Ir ārkārtīgi populārs, lai neteiktu banāls, sauklis: kā novēlēsim, tā arī dzīvosim. Šā saukļa jēga ir vienkārša – tikai no mums pašiem (vēlētājiem) būs atkarīga dzīve turpmākos attiecīgā vēlēšanu cikla gadus.
Reālajā dzīvē viss varbūt nav gluži tā, bet kopumā, vismaz no politiskā kursa aspekta tieši tā. Līdz ar to cilvēkiem pret vēlēšanām būtu jābūt visnotaļ nopietnai, izsvērtai, racionālai attieksmei. Galu galā tā ir viņu dzīve, tā ir viņu izvēle, kādā pārvaldības modelī, kādu cilvēku vadībā viņi dzīvos.
Diemžēl realitātē attieksme ir cita. Iepriekšējās pašvaldību vēlēšanās 2021. gada 5. jūnijā vēlēšanās piedalījās tikai 34,01% no visiem balsstiesīgajiem. Gadu pirms tam Rīgas domes ārkārtas vēlēšanās piedalījās 40,58%; 2017. gada pašvaldību vēlēšanās 50,39%. Vēlētāju aktivitāte ir zema, un tā ar katru reizi kļūst zemāka.
Ja ļoti grib, tad šo aktivitātes kritumu var attaisnot un pat interpretēt kā kaut ko pozitīvu, sakot: tas nozīmē, ka vēlēšanu rezultātus vairāk ietekmē tieši politiski aktīvo, labāk informēto un nopietnāk motivēto iedzīvotāju daļa, savukārt samazinās tās daļas ietekme, kura par politiku neinteresējas, kura savai izvēlei pieiet vieglprātīgi, iracionāli, ietekmējušies no priekšvēlēšanu reklāmām.
Tās visas ir tikai atrunas, jo iemesls vēlētāju zemajai aktivitātei vienmēr ir politiskā piedāvājuma nabadzība. Es šeit kategoriski norobežojos no jebkuriem spriedelējumiem, ka politiķi apzināti cenšas mazināt vēlētāju aktivitāti, jo tad deputātu mandāta iegūšanai nepieciešams savākt mazāk balsu. Šo spriedelējumu absurdums slēpjas tajā, ka nav iespējams slāpēt aktivitāti svešā elektorātā un celt savējā. Ja vēlēšanas ir garlaicīgas, politiskais piedāvājums nekāds, tad arī tavs potenciālais vēlētājs līdz vēlēšanu iecirknim neaizies.
Nav nekāda pamata domāt, ka šajās vēlēšanās vēlētāju aktivitāte būs īpaši lielāka nekā citas reizes. Varbūt tā būs lielāka nekā 2021. gadā, jo šoreiz vēlēšanas notiek arī Rīgā un tieši tur būs vērojama lielākā intriga. Pie Rīgas vēl atgriezīsimies, bet vispirms pabeigsim par aktivitāti un politisko piedāvājumu, ko nevar skatīt atrauti no politiskā pieprasījuma.
Lai arī sabiedriskā domā politiķus bieži zīmē kā aukstus ciniķus, bezprincipiālus aprēķinātājus ar nedabīgi biezu ādu, patiesībā viņi ir ārkārtīgi jūtīgi cilvēciņi. Viņi ārkārtīgi sāpīgi uztver katru pret viņiem vērsto kritiku un smalki tver visu to, ko no viņiem gaida. Viņi momentā ir gatavi reaģēt uz ikvienu sabiedrības pieprasījumu. Kā viņiem tas izdodas, tas jau ir cits jautājums, bet viņi vismaz cenšas.
Atcerēsimies, tiklīdz parādījās nosodošas balsis par “stabiņiem” Rīgas ielās, tā katra otrā partija savā retorikā iekļāva šo punktu; uzvarēja Tramps ASV prezidenta vēlēšanās, un virkne politiķu centās viņu atdarināt. Atkārtoju, ar kādiem panākumiem, to šeit neiztirzāsim.
Tas, ka politiskais piedāvājums ir ārkārtīgi abstrakts, nekonkrēts un formulēts vēlamības izteiksmē - veicināsim, atbalstīsim, sakārtosim (turklāt bez izvēles pilnīgi visu, ko vien var veicināt, atbalstīt un sakārtot), liecina par tikpat vāju politisko pieprasījumu otrajā pusē.
Iedomāsimies, ka notiek daudzdzīvokļu mājas iedzīvotāju vai darba kolektīva sapulce, kurā notiek kāds balsojums par alternatīviem variantiem. Vai varam iedomāties, ka katra varianta atbalstītāji operē nevis ar konkrētiem priekšlikumiem, bet ar vispārīgiem, abstraktiem argumentiem: mēs visu, ko vien jūs gribēsiet, izdarīsim vislabāk. Labāk nekā tie citi, sliktie, kuri neko neprot, bet grib tikai tikt pie stūres un naudas lādītes.
Diemžēl tieši tāda, kopumā ņemot, izskatījās šī vēlēšanu kampaņa (arī gandrīz visas citas). Spriežot pēc publiskajā telpā vērojamiem “cepieniem”, arī pašvaldību vēlēšanās galvenais uzsvars ir uz politisko “krāsu”, piederību kaut kādiem “virzieniem”, nevis uz konkrētiem praktiskiem priekšlikumiem. Citiem vārdiem, izvēli nosaka emocionāli, iracionāli, savējais/svešais apsvērumi.
Alekseja Rosļikova vakardienas izlēciens Saeimā ir tieši šāda “politiskā piedāvājuma” paraugs. Viņš vienkārši reaģē uz sava elektorāta pieprasījumu, jo jādomā, ka Rosļikova vēlētājs šo viņa nepārprotami rupjo žestu novērtēs atzinīgi. Nekas cits šo vēlētāju neinteresē. Vai vismaz pilnībā nobāl šī īpašā “piedāvājuma” priekšā.
Šādi “krāsas” piedāvājumi ir raksturīgi ne tikai Rosļikova partijai. Tie raksturīgi visam politiskajam spektram. Katram tikai savs “jājamzirdziņš”. Savukārt tām partijām, kurām tāda nav, ir lielas problēmas ar 5% barjeras pārvarēšanu.
Kā jau minēju, šogad lielākā intriga būs Rīgā. Vai saglabāsies esošais Rīgas pārvaldības modelis? Vai atgriezīsies vecais Ušakova, tagad Šlesera/Rosļikova/Stepaņenko modelis, vai tiks izveidots hibrīdais Ratnieka/Šlesera modelis?
Kā katrs no šiem koalīcijas modeļiem ietekmēs Rīgas attīstību, var tikai nojaust, jo šie jautājumi nebija priekšvēlēšanu diskusiju centrā. Tie netika izvērsti un visaptveroši izanalizēti. Tieši ar šobrīd Rīgas domē visplašāk pārstāvēto partiju gādību priekšplānā izvirzījās cits jautājums: kas ies vai neies kopā ar Šleseru. Šis jautājums pilnībā noēnoja daudz jēgpilnāko piedāvājumu: mums ir tik pārliecinošs Rīgas turpmākās attīstības plāns, ka nevienam pat nebūs jādomā, vai iet kopā ar kaut kādiem Šleseriem.
Lai nebūtu pārpratumu - par Šleseru nekādā gadījumā nebalsošu un nevienam neiesaku to darīt, bet ar nožēlu jākonstatē, ka antišleseristu racionālais piedāvājums ir ārkārtīgi vārgs un nepārliecinošs. Protams, sauklis “Neatdosim Rīgu Šleseram” ir spēcīgs. Uz cilvēku limbisko (par emocijām atbildīgo) sistēmu tas iedarbojas efektīvi un atradīs daudzas dzirdīgas ausis, bet vai ar tām būs pietiekami? Tomēr no politiskajām partijām gribētos dzirdēt konkrētākus piedāvājumus, kas varētu ieinteresēt noteiktas iedzīvotāju grupas.
Nevar nepamanīt, ka politiķi burtiski baidās kādu sociālo grupu aizbaidīt, tāpēc par visu izsakās maksimāli vispārināti, lai labi būtu gan vieniem, gan otriem. Diemžēl šāda politiķu izdabāšana visām grupām vienlaicīgi palielina haosu pilsētā, kad katrs dara, kā grib. Paskatieties, kas notiek uz ielām, ietvēm, māju iekšpagalmos, sabiedriskajā transportā, stacijas un autoostas apkārtnē un citur.
Vai pie varas Ušakovs, Staķis vai Ķirsis, izslavētā “bardaka” līmenis nemazinās. Arī iemesls ir skaidri zināms: stingras kārtības ieviešana daudziem nepatiks, tāpēc labāk skatīties caur pirkstiem uz dažādiem pārkāpumiem, jo kārtības ieviešana draud ar elektorāta sašaurināšanu.
Ilustrācijai kaut vai piemērs par automašīnu novietošanu iekšpagalmos zaļajā zonā (tur, kur teorētiski vajadzētu būt zālītei), kas ir ārkārtīgi plaši izplatīta, bet neviens šajā jomā valdošo “bardaku” pat necenšas sakārtot. Tas ir, civilizēt pēc Eiropas standartiem. Tas pats attiecas uz braukšanu pie sarkanās gaismas, auto stāvēšanu uz ietvēm, uz atkritumu konteineru izvietošanu un daudz ko citu, ko katrs redz sev visapkārt.
Tā vietā: iesim vai neiesim kopā ar Šleseru. It kā Šlesers būtu vainīgs pie apkārtējā “bardaka”. Atvainojos latviešu literārās valodas cienītājiem, ka tik daudz jāizmanto šis neglītais barbarisma vārds, bet tieši šis vārds visprecīzāk raksturo iemeslus, kāpēc pēc pieciem visplašāko iespēju gadiem atkal darba kārtībā ir “Šlesers” (nevis kā cilvēks, bet kā fenomens, kā parādība).
Šajās dienās, kā parasti šādos brīžos, daudzi jautā: par ko balsot? Mana rekomendācija ir balsot nevis “pret” kādu sarakstu, bet par to, kas, tavuprāt, vispārliecinošāk iestāsies par tavām personiskajām interesēm. Par tām lietām, kas tieši tev svarīgas, kuras personiski tu liec savu prioritāšu saraksta pašā augšgalā. Vēsi, racionāli, izsvērti.
Infantili vieglprātīgie “Ai, nobalsošu par šito, tad jau redzēs, kā būs” nav pieauguša cilvēka cienīga izvēle. Novēlu katram izdarīt atbildīgu izvēli, par kuru vēlāk nav jākaunas.
