Viedokļi

Dažkārt gribas kādu paslavēt. Nu tā, ka acīs cērtas, kā gribas. Sirsnīgi paspiest roku un teikt: «Paldies, ka tik pašaizliedzīgi domājat par tautu. Un ne tikai domājat vien, bet arī, noliekot savas vieglās dienas, iejūdzaties darbos par tautas labklāsmi, politisko sirdsmieru un gaišo nākotni, kas vīd ikkatra bezcerīga tuneļa galā!» Un, ziniet, tiešām daudz ir to spiežamo roku – tās gluži kā mežs nāk pretim, un tu asarainā sajūsmā vairs nesaproti, kuru spiest pirmo...
 
Pēc Daces Melbārdes iekļūšanas Eiroparlamentā, par kuru diezin vai kāds šaubījās, pagājušajā nedēļā neizbēgami aktualizējās jaunā kultūras ministra kandidatūras jautājums. Diemžēl aktualizācija notika tik vājā līmenī, ka labākais, kas šajā jautājumā tika pateikts, izlasāms cehs.lv parodijā, kuras vēstījums bija nepārprotams. Proti, pašreizējos politiskajos apstākļos uz ministra posteni varētu kandidēt daudzi, jo zināšanas par nozari netiek prasītas. Pietiek, ja uzvārds sākas ar burtu K, gluži kā vārdā kultūra.
 
50 miljoni eiro. Kad gan tāda summa varētu Latvijas politikāņus atstāt vienaldzīgus? Vēl jo vairāk – napoleoniņus, kam vara nejauši iekrita klēpī un tāpēc no saviem sadomātajiem panākumiem kaisli reibst prātiņš?
 
Hamletiskais – būt vai nebūt – jautājums šobrīd ir aktuāls kā vēl nekad. Runa, protams, ir par ārkārtas vēlēšanām Rīgā. Vakar Jānis Domburs bija saaicinājis pie sevis uz DelfiTV visu Rīgas domes (RD) frakciju vadītājus, kuri izteica savu redzējumu par iespējamo notikumu attīstību. Izkristalizējas trīs galvenās pozīcijas. Vienotība (4 balsis), NA (6) un JKP (9) ir par ārkārtas vēlēšanām. Latvijas attīstībai (8) un Neatkarīgo deputātu frakcija (NDF; 4) ir gatavi sadarboties jebkurā salikumā, taču pie cita Rīgas mēra. Dainis Turlais ir viņu «sarkanā līnija». Saskaņa (16) un GKR (12+1) joprojām aizstāv Turlo un plāno veidot mazākuma koalīciju, kura situatīvi nodrošinātu sev vairākumu katrā atsevišķā gadījumā.
 
Notikumi ap Latvijas Universitātes (LU) rektora vēlēšanām Izglītības un zinātnes ministrijai (IZM) liek domāt par Latvijas augstskolu pārvaldības maiņu, tādējādi veicot izmaiņas vairākos normatīvajos aktos, vakar intervijā LNT raidījumam 900 sekundes sacīja izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska (Jaunā konservatīvā partija (JKP)).
 
Pagājušās nedēļas nogalē augsto Rīgas domes priekšsēdētāja amatu ieguva Dainis Turlais (Gods kalpot Rīgai (GKR)), taču uzreiz izrādījās, ka kuģis, kam viņš kļuva par kapteini, ir ar milzīgu sūci. Partijā Saskaņa ir uzradušies četri atkritēji – Aleksejs Rosļikovs, Vadims Baraņņiks, Valērijs Petrovs un Vitālijs Dubovs, kas nepakļāvās partijas disciplīnai un nenobalsoja par Saskaņas Rīgas nodaļas vadītāja Sandra Bergmaņa kļūšanu par vicemēru. Vēl šis četrinieks balsoja arī pret Oļega Burova (GKR) virzīšanu uz Rīgas brīvostas padomi. Četrinieks no Saskaņas ir izslēgts un nodibinājis domē neatkarīgu deputātu frakciju, kas turpmāk būšot vienota savos balsojumos.
 
Rīgas domes opozīcijas frakcijas tuvākajās dienās plāno sasaukt ārkārtas sēdi par neuzticības izteikšanu nupat ievēlētajam Rīgas mēram Dainim Turlajam (GKR). Vai Turlais kļūs par īslaicīgāko Rīgas mēru neatkarīgās Latvijas vēsturē, vai viņam tomēr izdosies noturēties uz dreifējošā kuģa ilgāk nekā Andrim Ārgalim, kurš domes vadībā sabija vien desmit ar pusi mēnešu?
 
Šogad Latvijā tiks slēgtas 13 skolas un reorganizētas vēl 11 skolas, kas radīs ietekmi arī uz vidējās izglītības apguvi. Pretēji apgalvojumiem, ka vidusskola nav domāta visiem, tieši šajā dzīves posmā jaunieši saņem galveno izrāvienu. Līdz pamatskolas absolvēšanai lielākā daļa skolēnu vēl nezina, ko dzīvē vēlas darīt, turklāt neviens arī nav gatavs uzreiz integrēties darba tirgū, norāda Rīgas Tālmācības vidusskolas pedagogs Edgars Čerkovskis. Viņš piebilst, ka tieši trīs vidusskolā pavadītajos gados liela daļa jauniešu kļūst patstāvīgi, norādot, ka vidējā izglītība ir nepieciešama tieši zināšanu, nevis diploma dēļ.
 
Četru no Saskaņas izslēgto Rīgas domes (RD) deputātu demaršs, nepakļaujoties partijas vadības stūrētajai «balsošanas mašīnai», ir it kā grūti izskaidrojams. Īpaši tas attiecas uz pašreizējo vicemēru Vadimu Baraņņiku, kurš turklāt ir arī Rīgas brīvostas valdes loceklis un Rīgas satiksmes, kā arī citu Rīgas uzņēmumu kapitāldaļu turētājs. Politiskais amatu sadalījums pēc Ušakova katapultēšanās uz Briseli pašam Baraņņikam nedeva nekādas iespējas pakāpties kaut kur vēl augstāk.
 
Aldis Gobzems gāja uz Rīgas pili cauri šķidram atbalstītāju pulciņam. No debesīm smīlāja drēgns vēla rudens miklums. Plānais mētelītis neturēja krunku, un Aldis centās netrīcēt no aukstuma, kas līda iekšā pa visām šuvēm. Viņš visiem smaidīja, laipni rokojās, tomēr trīceklis nerimās. Bet tas, šķiet, nebija no drēgnuma, tam Aldis nojauta citu iemeslu: prezidents viņam pateiks «sorry, vecais». Protams, ne tādiem vārdiem, bet ar tādu domu. Šo Alda gājienu uz pili varēja uzskatīt par pēdējo, nu jau skaits bija zudis, cik reižu viņš un citi premjera amata pretendenti mēroja cerīgos soļus pretim prezidenta rokai, kas sveicina bez solījumiem...
 
Publisko un politisko diskusiju krustugunīs ir nonākusi dzērienu depozīta sistēma, kuras ieviešana Latvijā nu jau ir tikai laika jautājums. Diskusijā iesaistīto pušu viedokļi nereti ir atšķirīgi, tostarp arī sarunās par tehnisko risinājumu, lai depozīta sistēmas iepakojumu varētu efektīvi un ekonomiski sašķirot un apsaimniekot. Tas ir vērtīgi, jo ļauj iespējas un problemātiku apzināties no dažādiem skatpunktiem. Vispusīga izpratne ir galvenais faktors, lai iepakojuma depozīta sistēmu ieviestu vislabākajā iespējamā veidā, arī izmantojot to inženiertehnisko un intelektuālo kapacitāti, ko Latvijas uzņēmumi ir attīstījuši. Latvijā ir pasaules līmeņa mašīnbūves un IT uzņēmēji, un šīs zināšanas noteikti ir jāizmanto, plānojot iepakojuma depozīta sistēmu, turklāt izmantojot rītdienas, nevis vakardienas tehnoloģiju iespējas. Nedrīkstam arī aizmirst Eiropas Savienības (ES) izstrādātos ambiciozos plānus iepakojuma apsaimniekošanā, kas tuvā nākotnē radīs ne mazumu problēmu vairākās ES dalībvalstīs, arī Latvijā.
 
No 31. maijam līdz 1. jūnijam Jūrmalā notika XXIV Baltijas foruma konference Komunisma demontāža: ko māca antikomunisma revolūcijas, kas bija veltīta Eiropas ģeopolitiskajiem notikumiem pēdējo trīsdesmit gadu laikā.
 
Ierēdņu ikmēneša ienākumu noslepenošanai pēc Satversmes tiesas sprieduma, loģiski, sekos to pašu ierēdņu gada ienākumu deklarāciju noslepenošana ar Saeimā pieņemtiem likuma grozījumiem.
 
Personāliju maiņa Rīgas domes priekšsēdētāja amatā nenozīmē politikas kursa maiņu. Šobrīd valstiski ciniskos pie vadības grožiem nomainījuši ekonomiski ciniskie. Arī četru deputātu izslēgšana no “Saskaņas” frakcijas neko būtisku nemainīs – sadarbība starp “Saskaņu”, "Gods kalpot Rīgai" un “rupjo pārkāpumu” izdarījušo četrinieku joprojām saglabāsies cieša, norāda Rīgas domes deputāts Jānis Ozols (JKP).
 
Pretēji Egila Levita garlaicīgajai un iepriekšnolemtajai bezsāpju ievēlēšanai Saeimā par Valsts prezidentu Rīgas domē pagājušās nedēļas nogalē ir izcēlušās īstas, niknas un sarežģītas politiskās batālijas ne tikai starp pozīciju un opozīciju, bet arī pozīcijas iekšpusē. Vispirms par Rīgas mēru tika ievēlēts Dainis Turlais, jo kādam taču jāieņem krēsls, ko pamet par Eiropas Parlamenta deputātu ievēlētais Nils Ušakovs. Lai jaunajam mēram dzīve nešķistu kā garšīga avene, Rīgas opozīcijas partijas viņam sakūra pirti – gandrīz septiņas stundas Turlajam tika uzdoti jautājumi, kas beigās pārvērtās par pratināšanu un spīdzināšanu, no kuras pārgura pat paši spīdzinātāji. Opozīcija gribēja pārbaudīt, cik jaunais mērs ir fiziski un garīgi stiprs, cerībā, ka viņš piekusīs, sadusmosies un sāks runāt kādas muļķības, kuras tad turpmāk izmantot pret viņu. Turlais kaut kā tomēr izturēja.
 
«Ir nāciju līderi, kas mobilizē un iedvesmo savu tautu uz izciliem sasniegumiem ekonomikā, zinātnē, tehnoloģijās, kultūrā. Un tad ir politiķi, kas piedāvā pašapliecināties uz mazākuma rēķina: «Vajag iespert tiem krieviem, lai viņi zinātu savu vietu. Un zinātu, cik mēs esam diženi un vareni.» Ir tādi politiķi. Un tad... Un tad ir Nacionālā apvienība,» daudznozīmīgas patētikas apgaismots, no Saeimas tribīnes pauda Saskaņas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis, šķetinādams nešpetnās Nacionālās apvienības kārtējo «izlēcienu», kas krieviem, viņaprāt, izdarīs gauži, ja tiks aizliegtas Georga lentes. Nav gan skaidrs, par kādiem tādiem nācijas līderiem – iedvesmotājiem un mobilizētājiem – runāja Saskaņas prokremliskā stabule Dombrovskis, nav arī saprotams, kurš un kāpēc grib iespert krieviem, bet izmisums viņa balsī skanēja gan.
 
Marks Tvens ir teicis – “ja vēlēšanām būtu kāda nozīme, viņi neļautu mums to darīt”. Šoreiz runa būs par Valsts prezidenta vēlēšanām.
 
Man šķiet, tas ir ļoti neētiski – pretnostatīt smagi slimus cilvēkus un viņu vajadzības pret vajadzību celt koncertzāli. To saku ne tāpēc, ka ienīstu slimus cilvēkus vai nezinātu, kā tas ir, ja nevari palīdzēt pat savam vistuvākajam. Es vienkārši uzskatu, ka, šādi pretnostatot, mēs nekad nedzīvosim labi. Ja nepratīsim rūpēties par saviem slimniekiem un kultūras vajadzībām, šī nekad nebūs labklājības valsts. Es šo situāciju salīdzinātu ar putna spārniem, kas lidonim noder vien tad, ja tie abi darbojas, jo, iztiekot bez tēlainiem salīdzinājumiem, gan koncertzāles, gan slimnieku atbalstu trijos vārdos sauc pavisam vienkārši – rūpes par cilvēkiem.
 
Politiķi līksmo par jauno kārtību, kas tagad nosaka Valsts prezidenta atklātu ievēlēšanu. Cik jauki, cik labi, cik caurspīdīgi un godīgi tas nu ir. Lūk, Egils Levits tagad ir ievēlēts atklāti, un kāda laime caur to ir atnākusi.
 
«Savādi, ka šoreiz Valsts prezidenta ievēlēšanu nepavada ierastie ķengu komentāri...» – šādi un līdzīgi ieraksti parādījās sociālajos tīklos. Latviskajā publikā tradicionālo ķengu bija visai maz, bet ne jau tāpēc, ka interneta publika pēkšņi būtu kļuvusi izglītotāka un pieklājīgāka. Nē. Īsti neatradās kam piekasīties – topošajam prezidentam aiz muguras nestāvēja nedz zoodārzs, nedz mazisks intrigu tirgus. Vismaz ne tāds tirgus, ko viena otra prezidenta ievēlēšanā varēja saskatīt pat pusakls vienacis.
 
Saistībā ar pēdējās dienās aktualizēto jautājumu par valsts augstāko apbalvojumu pasniegšanu un „noklīšanu neceļos”, kā arī šī procesa necaurspīdīgumu es kā falerists vēlētos norādīt uz virkni būtisku jautājumu.
 
«Heute waehlt unser Volk... Bloedsinn, fack, Parlament! - den Staatspresidenten,»* pusstundu pirms parlamenta ārkārtas sēdes sākuma kāda gide pie Saeimas nama vācu tūristiem stāstīja par tūlīt gaidāmo notikumu.