Kam pieder Latvijas pareizticīgo baznīcas manta?

© Vladislavs Proškins/F64

“Pareizticīgo baznīca atšķiras no visas pasaules baznīcām ar to, ka baznīcas kā tādas nepiederēja draudzēm, bet valstij. Līdz ar to visi Latvijas pareizticīgo baznīcas (LPB) īpašumi 30. gados piederēja Konstantinopoles patriarhijai. LPB statūtos bija ierakstīts, ka nedrīkst pārdot valsts (baznīcas) īpašumus,” teic Saeimas deputāts Aleksandrs Kiršteins, komentēdams nule samilzušo tēmu par LPB iespējamo iesaisti baznīcas dārgumu transportēšanā uz Krieviju.

Par to rakstījām šeit.

PSRS idejiskie vadoņi nebija muļķi

Mazliet no vēstures. 1936. gadā LPB Sinode pieņēma lēmumu lūgt par LPB kanonisko pakļaušanu Konstantinopoles Vispasaules pareizticīgo patriarham. Tajā pašā 1936. gadā Sinode saņēma atbildi, ka Konstantinopoles patriarhs Benjamins I ir piešķīris autonomiju LPB.

Par Rīgas un visas Latvijas metropolītu tika ievēlēts Augustīns Pētersons. Viņa galvenais uzdevums bija tautas garīgā attīstība, latviešu valodas ieviešana dievkalpojumos, viņa mērķos ietilpa mācību iestāžu veidošana, kā arī, izdodot dievkalpojumu literatūru, metropolīts centās pārvērst no Krievijas impērijas atkarīgu baznīcu par Latvijas baznīcu. 1937. gadā Latvijā bija jau 75 latviešu pareizticīgo draudzes. Izvērtās cieša sadarbība ar Igaunijas un Somijas autonomajām pareizticīgo baznīcām.

1940. gada 17. jūnijā sākās padomju okupācija. PSRS idejiskie vadoņi nebija muļķi: viņiem bija skaidrs, cik liela nozīme ir baznīcai un reliģijai, tāpēc pirmais uzdevums bija pārveidot reliģiskās organizācijas, kas joprojām darbojās okupētajās valstīs.

Vēsturnieka Heinriha Stroda grāmatā “Metropolīts Augustīns Pētersons” ir kāds pamācošs citāts no PSRS valsts drošības tautas komisariāta (VDTK) priekšsēdētāja Merkulova ziņojuma boļševiku partijas vadonim Staļinam: “Latvijas, Igaunijas un Lietuvas republiku teritorijās patlaban ir autokefālās pareizticīgo baznīcas, kuras vada vietējie metropolīti - buržuāzisko valdību ielikteņi. Latvijas PSR (175 tūkstoši pareizticīgo draudzes locekļu). Ap Sinodes galvu Augustīnu, agrāk aktīvu Ulmaņa atbalstītāju, grupējas pretpadomju elementi - bijušie fašistiskās organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieki.”

Ja jau grupējas “fašistiskās organizācijas “Pērkoņkrusts” dalībnieki”, tad jāsāk tīrīšanas un autokefālo baznīcu pārveidošana atpakaļ uz Maskavas pakļautībā esošiem objektiem. Tāpēc VDTK ziņoja Staļinam, ka gatavojas veikt konkrētus pasākumus:

“1. Caur PSRS VDTK aģentūru pieņemt Maskavas patriarhijas lēmumu par Latvijas, Igaunijas un Lietuvas pareizticīgo baznīcu pakļaušanu tai, šajā nolūkā izmantojot vietējo parasto garīdznieku un ticīgo iesniegumu.

2. Maskavas patriarhijas Baltijas eparhiju (bīskapiju) pārvaldīšanai par ehsarhu (pilnvaroto) arhibīskapu nozīmēt Voskresenski Dmitriju Nikolajeviču (PSRS VDTK aģentu), izmantojot Maskavas patriarhijas rīcībā esošos attiecīgos lūgumus no vietējās garīdzniecības puses.”

Čekas “’garīdznieki” ieņem krēslus

Jau 1941. gadā tika likvidēta Latvijas autokefālā pareizticīgo baznīca, atlaida LAPB Sinodi, konfiscēja baznīcas (Konstantinopoles) īpašumus, padzina metropolītu Augustīnu. Pareizticīgie garīdznieki atteicās no reliģiskās darbības, pavisam tādu bija trīsdesmit. Bet svēta vieta, kā smejies, tukša nestāv: bija gana daudz čekai un padomju varai uzticīgu “garīdznieku”, kuri labprāt ieņēma iztukšītos amatu krēslus.

“Tikai 1943. gadā padomju okupanti sasauca “baznīcas speciālistus” un patriarha amatā ielika kaut kādu čekas virsnieku,” atklāj Kiršteins. Pēc kara darbojās pareizticīgo baznīca, kuras patriarhs bija Staļina akceptēts čekists, un šā patriarha kontrolē veidoto krievu pareizticīgo baznīcu nodēvēja par Latvijas pareizticīgo baznīcu.

Interesanti, ka situācija nemainījās arī pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas: LPB garīgie valdītāji veiksmīgi tēloja, ka Maskavas popi viņiem nav noteicēji un ka LPB nav krievu pareizticīgo baznīcas sastāvdaļa. Tāda situācija bija iespējama tāpēc, ka VDK joprojām bija liels iespaids uz 5. Saeimas deputātiem, kuri pat negrasījās kaut ko mainīt LPB pakļautības lietās.

Un ne tikai deviņdesmito gadu sākumā un vidū saglabājās šis iespaids. 2008. gadā Saeima pieņēma likumu, kas nostiprināja Maskavas patriarhijas kanoniskajā pakļautībā esošās LPB tiesības uz zemes īpašumiem, reliģiskajām un saimnieciskajām būvēm.

Pažobelēs - daudz neuzskaitītā

Visticamāk, LPB - piespiedu kārtā, proti, ar 2022. gadā pieņemto likumu ir kļuvusi par autokefālo baznīcu, - taču sirdī un galvā tomēr joprojām atrodas mīļotā Krievijas patriarha Kirila pakļautībā.

Kiršteins atgādina, ka Krievijas pareizticīgo baznīca ir “cieši saaugusi ar Kremļa režīmu un tā specdienestiem”. Kiršteins savulaik rakstīja: “1992. gadā Krievijas Federācijas AP augusta puča izmeklēšanas komisija tautas deputāta Ponomarjova vadībā konstatēja, ka PSKP CK un VDK iestādes izmantojušas virkni Baznīcas institūciju saviem mērķiem.

Izmeklēšanas komisija ieteica statūtos iekļaut aizliegumu Baznīcas darbinieku sadarbībai ar drošības iestādēm. Tas netika izdarīts ne Maskavā, ne Latvijā. (..) LPAB īpašumus ar LPB metropolīta izsniegtu pilnvaru iztirgoja bijušais LPSR Reliģijas lietu pilnvarotais, VDK virsnieks Aleksandrs Iščenko.”

Par Iščenko Kiršteins papildina: “Viņš bija atbildīgs par nekustamajiem īpašumiem. Pirms tam čekas uzdevumā viņš tos uzraudzīja, tad, laikiem mainoties, pēkšņi kļuva ticīgs un palika par “otro roku” LPB, veiksmīgi turpinot tirgot šos īpašumus.”

Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes sabiedrisko attiecību speciālistes Lindas Zonnes-Zumbergas apgalvojumu, ka baznīcā esošās sakrālās mākslas vērtības lielākoties pieder draudzēm, Kiršteins komentē šādi: “Tas nav nekāds draudzes īpašums, tas ir LPB īpašums. Otrkārt, LPB netika atjaunota, jo tā jau eksistēja kā tāda - kā Konstantinopoles baznīca. Ja mēs sakām, ka tādas nebija, tas nozīmē, ka mēs atzīstam padomju okupāciju.”

Latvijas pareizticīgo baznīcas Sinode pagaidām nav atbildējusi uz mūsu jautājumiem par baznīcas dārgumu aizvešanu uz Krieviju, taču zinoši ļaudis apgalvo, ka runa esot nevis par baznīcā eksponētām altārgleznām, bet par privātpersonu dāvinājumiem baznīcai. Uzskaite tiekot veikta, tomēr baznīcas pažobelēs esot daudz “neuzskaitīta materiāla”, un tā ceļi ir neizdibināmi. Nu, ko, gaidīsim Sinodes izsmeļošu atbildi.

Komentāri

“Nav plāna likvidēt Latviešu valodas aģentūru (LVA). Daudzas lietas, ko šobrīd darām, ir saistītas ar latviešu valodas nostiprināšanu,” intervijā “Neatkarīgajai” teica izglītības un zinātnes ministre Anda Čakša (JV). Intervija tika publicēta 10. jūlijā. “Tātad Latviešu valodas aģentūra paliks kā atsevišķa institūcija?” pārjautāju. “Jā,” pārliecinoši atbildēja ministre. Taču nākamā diena atnesa pārsteigumus.

Svarīgākais