Simona Grundule, Tukuma dzīvnieku patversmes saimniece, reiz teica, ka uz baznīcu viņa neies, jo tur būtu jāstrīdas ar mācītāju. Kāds saka: tici Dievam, lūdz viņu, un viss nokārtosies. “Cik gadus jālūdz, lai pārstātu ciest slimi cilvēki, bērni, dzīvnieki? Mana baznīca ir šeit, un es esmu pateicīga Dievam, ka esmu sevi šeit atradusi,” viņa paturpināja. Ir grūti, taču Simona ir saimniece un mamma desmitiem pamestu un aizmirstu dzīvnieciņu.
“Nekas nemainās: pēdējos 23 gadus, kopš strādāju dzīvnieku patversmē, cilvēku attaisnošanās par dzīvnieku atdošanu patversmē ir tās pašas - dzīves apstākļi, alerģijas, šķiršanās. Ir ļautiņi, kas pārmet dzīvniekus pār žogu, kaut kur vienkārši izmet. Protams, dzīvnieki nav čipēti, viņi ir bez pasēm, un mēs nevaram pierādīt, ka viņi piederējuši tam un tam,” stāsta Simona.
Viņa atzīst, lieli palīgi nav arī policija un Pārtikas un veterinārais dienests: “Viens sūta pie otra, man apnīk staigāt, bet nav vajadzīgs rakstīt 26 iesniegumus, lai pierādītu, ka konkrētais cilvēks ir vainīgs. Lieciniekus nav vērts meklēt, jo visi grib labas kaimiņattiecības. Bet dzīvniekus vajag barot, un ar dievvārdiem diez vai to varēs izdarīt. Taču atrodas tādi, kuri pārmet patversmēm nodokļu maksātāju naudas tērēšanu, bet, piedodiet, arī mēs maksājam nodokļus. Taču mēs nevaram prognozēt, cik dzīvniekus cilvēki pametīs.”
Simona ironizē, ka, dzīvojot laukos, tas ir, Tukuma novadā, viņai un viņas atbalstītājiem nav laika intrigām - kā tas, viņasprāt, notiek Rīgā. “Mūs neinteresē tā Rīgas virtuve, tāda prasta zupas virtuve. Mums nav laika ķengām un baumām, bet laikam tiem, kuri sēž Zemkopības ministrijā, ir vajadzīgi tādi, kuri skaļāk bļauj. Un pieņemt likumu uzlabojumus, kas darbojas par sliktu dzīvniekiem, tas nu ir par daudz,” tā Simona.
Viņa konkretizē “slikto likumu” būtību: “’Piemēram, likums par dzīvnieku čipēšanu. Nu, uzlieciet to pienākumu privātīpašniekiem, jo mēs jau nepavairojam dzīvniekus. Tad patversmē nonāks čipēti suņi un kaķi. Tad zināsim, kurš ir saimnieks. Bet pie mums nonāk saimnieku dzīvnieki, kurus mums atved kā pieklīdušus. Un vēl: pieprasīt bez pārejas laika kaut kādu kvadratūras maiņu, to palielinot! Kur mēs naudu atradīsim? Mēs jau neesam uzņēmēji, mēs esam pašvaldības nolīgti apsaimniekotāji, kas saņem kapeiciņas līdz minimumam.”
Simona nesaprot, kāpēc patversmēm kaķu čipēšanu uzliek par pienākumu, jo tā ir pašvaldības funkcija. Jo tā ir arī nauda. Turklāt nav atrisināts dzīvnieku kopēju finansēšanas jautājums. Taču naudas ir tik, cik ir… Labi ja sanāk divas minimālās algas diviem kopējiem. Un nauda ir vajadzīga - cik savādi, vai ne? - arī dzīvnieku ēdināšanai un ārstēšanai. Plus degviela un telefons. Bet naudas devēji spiež uz eitanāziju, sak, ja nevarat pabarot un izārstēt, tad - divas špricītes, un gatavs! “Var jau protestēt un runāt par kaut kādām Eiropas regulām, un ticēt, ka tur, Eiropā, ir kultūra. Kā tad, ir. Zinu, ka tur ir karantīnas patversmes, kurās dzīvniekus notur 24 stundas, 48 stundas, dažviet ilgāk, un tad - viss… Un mēs uz to ejam!”
Simona turpina: “Mums saka - brauciet uz sanāksmēm, uzzināsiet ko jaunu. Bet mums nav laika! Mēs ar vīru divatā mēžam sūdus, apkopjam dzīvniekus, rakstām papīrus. Meitenes Rīgā pie Saeimas piketē pret nelikumīgiem pavairotājiem, bet tajā pašā laikā nelikumīgi pavairotie korgiji tiek dalīti uz vella paraušanu!”
Simona, protams, gribētu, lai patversmē strādā veterinārārsts, taču tam naudas nepietiek. Labi vēl, ka Simonas vadītajai patversmei nav nodokļu parādu, nav parādu par elektrību un par dzīvnieku pārtiku. Simona ir atbildīga par dzīvniekiem jau no pirmā tikšanās mirkļa: vai viņš tiek izņemts no dzīvokļa, kura saimnieks ir miris, vai dzīvnieks ir notverts uz ielas: “Par katru suni es varu izstāstīt. Ja tu nevari, ja tev ir administrators, lietvede un brīvprātīgie, bet tu pats stāvi un bolies, tad tev nav ko darīt patversmē. Bet es savā patversmē esmu saimniece, un tie ir mani dzīvnieki.”
Novēlu izturību Simonai, bet viņa smejas: “Ir, ir vēl man iekšā! Šodien aizvedu pastaigā divpadsmit suņus. Man nav jāiet uz trenažieru zāli. Esmu sākusi cīnīties arī ar kvadriciklu braucējiem, kuri izposta meža takas. Bet viss ir labi, jo spēks ir tieši cīņā.”
Simona izstāsta, ka vīrs pastaigās ņemot lielos suņus, bet viņa - vidējos un mazos. Un tādus, kuriem vajag vairāk mīlestības un aprunāšanās. Taču tas, ka dzīvnieku aizsardzības jautājumi Latvijā joprojām nav sakārtoti, arī skaidrs. Un tur ar mīlīgu aprunāšanos vien nepietiks.
