Jau pavisam drīz pašvaldību vēlēšanas, kuras zināmā mērā noteiks mūsu tuvākās apkārtnes dzīvi uz turpmākajiem četriem gadiem. Obligāti jāliek piebilde “zināmā mērā”, nevis stingri “noteiks”, jo Latvijā politiskās partijas tikai ļoti retos gadījumos uzstājas kā konkrētu ideju virzītājas. Tās drīzāk cenšas uzminēt vēlētāju noskaņojumu un tam pielāgoties. Rezultātā notiek nevis ideju un konkrētu piedāvājumu cīņa, bet gan balsu makšķerēšana visos iespējamos veidos.
Viens no populārākajiem balsu makšķerēšanas veidiem ir balsu pirkšana. Nevis tā prasti, krimināli, iedodot desmitnieciņu “šņabītim” pie vēlēšanu iecirkņa durvīm, bet gan gluži likumīgi. Kā tas notiek? Lūk, vienas partijas priekšvēlēšanu programma kādā pašvaldībā (neminu ne konkrēto partiju, ne pašvaldību, lai nenonāktu KNAB uzmanības lokā, jo šī iestāde priekšvēlēšanu aģitācijas likumu traktē, teiksim tā, interesanti):
“Mēs saglabāsim līdz šim nodrošinātās priekšrocības 90% NĪN atlaidi zemei; jaundzimušo aprūpes pabalstu 1000 eiro; bezmaksas ēdināšanu pirmsskolu un skolu audzēkņiem līdz 12. klasei; bezmaksas pilsētas sabiedrisko transportu; skolēnu autobusus; bezmaksas braucienus vilcienā un citas priekšrocības. Mēs palielināsim veselības aprūpes pabalstu senioriem no 200 līdz 300 eiro un piešķirsim šo pabalstu arī cilvēkiem ar invaliditāti. Mēs palielināsim pabalstu bērniem un izglītojamajiem mācību procesa atbalstam no 100 līdz 200 eiro.”
Tālāk seko “mūsu prioritātes”, kur bezgalgarā sarakstā ir salikts iekšā pilnīgi viss iespējamais, bet bez jebkādas konkrētības. Uzlabosim, veicināsim, attīstīsim. Respektīvi, tīrais ūdens. Vienīgā konkrētība bija sākumā: dosim tik un tik eiro par to un to, nodrošināsim 90% atlaides un bezmaksas to un to.
Jāatzīmē, ka līdzīgas partiju programmas ir ārkārtīgi izplatītas. Tajās vienīgā konkrētība: kas kādai grupai bez maksas tiks iedots. Nevis kas konkrēti tiks izdarīts (uzsveru, izdarīts, nevis vispārīgi solīts), bet gan konkrēti iedots. Ko šāda dāvanu dalīšana patiesībā nozīmē?
Tā nozīmē to, ka nauda, kuru varētu izlietot attiecīgās pašvaldības vides, infrastruktūras, dzīves kvalitātes uzlabošanai, tiks novirzīta dažādām dāvanām. Lai nerastos pārpratumi, nesaku, ka tas ir kaut kas slikts. Skaidrs, ka pašvaldībām jādomā par savu iedzīvotāju labklājību un jārūpējas par tiem, kam neklājas viegli. Taču, balsojot vēlēšanās, ikvienam šī elementārā patiesība jāatceras: ja reiz balsoju par bezmaksas sabiedrisko transportu (vai ko citu bezmaksas), tad tas nozīmē, ka tiek noņemta nauda nosacītajai iekšpagalmu sakārtošanai (vai kam citam).
Atgriežoties pie partiju idejiskā piedāvājumā, uzskatāmākais šī bezidejiskuma piemērs ir situācija ar plašajām atlaidēm pasažieriem sabiedriskajā transportā Rīgā. Nav nevienas partijas, kura iestātos par šo atlaižu politikas pārskatīšanu un iegūtās naudas novirzīšanu kaut kam citam (piemēram, autotransporta tunelim zem 11. novembra krastmalas Daugavmalā), lai gan šādam piedāvājumam pieprasījums būtu. Tas, ka šāda piedāvājuma nav, nozīmē, ka partijas baidās zaudēt kaut vienu vēlētāju un nepiedāvā neko tādu, kas kādam varētu nepatikt. Līdz ar to piedāvājumi ir tikai vienvirziena un visumā tukši.
Socioloģe Brigita Zepa nupat Latvijas Radio izteikusies, ka latvieši vēl neesot līdz galam apjēguši, ka ir noteicēji savā valstī. Gribas viņas teikto papildināt: vēlētāji tāpat arī vēl nav apjēguši, ka tieši viņi nosaka, kā dzīvosim savā valstī, savā pilsētā, savā novadā. Tiek balsots par pazīstamiem cilvēkiem, par partiju nosaukumiem, bet ne par konkrētiem piedāvājumiem, ko darīsim. Nevis par nekonkrēto “nodrošināsim gludas ielas”, bet gan: izremontēsim konkrēti to, to un to ielu.
Diemžēl pilnīgi lieki ir partiju pārstāvjiem uzdot jautājumus pēc principa - kam jūs dotu priekšroku - tam vai tam, jo sekotu jau iepriekš paredzama atbilde: gan, gan. Gan tam, gan tam. Respektīvi, visam, kas, kā zināms, nozīmē arī nekam.
Atsevišķi jārunā par tādu populāru pašvaldību vēlēšanu piedāvājumu - nekustamā īpašuma nodokļu atlaides. Tās gandrīz visā valstī ir ieguvušas tādu kā jau vispārēja likuma statusu. Reti kurā pašvaldībā nav šīs atlaides, un to var saprast. NĪN Latvija ir īpaši nepopulārs. Tiek uzskatīts, ka tas esot pārāk liels, un jau gadiem turpinās kampaņa par tā atcelšanu vienīgajam īpašumam. Tajā pašā laikā starptautiskās organizācijas (OECD, Eiropas Komisija un citas) norāda tieši uz pretējo - NĪN viņu ieskatā esot pārāk zems, un tas būtu jāceļ.
Tā kā NĪN ir viens no retajiem, gandrīz vai vienīgais nodoklis, kuru cilvēks, ja viņš ir darba ņēmējs, maksā pats no sava konta, tad šī nodokļa izmaiņas ir politiski gandrīz vai neiespējamas. Bet ja tā, tad varbūt valstiskā līmenī jānosaka tādas saprātīgas NĪN likmes, lai partijas pašvaldību vēlēšanās ar šādu ne savas naudas dāvināšanu nevarētu pirkt vēlētājus, tādējādi kropļojot godprātīgu vēlēšanu principus.
Diemžēl viss, ko uzrakstīju, darbojas tikai teorētiski. Realitāte ir skaudrāka. Cilvēki savus samaksātos nodokļus tikai stipri attālināti un miglaini saista ar konkrētām lietām savā apkārtnē un savā dzīvē. Viņi visai skaidri nojauš, ka ar pašvaldību nodokļu izlietojumu ir apmēram tā, kā tajā anekdotē par dzērāja tēvu, kurš uz ienākumu samazinājumu saka: nevis es mazāk dzeršu, bet gan jūs mazāk ēdīsiet.
Respektīvi, pašvaldības vispirms domā par savām administratīvajām vajadzībām un tēriņiem un tikai pēc tam par visu pārējo. Bet ja tā, tad arī iedzīvotāji domā: jo vairāk dabūju atpakaļ no saviem nodokļiem (ar dažādām atlaidēm, bezmaksas pakalpojumiem, pabalstiem), jo labāk.
Ideja par to, ka liekam kopā savu [nodokļos samaksāto] naudu, lai uzlabotu savu apkārtējo dzīves telpu, pat neparādās pie horizonta. Pārliecinoši dominē pretstāve: mēs un viņi; mana nauda un nodokļi, kas man tiek izvilkti (bezmaz vai izkrāpti) no maka. Bet ja valda šāda savstarpējo attiecību uztvere, tad gandrīz vai jāpriecājas, ka kopumā nedzīvojam nemaz tik slikti.
