Viedokļi

Divdesmit otrajā februārī biedrība Latvijas formula 2050 sadarbībā ar Latvijas Universitāti un a/s SEB banka SEB inovāciju centrā Vaļnu ielā rīkoja konferenci Kā publiskais labums top par vērtību? Atzīšos, ka man patīk šīs biedrības rīkotie pasākumi un es tos labprāt, lūgts vai nelūgts, apmeklēju. Tāpēc, ka pēc tiem varu justies gan intelektuāli bagātināts, gan norūpēts. Vārdu sakot, ir radīta un tiek augstā līmenī jēdzīgi uzturēta viena mūsu valstī svarīgajam veltīta domu apmaiņas vieta.
 
Latvijas politikā norisinās kārtējā ķīlnieku krīze. Valdības vadītājs Krišjānis Kariņš plāta rokas – naudas iepriekš apstiprinātajam pedagogu algu paaugstināšanas grafikam šā gada «tehniskajā» budžetā nav, ietaupīt no skolu tīkla reorganizācijas būtiski neizdodas – pedagogi kļuvuši par situācijas «ķīlniekiem».
 
Valsts kontrole (VK) 2017. gadā izvērtēja tiesu sistēmas attīstību un sniedza Tieslietu ministrijai (TM) kopumā 22 ieteikumus. Pavisam nesen pētījumus ir veikušas arī starptautiskas institūcijas – Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācija (OECD), Starptautiskā Valūtas fonda (SVF) un Eiropas Padomes Komisijas Tiesu efektivitātei (CEPEJ) eksperti, kā arī organizācija Justice Scoreboard.
 
Latvijas Radio raidījuma Rīta rosme laikos Dzintris Kolāts reiz teica: «Man patīk vērot, kā labi cilvēki nonāk varā un sāk tur lēnām bojāties.» Par to, ka vara cilvēkus stipri izmaina, šaubu nav. Visai bieži arī bojā. Īpaši tad, ja varā nonāk gadījuma cilvēki vai tie, kuri uz to apzināti gājuši pašlabuma dēļ. Tas pats attiecas arī uz partijām.
 
Sekmīgā ekonomikas attīstība 2018. gadā nodrošināja tālāku darba tirgus rādītāju uzlabošanos. Gan nodarbinātības kāpums, gan bezdarba kritums paātrinājās. Šogad pārmaiņas darba tirgū turpināsies līdzšinējā virzienā, taču jau lēnāk. Ja 2018. gadā nodarbinātība pieauga par 1,6%, tad šogad kāpums varētu būt apmēram procentu liels. Bremzēšanās visdrīzāk jau ir sākusies — ja pērnā pirmajos trīs ceturkšņos nodarbināto skaits gada griezumā auga vidēji par 1,9%, tad 4. ceturksnī par 0,8%.
 
Uzskatu, ka Egils Levits Valsts prezidenta amatā būtu cilvēks savā vietā. Taču ar favorītismu (šajā gadījumā, primitīvi izsakoties – ar publisko personu vēlmi dabūt savus mīluļus valsts amatos), atšķirībā no dažiem simtiem pilsoņu, es te nenodarbošos.
 
Zviedru baņķieriem jārēķina, vai tiem vispār vairs jēga palikt Latvijā, kur banku pakalpojumu tirgu sadalīs amerikāņu kapitālam pierakstītās bankas Citadele sīkiem un vietējiem, bet Luminor – lieliem un starptautiskiem darījumiem.
 
Jaunajam vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministram Jurim Pūcem (Attīstībai/Par) novadu reformas sākšanai nepieciešami 800 tūkstoši eiro. 500 tūkstoši jau esot atrasti ministrijas dzīlēs. 220 tūkstoši eiro tiks atvēlēti informatīvai kampaņai. Bet visai reformai būšot nepieciešami 300 miljoni. Nevaicājiet, kam tāda reforma vispār vajadzīga, jo to mums vēl tikai stāstīs! Par 220 tūkstošiem.
 
Viens no izcilākajiem staļinisma ekonomikas pētniekiem, Hjūstonas universitātes profesors Pols Gregorijs (Paul Roderick Gregory) darbā The Political Economy of Stalinism norādīja uz vienu savdabīgu padomju ekonomikas paradoksu.
 
Jaunā valdība kā vienu no prioritārajiem uzdevumiem izvirzījusi Latvijas administratīvi teritoriālās (reģionālās) reformas realizāciju. Neesmu pret šo reformu principā, un tās tehniskais pamatojums (pašvaldību ir par daudz, un tās ir par sīku) skan visnotaļ loģiski, taču šīs reformas ideoloģiskais pamatojums, manuprāt, ir arhaisks un 21. gadsimtam neatbilstošs.
 
Rīgas satiksmes iepirkumu skandāls, protams, ir smags trieciens Saskaņas/GKR koalīcijai, taču, kā redzam, ne nāvīgs. GKR līderis Andris Ameriks no vicemēra amata ir atkāpies, taču mērs Nils Ušakovs neatkāpjas neparko. Arī pēc tam, kad viņa dzīvesvietā un kabinetā KNAB veica kratīšanas. Pamazām kopš decembra, kad politiskā «titānu cīņa» bija aktivizējusies un gaisā jau virmoja Rīgas domes atlaišanas ideja, kareivīgums ir noplacis un iegājis latentā fāzē – «latvisko spēku» karaspēks, kas ar kaujas saucieniem skrēja Ušakova dzotu virzienā, tagad ir atgriezies atpakaļ ierakumos. Jo nevar. Ko nevar celt, to nevar nest.
 
Trīsdesmit gadu seni notikumi – Gorbačova nākšana pie varas, glasnostj (atklātība), perestroika (pārbūve), politikas atbrīvošanās no kompartijas kontroles, revolūciju vilnis Austrumeiropā, PSRS sabrukums un negaidītas aukstā kara beigas –, tie visi bija koncentrēti kādos trijos, piecos gados un man, tāpat kā citiem, šķita fantastiski un pārsteidzoši.
 
13. februārī Finanšu ministrija izplatīja paziņojumu – «Iedzīvotājiem izmaksas no speciālā budžeta netiek samazinātas», kurā tika apgalvots, ka vārdā nenosaukti «atsevišķi mediji maldina sabiedrību par valsts sociālā budžeta samazināšanu». Atmaskojot vārdā nenosauktus medijus, Finanšu ministrija paziņoja, ka «nedz pensijas, nedz pabalsti, nedz citi maksājumi no speciālā budžeta iedzīvotājiem netiek samazināti, bet gan pieaug». Tas attiecas uz šī gada budžetu: «Gatavojot 2019. gada valsts budžeta projektu, valdība nav samazinājusi nedz pabalstu, nedz pensiju, nedz citu maksājumu apjomus. Tika precizētas izmaksu prognozes, kas saistītas ar saņēmēju skaita izmaiņām atbilstoši faktiskajam saņēmēju skaitam.»
 
Ziemsvētkos man vienmēr piezvana Herberts Cukurs. To viņš dara kopš 2013. gada. Toreiz, vasarā atlidojis no savas mītnes zemes Brazīlijas, viņš tikās ar mani, lai pastāstītu par savu tēvu Herbertu Cukuru un centieniem atjaunot viņa labo vārdu.
 
«Jaunāki nepaliekam. Gadi iet uz priekšu,» rezignēti secina Raimonds Pauls, vērtējot piektdien notikušo koncertu Latvijas Radio 1. studijā. Taču rezignācijai nav īsti pamata: gan Maestro, gan dziedošais aktieris Bērziņa kungs stundu garajā koncertā parādīja nobriedušu vīru stabilitāti, kas vietumis mijās pat ar jauneklīgu degsmi.
 
Mans ļoti subjektīvais uzskats par politisko organizāciju (partiju) finansēšanu no valsts budžeta ir to noliedzošs. Vismaz, pirms tiek lemts par politisko partiju finansēšanu no budžeta, es vēlētos redzēt lēmumus un rīcību, kas uztur perfektu sabiedrības, pilsoņu atgriezenisko saiti attiecībās ar varu.
 
Līdz šim nesekmīgie mēģinājumi partijām pasmelties vairāk naudas no valsts budžeta jaunās varas pārstāvjos varētu rast dzirdīgākas ausis. Kā nu ne – virkne tās pirmo soļu liecina nevis par rūpēm par tautu, bet varas resursu pārdali. Tauta pagaidīs.
 
Šonedēļ Saeimas atbildīgās komisijas vairākums noraidīja Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputātu iesniegto pieprasījumu, kurā tika aicināts izvērtēt iespējamo kaitējumu Latvijas reputācijai pēc tieslietu ministra Jāņa Bordāna (JKP) nosūtītās vēstules ārvalstu vēstniecībām, kurā viņš sūrojās par kriminālprocesu pret savu partijas biedru Juri Jurašu.
 
Kolīdz uzzināju, ka Saeimas vairākums atļāvis savienot deputāta un ministra amatus, man dzima sapnis. Trīsdaļīgs. Pirmkārt, beigšu Juridisko fakultāti un kļūšu par tiesnesi. Otrkārt, pacentīšos tikt Saeimā, tās vairākumā. Treškārt, papūlēšos, lai mani iekārto par ministru. Vienalga kādu. Mūsu valstī tas nav nekas pārlieku grūts un atbildīgs. Un tad, kad būšu ticis visās šajās vietiņās, sākšu baudīt dzīvi. Apvienošu deputāta, ministra un tiesneša amatus.
 
Beidzot ir atklāts prettautiskais midzenis, kurā mitinās finanšukārie nelieši, ar saviem šļūtenīgajiem taustekļiem izvilkdami mūsu daudzcietušās valsts budžetu līdz pēdējai lāsītei. Šo midzeni drosmīgi atklājusi izglītības ministre Ilga Šuplinska (JKP), jo, viņasprāt, vainīga esot iepriekšējā valdība, kas visu finansējumu izmetusi «būvēs un betonā». Un būsim beidzot atklāti un pateiksim, no kurienes šim midzenim kājas aug: 2017. gadā, pieņemot budžetu, Liepājas tenisa kortiem, Ventspils peldbaseinam, Valmieras Daliņa stadionam, Jēkabpils multifunkcionālajai zālei un Smeceres sporta bāzei piešķirti papildu līdzekļi, kurus deputāti, ministresprāt, noformējuši «kā kvotas, to stingri iezīmējot uz trim gadiem, kas nozīmē, ka arī šogad pildām to, ko ZZS ielobējusi budžetā».
 
Vērtējot, kā notiek Latvijas ekonomikas attīstība, nav īpašu strīdu par to, ka kopējais eiro daudzums, kas nonāk Latvijas iedzīvotāju un uzņēmēju banku rēķinos, palielinājās par aptuveni 8%.
 
Ģenerālprokurors Ēriks Kalnmeiers vairs neslēpj, ka pret viņu personīgi un Ģenerālprokuratūru kopumā tiek izdarīts vēl nebijis politisks spiediens (intervija laikrakstam Diena, 11.02.2019.). Kalnmeiers šo spiedienu skaidro kā tīri personisku atriebību par to, ka pēc Ģenerālprokuratūras vadības maiņas viņš negodīgiem (Kalnmeiera raksturojums) KNAB darbiniekiem Jurašam un Strīķei licis ievērot likumus un darboties tiesiskuma rāmjos.