Ikgadējais skolēnu sacerējumu konkurss, ko organizē kinorežisore un grāmatu autore, aktīvākā Sibīrijas izsūtījuma tēmu aprakstītāja Dzintra Geka kopā ar domubiedriem, atkal pulcināja desmitiem skolēnu, kuri piedalījās sacerējumu konkursā par tēmu: deportācijas.
Var tikai apbrīnot skolēnu, skolotāju un vecāku emocionālo līdzdalību šajā smagās tēmas atspoguļojumā. Ir 14. jūnijs - pirmo deportāciju diena. Bet padomju čekistu organizētās deportācijas turpinājās vēl vismaz piecpadsmit gadus. Ilgus piecpadsmit gadus, kad padomju savienība mēģināja iznīcināt latviešus.
To varētu aizmirst, sak, kāpēc jāatceras sliktais? Bet tautas atmiņa ir neiznīdējama. Un labi, ka mazbērni un mazmazbērni spodrina atmiņu ar savu attieksmi pret šausminošajiem notikumiem. Tā ir neizdzēšama piemiņa, kas skārusi teju katru latviešu ģimeni.
Šā sacerējuma autore ir Melānija Lubgāne, viņa mācās Rēzeknes sākumskolas 6. klasē.
Mani sauc Melānija Lubgāne, un piedalīties konkursā mani pamudināja tas, ka mans vectēvs Ignats Lubgāns, kad viņam bija tikai deviņi gadi, kopā ar ģimeni tika deportēts 1949. gada 25. martā. Mans vectētiņš ir miris pirms manas piedzimšanas, un es pazīstu viņu tikai no tēta un vecmammas stāstiem.
Daži no tiem ir saistīti ar dzīvi izsūtījumā, un mana piedalīšanās sacerējumu konkursā ir veltīta vectēva piemiņai.
Ar savu stāstījumu es vairāk mēģināju izjust, izdzīvot un apjēgt to jūtu un pārdzīvojumu dziļumu, cilvēku rakstura stiprumu, cīnītāju garu un īstu mīlestību pret Latviju. Katrai deportētai ģimenei ir savs dzīves stāsts, bet es vairāk gribu pastāstīt tieši par savu vectēvu, jo tā ir manas ģimenes vēstures daļa. Man ir ļoti skumīgi, ka es nevaru aprunāties ar vectēvu un uzdot viņam jautājumus. Mans tētis teica, ka vectēvs ļoti maz stāstīja par dzīvi trimdā, negribēja to atcerēties, tāpēc manā stāstījumā ir pavisam nedaudz personisko faktu.
Mans vectēvs Ignats Lubgāns ar ģimeni dzīvoja Ezernieku pagasta Karoļos. Viņu kopā ar mammu, tēti un vecāko brāli, kuram bija 12 gadi, izsūtīja 1949. gada 25. martā uz nometinājuma vietu Sibīrijas reģionā, jo ģimenei piederēja daudz zemes. Nesaprotu, kas tur slikts, ka cilvēkiem laukos ir zeme un viņi to kopj, kaut ko audzē, gana lopus? Viņi nav nekādi nodevēji vai valsts ienaidnieki tikai tāpēc, ka viņiem pieder zeme, kas viņus baro (tur audzēja graudus un dārzeņus priekš sevis un lopiem).
Bet Padomju Savienības valdība uzskatīja citādi. Tolaik Latvijā aktīvi darbojās padomju varas atbalstītāju grupas, kuras sadarbībā ar slepeno policiju norādīja uz cilvēkiem, kam pieder īpašumi vai kuri neatbalsta esošo jauno varu. Tie bija latvieši, kas nodeva latviešus - šos cilvēkus es droši dēvētu par nodevējiem, tieši tādi skaudīgi kaimiņi arī bija pie vainas vectēva ģimenes deportācijai. Par to man stāstīja ome, un tētis piebilda, ka vectēvs un viņa vecāki ļoti negribēja atcerēties tos laikus, reti un maz par to runāja. Tas ir saprotams, jo izdzīvot svešumā bija ļoti grūti, es vispār apbrīnoju savu vectēvu un, protams, arī pārējos cilvēkus, kuri nepadevās dzīves grūtībām.
Manā stāstījumā ir pavisam nedaudz faktu, jo vectēva jau nav, un stāsts ir veidots no vēsturiskiem faktiem un no tā, ko atceras tētis no savas bērnības, ko stāstīja viņa vectēvs (mana vectētiņa tētis).
Vectēvu aizveda, paņemot no skolas sola. Vienkārši klasē ienāca vīri formā, nosauca uzvārdus un aizveda bērnus. Bērnus, kas bija jaunāki par mani tagad… Man, iztēlojoties vien šo ainu, acīs saskrien asaras, bet viņiem bija jādodas līdzi bruņotiem vīriem bez vecākiem - nezināmā virzienā. Līdzi ņemt neko nevarēja, kāds apģērbs bija mugurā, tā arī bija jābrauc.
Vectēvs līdzi paspēja paķert skolas somu, kurā bija dažas burtnīcas, pāris zīmuļu, neliels salokāms nazītis un trīs ledenes. Pats ceļojums uz nezin kurieni (pēc tam tikai palika skaidrs, ka tā ir Sibīrija, Tomskas apgabals) bija smagi pārnesams - bija jābrauc lopu vagonā vēl ar kādiem 40 cilvēkiem. Vagonā aiz restēm sēdēja vai gulēja cilvēki uz vagona grīdas un brauca, nezinādami galamērķi… Mantu līdzi nevienam nebija.
Pārtikas arī nebija. Tualete bija vagona stūrī… Braucot cilvēki baidījās pat sarunāties, to darīja čukstus un ļoti maz, no visām malām bija dzirdamas klusas bērnu raudas, dziļas, skumjas nopūtas un vēl klusāki mierinājumi. Cilvēki ticēja, ka viss būs labi, un mierināja sevi ar apziņu, ka, ja gribētu nogalināt, tad izdarītu to uzreiz, kā arī pateicās, ka nav šķirti no ģimenes, un, ja nāksies mirt - nomirs kopā.
Varbūt tieši ticība un ģimenes spēks bija tas, kas palīdzēja izdzīvot, piedot un atgriezties. Cilvēki izkāpa no vagoniem svešā zemē, netīri, izbadējušies, daži nomira pa ceļam un tika izmesti ārā no vagoniem. Svešā zemē cilvēkiem nebija nekā, bija pašiem kaut kā jāizdzīvo. Ģimenēm ar bērniem ierādīja mājas, kur varēja lūgties padzīvot kopā ar vietējām ģimenēm, kuras nelabprāt gāja pretim. Vietējie baidījās no svešiem cilvēkiem, kuri bija nokļuvuši viņu zemē, kaut arī ne pēc savas gribas. Latviešu izdzīvošana svešumā bija ļoti atkarīga no vietējiem, vietējo iedzīvotāju bija maz, viņi bija ļoti nabadzīgi.
Pirmajos brīžos tieši vietējie palīdzēja ar jumtu virs galvas, un tas ir domāts tiešajā nozīmē - reizēm tie bija saslieti kopā veci dēļi un zari. Latviešus izmantoja smagajiem darbiem kolhozos. Pieaugot iedzīvotāju skaitam, varēja arī paplašināt darba lauku, kolhozos bija smagi jāstrādā gan pieaugušajiem, gan bērniem, gan sirmgalvjiem, darbā bija jāpavada līdz 16 stundām dienā. Reizēm es pārmetu mammai, kad man liek mazgāt grīdu vai palīdzēt dārzā, kad es jūtos nogurusi, es mēdzu pierunāt mammu atlikt to darbiņu uz vēlāku laiku, aizbildinoties ar to, ka es esmu bērns un man ir grūti vienā dienā padarīt daudz darbu, jo es nogurstu arī mācoties. Bet, ja aizdomāties, tad vectēvam vispār bērnībā bija jāstrādā visu dienu smagi darbi, lai dabūtu maizes gabalu un pāris cukura gabaliņu.
Cilvēkiem nebija piemērotu drēbju Sibīrijas klimatam, jo tur ir ļoti bargas ziemas, un daudzi vienkārši nosala, jo nebija, ko ģērbt mugurā un īpaši kājās. Reizēm ar apģērbu palīdzēja vietējie iedzīvotāji, viņi atdeva savas vecās sanēsātās un nederīgās mantas, un tas bija milzīgs atbalsts. Runāt latviski bija aizliegts, kā arī bija aizliegts atstāt Tomskas apgabalu, kaut gan bēgšanas iespēju tāpat nebija.
Kad es paaugos un sāku dziļāk izprast notiekošo apkārt, es nevarēju nepievērst uzmanību tam, ka katru gadu kapusvētku laikā pie vectēva kapa vietas pie mums pienāk vecs vīrs un ikreiz spiež tētim roku un asarām acīs pateicas, ka dzīvs, tikai pateicoties vectēva ģimenei.
Tas šķita tik dīvaini… Uz jautājumu, kāpēc viņš tā saka, tētis izstāstīja, ka viņi kopā ar vectēvu, būdami bērni, bija izsūtīti un dzīvoja trimdā. Vectēva ģimene dalījās ar pārtiku ar šo onkulīti, neskatoties uz to, ka pašiem nebija ko ēst. Ēdiena nebija, maizi cepa ar zāģskaidām, bet to vajadzēja uzreiz apēst, citādi tā palika ļoti cieta un neēdama. No tā laika vectētiņš nevienu maizes drumstaliņu savā mūžā nav izmetis ārā, un tētis atceras no savas bērnības, ka viņa ģimenē par maizītes un vispār par ēdiena necieņu bija paredzēts bargs sods.
Kad mums ir ēdiens katru dienu, ir grūti iedomāties, kā tas ir, ka vairāku dienu garumā vispār nav ko ēst.
Tas nenozīmē, ka nav tā, ko mēs tajā brīdī gribētu apēst, vai, atverot ledusskapi, nevaram atrast ko garšīgu, vai “nav ko ēst”, jo mamma šodien neko nesagatavoja - tas nozīmē burtiski, ka ēdiena nav. Bet viņi izdzīvoja, un daudzi atgriezās mājās vēl stiprāki, saliedētāki, ar milzīgu dzīves pieredzes bagāžu līdzi. Kaut arī tā bija viņu vienīgā bagāža, bet tā bija tik vērtīga!
Cilvēciskums un līdzjūtība, izpalīdzība un pateicība vēl līdz šodienai viņiem ir sirdīs. Atgriešanās mājās bija iespējama tikai pēc 1957. gada, bet ne visi varēja atgriezties, un viņi nedrīkstēja dzīvot lielajās pilsētās. Vietējie iedzīvotāji raudāja, kad trimdinieki devās mājās, jo latvieši bija ļoti strādīgi un darīja visu smagāko darbu.
Tik gaidīta bija atgriešanās Latvijā. Īstenībā neviens neticēja, ka kādreiz varēs doties mājās. Pa šiem nepilniem 10 gadiem svešumā mīlestība pret Latviju kļuva vēl stiprāka, un, neskatoties uz to, ka Latvijā vairāk nebija māju, kur dzīvot, un viss bija jāsāk no jauna, vectētiņš ar ģimeni bija laimīgi atgriezties. Viss bija jāsāk no jauna, ģimenei vairāk nebija zemes - tā bija konfiscēta, nedrīkstēja pārvākties uz dzīvi lielajā pilsētā, kur bija darbs, bet, par laimi, palīdzēja radinieki.
Es lepojos un apbrīnoju savu vectēvu! Viņa smagā bērnība netraucēja viņam kļūt par sirsnīgu cilvēku, izpalīdzīgu un strādīgu kolēģi, mīlošu tēvu un vīru; tā nespēja salauzt cīnītāja garu, neļāva padoties. Ar savu piemēru vectēvs ieaudzināja savos bērnos mīlestību, strādīgumu, labestību pret apkārtējiem, atbildību par visu, ko dari, izpalīdzīgumu, cieņu un pateicību par to, kas tev ir. Tas ir tās vērtības, kas tiek nodotas no paaudzes paaudzē Lubgānu ģimenē. Tāda ir manas ģimenes vēsture.
