Teikšu godīgi, otrdienas vakarā gāju gulēt ar visai trauksmainām priekšnojautām: esam jauna globālās eskalācijas līmeņa (jauna, plaša mēroga kara) priekšvakarā. ASV prezidents Donalds Tramps bija sasaucis steidzamu Nacionālās drošības padomes sēdi, bet pirms tam viņš tviterī publicēja ierakstu ar diviem vārdiem (kā Tramps to dažkārt dara – lielajiem burtiem): bezierunu kapitulācija (UNCONDITIONAL SURRENDER).
Politisko novērotāju aprindās izskanēja pieņēmums, ka Tramps, izmantojot Irānas vājumu pēc Izraēlas pirmo dienu efektīvās ofensīvas, paziņos par iesaistīšanos karā pret Irānu. Doma vienkārša - kas var būt politiski izdevīgāks kā noslēgt šo pasākumu ar triumfālu Irānas mullu režīma gāšanu. Tiesa, lai šo mērķi sasniegtu, ASV būtu jāiesaistās Izraēlas uzsāktajā karā pret Irānu un, visticamāk, jāuzsāk pret Irānu plaša mēroga sauszemes militārā operācija.
Trešdienas rītā pēc pamošanās, līdzīgi kā 2022. gada februārī, vispirms ieskatījos ziņu lentēs. Ar zināmu atvieglojumu konstatēju, ka Tramps tomēr bija palicis uzticīgs sev un savu nelabvēļu iesaukai - TACO (Tramps vienmēr nobīstas - Trump Always Chickens Out). Arī šoreiz pēc kareivīgās retorikas sekoja TACO cienīga kāpšanās atpakaļ. Šoreiz gan jāsaka, ka tā bija tīri pragmatiska, pamatota un loģiska, lai gan nav teikts, ka jau rīt atkal nenotiks kursa maiņa.
Noteikti jāpaskaidro, kāpēc šāda Trampa rīcība, manuprāt, vērtējama pozitīvi gan globālajā, gan Latvijas interešu kontekstā. Šeit nepieciešamas divas atkāpes, bez kurām kopējā bilde laukumā nebūs īsti skaidra. Pirmā tīri tehniska.
Irāna ir liela valsts ar senu vēsturi. Tāpat kā Ķīnā tur visas augstprātīgās pamācības no malas tiek noraidītas ar vārdiem: mums ir sešu tūkstošu gadu vēsture. Jūs vēl alās dzīvojāt, kad mēs jau par Visuma uzbūvi filozofiskus traktātus rakstījām. Tāpēc nestāstīsim viens otram, kurš te atpalicis un kurš baigi progresīvs.
Irānas teritorija ir 1,6 miljoni kvadrātkilometru liela un iedzīvotāju skaits tiek lēsts uz 90 miljoniem (tautas skaitīšanas sen nav bijušas). Tā gan teritorijas, gan iedzīvotāju skaita ziņā ir trīs reizes lielāka par Ukrainu. Tai ir ilgstoši attīstīta militārā rūpniecība un gadu desmitiem veidoti bruņotie spēki. Tas, ka Izraēlas pirmie triecieni bija pārsteidzoši sekmīgi, vēl nenozīmē, ka Irānas armija jau ir sagrauta un bezspēcīgi guļ uz globālā boksa ringa dēļiem.
Tāpat neaizmirsīsim, ka ASV un Irānu šķir puszemeslodes. Tas, protams, nenozīmē, ka ASV nespētu Irānu sakaut. Tas nozīmē tikai to, ka šāds karagājiens ASV nebūtu pastaiga pa Malibu pludmali ar parādes formām bagāžas koferī.
Citiem vārdiem, ASV tiktu ierautas pamatīgā konfliktā, kurš atšķirībā no 2003. gada, kad ASV iebruka Irākā, notiktu gluži citos globālās kopā dzīvošanas apstākļos. Šobrīd gaiss pasaulē ir tik ļoti elektrizēts kā vēl nekad pēdējā pusgadsimta laikā. Karš atkal kļuvis par ikdienišķu konfliktu risināšanas metodi.
Ņemot vērā globālo pretrunu apjomu, cilvēces attīstības vēsturiskā loģika burtiski kliedz: visi šie nebeidzamie un it kā neatšķetināmie samezglojumi ir atrisināmi ar vienu zobena cirtienu - jaunu pasaules karu, kurš noteiks jauno pasaules kārtību uz nākamajiem 80-100 gadiem (kamēr būs dzīvas paaudzes, kuras atcerēsies iepriekšējā kara šausmas).
Var jau teikt, ka labāk šausmīgas beigas nekā bezgalīgas šausmas, uz ko kāds gudrs cilvēks reiz atbildēja (neatceros, kurš, bet iespējams Bismarks): nē, tā nav taisnība. Tā ir tikai tāda pārgudra muldēšana. Šausmīgas beigas patiešām ir viss. Alles. Kaput, bet šausmas bez gala var arī pārdzīvot. Tāpēc cilvēces kopējais uzdevums ir novērst pasaules aizslīdēšanu jauna globālā kara virzienā.
Otra atkāpe ir tīri politiska vai pat psiholoģiska. Notiekošais Tuvajos Austrumos tiek uztverts ārkārtīgi emocionāli, atbilstoši grupu identitātes loģikai. Apmēram kā sportā. Nav svarīgi, ko dara mūsējie. Viņiem vienmēr taisnība, kamēr pretinieki ir neapšaubāmi neģēļi, kuri jāuzvar par katru cenu.
Tā labā vērienīgi strādā propaganda, un jāatzīmē, ka tai tas labi sanāk. Sociālie tīkli ir pilni ar visu pušu zvērību izpausmēm, un katra personiskais viedoklis atbilst tam informatīvajam burbulim, kurā katrs atrodas. Par to varētu arī nerunāt, jo karā tā ir vienmēr, ja vien šī propaganda nebūtu tieši tā, kas cilvēkus stumj pieņemt radikālus, uz karadarbības eskalāciju vērstus lēmumus.
Tas vēl nav viss. Abstrahēsimies no tā, ko katra puse dara. Izvērtēsim fonu, kurā notiek šīs darbības. Šobrīd reģionā toni nosaka vairākas visai savdabīgas figūras, pret kurām ir uzsākta kriminālvajāšana. No tās viņi var izvairīties, kamēr atrodas pie varas. Tiklīdz viņi varu zaudēs, tā viņiem sāksies nebeidzamas mocības tiesu zālēs. Labākajā gadījumā.
Runa ir par Krievijas vadoni Vladimiru Putinu, ASV prezidentu Donaldu Trampu un Izraēlas premjerministru Benjaminu Netanjahu. Vēl šeit varētu arī pieminēt Turcijas ilggadējo līderi Redžepu Tajipu Erdoganu, bet viņam nav tiešas pieejas kodolpogai, tāpēc viņu atstāsim iekavās. Kas attiecas uz Irānas līderiem, tad viņiem šajā spēlē ir tikai pasīvu dalībnieku liktenis. Viņi var kaut uz galvas stāvēt - kā lems “lielie”, tā arī būs.
Var jau teikt, ka šobrīd arī Putinam nav lielas ietekmes uz notikumiem Irānā, taču, ņemot vērā to, ka tieši Putinam būs izšķirošā loma: būt vai nebūt pasaules kodolkatastrofai, viņu atstāt iekavās būtu nepiedodama tuvredzība. Tātad pasaules likteņi ir trīs narcistisku, egoistisku, patmīlīgu cilvēku rokās, kurus maz interesē ne tikai savu tautu, savu valstu intereses, bet viņus tāpat arī neinteresē visas pasaules, visas cilvēces likteņi. Viņiem ir tikai savas, savtīgās intereses.
Tas vienmēr jāatceras, kad sākas tā dēvētie ģeopolitiskie spriedelējumi par ASV, Ķīnas, Krievijas un citu globālo spēlētāju interesēm, lielo “šaha spēli” un tamlīdzīgi. Šiem trijiem personāžiem nav nekādu “ģeopolitisko” interešu. Viņiem ir tikai savas personiskās, tīras “savas ādas” intereses. Ja tās sakrīt ar kaut kādām mistiskām “ģeopolitiskajām” interesēm, tad tas vēl nenozīmē, ka tās tiks liktas pirmajā vietā. Vienkārši ar tām tiks aizsegtas savas ādas intereses.
Šī garā piebilde ir ārkārtīgi svarīga, lai labāk saprastu “Irānas jautājuma” galīgā atrisinājuma motivāciju. Visa šī operācija pret Irānu tiek pasniegta kā iespēja pasaulei atbrīvoties no nebeidzamā Irānas kodoldraudu “Damokla zobena”.
Ņemot vērā Teherānas mullu režīma starptautisko reputāciju, šāds kara iemesls labi aiziet pasaules sabiedrībā, taču ekspertu vidū nemaz neskaitās tik pārliecinošs. Šajā vidē šis karš vairāk tiek uztverts kā Netanjahu “projekts”, jo, kamēr turpinās karš, tikmēr viņam nav jāatbild ne par 7. oktobra izgāšanos, ne par viņa paša lomu “Hamas” “piebarošanā”, ne par vēl senākām darbībām, par kurām Izraēlā joprojām vēl nav beigušās tiesvedības.
Runas par to, ka tūlīt, tūlīt (tuvākā pusgada, vēlākais, gada laikā) Irāna būs gatava savas atombumbas radīšanai, skan no Izraēlas vadības puses jau vismaz kopš 2003. gada vai pat vēl senāk. Kad 2015. gadā tika noslēgts tā dēvētais Irānas kodoldarījums, tad Starptautiskās kodolenerģētikas aģentūras (IAEA) inspektori ieguva piekļuvi gandrīz visiem Irānas kodolobjektiem. IAEA faktiski ieguva kontroli pār Irānas atomieroču ieguves iespējām. To atzina visas šī noslēgtā līguma dalībvalstis.
2018. gadā pēc toreizējā ASV prezidenta Trampa iniciatīvas ASV vienpusēji izstājās no šī līguma un faktiski atbrīvoja Irānai rokas atomieroču radīšanai, jo, ja reiz nav nekāda līguma, tad IAEA inspektoriem vairs nav ko Irānā meklēt. Irāna gan vēl ilgi ievēroja šīs vienošanās nosacījumus, cerot, ka notiks atgriešanās pie līguma nosacījumiem, bet tas nenotika. Situācija pasaulē kļuva tikai arvien saspīlētāka, un pēc Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā Irāna pilnībā nostājās ar muguru pret Rietumiem un ar seju pret Putina Krieviju.
Vai tas nozīmē, ka Irāna ar pilnu tvaiku dodas pretī savas atombumbas radīšanai? Vai tas nozīmē, ka draudi, par kuriem jau vairāk nekā divdesmit gadus pasauli brīdina Izraēlas vadība - pēc pusgada Irānai būs atombumba - ir savā piepildīšanās noslēguma fāzē? Pārliecinošu pierādījumu par to nav.
Vēl šā gada martā Trampa administrācijas ieceltā visu ASV drošības dienestu apvienotā vadītāja Talsija Gabarde autoritatīvi paziņoja, ka ASV izlūkdienestu rīcībā tādu ziņu nav. Šādas pārliecības nav arī citu rietumvalstu izlūkdienestu vadībai. Ne velti Rietumu izdevumos par šo tēmu samērā bieži sastopama vārdkopa - Izraēlas (vai Netanjahu) paranoja. Var jau to pierakstīt kreiso liberāļu antisemītismam, bet, kā mēdz teikt, nav dūmu bez uguns. Vienīgie, kas regulāri uztur “lielo stāstu” par ajatollu kodolambīcijām, ir Izraēla un tās izlūkdienests “Mosad”.
Lai nerastos pārpratumi, ne man spriest par to, cik šie draudi ir reāli vai sadomāti. Vienkārši vēršu uzmanību, ka viss nav tik melnbalti, kā izskatās no jau minēto informatīvo burbuļu iekšienes. Tas, ka šo rindiņu rakstīšanas brīdī ASV vēl nav izšķīrušās par aktīvu pievienošanos Izraēlas militārajai operācijai pret Irānu, liecina tikai par to, ka arī Trampa administrācijā šajā jautājumā nav vienprātības.
Interesanti, ka galvenie pretinieki ASV iesaistei šajā avantūrā ir dzelžainākie trampisti no MAGA spārna: “Youtube” zvaigzne Takers Karlsons; MAGA ideologs, amerikāņu “profesors Dugins” Stīvs Benons un skaļākā MAGA politiķe ASV Kongresā Mārdžorija Teilore Grīna. Viņi, šķiet, ir patiesi noticējuši Trampa “America first” izolacionisma ideoloģijai, un viņu acīs jebkura iejaukšanās kaut kur otrā pasaules malā ir atkāpe no antiliberālās revolūcijas pašu mājās un lieka resursu šķērdēšana.
Savukārt ASV iesaiste šajā karā ir vitāli nepieciešama Netanjahu. Gan pašu mājās, gan Rietumu liberālajās aprindās viņu uzskata par vienu no galvenajiem spriedzes uzturētājiem reģionā, jo viņš ir visvairāk ieinteresēts nebeidzamā konfrontācijā ar patiesiem un iedomātiem Izraēlas ienaidniekiem. Tiklīdz spriedze mazināsies, tā viņš savu ilggadējo varu zaudēs un viņam nāksies vecumdienas pavadīt, dirnot tiesu zālēs, ja pat ne cietumā.
Jau pieminēju Netanjahu lomu “Hamas” balstīšanā, kas pirmajā brīdī var šķist visai absurda, bet, ņemot vērā to, ka tieši viņa interesēs bija divu Palestīnas varas atzaru “Hamas” un “Fatah” paralēlā pastāvēšana un savstarpējā konfrontācija (skaldi un valdi), tad stāsts par Netanjahu slēptu atbalstu radikālākajam palestīniešu spārnam, lai visa vara netiktu leģitīmajam Palestīnas autonomijas prezidentam Mahmudam Abāsam (“Fatah”), vairs neliekas tik absurda.
No Krievijas - Ukrainas kara skatu punkta (un tas mūs skar visvairāk) varētu domāt, ka Irānas kā Maskavas sabiedrotā sagraušana ir Ukrainas un tātad arī mūsu intereses. Iespējams, ka tā, bet šāds problēmas risinājums ir visai riskants, jo paceļ konfrontācijas latiņu vēl augstākā līmenī.
Jau dzirdamas runas, ka Irānas “īstā” kodollaboratorija esot tik dziļi pazemē, ka to varot sagraut, tikai uzmetot tieši virsū taktisko kodollādiņu. Jau šādas runas vien mūs tuvina šādu kodollādiņu izmantošanas iespējamībai arī Ukrainas frontē.
Tā ka vienmēr jāatceras: starptautiskā drošības arhitektūra ir tā veidota, ka, izņemot no konstrukcijas vienu ķieģelīti, var sabrukt visa ēka. Tāpēc, pirms uzsākt jebkuru speciālo militāro operāciju, jāatceras - vispirms septiņas reizes nomērīt un tikai tad griezt. Ja vispār vajag griezt.
