Kāds lasītājs sazinājās ar “Neatkarīgās” redakciju un izstāstīja, ka Ludzā tiekot likvidēta dzīvnieku patversme un dzīvnieki tiekot eitanazēti – jo neesot līdzekļu patversmes uzturēšanai. Sazinājāmies ar Ludzas novada pašvaldību.
“Par kādu dzīvnieku patversmi jūs runājat? Ludzas novadā nav nevienas dzīvnieku patversmes,” sarunā ar “Neatkarīgo” teica Ludzas novada domes priekšsēdētājs Edgars Mekšs, “un, ja tāds pakalpojums ir nepieciešams, mēs dzīvniekus vedam uz Rēzekni. Mums ir noslēgts līgums ar Rēzeknes dzīvnieku patversmi.”
Domes priekšsēdētājs paskaidroja, ka pašvaldības policija palīdz noķert klaiņojošos dzīvniekus, tos aizved uz Rēzekni un Ludzas pašvaldība par to samaksā naudu. Kāda Rēzeknes patversmes darbiniece, kura gan nenosauca savu uzvārdu, izteicās, ka pēdējā mēneša laikā uz Rēzekni esot atvesti tikai trīs kaķēni. “Ja ir kāds “lieks” dzīvnieks, tad viņiem ir vieglāk un lētāk to likvidēt, nevis vest uz Rēzekni,” tāds bija sievietes uzskats.
Tomēr dzīvnieku “likvidācija” nenotiek pašplūsmā, kā mēdz teikt, mājas apstākļos. Ludzas veterinārās klīnikas “Amovet” vetārste Jeļena Jolkina izstāstīja, ka dzīvnieki tiek eitanazēti klīnikā.
“Īpašnieks atnes dzīvnieku iemidzināt, mēs to izdarām, un tad īpašniekam ir tiesības viņu nogādāt BIOR (Pārtikas drošības, dzīvnieku veselības un vides zinātniskais institūts - E.V.),” paskaidroja vetārste. Dzīvnieku eitanāzijas gadījumi neesot bieži - maksimums, pāris reizes mēnesī.
Tas, ka Ludzas novadā nav dzīvnieku patversmes, iespējams, ir skaidrojams arī ar to, ka patversmes ir ārkārtīgi grūti uzturēt ne tikai finansiāli, bet arī administratīvi. Dzīvnieku patversmes “Ulubele” vadītāja Ilze Džonsone aplūkoja problēmas dziļumu.
“Patversmju eksistence ir apgrūtināta ar milzīgām birokrātiskām normām un prasībām, ka es pat nezinu, vai kāda cilvēku klīnika ir apkrauta ar tik milzīgiem birokrātisku papīru kalniem. Pietrūkst resursu, lai izpildītu visas papīru prasības,” tā Ilze Džonsone.
Viņa ir pārliecināta, ka faktiski tā ir divu uzskatu cīņa: “no kill” un “kill”. Nenogalināt vai nogalināt. “Kādreiz bija tā, ka liekos vai nesmukos klusi aizved uz patversmi nošpricēt. Un tad tikai ražo arvien jaunus dzīvniekus, bet tas mūsu pavairotājiem, raugi, ir hobijs, kas nekādi neregulējas,” stāsta Džonsone. Viņas patversme pārstāv “no kill” principu, jo - katra dzīvība ir vērtība. “Nav svarīgi, vai kaķis ir kādas smalkas šķirnes pārstāvis vai parastais murītis, viņi visi ir piedzimuši, lai viņus mīlētu,” ir pārliecināta Džonsone.
Smalko šķirņu pavairotāji patversmi “Ulubele” uzskata par konkurentiem, jo samazinās pieprasījums pēc šķirnes dzīvniekiem.
Cilvēki vairāk sliecas izdarīt labu darbu - izglābt kādu “lieko” dzīvnieku no patversmes, nevis pirkt dzīvnieku par ļoti lielu naudu no pavairotāja.
Tāpēc, Ilze uzskata, ir mērķis nodzēst “no kill” kustību, radīt nepanesamus apstākļus patversmēm - kaut vai ar birokrātisko slogu. Arī nupat paredzētā kaķu čipēšana ir visai nepārdomāts solis. “Čipēšanas noteikumus Saeimā pieņēma lielā steigā, lai tie stātos spēkā 1. jūlijā. Mēs visi, arī vetārsti, apgalvojām, ka čipēt visus kaķus no 1. jūlija - tas ir nereāli. Kāds iedomājas, cik daudz ir trūcīgo cilvēku? Eiropas pase, vakcinācija, čips - šis komplekts maksā 50-60 eiro. Kā viņi to samaksās? Un ja vēl kaķītis nav viens, bet viņu ir pieci un vairāk?”
Bet Ministru kabineta noteikumu par šo pasākumu, respektīvi, par to, kurus kaķus vajadzēs un kurus nevajadzēs čipēt, - joprojām nav. Taču pirmās sekas jau ir. Pagājušajās brīvdienās ceļa malā tika atrastas kastes ar desmit kaķiem, viens no viņiem diemžēl jau bija miris.
“Tur ir divi scenāriji,” domā Ilze, “vai nu cilvēks ir nomiris, un radiem vajag visu mantu, izņemot kaķus, vai nu saimnieks ir nobijies, ka nu tagad viņu sodīs vai arī viņam nāksies maksāt 600 eiro, kuru viņam nav, un viņš izlemj atbrīvoties no kaķiem. Cilvēki ir ļoti dažādi. Izdomātās normas ir tādas, ka atkal cieš dzīvnieki, bet patversmes, kas jau tā ir pārslogotas, tiek pārslogotas vēl vairāk.”
Latvijā ir 27 dzīvnieku patversmes, viena no tām - “Drauga spārns” - pieņem putnus. Finansiāli vieglāk ir tām, kurām ir līgums ar pašvaldību. Un vienmēr būs cilvēku dažādība: vieni gribēs šķirnes dzīvniekus, citi - parastos, bezšķirnīgos. “Tāpēc nav prātīgi mēģināt nostāties pret “no kill” patversmēm, jo tajās vienmēr būs tādi - it kā liekie, it kā nevajadzīgie, bet kuri tomēr gribēs dzīvot,” teic Ilze.
