Viedokļi

Dienasgaismu ieraudzījusi pētnieciskās žurnālistes Agneses Margēvičas grāmata Brālība kvadrātā. Grāmatas nosaukums vedina uz zināmām asociācijām – par brālībām krievvalodīgajā pasaulē mēdz dēvēt kriminālus grupējumus, bet Kvadrāts ir neoficiāla iesauka kādam Rīgā populāram uzņēmējam, kurš parakstās ar saviem iniciāļiem – M. M. Māris Martinsons.
 
7. oktobrī Latvijas Televīzijas raidījumā Rīta Panorāma viesojās Finanšu nozares asociācijas valdes loceklis Jānis Brazovskis. Pārraides vadītāji aicināja nozares līderi izteikties par jautājumu, vai «stīvēšanās» par Santas Purgailes virzīšanu Finanšu un kapitāla tirgus komisijas priekšsēdētāja amatam pasliktinās draudus, ka kārtējā Moneyval ziņojumā par Latviju tiks izteiktas negatīvas atziņas.
 
Raudamās pēc varas, partijas pirms vēlēšanām visu ko sasolīja, bet ļoti ātri kļuva skaidrs, ka politiķi nemaz nav domājuši nopietni to, ko runāja. Tā ir bijusi visparastākā politiskā krāpšana. Un varbūt ir pat ļoti labi, ja dažs no grandiozajiem valsts pārvaldes pārveidojumiem netiks realizēts. Diezin vai būtu milzīga jēga no mehāniskas ministriju skaita samazināšanas bez dziļākas analīzes, kāpēc kas tiek darīts. Saeimas opozīcija gan ierosināja ministriju skaitu samazināt, bet koalīcija to nedarīs kaut vai tikai tāpēc, ka ierosinājums nāk no opozīcijas.
 
«Ir kaut kur tā robeža, kuru pārkāpjot, šantāža, nekaunība un tupums gūst pārsvaru pār saprātīgu valdības stabilitātes atbalstīšanu?» jautā kāds politikas vērotājs. Var paturpināt: cik zemu savā apkaunojošajā bezprincipialitātē var nolaisties pie varas esošās partijas, cenšoties stutēt koalīciju, kuras stabilitāte (?) balstās uz viena politveidojuma – Jaunās konservatīvās partijas (JKP) – prasmes šantažēt šīs «savienības» locekļus? Saprātīgā atbilde būs: var nolaisties zemu. Tad, kad šķitīs – zemāk vairs nav iespējams, no apakšas pieklauvēs kāds no «konservatoriem» un piedāvās jaunu šantāžas variantu.
 
Viens no galvenajiem notikumiem Ķīnas Tautas Republikas dibināšanas 70. gadadienas svinībās bija militāra parāde Pekinā. Tradicionāli Ķīnas Tautas Republikas proklamēšanas desmitgades svinības ir ļoti nozīmīgi svētki Ķīnā, kad brīvdienas ilgst visu nedēļu. Šī gada 1. oktobra militārajā parādē tika demonstrēti jauni un pilnveidoti ieroču veidi – militārie droni, bezpilota lidaparāti, zemūdens bezpilota iekārta, kā arī daudzi ballistisko raķešu veidi. Militārās parādes oficiālais mērķis bija parādīt Ķīnas sasniegumus valsts aizsardzības un bruņoto spēku veidošanā pēdējo desmit gadu laikā.
 
Patiesību sakot, viss jau tāpat ir skaidrs. Jauni vārdi ir lieki, un tos var arī neizteikt. Valdībai nelabvēlīgo tiesas lēmumu Latvijas Universitātes rektora neapstiprināšanas lietā tieslietu ministrs (sic!) Bordāns nosaucis par «mārketinga triku». Ja Jaunās konservatīvās partijas (JKP) fīrers (tas pats, kurš vienlaikus skaitās tieslietu ministrs) uzskata, ka tiesas nodarbojas ar «mārketinga trikiem», tad ko tur vēl teikt? Zemāk tiesiskuma izpratnē, šķiet, vairs nav kur krist, taču, ņemot vērā JKP līderu domāšanas bremžu sistēmas traucējumus, skaidrs, ka drīzumā sasniegsim arvien jaunus dziļuma rekordus.
 
2019. gada septembrī veiktā sabiedriskās domas aptauja liecināja, ka normālai dzīvei Latvijas cilvēkam vajag 1466 eiro mēnesī . 2000. gadā tie bija tikai 494 eiro, 2008. gadā – 1146 eiro, 2012. – 844 eiro, 2016. – 1216 eiro, 2018. gadā – 1317 eiro. Šie skaitļi, kas saukti nosakot “normālu” dzīves līmeni, bet, lai nodrošinātu visas vajadzības, Latvijas ļaudis teic, ka viņiem vajag teju vai divas reizes vairāk. 2019. gadā – 3554 eiro. 2000.gadā tie bija tikai 1164 eiro, 2008. gadā (pirms krīzes, tā saucamo “trekno gadu” virsotnē) – 2434 eiro, 2012. gadā – 1930 eiro, 2016. – 3316 eiro, 2018. gadā – 3553 eiro. Daudz tas vai maz? Viennozīmīgas atbildes nav, taču mēģināsim tikt skaidrībā...
 
Piecu tik atšķirīgo partiju un nesaskanīgo personāliju valdības cena ir ļoti augsta. Pārāk augsta.
 
Manā jaunībā viss bija pagalam vienkārši – padomju Latvijā mēs dzīvojām iekšpus žoga. Aiz tā bija fantastiskie, tikai filmās redzētie Rietumi – pārtikusi, krāsaina un vilinoša pasaule. Šaipus žoga bija pelēcība, Pirmā maija kurpes un deviņos vakarā PSKP CK plēnums televizorā. Viss bija skaidrs kā divreiz divi – tur ir īstā dzīve, šeit – nožēlojams surogāts.
 
Manā uztverē apmēram piecpadsmit gadi bija pilnīgi pietiekams laiks, lai gan pedagoģiskā, gan profesionālā, gan politiskā ziņā nodrošinātu perfektu visas Latvijas valsts izglītības sistēmas pāreju uz mācībām tikai valsts valodā. Tomēr pagaidām arvien uzskatu, ka šī tā saucamā reforma, tās iniciatori un izglītības birokrātija arvien dod priekšroku politiskām pozām, nevis visu skolu, to kadru un dažādu vecāku grupu pienācīgai sagatavotībai pārmaiņām. Tādām, lai iznākums būtu pienācīga un augoša Latvijas nācijas, tās tautu kvalitāte. Tomēr pagaidām es uzskatu, ka šī reforma visu šo laiku gatavota pat ne politisku, bet arvien pastāv tik vien kā partijisku iegribu līmenī.
 
Administratīvā rajona tiesa pirmdien apturējusi Latvijas Universitātes (LU) rektoram Indriķim Muižniekam nelabvēlīgo Ministru kabineta lēmumu, ar kuru viņš netika apstiprināts LU rektora amatā.
 
Pienācis laiks izrauties no atkarības no partiju sponsoriem! Tā valdības jauno prioritāti – strauji palielināt finansējumu partijām jau nākamgad – pamato tieslietu ministrs Jānis Bordāns.
 
Diplomāts Andris Vilcāns atsūtīja man saikni ar norādi uz Novaja gazeta 26. septembra publikāciju Pioniere Grēta Tunberga. Skat. (https://www.novayagazeta.ru/articles/2019/09/26/82123-pionerka-greta-tunberg?fbclid=IwAR1l5035rh2bm). Raksts sākas ar teikumu: «Bērnu izmantošana ideoloģiskās kaujās ir klasiska totalitāro ideoloģiju pazīme.»
 
Pētījumu centra SKDS līdz 18. septembrim veiktās aptaujas rezultāti rāda, ka gada laikā kopš 13. Saeimas vēlēšanām daža partija ir stipri izzaudējusi popularitāti, dažas apmainījušās vietām tabulā, taču kopējā aina nav mainījusies – Latvijas sabiedrība ir sašķelta, pastāv desmits politisku «cilšu», kuras dzīvo katra savā informatīvajā «burbulī», un starp šiem burbuļiem nav diez cik lielas saprašanās.
 
Vakar bija paradoksu diena. No vienas puses – paziņojums par to, ka notikusi ikgadējā akcija Dienas bez rindām, kurā iedzīvotājus iepazīstina ar tiešsaistes pakalpojumu dažādību un mudina sabiedrību pieteikt valsts un pašvaldību iestāžu pakalpojumus elektroniski.
 
Pastāv kaut kas netverams, ar racionālu prātu nesaprotams, kas ir harisma. Premjeram Krišjānim Kariņam tā ir.
 
Grūti saprast, kā intereses aizstāv izglītības un zinātnes ministre Ilga Šuplinska, bet nedz pedagogu, nedz viņu izglītojamo intereses tās nav.
 
Lai arī reti kuram tīk jaunu nodokļu un nodevu ieviešana, lēmums Rīgā ieviest tūrisma nodevu nebūtu peļams. Protams, ar nosacījumu, ja to nesabojās ar smagnēju administrēšanu un iegūto līdzekļu izpļeparēšanu.
 
Sešpadsmit gadu vecā klimata aktīviste Grēta Tūnberja kļuvusi par pasaules apspriestāko personu. Viņas uzruna ANO Klimata konferencē sacēlusi kārtējo emociju vilni. Ja «solīdā» sabiedrībā faktiski atļauta tikai viena emocija – ziemeļkorejiska jūsma un ne mazākā šaubu ēna, tad pie «brīvdomātājiem» viss nav tik viennozīmīgi.
 
Laiku pa laikam Ziemeļvalstis mēdz visgudri pamācīt Latviju, kā mums būtu jāveido attiecības ar etniskajām, seksuālajām minoritātēm un kā būtu pariezi jāaudzina bērni. Iespējams, ka tagad ir brīdis, kad Latvija varētu izteikt stingru aizrādījumu vienai Ziemeļvalstij – Zviedrijai, ka publiska nepilngadīgas personas pārekspluatācijas demonstrēšana nerāda labu piemēru pārējai pasaulei.
 
Man tādi publiski teikumi kā, piemēram, «rindas uz pirmsskolas iestādēm kļūst arvien garākas», «šī valdība nerada lielu entuziasmu steigties ar bērnu radīšanu», «bezdarbnieka pabalsta samazināšana – aprēķina solis vai izmisums», «augstskolas joprojām izdzīvošanas režīmā» u.tml. arvien biežāk vedina domāt, ka jāsāk apšaut tie nejēgas, kuri lien valsts pārvaldē bez kādas saprašanas par to. Vai tad kāds no minētajiem teikumiem ir problēma, kas nav visai elementāri profesionāli risināma?
 
Kādā no Latvijas Televīzijas ziņu pārraidēm iespraucās viens no KPV LV līderiem Atis Zakatistovs, kurš solīja un pareģoja, ka jau nākamajā gadā tiks pilnībā likvidēta un iznīcināta jebkādā Latvijas Pašvaldību savienības ietekme uz politiskajiem procesiem Latvijā.