Nākt klajā ar pusoficiāliem politiskiem paziņojumiem tviterī līdz šim skaitījās Trampa privilēģija, taču nelāgi ieradumi ir lipīgi. Arī mūsu valsts augstas amatpersonas piesavinājušās šo niķi. Ministru prezidente Evika Siliņa trešdienas pievakarē tviterī publicēja šādu ierakstu: “Aicinu koalīciju lemt par algu iesaldēšanu ministriem un citām valsts augstākajām amatpersonām. Budžeta finansējums 2026. gadā ir nepieciešams prioritāri drošībai, izglītībai un atbalstam ģimenēm.”
Var uzdot jautājumu: kāpēc premjerministre šo aicinājumu publicējusi sociālajā vietnē, nevis izteikusi saviem kolēģiem Ministru kabineta sēdē, bet tā būtu piekasīšanās stilam. Galvenā tomēr ir būtība. Kā to vērtēt? Ierosme pati par sevi ir tikai apsveicama. Kaut vai tāpēc, ka rosina diskusiju gan par ministru un citu augstu amatpersonu algām, gan par taupības pasākumiem kā tādiem.
Uz šo diskusiju rosinājumu jau atsaucies Latvijas Bankas prezidents Mārtiņš Kazāks, kurš šos Siliņas priekšlikumus vērtē kā īstermiņa simboliskus žestus, jo publiskajā sektorā iesaldēt algas ilgstoši neesot iespējams. LB prezidentam var tikai piekrist, jo šie aicinājumi iesaldēt ministru algas ir tīri politiski (lai neteiktu populistiski) iekrāsoti un nenes tikpat kā nekādu jēdzienisku slodzi. Ja arī tie raida kādus signālus, tad tie ir drīzāk maldinoši, nevis vērsti pareizā virzienā.
Paskaidrošu, ko ar to domāju. Pirmkārt, tie rada tādu nenopietnības piegaršu. Tagad mēs - lielie un varenie - ļautiņiem par prieku sev drusku nodarīsim pāri. Algas sev nepacelsim, kuras mums pienāktos celt pēc pašu pieņemtajiem likumiem. Tāda augstmaņu bonbongu dalīšana viduslaiku tirgus placī. Še jums, plebeji. Priecājieties.
Otrkārt, jautājums netiek skatīts pēc būtības. Tas ir, ministru algas tiek aicināts iesaldēt, bet ne pārskatīt šo algu veidošanās mehānismu. Teiksim, atkabināt tās no vidējās algas valstī un piesaistīt IKP izmaiņām, kas būtu daudz loģiskāk tieši no valdības kopējā pienesuma valstij kopumā. Līdz ar to šis Siliņas priekšlikums novirza jautājumu par ministru algām pa viltus taku. No atalgojuma veidošanas mehānisma pārskatīšanas uz populistisko - iesaldēsim. Šogad iesaldēsim, nākamgad atsaldēsim jau ar pamatīgu koeficientu.
Taču pieļauju, ka fokusa vēršana uz ministru algu iesaldēšanu ir dūmu aizsegs, lai nebūtu jārunā par daudz nopietnāku lietu, kuru savā intervijā Latvijas TV “Rīta panorāmā” pieminēja Kazāks: “Bez apjomīgas esošo izdevumu pārskatīšanas, bez apjomīgas efektivitātes uzlabošanas un diemžēl arī bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim.”
Atslēgas vārdi šeit ir “bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim”. Taču tieši no šiem vārdiem Siliņa un visi pārējie “birokrātijas mazinātāji” baidās kā velns no krusta. Tos viņi neuzdrošinātos skaļi izteikt pat uzvilkti pie kāķa. Viņi var gari un plaši runāt par funkciju samazināšanu un birokrātisko šķēršļu novēršanu; par to, cik atskaites jāsūta katram uzskaites dienestam un ko darīt, lai nebūtu šīs atskaites jādublē, bet nervozi saraujas, tiklīdz izdzird par nepieciešamību samazināt nodarbināto skaitu sabiedriskajā sektorā.
Baidos, ka arī Kazāks nebūtu šos vārdus atļāvies izteikt, ja viņam pārvēlēšana amatā būtu tikai priekšā. Tā kā viņš jau ir tikko pārvēlēts, tad var atļauties šos ķecerīgos vārdus.
Skaidrs, ka ar ministru algu iesaldēšanu nevar tikt atrisināts finansējuma jautājums Siliņas piesauktajai “drošībai, izglītībai un atbalstam ģimenēm”. Tie ir tīrie santīmi situācijā, kad jāatrod ir miljoni. LB prezidents rāda īsto ceļu, kur šie miljoni jāmeklē: “bez būtiskas nodarbināto skaita samazināšanas sabiedriskajā sektorā mēs neiztiksim”. Šie vārdi būtu jāiekaļ granītā, un šis akmens jānovieto Ministru kabineta sēžu zālē pa vidu U veida galdam.
Tiktāl no simbolikas viedokļa. Ko tas nozīmētu praktiski? Praktiski tas nozīmētu Siliņas atjaunotās valdības slavenajā “4x4 uzrāviena” plānā nomainīt abstrakto, nekādu jēgu nesaturošo frāzi “Birokrātijas samazināšana par 25%” uz konkrēto: “Samazināt sabiedriskajā sektorā strādājošo skaitu par 10%. Samazināt ministrijās strādājošo skaitu par 20%.”
Ja šāds uzdevums būtu izvirzīts, tad nākamais solis jau būtu tālāk skatīties, kuras funkcijas ir liekas un bez kurām var iztikt. Šeit svarīgi atcerēties, ka pilnīgi visas funkcijas ir kaut kam vajadzīgas un par jebkurām var teikt, ka tās ir obligāti nepieciešamas, jo... un seko neapgāžama argumentācija.
Tikai tad, kad uz šo argumentāciju varēs atbildēt: “Es tevi, draugs, lieliski saprotu, bet mums ir direktīva no augšas - noīsināt 20%, un ko man darīt - vai rīkot izlozi, ko atlaist? Tā ka saproti pats,” tad arī vezums kaut cik uz priekšu pavirzīsies. Ja šādas konkrētas direktīvas nebūs, visas runas par birokrātijas samazināšanu tā arī paliks tukšas runas.
Tātad, atbildot uz sākumā uzdoto jautājumu: kā vērtēt Siliņas ierosinājumu pēc būtības, atbilde ir: vārgs mēģinājums ar populistiskiem māņu gājieniem novērst skatu no problēmas patiesajiem risinājumiem. Tas nozīmē, ka Siliņa taupības jautājumu risināt nopietni nevēlas vai vienkārši nespēj. Spēciņi nostāties pret valsts aparāta birokrātijas hidru izrādījušies nepietiekami. Ar šādiem viltus gājieniem tikai tiek bruģēts ceļš uz iespējamu trampveidīgo uzvaru nākamajās Saeimas vēlēšanās.
