāti tai sakot: mums jāiespringst tagad un tūlīt, ja gribam izdzīvot.
Reiz jau Latvijas valsts piedzīvoja nomierinošo “es palieku savā vietā, jūs paliekat savās vietās”. Neapskaužu savu vecāku paaudzi, kura visu savu produktīvo mūžu nodzīvoja okupācijas apstākļos. No savas pieredzes varu teikt: nekā sliktāka kā dzīvot zem Krievijas “zābaka” vismaz politiski nav iespējams. Tāpēc jādara viss iespējamais un pat neiespējamais, lai šāds scenārijs neatkārtotos.
Tātad atgriezīsimies pie galvenās tēmas: kur ņemt naudu? No publiskajā telpā dzirdamajiem viedokļiem par vēlamāko tiek uzskatīts pirmais avots: ietaupīt. Samazināsim valsts pārvaldes izdevumus, un lieta darīta. Pat tiek nosaukta konkrēta summa, kuru vajadzētu “ietaupīt” - 850 miljoni eiro. Vārdu “ietaupīt” ieliku pēdiņās, jo politiskajā šķirā valda vienprātība (neraugoties uz dažādiem parakstītiem memorandiem), ka šādu summu ietaupīt nav reāli. Var kaut ko nogriezt, apcirpt, sašaurināt, bet ne jau 850 miljonu eiro apjomā. Šāda lieluma “grieziens” skartu pārāk daudzus, lai tas būtu reāli īstenojams.
Var iebilst, bet kā tad savulaik Valdis Dombrovskis spēja “konsolidēt” vēl lielākus resursus vēl smagākā ekonomiskā situācijā? Kāpēc tagad nevar? Labs jautājums. Atbilde slēpjas jau minētajā frāzē: vēl smagākā ekonomiskā situācijā.
Toreiz situācija bija radikāli cita. Pirmkārt, bija globālā ekonomiskā krīze. Otrkārt, Latvija bija pārdzīvojusi smagu finanšu triecienu - bankas “Parex” krahu, miljarda eiro aizņemšanos un iegrūšanu šīs bankas akcionāru un kreditoru (bet ne pašas bankas) glābšanai. Treškārt, Latvija bija uzņēmusi stingru kursu uz eiro ieviešanu, un šis bija tas lielais mērķis, par kura neesamību tagad nerunā vien slinkais. Ceturtkārt, bet varbūt tieši pirmkārt, 2009. gada martā nomainījās valdība un sabiedrībā nemīlamās Kalvīša/Godmaņa valdības beidzot tika aizslaucītas mēslainē. Neatkārtosim tos vārdus, ar kādiem šie personāži pirms tam gadiem ilgi tika apsaukāti.
Dombrovska valdībai bija milzīgs uzticības kredīts tieši no ietekmīgāko Latvijas viedokļu līderu puses. Lai cik paradoksāli tas no šodienas skatu punkta neliktos, budžeta “konsolidācijai” jeb, vienkāršā valodā runājot, budžeta apcirpšanai bija samērā liels sabiedrības atbalsts.
Šobrīd nekā tamlīdzīga nav. Pat par spīti reālajam karam Ukrainā, sabiedrība kopumā dzīvo ar dziļu pārliecību, ka gan jau tās šausmas mums ies secen. Tā kārtīgi savilkt jostas sabiedrība nav gatava. Jā, citi lai savelk, bet ne es. Ja sabiedrība būtu gatava kaut minimāli “pierauties”, tad jau sen piedāvājums - palielinām PVN likmi un šo papildu procentu vai pat divus novirzām aizsardzībai - būtu bijis politiskajā dienas kārtībā. Tā vietā ir valdības vadītājas solījumi nodokļus nekādā ziņā nepaaugstināt. Signāls nepārprotams: 2026. gada Saeimas vēlēšanas svarīgākas nekā valsts aizsardzība.
Iebildes, lai taču sabiedriskais sektors vispirms samazina savas izmaksas un tikai tad ķeras pie iedzīvotāju maciņiem, ir visnotaļ pamatotas, bet diemžēl no sērijas: blakus deg kaimiņu māja, uguns draud pārsviesties uz pašu māju, bet savas mājas jumta un sienu mitrināšana nenotiek, jo tā vietā notiek strīdi par to, kurš maksās par iztērēto ūdeni. Varbūt tomēr dzirksteles jumtā neiemetīsies, vējš pagriezīsies uz citu pusi, uzlīs lietus un sanāks, ka esam ūdeni velti tērējuši.
Šāds šobrīd ir sabiedrībā valdošas uzskats. Briesmas ir, bet gan jau... Tāpat nedrīkst aizmirst, ka atšķirībā no 2010. gada, kad Dombrovskis pārstāvēja jaunu spēku valdību, tagad “Vienotība” pie varas jau ir septiņpadsmito gadu. Lielais uzticības kredīts, kas “Vienotībai” bija Dombrovska laikos, ir iztērēts. Šeit nav runas par tiem, kuri nekad šai politiskajai kopai nav uzticējušies.
Var jau teikt, par ko es runāju, jo iepriekšējās Saeimas vēlēšanās 2022. gadā “Vienotība” pārliecinoši uzvarēja, iegūstot 26 deputātu mandātus. Jā, tā bija, bet politiskais fons bija jau gluži cits. Tagad “Vienotība” vairs nevar teikt: savilksim jostas, un sabiedrība to akceptēs. “Vienotībai” vairs nav šādas autoritātes.
Šo autoritātes zudumu var viegli izskaidrot. Politiskās varas attīstības vektors vienmēr un visur ir tikai viens: no augšas uz leju. Vara izvirst, vara degradē. Varas attīstība uz augšu, uz kaut kādiem augstākiem mērķiem, augstākiem ideāliem ir neiespējama. Pasaules vēsturē tādi piemēri nav atrodami. Ceļš vienmēr ir viens. Cilvēks (partija) var ienākt politikā ar augstiem ideāliem, bet aiziet no politikas viņš vienmēr kā neglābjams ciniķis. Tā ir aksioma. Dombrovska “konsolidācija” šodienas politiskajos apstākļos nav iespējama.
Kāpēc tik daudz pieskaros šai “Vienotības” un Evikas Siliņas valdības morāli ētiskā tēla “ķidāšanai”? Lai nenodarbotos ar lieku gaisa rībināšanu: likvidēsim nosacīto SIF un glābsim aizsardzības budžetu. Tā nenotiks. Lai glābtu aizsardzības budžetu, jāņem nauda no visiem trijiem avotiem.
Tas ir, jācērp budžeta izdevumi visur, kur vien var un pat kur nevar. Jāatbalsta Zemkopības ministrijas ideja palielināt valsts mežu izciršanas apjomus. Kopumā valstij piederošajos mežos pašlaik ir apmēram 120 miljoni kubikmetru koksnes. Tie ir pilnībā izauguši koki, kas gatavi ciršanai vai pat jau pārauguši. Palielinot ciršanas apjomus no septiņiem līdz deviņiem miljoniem kubikmetru gadā, tas nekādas būtiskas ekoloģiskas sekas neradīs. Drīzāk otrādi, jo jauns mežs vienmēr ir veselīgāks nekā vecs. Tiek lēsts, ka šādi varētu iegūt vairāk nekā 100 miljonus eiro gadā, plus multiplikatīvais efekts uz reģionu ekonomisko attīstību un iekasētajiem nodokļiem.
Ikviens, kurš, vienalga kādu iemeslu dēļ (visbiežāk kaut kādu iedomātu emociju dēļ), šo naudu gribētu atstāt mežā sapūt, manās acīs ir prasts nodevējs, kurš stāv šī meža vidū ar atslēgu rokās un gaida, kad to varēs pasniegt okupantiem. Nauda aizsardzībai ir jāatrod vienalga kur. Ja tā atrodama mežā, tad tur arī jāpaņem. Tāpat arī jādomā par PVN palielināšanu.
Un visbeidzot par aizņemšanos. Tā būtu visvienkāršākā un patiesībā vismazāk sāpīgā jautājuma atrisināšanas forma. Ja vien nebūtu latviešu sabiedrībā gluži vai patoloģisko baiļu no valstiskās aizņemšanās. Interesanti, ka no pašu personiskas aizņemšanās nekādu īpašu baiļu nav. Nav novērots, ka cilvēki Latvijā hipotekāros vai cita veida kredītus aizņemtos mazāk nekā citās valstīs. Tur problēmu nav, lai gan tieši šie kredīti katram pašam būs jāatdod. Ar valsts kredītiem viss ir stipri citādāk. Šie kredīti nekādiem “bērniem un mazbērniem” nebūs jāatdod cilvēku sadzīviskajā izpratnē.
Ja reiz esam pieskārušies šī parāda sadzīviskajam skaidrojumam, tad tā ir tāda aizņemšanās no kāda bagāta onkuļa, kuram katru reizi, kad pienāk parāda atdošanas laiks, var naudu it kā atdot, bet uzreiz arī aizņemties. Respektīvi, pārfinansēties vai pateikt: “zini, atdošu rīt”, un tā gadu desmitiem. Situācija kļūst draudīga tikai vienā gadījumā. Ja valdības parāda apjoms sāk ievērojami pārsniegt valsts IKP un šī proporcija kļūst neadekvāta kā Grieķijas gadījumā, kad tās valdības parāds 2010. gadā pārsniedza 240% no IKP.
ES šī valdības parāda norma ir noteikta 60% no IKP, lai gan daudzas attīstītās valstis šo normu pārkāpj. ES vidējais valdības parāds 2022. gadā bija 85,1% no IKP. Latvijai valdības parāds (ir pilnīgi vienalga, iekšējais vai ārējais) ir 47,2% no IKP un nerada nekādas ekonomiskas problēmas. Jau tas vien, ka “cīnītāji pret budžeta deficītu”, “bērnu un mazbērnu” piesaucēji parasti savā retorikā lieto aplamo apzīmējumu “valsts ārējais parāds”, liecina par viņu ekonomiskās izpratnes līmeni.
Bet kā tad jau pieminētā 2009. gada krīze? Vai tad to neizraisīja milzīgais “valsts ārējais parāds”? Jā, tikai tas bija valsts iedzīvotāju privātais, nevis valdības parāds. Privātpersonu parāds 2008. gadā pārsniedza 18 miljardus latu, kamēr valdības parāds bija gaužām niecīgs - nepilni divi miljardi latu jeb 8,4% no IKP.
Līdz ar to resursu piesaiste aizsardzībai aizņēmumu veidā Latvijas tautsaimniecisko situāciju būtiski nepasliktinātu. Iespējams, pat uzlabotu, jo naudas ieplūšana ekonomikā uz to iedarbojas stimulējoši. Galvenais ir nebaidīties naudu paņemt. Īpaši, ja šī nauda palielina mūsu drošību.
