Mēs nebijām tikušies gadiem. Jānis pēc aktīvās politikas posma dzīvoja diezgan savrupi, dienas dalot ar meitu Madaru un sievu Baibu. Kad uzzināju traģisko vēsti par Jāņa bojāeju, sirdī iedzēla senas atmiņas kā dadža pogaļas, un es nodomāju: kādam ir jābūt izmisumam, lai izvēlētos nāvi, nevis iespējamu izeju no šķietamas bezizejas?... Jānis, kuru ieraudzīju atvadu brīdī, atbildi nesniedza. Jānis Straume, savulaik kaismīgs un principiāls politiķis, vienlaikus – mazliet sentimentāls, sevī vērsts vienpatis ar latvieša dvēseli.
Šobrīd nav vērts iedziļināties Jāņa Straumes politiskajā biogrāfijā, jo to var izlasīt jebkurās vikipēdijās. Taču pusotra stunda Rīgas krematorijas lielajā zālē, kas bija Jāņa pēdējā pietura pirms ugunsceļa, izrādījās gana ilgs laiks, lai starp daudzajiem pavadītājiem padomātu par laiku, kurā joprojām - pagaidām - atrodamies.
Jānis, izrādās, dzejoja. Atvadībās tika nolasīta viņa dzeja, kas bija veltīta gan Baibai, gan Madarai. Baiba izstāstīja, ka Jānis viņai dāvinājis uz nelielām lapiņām uzrakstītas dzejas rindas, solot tās kādreiz ierakstīt īpašā blociņā. Madara man atļāva ieskatīties šajās rindās un darīt tās zināmas arī citiem.
Jānis reiz atvēra blociņu un uzrakstīja: “Dzejoļu kopa rokrakstā. Tevī ir viss. Mīļotajai sievietei. 1992.-1995. gads.”
Un tālāk: “Lai vai kur es Tevi dzirdu,/ Tu kā stīgu mani aizskar klusi/ Kā visvārgāko, / Kā visdārgāko…/ Un sirds/ It nekad kā šodien/ Tā nav skanējusi.” Jānis raksta: “Tevī ir viss…/ Gan naids, gan spīts, gan pacietība,/ Tevī ir bēdas un prieks,/ Un ciešanas./ Bet pāri visam Mīlestība.”
Un vēl tālāk veltījums Madarai: “Kad Tev 16…” - Mazs krājumiņš, patiesi mīlot un apbrīnojot - Tētis.” Jānis raksta: “Lai zilonis paceļ snuķi/ Un mērkaķi pazūd krūmos,/ Tu iesmaržo dzīvi kā puķi,/ Un šaubas izplēn dūmos.” Un vēl: “Ir atkal rudens, un skumjas nāk domas,/ Ja spētu - Tev vasaru dāvinātu/ Un vienmēr izvilktu sauli no somas,/ Un savās plaukstās saules stariņus krātu.”
Vienkārši, mīlestības pilni vārdi. Vai daudzi zināja par šo Jāņa aizrautību - rakstīt dzeju? Domāju, ka tādu nebija daudz. Šķiet, Jānis bija palicis neiepazīts līdz galam. Iespējams, tādēļ no politisko līdzgaitnieku pulka atvadīties atnāca gandrīz tikai “vecie” tēvzemieši - tie, kuri zināja Jāni, kā mēdz teikt, līdz mielēm.
Protams, nav iespējams piespiest kādu atnākt uz bērēm, tomēr tas šķita savādi, ka šobrīd Saeimā esošie nacionāļi neuzskatīja par vajadzīgu atvadīties no sava politiskās dzīves kolēģa, kuru nevar uzskatīt par vienkāršu ierindas biedru. Un ja arī būtu vienkāršs ierindas biedrs - kāpēc, cienot visu, ko Jānis darījis Latvijas labā, viņam nevarētu dot pēdējās ardievas? Varbūt es vienkārši nepamanīju pavadītāju rindās ieslēpušos nacionāļu jaunās un vidējās paaudzes politiķus. Varbūt. Tad, lūdzu, piedodiet man.
Otra savādība arī bija neizskaidrojama. Neilgā laika posmā - šogad - mūžībā aizsaukti trīs Latvijas Republikas bijušie Saeimas priekšsēdētāji: Alfrēds Čepānis, Jānis Straume un Ingrīda Latimira (Ūdre). Vai kāds no viņiem bija izpelnījies līdzgaitnieku pateicību - tikt izvadītam no Saeimas nama? Nē. Varbūt tas ir aizliegts? Varbūt aizgājēju tuvinieki kategoriski iebilda pret izvadīšanu no Saeimas nama? Vai pietiek vien ar aizgājēja portretu, ko uz pāris dienām izvieto Saeimas foajē? Piedodiet, viņi visi trīs bija Saeimas priekšsēdētāji! Vai tiešām viņiem nevarēja izrādīt tik daudz goda - izvadīt no Saeimas nama? Ja reiz mēs neizrādām visaugstāko cieņu visaugstākajām mūsu valsts amatpersonām, neizvadot viņus pēdējā gaitā no Saeimas ēkas, tad jautājums, vai mēs pienācīgi cienām paši sevi un savu valsti?
Bet viņu dvēselēm tas, protams, vienalga. Tas ir jautājums mums: kā mēs izturamies pret tiem, kuri reiz bija mūsējie, kurus nu esam tā kā piemirsuši, tā kā nolikuši ārpus ikdienas? Aiziešana ir nenovēršama, tomēr mēs reizēm varam to pabīdīt tālāk. Ar savu uzmanību, mīlestību, vienkārši - ar sarunām. Nāvējoša ir tikai vienaldzība.
