Man ir jautājuši, kāpēc savos rakstos lietoju tādu apzīmējumu kā “politiskā šķira”. Ko es ar to domāju? Īsā atbilde: tādā veidā latviskoju populāro anglicismu “isteblišments”. Izvērstāka atbilde būtu: tas ir sabiedrības slānis, kurš saņem visdažādākās valsts privilēģijas saistībā ar tuvību valsts pārvaldes sistēmai.
Par ko ir runa? Nupat publiskajā telpā parādījās Rīgas domes deputātu kompensācijas transporta izdevumiem. Šīs kompensācijas varbūt nav milzīgas, bet 600 eiro gadā arī nav summa, kura pa zemi mētājas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka pie šīs politiskās šķiras nepiederīgie par nokļūšanu savā darbavietā maksā paši.
Līdzīgas kompensācijas saņem ar Saeimas deputāti, turklāt viņi vēl saņem arī dzīvesvietas kompensācijas. Par valsts apmaksātu medicīnas apdrošināšanu un bezmaksas autostāvvietām Vecrīgā pat nerunājot.
Nesen tika atlaisti trīs ministri, kuri, atbilstoši oficiālajam atlaišanas pamatojumam, netika galā ar saviem pienākumiem. Viņu darbs bija neapmierinošs. Lai gan jau pēc dažām dienām viņi atgriezās savos labi apmaksātajos deputātu krēslos, visi trīs saņēma prāvas, daudzu tūkstošu kompensācijas (kopā 25 304 eiro).
Var šīs kompensācijas pamatot kā rūpes par “tautas kalpu” nodrošināšanu ar tādiem drošības spilveniem, kas viņiem ļautu cītīgi strādāt sabiedrības labā un nedomāt par kaut kādām sadzīviskām problēmām. Taču var to visu saukt arī pavisam vienkārši - par privilēģijām. Turklāt nevis kaut kādām vispārējām - dzimumu vai ādas krāsas privilēģijām, bet pavisam konkrētām un naudas izteiksmē mērojamām.
Ja reiz esam piesaukuši valsts pārvaldes sistēmu, tad arī tai ir tautā sen dots ļoti trāpīgs apzīmējums - sile. Tiesa, pēdējā laikā daži politiskajai šķirai tuvi viedokļu līderi šī apzīmējuma lietošanu cenšas diskreditēt, saistot to ar Latvijas valsti noniecinošu uzskatu paudējiem. Ar tā dēvētajiem “viss ir slikti” skandētājiem. Tiek teikts, ka, salīdzinot darbu valsts pārvaldē ar tikšanu pie siles, tiekot izrādīta necieņa pret visu valsts pārvaldi (kur strādā taču arī godprātīgi darbinieki) un līdz ar to arī pret pašu valsti.
Savā ziņā tam pat varētu piekrist, bet, kā teiktu klasiķis - neviens nespēj diskreditēt valsts pārvaldi vairāk, nekā valsts pārvalde spēj diskreditēt pati sevi. Tieši ar šīm visuresošajām kompensācijām, kas faktiski ir eifēmisms vārdam privilēģijas.
Var iebilst, ka tādas privilēģijas ir visur. Mūsu deputātu privilēģijas esot tīrie nieki iepretim tām privilēģijām, kuras pienākas Eiroparlamenta deputātiem un ES struktūrās strādājošajiem. Latvija šajā ziņā neesot nekāds izņēmums. Droši vien. Arī tās privilēģijas, kādas Francijā līdz 1789. gadam baudīja pirmās divas šķiras (aristokrātija un garīdzniecība), tolaik bija izplatītas gandrīz visur Eiropā. Tas gan šīs šķiras neglāba no sekojošās revolūcijas un giljotīnu darbināšanas konveijera režīmā.
Politiskās šķiras negausība kombinācijā ar bezatbildīgu bezdarbību vai darbības imitāciju (neskaitāmas birokrātiskās darba grupas birokrātijas mazināšanai) arvien vairāk kaitina “mazo cilvēku” un determinē fundamentālu politiskās modes maiņu. Tramps un dažādi viņa līdzinieki ir šīs jaunās modes redzamākie pārstāvji.
Var jau šos jaunās politiskās modes nesējus nievīgi saukt par populistiem, bet cilvēces vēsture liecina: ja kādu Ļeņinu, Robespjēru, Hitleru vai Putinu nosauc nievīgā vārdā, tad tas šī “populista” iespējas sadarīt visādas šausmu lietas nemazina. Jo šo šausmu lietu realizēšana balstās uz noteiktu sabiedrības slāņu neapmierinātību ar politiskās šķiras uzvedību. Pārspīlētas un, galvenais, nepelnītas privilēģijas ir viens no šīs neapmierinātības būtiskākajiem cēloņiem.
Ārkārtīgi svarīgs šajā kombinācijā ir vārds - nepelnītas. Ja kāds demonstrē augsta līmeņa sasniegumus, tad par viņa prāvo atalgojumu vai prēmijām tikpat kā nevienam nav pretenziju. Bet ja Saeimas vai pašvaldību deputāti saņem kompensācijas par to, par ko visi citi maksā paši, tad rodas pamatots īgnums: kāpēc viņiem, kam tā jau nav tās mazākās algas, vēl kompensācijas? Vēl jo vairāk, ja šo deputātu darbs nebūt nešķiet apbrīnas vērts.
Rodas jautājums: kāpēc neviens no partiju sarakstiem gaidāmajās Rīgas domes vēlēšanās nepiedāvā atteikšanos no šīm kompensācijām un citām privilēģijām?
Nav šaubu, ka sauklis: mēs jau tagad apsolām - nekādu privilēģiju, nekādu kompensāciju virs tām, kuras pienākas ikvienam strādājošam rīdziniekam - būtu visai iedarbīgs. Tas, ka šāds politiskais piedāvājums nav politiskajā ēdienkartē, liecina par to, ka vēlme baudīt šīs šķiriskās privilēģijas ir lielāka nekā potenciālie politiskie ieguvumi.
Vēsture liecina, ka politiskā šķira tā ir domājusi vienmēr. Gan 1789. gadā, gan 1917. gadā, gan citos laikos. Mēs ēdīsim kūkas, bet tie tur otrpus žoga mūs īpaši nesatrauc. Vai viņiem ir maize vai nav. Atklāsme, ka ir aiziets par tālu, vienmēr nāk par vēlu.
Vismaz Latvijā nekas neliecina, ka politiskā šķira būtu gatava piebremzēt savu kampšanas kāri. Vienus kampējus ir nomainījuši vēl lielāki kampēji.
Diemžēl sekas nekur neizpaliks. Ciest var nākties visiem. Gan privileģētajām šķirām, gan “vienkāršajai” tautai.
