Pensilvānijā sestdien kāds jauns vīrietis sašāva prezidenta amata kandidātu Donaldu Trampu. Pārdrošnieks “vairākas reizes šāva uz skatuves pusi no paaugstinātas pozīcijas ārpus mītiņa norises vietas”, teikts ASV drošībnieku ziņojumā. Vieni to uzskata par teātri, citi – par nopietnu brīdinājumu. Trešie ir pārliecināti, ka atentāta mēģinājums palīdzēs Trampam uzvarēt vēlēšanās. Ikoniskais foto ar ievainoto Trampu, kurš izsauc kareivīgus saukļus, un ASV karogu fonā – tas vien jau ir ko vērts.
Skeptiķi apgalvo: tas bija iestudējums. Tam kategoriski nepiekrīt Jānis Sārts, NATO Stratēģiskās komunikācijas izcilības centra direktors: “Protams, ne! Kāds domā, ka cilvēks pieļautu, ka viņam sašauj ausi? Konspirāciju un sazvērestības teorijas ir pilnīgi noteikti noraidāmas, un skaidri var apgalvot, ka tas bija īsts atentāta mēģinājums un kā tāds tas arī jāuztver.”
Sārts uzskata, ka Donalds Tramps ļoti veiksmīgi izmantoja šo momentu: “Viņš adekvāti noreaģēja, neizrādīja bailes, un tas noteikti stiprinās viņa pozīcijas. Tramps parādījās ne tikai kā upuris, bet arī kā savaldīgs cilvēks, kurš spēj atbilstoši reaģēt krīzes situācijā. Tas viņam nāks par labu.”
Sazvērestības teoriju piekritēji apgalvo, ka atentātu noorganizējuši kādi mistiski Krievijas spēki. “Ir jāanalizē atentāta mēģinājumu realizējušā cilvēka motīvi. Tā kā tas notika priekšvēlēšanu runas laikā, ir pietiekami daudz video materiālu, lai varētu - pat neatkarīgi no tā, ko saka izmeklētāji, - izdarīt secinājumus. Diez vai krievi uzticētu veikt atentātu kādam divdesmitgadīgam cilvēkam. Nav skaidri zināmi šāvēja motīvi, bet zinām to, ka ASV ir viegli pieejami šaujamieroči, un tas dod iespēju mentāli ne īpaši stabiliem cilvēkiem realizēt uzbrukumus.”
Amerikā tas gan nav nekas neparasts, ka pret prezidentiem tiek veikti atentāti: atgādināsim, ka 1963. gadā tika veikts atentāts pret Džonu Kenediju, savukārt 1981. gadā notika atentāta mēģinājums pret prezidentu Ronaldu Reiganu. Sārts uzskata, ka ASV iekšpolitiskā atmosfēra ir sakaitēta un šim notikumam lielāka ietekme būs uz iekšpolitiku, mazāk - uz ārpolitiku.
Politologs Filips Rajevskis uzskata, politiskā polarizācija var izpausties arī šādā veidā - ar atentāta mēģinājumu. “Tas ir naids, tā vairs nav sāncensība vai ideoloģiska pretimstāvēšana, tas ir vienas puses naids pret otru pusi. Naids jūtams arī pie mums, kad savstarpēji cīnās viens politiskais flangs pret citu flangu, taču te tomēr ir vairāk sāncensības un diskusiju. Bet Amerikā ir gandrīz brīvi pieejami ieroči, tostarp automātiskie ieroči, un tad naids var transformēties šādā situācijā - veicot atentātu,” skaidro Rajevskis, “tad redzam, ka naids vienmēr beidzas slikti.”
Rajevskis atklāj, ka ir redzējis video, kurā divdesmitgadīgais šāvējs atzīstas, ka ienīst, pirmkārt, republikāņus, otrkārt - Trampu. “Ja tu publiski atzīsti, ka ienīsti citas politiskās partijas cilvēkus, tas vairs nav veselīgi,” secina Rajevskis, “tu vari nepiekrist, tu vari strīdēties un diskutēt, bet ienīst un mēģināt nošaut - tas jau ir par daudz.”
Daudzi uzskata, ka Donalds Tramps pēc šī notikuma tiks ievēlēts prezidenta amatā simtprocentīgi. “Vēl gan ir kāds laiciņš līdz prezidenta vēlēšanām,” atgādina Rajevskis, “bet šobrīd izskatās, ka - jā, ievēlēs. Pat Džo Baidens bija spiests publiski paziņot, ka nosoda vardarbību. Tagad visi kādu laiciņu mīlēs Trampu. Un viņam tas ļoti noderēs.” Rajevskis paredz, ka starptautiskajā situācijā nemainīsies praktiski nekas, ja nu vienīgi ar Trampu sāks vairāk rēķināties kā ar iespējamo nākamo ASV prezidentu.
Viņš arī atgādina, ka daudzi mediji izkropļo Trampa teikto, vēl vairāk - piedēvē viņam vārdus, kurus viņš nav teicis. “Tā, piemēram, runājot par Ukrainu: tas, ko viņš patiesībā teicis, nereti tiek sagrozīts. Es gan neesmu liels Trampa un viņa stila fans, bet noliegums attiecībā uz viņa darbību, kas ir stiprinājusi arī Latvijas drošību - tas mani izbrīna. Visas iepriekšējās ASV administrācijas pret Latviju nav bijušas tik draudzīgas kā, piemēram, Trampa administrācija. Ieroči, ko mums pārdeva Trampa administrācija, mums ļāva palīdzēt ukraiņiem vitāli svarīgā brīdī - krievu iebrukuma pašā sākumā, kad krievi domāja, ka pavisam vienkārši ieņems Kijivu. Bet tur jau bija mūsu raķetes, par ko krievi nezināja. Tas viennozīmīgi bija republikāņu ieguldījums gan mūsu, gan ukraiņu drošībā. Labo nedrīkst aizmirst,” tā Rajevskis.
