Saeimas deputāta Alekseja Rosļikova ceturtdienas izlēciens, no Saeimas tribīnes izsakot atsevišķas ar Satversmi un Saeimas deputāta svinīgo solījumu nesavietojamas frāzes krievu valodā un tās vēl pavadot ar rupju žestu, ir pelnījis nopietnu izvērtējumu. Tas nav tikai priekšvēlēšanu gājiens sava elektorāta mobilizācijai. Tas ir kaut kas vairāk.
Ar šo izlēcienu Rosļikovs ir sevi nolicis ārpus Latvijas “normālās” politikas rāmjiem. Ja jau salīdzinoši mērenā Ušakova/Urbanoviča laiku “Saskaņa” bija ārpus politiskās pieņemamības robežām, tad Rosļikovs nepārprotami demonstrē gatavību iet tālāk. Daudz tālāk. Viss politiskais uzsvars tiek likts uz neslēptu tā dēvētā “vatenisma” demonstrāciju.
Jālieto šis sarunvalodas termins - “vatenis” jeb “vatņiks”, jo tas, ko demonstrē Rosļikovs, nav gluži ne šovinisms, ne impērisms un pat ne putinisms. Tas ir tāds prasts, lēts krieviskās izredzētības, pārākuma izjūtas un nekaunības kokteilis, kurš lieliski garšo sabiedrības zemākajiem slāņiem. Jo vājāka spriestspēja, jo par to lielāka sajūsma.
Var, protams, šo Rosļikova izlēcienu skaidrot ar priekšvēlēšanu gaisotni, kad pēdējā brīdī lietderīgi savu partiju pēc iespējas spilgtāk pozicionēt. Tagad visi par to runās, bet politikā atpazīstamība ir gandrīz vai svarīgākā lieta. Taču diez vai, tikai lai iegūtu kādu procentiņu papildu balsu savai partijai, Rosļikovs būtu bijis gatavs spert šādu soli, kas viņam var izrādīties visai riskants tīri tiesiskajā aspektā. Atgādināšu, ka politisko partiju likuma 45. pants paredz: “Ja partijas darbība ir pretrunā ar Satversmi, likumiem vai citiem normatīvajiem aktiem, ja tā apdraud valsts vai sabiedrisko drošību [..], tiesa var lemt par partijas darbības izbeigšanu.”
Vēl miglaināka ir viņa politiskā nākotne, jo viņš riskē kļūt par absolūti nepieņemamu, toksisku personu. Piemēram, ikviens politiķis var atteikties nākt uz jebkuru raidījumu, aizbildinoties - negribu atrasties vienā studijā ar šo personu. Attaisnojums būs pilnībā pamatots, un pat Jānim Domburam nebūs ko iebilst.
Lai ietu uz šādu pilnībā izstumtā statusu, jābūt ļoti nopietnai motivācijai. Latvijas pašreizējā valstiskajā iekārtā Rosļikovs ar šo gājienu ir nevis paplašinājis savas politiskās ietekmes iespējas, bet gan tās vēl vairāk sašaurinājis. To Rosļikovs nevar nesaprast. Tātad viņa plānos ir kaut kas vairāk. Kas?
Nav kristāla lodē jāskatās, lai saprastu, uz ko savu politiskās nākotnes likmi ir uzlicis Rosļikovs. Kam tieši bija adresēts viņa izlēciens. Tas ir Putins vai tie Krievijas Federālā drošības dienesta (FSB) darbinieki, kuru pārziņā ir situācijas monitorings Latvijā. Tie, kuri veido lojālo politiķu sarakstus, kam varēs deleģēt daļu administratīvās pārvaldes, ja būs notikušas, kā šādās reizēs mēdz rakstīt, politiskās situācijas izmaiņas.
Ja šādas “politiskās izmaiņas” patiešām notiks, tad Putinam būs vajadzīgi vietējie kadri, uz kuriem viņš varēs paļauties. Apmēram tādi, kāds Ukrainā bija Viktors Medvedčuks. Skaidrs, ka līdz Medvedčuka uzticības līmenim Rosļikovam neaizsniegties, bet vismaz mēģināt var.
Skeptiķi var iebilst: vai tad Maskavā kāds nezina Rosļikova pozīciju? Vai tad Kremlis tāpat neliek uz viņu kā redzamāko prokremlisko politisko figūru? Nē. Ar pozīciju, ar pārliecību ir par maz. Sava noderība jāpierāda ar darbiem, ar aktīvu, provokatīvu rīcību. Ir jāapliecina gatavība iet uz visu, neapstāties nekādu šķēršļu priekšā.
Maskavas uzticība un vietvalža vieta ir jānopelna, demonstratīvi ejot pret Latvijas valstisko kārtību. Maskavā jau sēž bijušais Eiroparlamenta deputāts Andrejs Mamikins. Viņš arī cer uz kādu, vismaz ministra amatiņu Latvijas ģenerālprotektorātā. Un ne tikai viņš vien. Tur jau vesela kohorta gaida priekšā.
Pēc šī incidenta publiskajā telpā izskanēja pārmetumi: vai tad Saeimā nebija neviena, kurš viņam sadotu pa zobiem. Pieļauju, ka Rosļikovs uz šāda kautiņa izprovocēšanu apzināti gāja un būtu ļoti apmierināts, ja patiešām būtu sākusies roku palaišana. Tas viņa akcijas FSB un Putina acīs tikai celtu. Labi, ka nekas tāds nenotika.
Protams, Rosļikova spēle ir savā ziņā riskanta, jo nav teikts, ka Putins uzdrošināsies “veikt politiskas izmaiņas Baltijas telpā”. Vēl vairāk. Pat ja tomēr uzdrošināsies, nav teikts, ka viņam šīs “izmaiņas” izdosies veikt. Atcerēsimies, ka arī Kijivu Putins gribēja ieņemt trijās dienās. Šobrīd jau rit kara ceturtais gads un nekas neliecina, ka tuvākajos gados viņam būs iespējas aizlīst līdz Kijivai. Pie šāda notikumu pavērsiena Rosļikovs būs pirmais, kas tiks internēts.
Atsevišķi jārunā par tiem, kuri incidentā vaino... Nacionālo apvienību, kura it kā esot Rosļikovu izprovocējusi. Šī mūžīgā “provokatoru” meklēšanas retorika maz atšķiras no stāstiem, ka Ukraina, Zelenskis, NATO (vajadzīgo pasvītrot) esot izprovocējuši Krievijas uzbrukumu Ukrainai. Ja šis salīdzinājums nešķiet pietiekami korekts, tad varu piedāvāt citu, tieši NA nīdēju aprindās populāro - “viņai kleita bija par īsu” (ar to attaisnojot izvarotāja rīcību, kuru pati cietusī it kā esot “izprovocējusi”).
Katrā ziņā “Rosļikova gadījums” ir ļoti nopietns mūsu valstiskās drošības spēju pārbaudījums, ko nevar atstāt nemanītu, izliekoties, ka nekas taču tur nebija. Šajā ziņā pilnībā pievienojos režisora Alvja Hermaņa publiski
paustajai domai: “Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni Krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņems no trases laikus (likuma pārkāpumi ir acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās...”
