Daudzās Eiropas valstīs ir mošejas – musulmaņu reliģiskā kulta celtnes. Tās pilda arī vairākas papildu sabiedriskās dzīves funkcijas.
Lai vai kā, iespējamā mošejas būve Rīgā uztrauc sabiedrību: “Kā tad tā? Vai tiešām musulmaņiem ļausim celt mošeju?”
Tāpēc “nra.lv” aptaujāja jaunās Rīgas domes valdošo frakciju priekšsēžus - vai ļausim?
“Rīgas domē nedz iepriekšējos gados, nedz pašlaik nav neviena pieteikuma, kurā būtu izteikts lūgums šādas celtnes būvniecībai Rīgā. Vienlaikus, vērtējot teorētiski, “Jaunās vienotības” frakcija mošejas būvniecību Rīgā neatbalsta,” noskaldīja “Jaunās vienotības” frakcijas priekšsēdētāja Linda Ozola.
Bez aplinkiem un vēl krasāk par to izsakās Nacionālās apvienības Rīgas domes frakcijas priekšsēdētājs Einārs Cilinskis, kurš atbildēja ar vienu teikumu: ”Mēs no savas puses darīsim visu iespējamo, lai mošeju te nebūtu.”
Izliekoties, ka tēma nav aktuāla, taču pielaidīgākā formā par šo jautājumu runā “Progresīvie”. “Frakcijas rīcībā nav informācijas, ka Rīgā tiktu plānots būvēt mošeju,” uz “nra.lv” jautājumu atbildēja “Progresīvo” pārstāvis Kristafers Zeiļuks.
Visbiežāk mošejas tiek dēvētas arābu vārdā par “mesdžidu” vai arī par “džāmi”. Piemēram, Vīnē (Austrija) ir milzīga Faisala Ibn Abad al Aziza mošeja, kas celta 1977. gadā. Pie mošejām parasti tiek celti arī minareti, kas ir tornis, kurā musulmaņu garīgais gans uzkāpj un agros rītos spēcīgi bļauj, aicinot ticīgos uz dievkalpošanu.
Vairumā pasaules valstu mošejas nav aizliegta zona islāmam neticīgajiem - jāievēro tikai, ka jānoauj apavi, bet sievietes nedrīkst rādīt savas plikās rokas un kājas. Piemēram, Kazahstānā viss ir lieliski organizēts - sievietēm tiek iedoti halāti un apavus var salikt skapīšos ar numuriņiem. Mošejās mēdz būt grandioza izmēra tepiķi, kas, ja pa tiem staigā sintētiskās vai vilnas zeķēs, rada statiskās elektrības uzkrāšanos un pārsteigumu, kad dabū ar šo elektrību pa pirkstiem.
Lielas mošejas ir arī Francijā, Beļģijā, Nīderlandē, arī Polijā. Vācijā visās lielākajās pilsētās ir mošejas, kas tāpēc, ka Vācija sešdesmitajos gados uzsāka viesstrādnieku programmu, lai celtu savu ekonomiku. Tās rezultātā 650 tūkstoši turku atrada darbu Vācijā, bet mūsdienās Vācijā dzīvo vismaz trīs miljoni turku, no kuriem 1,3 miljoniem nemaz negribas Vācijas pilsonību - viņiem tā ir Turcijas.
Ar turkiem Vācijā viss ir kārtībā - tā ir strādīga tauta, kas integrējusies vietējā sabiedrībā, lieliski runā vāciski, bet piekopj savas tradīcijas un ticību, kas vietējiem netraucē. Taču bēda ir islāmticīgie no Tuvajiem Austrumiem un Ziemeļāfrikas. Bijusī Vācijas kanclere Angela Merkele laipni “velkamoja” šos cilvēkus, aicinot nākt uz Eiropu un saticīgi dzīvot, taču izrādījās, ka starp sīriešiem ir gana daudz indivīdu, kuri nav noskaņoti būt mierīgi. Viņu naidīgā uzvedība Vācijā, Zviedrijā un citās valstīs izraisīja šoku un bailes - no vardarbības un iespējamiem terora aktiem.
Latvija no šīm lielajām tautu staigāšanām ir maliņā - jā, ir spriedze uz robežas ar Baltkrieviju, kur trešās pasaules jaunatne katru diennakti cenšas iekļūt Latvijā. Taču viņu mērķis nav palikt Latvijā, bet doties tālāk Eiropā - uz Vāciju vai Lielbritāniju, vai Zviedriju, Franciju.
Latvijā ir liela Indijas pilsoņu diaspora - tie ir vairāki tūkstoši diezgan turīgu indiešu atvašu, kuriem vecāki ir varējuši atļauties samaksāt par studēšanu Latvijā. Kā tas daždien atgadās, ne visi ir spējīgi reāli studēt un ir sākuši vairāk strādāt nekā mācīties augstskolā. Tāpēc redzam, ka pa ielām braukā “Bolt” un “Wolt” pārtikas piegādātāji.
Taču šiem jaunajiem cilvēkiem nav sakara ar islāmu un potenciālu mošejas būvēšanu Rīgā vai citur. Lielākā viņu daļa ir no Ziemeļindijas štata Pendžabas vai arī no Dienvidindijas, kur tiek piekopts hinduisms. Savukārt tie pārtikas piegādātāji, kam uz galvas ir turbāni, nav musulmaņi, bet sikhi. Visticamāk šādam cilvēkam uzvārds ir Sings (“Lauva”), bet viņu meitenēm visām uzvārdā ir Kauri jeb “Princese”.
Ja viņu savstarpējā saziņā dzirdat tādus vārdus kā “naba”, “nāss” vai “mala”, ziniet, ka tas nozīmē to pašu, ko latviski. Ja dzirdat “Me tumse pjār karta hē”, tas nozīmē “Es tevi mīlu”. Bet, ja dzirdat “Safēd bandara”, tas nozīmē “Baltais mērkaķis”, kas nav sevišķi augsts novērtējums jums.
Ziemeļindiešus var pazīt pēc tā, ka viņu runātais ir saklausāms un var izšķirt atsevišķus vārdus. Šie cilvēki runā indoeiropiešu valodās, kas daudzējādā ziņā ir apbrīnojami tuvas latviešu valodai. Savukārt, ja viņu runa izklausās, it kā koka kastītē būtu iebērti akmeņi un tiktu kratīti, tad tie ir cilvēki no Dienvidindijas, kuri runā dravīdu valodās.
Šiem indiešiem mērķis ir kā nebūt nomuļļāt studijas un braukt kaut kur tālāk. Nekādus tempļus savai ticībai viņi negrasās būvēt, bet ir bēdīgi tikai par to, ka Latvijā nav pieklājīga laukuma, kurā spēlēt kriketu. Šis sporta veids ir neprātā populārs pie viņiem, bet Latvijā nav. Tad nu nākas spēlēt to kādās pļavās vai parkos.
Otra Latvijas demogrāfiskās ainas krāsainības lieta ir ieceļotāji no Centrālāzijas. Oficiālā statistika liecina, ka Latvijā ieradies šaušalīgi milzīgs skaits ļaužu no Uzbekistānas - ap 25 tūkstošiem gada lakā. Taču vairums šo ieceļotāju jau pēc stundas vai divām ir sēdušies citā lidmašīnā, lai dotos tālāk uz Eiropas pārtikušajām valstīm.
Tomēr Latvijā pastāv arī Centrālāzijas diaspora - visvairāk uzbeku, arī tadžiku. Kazahstānu uzreiz varam atmest, jo tā ir plaukstoša valsts, viesstrādāšanas mērķis kaimiņiem tadžikiem, uzbekiem un kirgīziem.
Uzbeki Latvijā ir rātni - viena daļa ir studenti augstskolās, ir arī uzņēmēji un viesstrādnieki, kas uz laiku nodarbināti latvju dižbūvē “Rail Baltica”. Nekāda reliģiska fanātisma pie šiem ļaudīm nevar atrast - Uzbekistāna ir bijusī PSRS, kurā laika gaitā ir izskausta islāmticība. Tā, protams, pastāv, taču ne ekstrēmās formās.
Līdz ar to jautājums par mošejas būvi Rīgā vai Latvijā ir tikai teorētisks.
