\\Autori

Elita Veidemane

22.mar
Ar uzņēmēju Uldi Pīlēnu pēdējo reizi tikos intervijā 2009. gadā: tikko bija sākusies pasaules finanšu krīze, un Uldis Pīlēns tikko bija izstājies no Tautas partijas, jo nepiekrita tās vadības atbalstam ekonomikas glābšanas politikai, kas vainagojās ar Parex bankas pārņemšanu, valsts parādsaistību dramatisku pieaugumu un iespaidīga skaita aktīvu iedzīvotāju aizplūšanu no Latvijas.
 
19.mar
Svētdien pie Brīvības pieminekļa tika iedegtas 188 svecītes – par godu tiem, kuri 1944. gada 17. martā parakstīja Latvijas Centrālās padomes (LCP) Memorandu, kurā bija aicinājums atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti, 1922. gada Satversmes darbību un Latvijas valdību «uz koalīcijas pamatiem, kas pulcētu ap sevi visu Latvijas tautu».
 
15.mar
«Pie mums atnāca kāds cilvēks, kura brālis – leģionārs – bija pazudis karā. Arī padomju okupācijas laikā nekādas ziņas par viņu nepienāca. Mēs pirms dažiem gadiem viņu atradām Zēdelgemas karagūstekņu nometnes sarakstos. Viņš pēc atbrīvošanas bija devies uz Austrāliju, tur 80. gados bijušais leģionārs aizgāja viņsaulē. Šeit dzīvojošajam brālim par to nebija nekādas informācijas. Viņš, uzzinājis Austrālijas brāļa likteni, apraudājās... Iespējams, ka Austrālijā dzīvojušais brālis ir mēģinājis sazināties ar Latvijā mītošo, bet vēstule, visticamāk, nonāca cenzētāju rokās... Un viss. Brāļi netikās. Tas ir tikai viens stāsts no simtiem līdzīgu: karš izšķīra, iznīcināja ģimenes, un šīs personiskās traģēdijas nav iespējams aizmirst,» stāsta Jānis Tomaševskis.
 
15.mar
Viņš ir noskrējis maratonu Valmierā un Berlīnē. Nevis jaunībā vai brieduma gados, bet pavisam nesen – kad jau bija nosvinēti 90 mūža gadi. Viņš katru dienu nostaigā vismaz sešus kilometrus, bet kāpšana pa kāpnēm uz savas mājas otro stāvu – tā vispār netiek uzskaitīta.
 
14.mar
«Iedomājos: piedalos ANO Ģenerālajā Asamblejā un runāju skaistajā latviešu valodā, man mugurā ir balts krekls, kura stāvkrādziņā iešūtas Latvijas karoga krāsas. Nevajag taču man apkārties ar auseklīšiem, lai visi saprastu – esmu no Latvijas,» stāsta Edgars Kramiņš, gluži lietišķi sapņodams par to, kā pildīs Valsts prezidenta pienākumus. Mūsu sarunā viņš atklājas pavisam citā veidolā: ne vairs kā nevaldāmais dziedāšanas šovu kritiķis vai politiķu skarbais no pacietības izvedējs... bet gan kā mēreni emocionāls politikas lauka vērtētājs.
 
11.mar
«Šajā gadījumā Valsts prezidents norēķinās ar Saskaņu par savulaik sniegto atbalstu prezidenta vēlēšanās,» komentējot kārtējo gatavību automātiski piešķirt LR pilsonību visiem še dzimušajiem nepilsoņu bērniem, teica Nacionālās apvienības līderis Raivis Dzintars – ar piebildi, ka tas esot viņa personiskais viedoklis.
 
7.mar
Sāpīgi, nodomāju. Sāpīgi, ka mums nav noveicies. Garām noplīvoja tāda kā skaudībiņa, tomēr tā ātri pagaisa, jo prāts apsauca sirdi un kritiskā domāšana atnāca kā lietusgāze tveicīgā pēcpusdienā. Jā, par veiksmi diezin vai pareizi runāt, jo igauņu nacionālkonservatīvās partijas EKRE pārsteidzošie panākumi nule notikušajās Igaunijas parlamenta vēlēšanās, visticamāk, nebija nemaz tik negaidīti: iepriekšējā sasaukumā šai partijai bija tikai septiņas vietas parlamentā, nu tai būs 19. Vērā ņemams spēks, kas acīmredzot uzpildīts ar pamatīgu darbu, kuru vadīja partijas līderis Marts Helme, bijušais Igaunijas vēstnieks Krievijā.
 
6.mar
Pirms piecpadsmit gadiem Monika Mihališina strādāja Latvijas Kultūras akadēmijā, vadot studiju programmu Latvijas – Polijas starpkultūru sakari, savukārt, atgriezusies savā dzimtenē – Polijā, viņa lasīja lekcijas Varšavas universitātē – par latviešu valodu un latviešu kultūru. Šodien Monika Mihališina ir Polijas vēstniece Latvijā, un man ir sajūta, ka viņa atgriezusies, lai še paliktu ilgi. «Es mīlu Latviju,» viņa teic, un tam var ticēt.
 
1.mar
«Ja dzirdat kādu braši saukājam citus par tumsoņām, tad ir diezgan droši, ka tur runā postmodernais neomarksists. Marksisms nav miris, tikai uzspodrināts ar postmodernu politūru. Latvijā to visredzamāk pārstāv Progresīvie. Redzot politkorektuma galējības, mēs ceram, ka tas pāries, paļaujamies uz veselo saprātu. Taču vai pēdējo 20–30 gadu pieredze ļauj cerēt, ka varam uz to paļauties?» retoriski vaicā Jānis Vanags.
 
27.feb
Politiskajās dabas zinātnēs kārtējo reizi iestājies regulārais pavasaris: atkal sākušās runas par ebreju restitūcijām.
 
22.feb
Intervija ar kordirģentu Intu Teterovski: par politiskās kultūras izmaiņām, par personībām vēsturisko pagriezienu punktos, par Kultūras ministriju kā galveno iestādi un politiķiem, kuri sāk kā basi, bet beidz kā tenori.
 
20.feb
«Nedēļu vēlāk tiek sasaukta Rīgas mākslas darbinieku sanāksme Operas telpās, kur piedalās vairākas valsts augstākās amatpersonas, un referātu VK(b)P CK lēmums par operu «Lielā draudzība» un Padomju Latvijas mākslas darbinieku uzdevumi nolasa Arvīds Pelše. Viņš (..) komentē trūkumus, bet to sarakstam pievieno arī Anatola Liepiņa baletu Laima un Oskara Stroka šlāgerus, kuri, pēc viņa vārdiem, «samaitā tautas labo gaumi, cenšas aplipināt to ar satrunējušās buržuāziskās kultūras baciļiem».» Šī sanāksme notika sen – 1948. gadā, taču savu truluma ekspresiju tā nav zaudējusi līdz pat šim baltam brīdim.
 
19.feb
Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.
 
18.feb
«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.
 
15.feb
«Šīs ir manas grāmatas. Tā nu ir sanācis,» Jānis Krastiņš norāda uz plauktu, kur kārtīgā rindiņā muguru pie muguras salikti dažādi izdevumi – biezāki, plānāki... Kopumā kāds metrs laikam sanāk. Biezākās grāmatas, šķiet, ir tieši par jūgendstilu. «Mums ir profesionāla biedrība – Latvijas Reģionālās arhitektūras akadēmija (LRAA). Pirms gadiem piecpadsmit kādā tās sanāksmē joka pēc tika pieņemts lēmums beidzot atbrīvot Krastiņu no jūgendstila lāsta,» bez smaida ēnas saka Krastiņa kungs. «It kā es neko citu nedarītu,» viņš beidzot iesmīn.
 
14.feb
Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».
 
11.feb
«Vilcene iekrita ceļmalas grāvī. Viņa bija smagi ievainota, un es zināju, ka pēc dažām minūtēm viņa nomirs. Es nolaidu ieroci un piegāju pie elsojošā dzīvnieka. Vilcene palūkojās uz mani ar sāpju un dzīvības ilgu pilnu skatienu, tad – pievērsās rietošajai saulei. It kā es vairs nebūtu blakus, it kā mana klātbūtne vairs nebūtu svarīga... Saule spoguļojās mirstošās vilcenes acīs, tās satumsa un dažus mirkļus vēlāk izdzisa kopā ar sauli, kas aizslīdēja aiz meža sienas. Es stāvēju blakus vilcenei, kura vairs neelpoja, un manī bija tikai tukšums un sāpes par bezjēdzīgi nogalināto dzīvnieku. Tajā brīdī es sev zvērēju, ka vairs nekad neiešu medībās.» Šo stāstu pirms vairākiem gadiem man pavēstīja Oskars Grīgs, bijušais Saeimas deputāts, kurš nu jau Viņsaulē mierpilni sarunājas ar savu pēdējo vilceni. Nez, ko Grīgs teiktu, uzzinot par to, kas notiek Saeimā tagad?
 
6.feb
Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.
 
4.feb
«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?
 
1.feb
Intervija ar reklāmas industrijas veterānu Ēriku Stendzenieku: par traģikomisko situāciju politikā, par cilvēkiem, kuri pretendē uz varas grožiem, par aukliņu raustītājiem un viņu «klientiem», par vainas apziņu un tās nešanu.
 
31.jan
Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.
 
28.jan
Intervija ar Saeimas deputātu, Saeimas Ārlietu komisijas priekšsēdētāju, Nacionālās apvienības (NA) priekšsēdētāja vietnieku Rihardu Kolu: par Krievijas informatīvo karu un stratēģisko komunikāciju, par ANO globālās migrācijas kompaktu un strādāšanu kopā ar liberāļiem, par savādo diasporas definīciju un nākamo Valsts prezidentu.