Eduards Pāvuls – Romeo, Ceplis un armijas priekšdziedātājs

Svinam Eduarda Pāvula jubileju: Elita Veidemane, Eduards Pāvuls un Aivars Brīze © Arhīvs

“Vai, meitiņ,” Eduards Pāvuls dziedoši ierunājās, “man mazbērniņi atbraukuši, man galīgi nemaz nav laika, un ko es, vecs cilvēks, varu tev jaunu pateikt?” Beidzot es biju sadūšojusies piezvanīt Pāvulam. Tas notika divtūkstošo gadu pašā sākumā. Bet šogad 7. jūlijā mēs svinam izcilā latviešu aktiera Eduarda Pāvula 95. dzimšanas dienu. Bez viņa. Un tomēr kopā ar viņu – tik tuvs un mirdzošs viņš ir.

Pirmā, bet ne pēdējā reize

Tādas ir manas attiecības ar zvaigznēm: man vienmēr šķiet, ka tās mirdz uz sevi, vien dažu stariņu atvēlot apkārtējiem. Tā nav zvaigžņu augstprātība, tieši otrādi - zvaigznes, kas patiešām tādas ir, patiesībā izjūt kautrību: tās neuzbāžas citiem ar savu mirdzumu. Un Pāvuls bija cilvēks, kurš negrib, lai viņu izgaismo, kaut arī visu mūžu pavadījis uz skatuves, kas paģēr labu un precīzu apgaismojumu.

Tikai vēlāk sapratu, kāpēc viņš vairās no žurnālistiem: nav retums, ka rakstonis, apžilbis no intervējamā varoņa spozmes, apraksta viņu pavisam pliekani un muļķīgi... Pāvuls pret žurnālistiem tāpēc bija vairāk nekā atturīgs: viņš saprata, ka no mūsu amatbrāļu puses daudzkārt nākusi paviršība. Pretēji tam, ar kādu rūpību un cieņu Pāvuls vienmēr izturējās pret saviem skatuves un kino varoņiem.

...Mēs - es un Aivars Brīze - aizbraucām uz Valteriem, un durvis mums atvēra Lilija, Eduarda Pāvula sieva. Toreiz mēs vēl nenojautām, ka pirmais solis pāri Pāvulu mājas slieksnim nebūs pēdējais un mēs vēl daudzus gadus kopā ar Eidi - tā viņš pats sevi dēvēja un ļāva dēvēt arī draugiem - dosimies tālos ceļos un atgriezīsimies mājās, nesdami puķu kalnus.

Toreiz mēs nezinājām, ka Aivars tā pieķersies Eidim, ka pēc gadiem man atzīsies: “Eduards man bija kā tēvs.” Tā var pateikt tikai cilvēks, kuram tiešām nebija īstā tēva… Bet Eduards bija īstāks par īstu: ar mīlestību, stingrību un patiesumu.

Neērtais cukura baudītājs

Mēs bijām kopā ar cilvēku, kurš nekad neļāva sevi cildināt, jo “par cilvēku runā viņa darbi” - tā nopietni teica Pāvuls. Bet acis bija smējīgu dzirksteļu pilnas. Tāds nu viņš bija - vīrišķīgi izskatīgais zvejnieka dēls Oskars, slīpētais zellis Ceplis, vella pilnais Ērmanītis, traģiskais Grīntāls, klibais “bandīts” Ozols, leģionārs Ričards... Kādus vārdus izvēlēties, par viņu domājot jubilejas reizē?

Kad pirmoreiz ciemojāmies pie Pāvuliem, viņš eksaltētos raksta veidošanas plānus notrauca ar siltu vienkāršību. Lilija nolika uz galda lielu kafijas krūzi Eduardam un mazāku - man. Eduards iebēra kafijā trīs karotītes cukura.

- Par visām trim cukurfabrikām, - viņš mierīgi noteica.

- Par trim? - es atvaicāju.

- Nuja, ka par trim, - viņš turpināja, - kādreiz taču bija trīs: Jelgavā, Jēkabpilī un Liepājā. Ak, tagad tikai divas vien palikušas? Re, kā Latvijā vairs neviens nedomā par savu cukuriņu...

Neba jau Pāvuls nezināja, ka toreiz tikai divas cukurfabrikas darbojās: tā viņš it kā ar Nezinīša gājieniem norādīja uz savu attieksmi pret notiekošo, pret ikdienu, kas ne tikai viņu vien, bet arī visu viņa ģimeni, visu tautu nereti skāra sāpīgi un smagi. Par jebko viņam bija savs spriedums, kas visbiežāk nesaskanēja ar oficiālo. Tāds neērts cilvēks.

Vienmēr kopā ar Liliju

Lilija vienmēr Eduardam bija kā sargeņģelis. Bet ne tas klusais un pazemīgais, kas vīrišķīgajiem ģēnijiem parasti tekalē pakaļ un nekurnēdams salasa izmētātās zeķes, saslauka salauztās sirdis un satīra piedrazoto dzīves telpu. Lilija bija pilna ar veselīgu ironiju kā strops ar bitēm: no ārpuses neko nemani, tikai dažas bites nozum, bet ielūkojies (ieklausies!) ciešāk - strops ir dzīvs, dzēlīgs un darbīgs!

Tieši smaidīgā ironija Lilijai ļāva ilgus gadu desmitus sadzīvot ar pārjūtīgo, nereti cemmīgo, taisnprātīgo, humorpilno un sirsnīgo Eduardu. Smaidot viņa bija nosargājusi Eduardu no cienītāju un mīlētāju pārliekas uzmanības, viņa bija saglabājusi ģimeni, kaut arī izskatīgajam aktierim pakaļ skraidīja dučiem sajūsminātu meiteņu.

Nē, Lilija nebija nedz greizsirdības pārņemta fūrija, kas savu mīļoto tur īsā saitītē, nedz vientiese, kuras galvenais ierocis ir vēlmju nolasīšana no vīra acīm. Lilija vienkārši ļoti mīlēja savu skaisto puisi. Un puisis viņu - arī.

Eduards bija ieskatījies Lilijā jau skolas gados: viņam patika lepnā meitene ar melnajiem matiem un tumšajām acīm. Un viņas lepnums nevis atvēsināja jauno Eduardu, bet gan - tieši otrādi - iekvēlināja.

Viņi 1951. gadā salaulājās Zasulaukā, tad ar vilcienu atbrauca līdz Pumpuriem. Eduards nofraktēja taksometru, lai tas aizvizina jaunlaulātos līdz mājām. Jaunie kopā ar viesiem ēduši un dzēruši pavisam neilgu laiku, jo Pāvulam tovakar vajadzējis būt teātrī.

Lilija devās līdzi jaunajam vīram. Turpmāk Lilija dosies līdzi Eduardam gandrīz uz visām filmēšanām: Eduards nejutās savā ādā, ja kaut kur tuvumā neatradās Lilija. Bija, protams, gadījumi, kad Liliju kaut kādu iemeslu dēļ nelaida līdzi Eduardam. Tāda reize bija, kad Eduardam vajadzēja filmēties Vācijas Demokrātiskajā Republikā. Drošībnieki toreiz iztaujāja aktierus, lai saprastu, vai kāds nav nodomājis palikt Vācijā. Eduards gluži vai sācis smieties: es un Vācijā?! Es tak rāpus atnākšu uz mājām!

Armijas priekšdziedātājs Eidis

Kad viņi vēl nebija precējušies, Eduardam pienāca laiks iet karadienestā. Uz iesaukšanas punktu viņš gan aizgājis, taču mīla darījusi savu: puisis pārlēcis pāri žogam un mucis taisnā ceļā uz mājām - pie Lilijas! Plāni bijuši nopietni: kādu laiku kopā ar Lilli viņš slēpsies mežā, pēc tam... Tad jau redzēs.

Taču kādā vakarā tēvs mežā saucis Eidi... Mežabrāļa dzīve līdz ar to beigusies, jo tēvs stāstīja, ka čekisti, meklēdami paklīdušo karakalpu, piedraudējuši uz Sibīriju aizsūtīt visu ģimeni, sākot jau ar māti...

To nu Eduards nevarēja izturēt, tāpēc viņš atkal aizgāja uz iesaukšanas punktu. Viņu ieskaitīja flotē. Puisis aizbrauca uz Murmansku, kur saslima ar plaušu karsoni. Murgos viņš redzējis, ka uz gultas malas apsēdies kāds balts stāvs... Nāve, vai?...

Kad Eidis atveseļojies, viņu pie sevis izsaucis pats galvenais kara hospitāļa ārsts. Viņš atklāja, ka viendien sēdējis uz Pāvula gultas gala un skatījies uz slimnieku: gribējis palūkoties uz latvieti... Ā, tad redz, ko Pāvuls par nāvi noturējis - dakteri baltā virsvalkā! Ārsts vērīgi palūkojās uz latvieti Pāvulu: “Dienēt gribi?” “Tieši tā - gribu!” Pāvuls gatavībā nobļāva. “Nu un muļķis,” noburkšķēja kara ārsts. “Taisies uz mājām, pie mammas, brauc ēst savu latviešu putru!” - tā dakteris. Izrādījās, plaušas jauniesaucamajam pārāk vārgas. Māte, ieraudzījusi dēlu, izbrīnā tikai sasita plaukstas: “Vai tad atkal aizbēgi?!”

Tiekoties ar skatītājiem, viņš stāstīja: “Kaut arī nemāku dziedāt (man balss ir maza, toties nepatīkama!), mani norīkoja par rotas priekšdziedātāju. Nu, mēs, latviešu puikas, protams, dziedājām latviešu dziesmas. Viena no iecienītākajām bija tāda:

Meitas mani aicināja

Aiz upītes sienu bāzt;

Es meitām atbildēju -

Man nav tāda bāžamā.

Bet, kā jau mums, latviešiem, pieņemts, mūsu vidū gadījās kāds... kangars: viņš izstāstīja priekšniecībai, kādas nerātnas dziesmas dzied padomju karavīri. Nākamajā dienā es atkal sāku: “Meitas mani aicināja...” Bet rotas komandieris mani pārtrauca: “Aiz upites bazt ņeļzja!” Ja ne, tad ne - dziedās kaut vai par Staļinu.”

Kvēlais Romeo

1953. gadā - daudziem par brīnumu - Dailes teātra pagaidām necilo studistu Eduardu Pāvulu apstiprināja Romeo lomai. Džuljetas lomā - Vija Artmane. Pāvuls bija tik pārsteigts, ka ieskrēja pie Dailes teātra galvenā režisora Eduarda Smiļģa un sašutumā nokliedzās: “Ja gribat tikt no manis vaļā, tad laidiet uzreiz, nevis daliet tādas lomas, ar kurām izgāžos!”

Tomēr Pāvula Romeo kļuva par brīnumu, kura dēļ uz teātri nāca tūkstošiem cilvēku, lai paturētu sevī mīlestības patiesumu, ko aktieriskā katarsē spēja izspēlēt spožais pāris - Artmane un Pāvuls.

Desmitiem, simtiem mīlestības vēstuļu Pāvuls saņēma no pateicīgajām visdažādākā vecuma skatītājām. No teātra foajē pazuda viņa fotogrāfija. Administrācija uzlika jaunu foto. Tas arī pazuda... Un tā vairākkārt. Līdz beidzot administrācijai apnika nodarboties ar Pāvula foto: viņa bilde uz sienas vairs netika likta.

Pāvuls savulaik atcerējās: “Pēc kādas izrādes braucu mājās. Kāpu ārā Asaru stacijā. Līdz mājām - gandrīz divi kilometri. No vilciena līdz ar mani izkāpa divas meitenes. Cauri mežam kātodams, pēkšņi dzirdu: hihi un haha. Paskatos atpakaļ - pustumsā ieraugu tās pašas meitenes no vilciena. Varbūt viņām bail vienām: lai nāk kopā ar mani! Bet meitenes tikai smej un smej: gribējušas ar mani iepazīties!

Es jau gandrīz izņēmu no biksēm siksnu, lai viņas noslānītu. Kā vecāki ļauj skuķiem vazāties pa naktīm?! Meičas vēlāk noīrēja istabiņu netālu no manas mājas. Laikam gribēja paskatīties, kāds tad dzīvē ir tas skaistais, triko ūzās ietērptais Romeo. Nu tad es viņām arī parādīju: nošļukušās biksēs ģērbies, dārzā laista rozes, tad uzvelk rupju kamzoli, pārmet pār plecu airus un slāj uz upi. Tāds ir tas jūsu Romeo!”

Kad Pāvuls atvērās?

Pēc mūsu pirmās intervijas Pāvuls klusi un cerīgi ierunājās jau ne par sarunas tēmām: “Ai, kā man reizēm gribas parunāties ar cilvēkiem…” Viņš neteica: gribu uz skatuvi. Bet kā citādi runāt, ja ne no skatuves? Mēs ar Aivaru izdomājām: varbūt aizbraukt pie cilvēkiem visiem trim kopā? Nē, nu skaidrs, precīzāk sakot - nav skaidrs, ko varētu kopā uz skatuves darīt aktieris, muzikants un žurnālists?

Mēs izveidojām koncertprogrammu ar nosaukumu “Zvejnieka dēls” (protams, runa bija par Oskaru, mūsu galveno varoni) un sākām braukāt pa novadiem. Koncertu bija simtiem. Vairāku gadu garumā. Tas bija neaizmirstams, brīnišķīgs laiks. Skanēja dziesmas, skanēja Eduarda stāsti, bija sirsnības un mīļuma gaisotne.

Bet Pāvuls pirms iešanas uz skatuves nereti bija tik pilns ar nevēlēšanos to darīt, ka jābrīnās, ka viņš vispār to izdarīja: “Es tik ļoti negribu šodien neko runāt, tikties, smaidīt... Negribu, un viss.” Bet tā bija tāda izjūtu poza. Un tikai tad, kad atvērās priekškars un Pāvuls, smaidīdams savu mīļo, mazliet mulso smaidu, iznāca skatuves gaismā, tikai tad, kad viņš kā maigu, spēkpilnu vilni sajūt skatītāju zāles enerģiju, tikai tad Pāvuls atmirdzēja, nesdams siltumu skatītājos…

Kaut arī mums šodien pietrūkst Romeo pašaizliedzīgās mīlestības, Oskara un Grīntāla godīguma, tomēr zinām, ka godīgums un atvērtība bija Eduarda Pāvula dzīves moto, un viņš ar šīm īpašībām bija un joprojām paliek aktuāls. Mēs domās pamājam tev, Eduard, tu taču redzi mūs no saviem debesu augstumiem. Un sakām tev paldies par klātesmi.

Komentāri

Latvijā kopš nullto gadu otrās puses ir izkristalizējusies izteikta valdošā politiskā šķira, kuru iemieso “Vienotība” tās plašākajā izpratnē. Vecrīgas kafejnīcu “valdību stādītāji” var zīmēt visdažādākās kombinācijas, bet realitātē nevienu valdību bez “Vienotības” izveidot nevar. Kā tai izdevies uzbūvēt tik dzelžainu, savu komfortablo vietu uz politiskās skatuves nodrošinošu konstrukciju?

Svarīgākais