Mākslas un seno priekšmetu restauratoru aprindās raisījušās bažas par to, ka pēc Latvijas Pareizticīgās baznīcas it kā atdalīšanās no Maskavas patriarhijas uz Krieviju ir izvests liels daudzums Latvijas Pareizticīgās baznīcas vērtīgo priekšmetu, kam ir mākslas vērtību statuss. Tas varētu būt noticis šā gada pavasarī vai agrāk, un šo “pasākumu” esot organizējusi pati pareizticīgo baznīca. Lai saprastu, kas ir noticis (vai nav noticis), “Neatkarīgā” meklē atbildes.
Pēc politiskiem paziņojumiem par Latvijas Pareizticīgās baznīcas atdalīšanos no Maskavas patriarhijas noklusēts un līdz ar to neskaidrs palika jautājums par baznīcas īpašumiem - kādas vērtības pieder Maskavas patriarhātam, kādas paliek Latvijai. Šā gada martā - aprīlī, pēc pagaidām oficiāli neapstiprinātas informācijas, baznīca rekrutējusi restauratorus vērtslietu un mākslas priekšmetu iepakošanai, lai tos varētu transportēt ārpus Latvijas robežām.
Kultūras ministrijā par šādu iespējamību - izvest baznīcas vērtības - dzirdēja pirmoreiz. Arī Iekšlietu ministrijai nekas nebija zināms. Tāpat prezidenta kanceleja atbildēja ar noliegumu šādai iespējamībai. Savukārt Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes sabiedrisko attiecību speciāliste Linda Zonne-Zumberga atbildēja, ka pārvalde nav izsniegusi atļaujas vērtslietu izvešanai un tās rīcībā nav informācijas par šādiem gadījumiem.
Zonne-Zumberga vēl piebilda: “Runājot par īpašumtiesībām, lielākoties baznīcā esošās sakrālās mākslas vērtības pieder draudzēm, nevis valstij, taču normatīvie akti par izvešanu attiecināmi neatkarīgi no īpašumtiesībām.”
Daļa no baznīcās esošajām vērtībām ir iekļautas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā, viņa turpināja. “Sarakstā esošos objektus mūsu inspektori apseko reizi 3-5 gados, atbilstoši likumam, lai pārbaudītu to stāvokli un lai apsekojuma laikā tiktu konstatēta objektu pazušana. Tajā pašā laikā izvešanas ierobežojumi tiek attiecināti pēc priekšmetu datējuma - senāki par 50 un 100 gadiem (atkarībā no veida). Attiecīgi, pat ja šādas vērtības nav valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā iekļautas, tik un tā nepieciešams nokārtot izvešanas atļauju, taču tās nav pārvaldes redzeslokā,” tā Zonne-Zumberga.
Informācijai: par 17. gadsimtu vecākas senlietas, kas pieder valstij, aizliegts pārsūtīt, pārvietot, iegūt, glabāt, atsavināt, bojāt, iznīcināt. Atļauja izvešanai no valsts nepieciešama kultūras priekšmetiem, kas saistīti ar Latvijas kultūras vēsturi un ir senāki par 50 gadiem; transporta līdzekļiem, kas senāki par 75 gadiem; mākslas un antikvāriem priekšmetiem, kas senāki par 100 gadiem.
Šobrīd nav zināms, vai ir notikušas kādas pretlikumīgas darbības ar vērtslietām, kas pieder baznīcai, tomēr līdztekus atrodas valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā. Jautājumus par baznīcas dārgumu iespējamo izvešanu nosūtījām Latvijas Pareizticīgās baznīcas sinodei. Taču ir vērts palūkoties uz Latvijas Pareizticīgās baznīcas neseno vēsturi, kas varētu izskaidrot mīklaino versiju par mākslas priekšmetu zudību.
2022. gadā politiķos un tautā nobrieda doma, ka vajadzētu ko mainīt pareizticīgo baznīcas “piederībā”, proti, pietiek tai atrasties Maskavas patriarhāta pakļautībā. “Atteikšanās no jebkādas saites ar Maskavas patriarhu ir būtisks jautājums mūsu pareizticīgajiem, visai Latvijas sabiedrībai un mūsu nacionālajai drošībai,” toreiz teica Valsts prezidents Egils Levits un turpināja, ka neatkarīgā, demokrātiskā un tiesiskā Latvijā pareizticīgajiem ir nepieciešama pašiem sava, patstāvīga un neatkarīga baznīca.
2022. gadā tika nograuts gadu desmitiem nīstais okupācijas simbols - Pārdaugavas miroņa pirksts. Prokremliskajiem politveidojumiem tas šķita sāpīgi. Ne jau tāpēc, ka viņiem rūpētu tas, ka te savulaik “ģedi vojevaļi”, bet tāpēc, ka tika nojaukta iespēja - šajā gadījumā ar konkrēto pieminekli - saglabāt ietekmi teritorijā, ko okupantu pēcteči un propagandas ietekmētie uzskata par īslaicīgi zaudētu.
Tas pats ir ar reliģiju, kas ir daudz smalkāka par robustiem akmens tēliem. Bet mērķis paliek - gara un domu ietekmēšana. Taču ikvienu reliģisko konfesiju sargā Satversmes 99. pants, kurā teikts: “Ikvienam ir tiesības uz domas, apziņas un reliģiskās pārliecības brīvību. Baznīca ir atdalīta no valsts.” Līdz ar to jautājums: kādā veidā lai izprot baznīcas atdalīšanu no valsts, ja prezidenta kancelejā tobrīd jau bija izstrādāts likumprojekts, kas piespiež Latvijas Pareizticīgo baznīcu izstāties no Maskavas patriarhāta?
Latvijas Pareizticīgā baznīca (LPB), kas 2022. gadā bija Maskavas patriarhāta kanoniskajā virsvadībā, turklāt nebija pirmskara Latvijas pareizticīgo baznīcas tiesību pārņēmēja, nevēlējās nonākt konfliktā ar saviem Maskavas “priekšniekiem”. LPB metropolīts Aleksandrs 2022. gada martā diezgan vispārīgi nosodīja karu: “Karš - tas ir bezjēdzīgākais un drausmīgākais grēks. Tāpat kā asinsizliešanas un viss pārējais. Mūsu uzdevums ir lūgt Dievu, lai tiktu pārtraukts šis karš, un veicināt Latvijas sabiedrības vienotību.”
Nosodījumā nebija runas par Krievijas agresiju, nebija atbalsta Ukrainai. Līdz šim brīdim nav dzirdēta ne zilbe par to, kā Maskavas patriarhāts ar baķušku Kirilu priekšgalā atbalsta kara noziedznieka Putina un viņa asiņaino pakalpiņu zvērības Ukrainā, pat atļaujoties svētīt Ukrainu iznīcinošus ieročus. Garīdzniekam jābūt nelietim vai idiotam, lai slacītu ar svēto ūdeni raķetes, ko tūdaļ nosūtīs slepkavot cilvēkus Ukrainā. Savukārt patriarhs Kirils Putina pretiniekus dēvē par “ļaunuma spēkiem”. Galvenais - melot bez apstājas, pārvēršot melnu par baltu.
Maskavas patriarhija kā līmlapa ir pielipusi Kremļa nacistiskā noziedznieka Putina režīmam. Krievija neuzbrūk, tā aizstāvas pret Rietumiem, turpina Kirils. Viņš kādā dievkalpojumā, kas notika Krievijas bruņoto spēku galvenajā katedrālē (!), mudināja Krievijas karavīrus aizstāvēt savu valsti tā, “kā tikai krievi to spēj”. Paga, vai kāds ir iebrucis Krievijā? Vai Kirils nav sajaucis pirkstu ar gurķi?
Tik nekaunīgi melot prot tikai čekisti. Un nav brīnums, ka Maskavas patriarhiju vada VDK aģents ar iesauku “Mihailovs”. Maskavas politiskajās un garīgajās augšiņās ir vieni vienīgi čekisti, sākot jau ar pašu galveno - Vladimiru Vladimiroviču. Krievijas Federācijas augusta puča izmeklēšanas komisija 1992. gadā secināja, ka kompartija un čeka izmantoja pareizticīgo baznīcu saviem mērķiem, tāpēc tā rosināja aizliegt baznīcas kalpotājiem sadarboties ar drošības iestādēm.
Taču šis rosinājums netika ņemts vērā. Iespējams, ka tieši tāpēc arī LPB vada cilvēks, par kuru ir aizdomas: viņš bijis VDK aģents ar iesauku “Čitaķeļ” (Lasītājs - krievu val.). Līdz šim metropolīts Aleksandrs izvairījies skaidrot čekas kartīti ar viņa vārdu, uzvārdu un dzimšanas gadu, kā arī datu bāzē “Delta” atrodamos ziņojumus ar parakstu “Čitaķeļ”.
Latvijas metropolīts Aleksandrs prot runāt arī pareizus līdzjūtības vārdus. Tajā pašā 2022. gada martā viņš teica: “Latvijas pareizticīgie piedāvā bēgļiem no Ukrainas garīgu atbalstu un draudzīgu uzņemšanu.” Viņš skaidroja, ka Latvijas pareizticīgie ar dziļu nožēlu saņēmuši ziņu par agresiju un karu Ukrainā. “Otrā pasaules kara un okupācijas gados Latvijas iedzīvotājiem bija nācies piedzīvot daudz no tā, ko šodien piedzīvojat jūs. Ir nācies steigā pamest savas mājas, dažreiz pat bez iespējas paņemt nepieciešamākās lietas. Arī mūsu ģimenes toreiz šķīra baisākā nelaime - karš.”
Viss pareizi. Tikai tolaik LPB atradās Maskavas pārvaldījumā. Tāpēc Saeima 2022. gada 8. septembrī kā steidzamus pieņēma grozījumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā, kas nostiprina LPB ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm pilnīgu neatkarību no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas, veidojot tā dēvēto autokefālo baznīcu.
“Līdz ar likuma pieņemšanu nostiprināta jau vēsturiski pastāvošā Latvijas Pareizticīgās baznīcas patstāvība un neatkarība, novēršot Krievijas pareizticīgās baznīcas ietekmi vai varu pār mūsu pareizticīgo baznīcu,” sacīja par likumprojekta virzību Saeimā atbildīgās Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisijas priekšsēdētājs Artuss Kaimiņš, uzsverot, ka šāds lēmums ir Latvijas pareizticīgo, visas sabiedrības un nacionālās drošības interesēs.
Taču… Iespējams, Latvijas Pareizticīgo baznīcu var izņemt no Krievijas pareizticīgo baznīcas azotes, bet vai Krievijas pareizticīgo baznīcu var izraut no Latvijas pareizticīgo baznīcas sirds? Varbūt tās saites ar baķušku Kirilu ir tik spēcīgas, ka pat neatkarīgās, autokefālās baznīcas brīvais lidojums neietekmē dievlūdzējus un viņi paliek uzticīgi savam Krievijas popam?
Tad varbūt šādi ir izskaidrojama Latvijas Pareizticīgās baznīcas iespējamā dārgumu zudība? Proti, ar dvēselisku un garīgu pakļautību, pat padevību Krievijas metropolītam? Sak, mums nevajag, lai tiek mūsu virsganam. Protams, ar varu brīvību neiedosi. Mēs arī netaisāmies dot, vien pētīsim šo dārgumu jautājumu tālāk.
