Statistiķa Jāņa Hermaņa publicētais Latvijas iedzīvotāju vecumstruktūras grafiks ir izraisījis kārtējo satraukuma vilni par iespējamo pensijas vecuma sliekšņa paaugstināšanu. Atsevišķi politiķi (priekšvēlēšanu laikā nesauksim viņu uzvārdus) pat pamanījušies publiski paziņot, ka pensionēšanās vecuma paaugstināšana esot neizbēgama.
Lai arī grafiks izskatās draudīgs, tajā var atrast arī dažus nedaudz mierinošus elementus. Viens no tiem ir tāds, ka kopējais pensionāru skaits vairs nepalielināsies. Turpmāk tas tikai samazināsies, jo vecuma pensijā aizejošo skaits tieši šobrīd ir sasniedzis maksimumu. Tiesa, šis “mierinājums” ir ļoti nosacīts, jo darba tirgū ienākošo skaits ir būtiski mazāks.
Tajā pašā laikā nav liela pamata runām, ka pensionēšanās vecums jau pavisam drīz esot atkal jāceļ, jo tikai šogad ir pabeigta iepriekšējā pensijas vecuma celšanas fāze. Sociālais budžets Latvijā ir gandrīz vai vienīgais, kurš pildās ar pārpalikumu (šogad plānotais pārpalikums ir 463 miljoni eiro), un tam jau tagad ir visai pieklājīgs uzkrājums: 2023. gada beigās bija 1,44 miljardi eiro. Šobrīd ap diviem miljardiem eiro.
Lai arī nemitīgi skan dažādu “vilks aitās” piesaucēju balsis par to, ka tūlīt, tūlīt nebūšot naudas, ko maksāt pensionāriem, Labklājības ministrija (atšķirībā no gandrīz visām citām ministrijām) nesūdzas, ka neesot naudas pensiju izmaksām. Atsevišķa diskusija ir par tā dēvētajām izdienas pensijām, kur šo pensiju piešķiršanas kārtība būtu bijis jāpārskata jau sen.
Taču tas, ka tuvākajos 20 gados mums nedraud pensiju sistēmas sabrukums, vēl nenozīmē, ka uztraukumam nav pamata. Par gluži vai traģisko demogrāfisko situāciju tiek runāts jau sen, bet rezultāti ir vāji. Dzimstības līmenis turpina samazināties, un nav pamata uzskatīt, ka tas varētu nākotnē uzlaboties, ja viss paliek kā tagad. Kaut vai tāpēc, ka strauji samazinās meiteņu skaits, kas nākotnē varētu kļūt par mātēm.
Svarīgi šeit runāt tieši par meitenēm (sievietēm), jo no bioloģiskā aspekta vīrieši ir maznozīmīga demogrāfiskā komponente. Bērni dzimst tikai sievietēm, un daba ir tā iekārtojusi, ka ikviens vīrietis var apaugļot ļoti lielu skaitu sieviešu. Līdz ar to jaundzimušo skaits ir atkarīgs gandrīz tikai no sieviešu skaita. Lai nerastos pārpratumi, šeit jāuzsver, ka tas tā izskatās, abstrahējoties no visiem sociālajiem uzslāņojumiem. No tīrās bioloģijas skatu punkta.
Tas nozīmē, ka demogrāfijas jautājuma “atslēga” ir sieviešu rokās. Vai, pareizāk sakot, sieviešu galvās. Ja reiz mums dzemdēt spējīgo sieviešu ir tik, cik ir, tad vienīgais veids, kā palielināt dzimstību, ir panākt, lai sievietes gribētu dzemdēt vairāk. Tas panākams divos vienam otru papildinošos veidos.
Viens ir tīri taustāms, materiāls. Ne tikai pabalsti. Ne mazāk svarīgs ir ērtību aspekts - bērnudārzu, aukļu pieejamība, sociālās garantijas - vietas saglabāšana izglītības iestādēs un darbavietās, garantēta bērnu uzturnauda utt.
Otrs ir tīri psiholoģiskais aspekts. Cik liels ir bērnu prestižs sabiedrībā? Kāds ir vispārējais sociālais uzstādījums? Ja par demogrāfijas jautājumu materiālo aspektu (pabalstu apmēru un citiem atbalsta mehānismiem) runā daudz un plaši, tad par tīri psiholoģisko aspektu nerunā tikpat kā nemaz, jo tas neskaitās “mūsdienīgi”.
Protams, vienmēr var teikt, ka arī pabalstu un citu atbalsta mehānismu apjoms ir nepietiekams un neveicina ne bērnu dzimšanu, ne bērnu prestiža pieaugumu, taču šajā jautājumā vismaz notiek samērā plašas diskusijas. Tāpēc šobrīd pienācis laiks vairāk runāt tieši par bērnu lomu, nozīmi cilvēku (it īpaši sieviešu) dzīvē.
Kāda ir situācija patlaban? Joprojām centrālā ideja, kas caurvij visu publiski informatīvo telpu: bērni nav dzīvē svarīgākais. Daudz svarīgāk ir iegūt izglītību, materiālo nodrošinājumu un visplašākās iespējas “pilnvērtīgi” dzīvot. Vārdu “pilnvērtīgi” lieku pēdiņās, jo ar “pilnvērtību” tiek saprasta tā nosacītā “Instagram” dzīve, kurā bērniem vietas īsti nav.
Toties ir vietas mūžīgajiem smaidiem un “laimīgas dzīves” video fiksācijām.
Cilvēks ir sociāla būtne, un kopējais sabiedrības uzstādījums (stereotipu kopums) veido katra pārliecību par labo un slikto, vērtīgo un mazāk vērtīgo. Tā kā vērtīgi skaitās nobildēties smilšainā pludmalē okeāna krastā, peldkostīmā pie palmas, tad cilvēkam rodas zināms iekšējais konflikts: no vienas puses, sociālais uzstādījums, no otras - bioloģiskais pieprasījums, dabas balss, kas brēc pēc pēcnācēju radīšanas. Tas attiecas gan uz vīriešiem, gan sievietēm, taču bioloģisku īpatnību dēļ (bērnu iznēsāšanas procesa, kā arī fertilā vecumposma ilguma atšķirību dēļ) sievietes tas skar nozīmīgāk.
Demogrāfisko izmaiņu analīze rāda, ka galvenais dzimstības summārā koeficienta (bērnu skaits sievietei fertilajā vecumā) samazinājuma iemesls ir pirmā un turpmāko bērnu dzemdēšanas vecuma palielināšanās. Ja, kā liecina CSP dati, pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā pirmais bērns mātēm dzima 23 gadu vecumā (1992. un 1993. gadā pat 22,8 gadu vecumā), tad 2024. gadā jau 28,2 gadu vecumā. Tas ir, par pieciem gadiem vēlāk. Vidējais bērnu dzemdēšanas vecums 1991. gadā bija 25,6 gadi, bet 2024. gadā jau 30,4 gadi.
Tas liecina, ka būtu jāstimulē bērnu dzemdēšana agrākā vecumā, vēl jo vairāk tāpēc, ka arī no veselīguma aspekta ir labāk, ja bērni dzimst jaunākām māmiņām. Bet kā tad ar izglītības iegūšanu, karjeras izveidi, materiālā nodrošinājuma sagādāšanu? Ārpus iekavām atstāsim sensitīvo jautājumu par atbilstoša vīrieša (bērnu tēva) atrašanu. Piebildīsim vien to, ka plaši izplatītais mīts par sieviešu skaitlisko pārsvaru pār vīriešiem ir patiess tikai vecuma grupās, sākot no 50+ gadiem.
Izglītība, karjera, izklaide, ceļojumi - viss ir labi un lieliski, bet kur ir bērni šajā prioritāšu sarakstā? Tie nedrīkst būt pēdējā vietā. Pārprastas iejūtības dēļ pret sievietēm, kurām tīri medicīniska rakstura dēļ nevar būt bērni un kuras to ārkārtīgi smagi pārdzīvo, tiek normalizēta bezbērnība. It kā šīm sievietēm no šiem liekulīgajiem “mierinājuma vārdiem” (bērni dzīvē nav svarīgākais, domā par karjeru, par citiem dzīves sasniegumiem) kļūst par matu vieglāk. Taču šie stāsti graujoši iedarbojas uz jaunu sieviešu psihi, kuras vēl īsti neizprot bērnu nozīmi savā dzīvē.
Man pašam ne reizi vien ir nācies runāt ar jaunām sievietēm, kuras savu bezbērnību pamato ar vēlmi saglabāt “brīvību”. Kad viņām saku, ka patiesībā ir tieši otrādi: sieviete bez bērniem staigā kā ar iedomātu akmeni kaklā un tikai pēc bērna piedzimšanas atbrīvojas no šī “akmens” un iegūst patiesu brīvību, tad netic. Tikai pēc bērna piedzimšanas atzīst - jā, tev toreiz bija taisnība.
Patiesības labad gan jāatzīst, ka ar bērna piedzimšanu sākas gluži jauns dzīves posms, kurš savā ziņā ir nesalīdzināmi grūtāks, bet tāds jau ir cilvēku dzīves cikls. Bērnība parasti ir vieglāka nekā laiks, kad jācīnās par vietu zem saules pieaugušo dzīvē. Pārāk ilgi iestrēgt pusaudzībā arī ir bīstami, jo par to nākas maksāt krietni vēlāk.
Dažkārt dzirdami izteikumi, ka sievietēm dzemdēt bērnus ir gandrīz vai pienākums pret sabiedrību. Tas ir pilnīgi aplams jautājuma uzstādījums. Ja arī tas ir kāds “pienākums”, tad tikai pienākums pašai sievieti pret sevi un savu laimi. Nekādi sievietes sasniegumi nav līdzvērtīgi viņas kā mātes piepildījumam. Tāpēc nedrīkst būt nekādi neauglības ārstēšanas valsts atbalsta ierobežojumi. Tāpat jāveicina maksimāla pretimnākšana un birokrātisko šķēršļu samazināšana adopcijas lietās.
Ģimenēm, kurām medicīnisku iemeslu dēļ nevar būt bērni, jārekomendē un jāpopularizē adopcija vai audžubērnu pieņemšana, jo daudzi dažādu iemeslu dēļ vilcinās ar šo soli. Viņi to atliek uz vēlāku laiku, līdz beigās attopas, ka ir jau it kā par vēlu, mokās ar iekšējiem pārmetumiem un jūtas psiholoģiskā diskomfortā.
Valstij atrodas nauda visdažādākajiem ““Volt” un “Bolt” kurjeru labklājības pētījumiem”, bet nav pētījumu, kādā psiholoģiskā komfortā vai diskomfortā jūtas sieviete bez bērniem (tas pats gan attiecas arī uz vīriešiem). Šādi pētījumi būtu ļoti lietderīgi, lai uz to bāzes varētu atspēkot “bezbērnības bezrūpīgās un laimīgās dzīves” sludinātāju propagandu.
Ja kāds vai kāda šajā brīdī gribētu teikt - ne jau tev, vīrieti, būs runāt par mūsu sieviešu laimi, tad atbildēšu tā: esmu savā dzīvē saticis pietiekami daudz sieviešu, kuras dažādu iemeslu dēļ nav tikušas pie bērna, un visas bez izņēmuma to ir smagi pārdzīvojušas. Arī es pret šo viņu problēmu vienmēr esmu izturējies ar milzu iejūtību. Tieši tāpēc man burtiski ausīs griež atsevišķu sieviešu gandrīz vai plātīšanās ar savu bezbērnību un šī modeļa sludināšana kā pareizākā.
Protams, ir neliels procents cilvēku, kuriem kaut kādu iemeslu dēļ iztrūkst šī sugas turpināšanas instinkta. Taču lielākā daļa šo bezbērnības sludinātāju jau pēc pārdesmit gadiem kož elkonī un moka sevi ar pārmetumiem par šo savu kādreizējo dumjību. Parasti gan viņi paši par to publiski runā nelabprāt, jo arī mūsdienu sabiedrībā, kur pamatplūsmas uzskatā bērni nav dzīvē galvenais, par to cenšas nerunāt.
Iemesls šiem centieniem ir it kā labdabīgs - nav ko aizskart šo bezbērnu sieviešu jutīgās vietas un vispār - ideja, ka sievietei bērni ir dzīvē galvenais, ir patriarhālās sistēmas aizspriedums. Pētījums par to, cik laimīgas vai nelaimīgas ir sievietes, kas seko šim uzstādījumam, varētu atsegt šo bezbērnības (“bērni dzīvē nav svarīgākais”) teoriju zinātnisko bāzi.
Tas, ka šādu pētījumu nav un tie netiek veikti, vispārliecinošāk apstiprina, ka nekāda argumentēta pamata šīm teorijām nav. Citādi būtu neskaitāmi raksti un grāmatas ar plašām atsaucēm uz dažādiem pētījumiem, cik lieliski un apmierināti ar dzīvi jūtas cilvēki bez bērniem. Tādu nav. Ir tikai vispārēji pārspriedumi par patriarhātu un tā mūžīgi negatīvo ietekmi uz sieviešu dzīvi.
Tad kāpēc šīs aplamās bezbērnu idejas joprojām tiek kultivētas mūsu sabiedrībā? Kamēr šīs idejas būs valdošās sabiedrības apziņā, tikmēr visas runas par demogrāfiju atdursies pret šo pamatplūsmas uzstādījumu - bērni nav galvenais. Citas lietas svarīgākas. Ar sekojošu demogrāfisko rezultātu.
