Viedokļi

17. janvārī TV3 pievakares ziņās parādījās sižets par valdības veidošanas laikā jūtamo ekonomisko grupējumu interesi par iecerētajām pārmaiņām transporta nozarē. Raidījums vaicāja tobrīd vēl kandidātam, bet pašlaik jau satiksmes ministram Tālim Linkaitam (Jaunā konservatīvā partija (JKP)), kurš vai kuri mēģina izdarīt spiedienu. Linkaits atbildēja izvairīgi: «Kamēr tieši mēs nejūtam šo te grupējumu ietekmi, tikmēr es neko par to tā tīri faktoloģiski pateikt nevaru.» Linkaitam jautāja, kāda ir JKP un viņa paša saistība ar Šveices advokātu Rudolfu Meroni, uz ko viņš atbildēja: «Man nav ko slēpt, ja, tātad mana sieva ir sniegusi pakalpojumus... cīņā starp, ja es nemaldos, Meroni un Berķi konkrētā tiesvedībā. Tas ir bijis senā pagātnē, un bet tai pašā laikā arī viss ir izsekojams. Uzņēmumu reģistrā var redzēt visus tos pārskatus un, un, un kas tur ir bijis. Tie... tieši uz mani tas nekādu iespaidu nav atstājis.»
 
Bismarks reiz esot teicis, ka muļķība ir nepārvērtējama Dieva dāvana, taču ar tās izmantošanu nedrīkstot pārspīlēt. Alda Gobzema straujā katapultēšanās politiskajā stratosfērā un tikpat straujā piezemēšanās (izmešana no partijas, kurā vēl nesen bija premjera kandidāts) ir labs piemērs tam, cik daudz, no vienas puses, var sasniegt, atklāti «laižot muļķi», taču arī tam, kas notiek, ja ar muļķa laišanu sāk pārspīlēt. Gobzema idiotiskā taisnošanās par puņķu (ne)ēšanu daudzu acīs kļuva par pēdējo pilienu. Nu cik var ākstīties? Kaut kādai mēra izjūtai taču jābūt.
 
Kas jādara, lai Latvijā vēl vairāk samazinātu zāļu mazumtirdzniecības  cenas? Jāmaina PVN likme? Jāmazina maksimālā cenu starpība līdzvērtīgas  efektivitātes kompensējamajiem medikamentiem? Jādodas pieredzes apmaiņas  braucienos uz Lietuvu, Igauniju vai varbūt Mozambiku?
 
Nesen publiskajā telpā izskanēja informācija par slimu liellopu gaļu, kas nonākusi ēdināšanās uzņēmumos, kā arī par „I Love Eco” medus neatbilstību kvalitātes standartiem. Vai šie un līdzīgi gadījumi signalizē par zemu pārtikas kvalitāti Latvijā, vai tieši pretēji – par sekmīgu uzraugošo iestāžu darbu un problēmu novēršanu? Pārtikas un veterinārā dienesta (PVD) Ziemeļkurzemes pārvaldes vadītāj Ivars Koloda savā viedoklī skaidro, kurās jomās visbiežāk tiek atklāti pārkāpumi, un, kā patērētājiem pasargāt sevi pašiem, minot pazīmes, pēc kurām atšķirt bojātu preci no labas.
 
Teju gadu Latvijas politiskajā ķēķī prasīja jauna Valsts ieņēmumu dienesta (VID) vadītāja atrašana un apstiprināšana. Ap šo krēslu un tā pretendentiem spekulāciju netrūka, tikmēr pati iestāde salīdzinoši mierīgi dreifēja. Jācer, ka šajā bezvadības laikā ar pietiekami lielu ietekmi un resursiem apveltītajā iestādē nebūs izauguši jauni astoņkāji un pa to kā pa savu muižu nestaigās partiju kasieri.
 
Par to, ka mūsu valstī viss strauji iet labumā, liecināja pētījumu centra SKDS nesen publiskotie dati par Saeimā ievēlēto partiju popularitāti un vēlētāju gatavību par tām balsot, salīdzinot ar noskaņojumu 13. Saeimas vēlēšanu laikā.
 
Ir normāli un saprātīgi, ka ikviena demokrātiska valsts nosaka aizliegumus terorisma un masu iznīcināšanas ieroču finansēšanai. Ir normāli un saprātīgi, ka tiek noteikti aizliegumi, lai nepieļautu noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju (naudas atmazgāšanu). Lai šos mērķus sasniegtu, valsts piešķir resursus un plašas pilnvaras, ļaujot aizdomīgus gadījumus izmeklēt, pat pielietojot operatīvas darbības, un nodrošinot, ka aizdomīgo darījumu veicēji nekā nezina par izmeklēšanas sākumu, operatīvajam darbībām utt.
 
Latvijas Politiski represēto apvienības (LPRA) konferencē «Māmuļā» otrajā februārī mani visvairāk sarūgtināja vēsts, ka pērn mūžībā aizgājuši 779 apvienības biedri. Jā, jā, gadi. Gadi! Apvienība dibināta 1989. gada 14. oktobrī. Nu tajā vairs ir tikai ap 12 tūkstošiem ļaužu. Daudzus no viņiem es pazīstu, pateicoties saviem tuviniekiem. Uzskatu šo organizāciju un tās biedrus par mūsu brīvības, neatkarības un stājas, teiksim, tīrības ekspertiem. Turklāt, pateicoties viņiem, es jau puikas gados zināju Latvijas vēsturi, tā teikt, no pirmavotiem. Un Atmodas laikā spekulēt ar tās nezināšanu es nevarēju atļauties. Starp citu, es zināju Latvijas vēsturi arī, pateicoties sava Aviācijas institūta puikām. Jo, kad ciemojos pie viņiem Blagoveščenskā, Irkutskā, Taišetā vai vēl kur, viņi vai viņu vecāki veda mani rādīt, kur bija ieslodzīti vai kur dzīvoja latvieši. Un – neviena slikta vārda par latviešiem es no viņiem nedzirdēju.
 
«Daudzi no jums pat divi plus divi nevar saskaitīt normāli. Kādu tiesu jūs te gatavojaties spriest?» no Saeimas tribīnes, uzrunājot kolēģus debatēs par Jura Juraša izdošanu kriminālvajāšanai, teica Krišjānis Feldmans (JKP). Vai Artusam Kaimiņam (KPV LV) būtu uzradies konkurents apsaukāšanās daiļajās mākslās? Pārējo deputātu vārgā ūjināšana, atsaucoties uz Feldmana matemātisko komplimentu, liecināja tikai par pašcieņas trūkumu: ar kādiem «atklājumiem» vēl vajag aplaimot tautas priekšstāvjus, lai viņi pamostos no mierpilnās stagnācijas, kas iestājusies līdz ar «koalīcijas» sastiķēšanu, un norādītu, ka Feldmana teksti ir vismaz neētiski?
 
Pēc tam, kad Saeima bija nobalsojusi par Jura Juraša (Jaunā konservatīvā partija (JKP)) izdošanu kriminālvajāšanai, Artuss Kaimiņš (KPV LV) pa Saeimas namu staigāja ar skumju seju – it kā viņam tuvs cilvēks vai dzīvnieks būtu smagi saslimis. Tagad Kaimiņam ir jauns statuss un loma – viņš piepeši ir kļuvis par konstruktīvu reālpolitiķi, valdībatbalstītāju un jurašneizdevēju. Nezin kas tāds ir noticis, ka vakarējais politiskais huligāns piepeši sataisījis drūmi nopietnu grimasi kā Brežņeva laiku politbiroja loceklim?
 
Esmu ar kājām un rokām par pētījumiem, kas analizē kultūras patēriņu, jo tie liek domāt un dod iespēju saredzēt jaunas iespējas tur, kur rutīnas aizmiglots skats reizēm neko jaunu vairs nav spējīgs ieraudzīt. Par respektablo pētījumu vairāk lasiet vakardienas Neatkarīgajā ¬– kolēģe Aisma Orupe īsos vārdos pateikusi svarīgāko.
 
Vai valstij, kurai nu jau hroniski trūkst naudas, ir simtiem tūkstoši eiro jānovirza putnu pētīšanai vai nav? Bet varbūt sabiedrība ir maldināta, un Latvija jau sen sasniegusi tādu labklājības līmeni, ka ar Vides un reģionālās attīstības paspārnē esošās Valsts dabas pārvaldes starpniecību var gadiem ilgi dāsni finansēt tādus projektus, kā, piemēram, jūrā dzīvojošo putnu avio uzskaite?
 
Pēdējos gados daudzi politiskie analītiķi pauž bažas par aizvien pieaugoša primitīvisma ievazāšanos visās ikdienas dzīves sfērās, tajā skaitā politikā. Izglītotība, augsts intelekts, plašas zināšanas vairs nešķiet neapstrīdamas vērtības. Politiskajā cīņā arvien biežāk uzvar nevis spožs intelektuālis, bet gan cilvēks, kurš runā vienkāršā, «tautai» saprotamā valodā un saka «visu kā ir». Citiem vārdiem sakot – populists. Latvijas gadījumā Artuss Kaimiņš vai «revolucionārie matroži» no Jaunās konservatīvās partijas..
 
Latvijas Republikas Ministru kabineta sēžu zāli rotā uzraksts «Viens likums, viena taisnība visiem». Žēl, ka šis postulāts nav kaut kas tāds, kas dabā reāli pastāv – tas drīzāk ir mērķis, uz kuru tiekties valstij, politiskajai videi, sabiedrībai, tiesu varai. Temīdai būtu jābūt aklai – tas ir, bezkaislīgai, savos svaros liekot tikai pierādījumus un sodošo zobenu ceļot neatkarīgi no kādiem blakus apstākļiem – neatkarīgi no likumpārkāpēju politiskās piederības, maka biezuma, pūļa aplausiem vai rējieniem, iekšējiem vai ārējiem spiedieniem.
 
Reizi gadā ļoti dažādi vērtētā organizācija Transparency International dalās ar aptauju apkopojumiem par iepriekšējo gadu. Organizācijas pārstāvniecības dažādās valstīs veic gan iebraucēju, gan arī vietējo iedzīvotāju aptaujas, jautājot, ko viņi zina vai domā par korupciju. Aptaujas apkopojot, tiek aprēķināts korupcijas uztveres indekss (KUI). Pagājušajā gadā Latvijā aptaujātie nesaskatīja nekādas īpašas pārmaiņas savos uzskatos par korupciju Latvijā, un 2018. gada KUI indekss Latvijai palika nemainīgs.
 
Skābeņu dižprovincē sākās Jaunie laiki. Erudītie, vairāku augstskolu diplomus ieguvušie deputāti un valdības locīklas pirmām kārtām nolēma, ka Koalīcijas padomes vietā nu būs Sadarbības sanāksme. Jo ir taču Jaunie laiki, kuros visam jābūt jaunam.
 
Šobrīd viens no aktuālākajiem jautājumiem Eiropas Savienībā skar Brexit – vai Lielbritānija izstāsies ar vai bez līguma, un kā tas ietekmēs Eiropas Savienības (ES) un Lielbritānijas iedzīvotājus? Latviešu izcelsmes Lielbritānijas uzņēmējs, filantrops, Biznesa augstskolas Turība absolvents Mārcis Liors Skadmanis savā viedoklī uzsver, ka pieņemtais lēmums, izstāties no ES, ir populisma ietekmes rezultāts. Tāpat viņš skaidro, ka citas valstis tuvākajā laikā nesekos Lielbritānijas piemēram.
 
Uzskatu ASV par vienu no ietekmīgākajām un spēcīgākajām (ja ne pašu spēcīgāko) pasaules lielvalstīm. Šajā sakarā trampistu un demokrātu attiecības man šķiet ne sevišķi pārdomātas, pat sīkumainas. Jo, vērojot globālo attiecību kvalitāti un riskus, ko tā rada, vērojot arī Eiropas Savienības nu jau pārāk ieilgušo nespēju kvalitatīvi un pārliecinoši apliecināties pasaulē kā spēcīgai, respektējamai valstu kopienai, man pagaidām negribas, lai ASV loma kļūtu labilāka. Ja tā saukto Rietumu, kaut vai Eiropas telpā varētu saskatīt spēcīgas, kvalitatīvas alternatīvas šai Amerikas lomai, tad es varbūt domātu citādāk. Sevišķi, ja potenciālie draudi un riski tiktu vērtēti reāli, nevis tik vien kā globālo politisko spēlīšu ietvaros. Nē, ASV nav nerimti jādežurē kaut kur šobrīd pavārgās Eiropas tuvumā vai ietvarā, bet mums jāpastāv kā abpusēji (!) stabiliem partneriem arī drošības lietās.
 
Atcelt netaisnīgo dalījumu divos veselības aprūpes pakalpojumu grozos, tā vietā izveidot «ilgtspējīgu veselības aprūpes finansēšanas modeli, kas paredz obligātu visu Latvijas rezidentu iekļaušanu». Visu visiem, sola jaunā Krišjāņa Kariņa valdība tās deklarācijā un jaunā veselības aprūpes ministre Ilze Viņķele! Vai viss būs tik rožaini, kā izklausās pirmajā brīdī, un kas slēpjas aiz skaistiem vārdiem par universālu, visiem pieejamu veselības aprūpi?
 
Būvniecība ir viena no tām nozarēm, kura salīdzinoši lēni pieņem digitālos risinājumus, taču pēdējos gados pasaulē aizvien vairāk tiek novērtēti ieguvumi, ko tehnoloģijas spēj radīt būvlaukumā. Tās palielina procesu caurskatāmību, būtiski uzlabo produktivitāti un drošību, kā arī daļēji risina darba spēka trūkumu
 
Tālajā 2009. gadā, kad valdības neprātības bija iegrūdušas Latvijas valsti tik dziļā krīzē, kādā nekad nebija nonākusi neviena civilizēta valsts miera laikā (bez darba palika katrs piektais, bet katrs desmitais pameta Latviju uz visiem laikiem), valdošie nosprieda, ka iedzīvotājiem ir jādod cerība. Sanāca ekspertu grupa Roberta Ķīļa vadībā un uzcepa dokumentu ar skanīgu nosaukumu Latvijas ilgtspējīgas attīstības stratēģija līdz 2030. gadam, kuru 2010. gadā apstiprināja Saeima.
 
Jaunās Krišjāņa Kariņa valdības apstiprināšanas debates iezīmēja dziļu šķelšanos KPV LV partijā. Lai gan daži apskatnieki šo šķelšanos saredz kā divu pārspīlēti ambiciozu cilvēku neizbēgamu raksturu sadursmi par tēmu – kurš te galvenais, pamats tai ir daudz prozaiskāks. Vienkārši partijas frakcijas vadība un daļa deputātu, kuri redz savu bezmaz vienīgo iespēju tikt varā, ir sekmīgi piejaucēti. Kaimiņš pēkšņi ir atklājis, ka būt «pareizam» ir komfortablāk nekā tēlot mūžīgo opozicionāru.