Viedokļi

Līdz pat 2018. gada vidum nekas neliecināja, ka šis gads, par spīti gaidāmajām Saeimas vēlēšanām, nesīs politiskus pārsteigumus. Ekonomiskās attīstības tempi priecēja, valdība strādāja samērā mierīgi, bez lieliem skandāliem un pat gandrīz vai saliedēti, jo šķita, ka līdzīgā sastāvā būs jāturpina darboties arī pēc vēlēšanām. Arī opozīcija uzvedās salīdzinoši klusi un ne uz kādu revolūciju tautu neaicināja. Tam vienkārši nebija acīmredzama iemesla. Taču izrādījās, ka tas ir bijis klusums pirms vētras.
 
Priekšvēlēšanu aģitācijas un propagandas laikā visas valdības partijas solīja izbeigt OK mafijas orģijas. Elektrības rēķini tiks attīrīti no atskaitījumiem parazītiem, kuri, piesegdamies ar atjaunojamajiem energoresursiem, iztukšo Latvijas iedzīvotāju naudas makus un atņem ienākumus Latvijas uzņēmējiem! Vēlēšanas ir pagājušas, un visa pret OIK mafiju vērstā retorika ir izplēnējusi. Tagad Ekonomikas ministrija ir sagatavojusi jaunu dāvanu OIK saņēmējiem.
 
Nav šaubu, ka korupcija ir liela Latvijas valsts nelaime un attīstības bremze. Šķiet, šī ābeces patiesība ir skaidri saprotama visiem, un līdz ar to šai bremzei (korupcijai) vajadzētu būt samērā viegli izskaužamai. Pareizāk sakot, samazināmai līdz minimumam. Līdz daudzmaz saprātīgam līmenim. Tādam kā Ziemeļvalstīs, pie kurām gribētu arī sevi pieskaitīt. Taču tas neizdodas. Kāpēc?
 
Tik bagāti Ziemassvētki kā nekad. Čekas maisi, jaunā valdība (kuru varbūt apstiprinās, bet varbūt arī ne), kā arī jaunais Veselības aprūpes finansēšanas likums, kas ir tikpat pārsteigumiem bagāts kā Čekas maisi.
 
Lai gan šim pienāktos būt Adventa vainagu izpušķotam miera, pārdomu un labestības laikam, 2018. gada Ziemassvētku gaidas, iespējams, ieies vēsturē kā politiskas muļķības festivāls, kāda mūsu valstī nav bijis kopš tālajiem deviņdesmitajiem. Valdības nav. Lielu pašvaldību vadītājus krata un šūpo. Politiski vājā centrālā vara kaļ plānus atlaist galvaspilsētas pašvaldību, ko vada tādi paši operešu ģenerāļi. Briest visīstākās milžu cīņas ar kuslu punduru piedalīšanos. Pat čekas maisus ar lielu blīkšķi, bet bezgaumīgi atver pēdējā pirmssvētku dienā. Nu tik būs Ziemassvētku svinēšana pie datora ekrāna, mēģinot atsvaidzināt savas prasmes atšifrēt skrebelīgus rokrakstus kirilicā.
 
Jā, jā, varētu arī šajās dienās izvērsties par valdības taisīšanas lietām un Rīgas domes likstām. Bet man, atšķirībā no itin daudziem kolēģiem, šo abu padarīšanu cēloņi un gaita šķiet tik vien kā samērā lētu partijisku pozu noteikti. Nevis valstiski un tiesiski kā pienākas izsvērti pasākumi.
 
Beidzot, pēc trīsdesmit gadu slēpšanas, tā dēvēto čekas maisu saturs ir publiskots, un ikviens interesents var ar šiem dokumentiem iepazīties. Var jau teikt, labāk vēlāk nekā nekad, bet ir pilnīgi skaidrs, ka viss pasākums ir vilkts garumā pārāk ilgi, un tagad šī «maisu atvēršana» ieguvusi jau citu jēgu, salīdzinot ar sākumā iecerēto. Sākotnējā ideja bija veikt zināmu attīrīšanos no kolaborācijas nospiedumiem mūsu ikdienas dzīvē, lai jauno Latviju mēs varētu būvēt uz pavisam citiem, morāli tīrākiem, pamatiem. Nekas tāds nenotika, un čekas maisi tika ilgstoši slēpti no plašākas sabiedrības acīm. Kāpēc?
 
Šķiet, ka Latvijas intelektuāļi visai jūtami mobilizējas un solidarizējas domāšanai par Latvijas valsti un tās nākotni. Pēdējā laikā esmu pabijis itin daudzos gan augstskolu, gan akadēmisko aprindu, gan, piemēram, biedrības Latvijas formula 2050 organizētos pasākumos, kuros dažādu nozaru gudrinieki starpdisciplinārā dialogā pauž savas domas par mūsu valsti. Ir cilvēki, kuri tiecas vienot līdz šim fragmentētās, itin kā savrupās, nošķirtās intelektuāļu grupas. Mani personiski tas iedvesmo un bagātina. Ja tā padomā, tad šogad tā, iespējams, ir labākā dāvana, ko esmu saņēmis no savas tautas ļaudīm. Starp citu – arī no vēl ļoti jauniem ļaudīm. Paldies!
 
No 17. līdz 23. decembrim turpināsies jau par labu un daudzu gaidītu tradīciju kļuvušais Latvijas Radio labdarības maratons Dod pieci!, kura šā gada tēma raisījusi pretrunīgus viedokļus, sākot no lieliska un nācijai būtiska līdz galīgi garām un kaitinoša.
 
No Saeimas tribīnes izskanējušais pieņēmums, ka pakta parakstīšana būtu pretrunā ar Latvijas tiesību aktiem, ir tikai mīts. Pakts sevī ietver vairākas nozīmīgas un nepieciešamas detaļas migrācijas uzlabošanai un sakārtošanai, skaidro Biznesa augstskolas Turība Juridiskās fakultātes docētājs Edgars Oļševskis. Valstij ir pienākumi arī neatkarīgi no tā, ko paredz vai nosaka starptautiskie akti. Pirmkārt, jārūpējas par savu iedzīvotāju drošību, bet tajā pašā laikā jāpilda sava loma starptautiskajā arēnā.
 
Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrs Kaspars Gerhards, iespējams, kļūs par vēsturisku varoņtēlu, kas būs iedarbinājis vēl nepieredzētu procedūru – Rīgas domes atlaišanu. Rīgas dome tieši attiecībā uz Rīgas satiksmi neesot veikusi nozīmīgas darbības, lai gan ieteikumus sniegusi gan Valsts kontrole savā ziņojumā, gan prokurors izteicis brīdinājumu. Neskatoties uz to, izlēmīga Rīgas domes rīcība neesot sekojusi. Tāpēc sagatavots VARAM likumprojekts par Rīgas domes atlaišanu.
 
Pirms dažām dienām, klajā nākot ziņām par Krišjāņa Kariņa iespējamā Ministru kabineta sastāvu, ar izbrīnu pamanīju, ka finanšu ministra amatam atkal ir iecerēts Jānis Reirs – politiķis, kurš pirms pēdējām Saeimas vēlēšanām mums mēģināja iestāstīt, ka tieši viņš esot pienācis nozīmīgu pensiju pieaugumu. Es kā invalīds un invaliditātes pensijas saņēmējs uzskatu, ka jaunajiem Saeimas deputātiem, kuriem varētu tikt likts priekšā balsot par šo visniecīgākās frakcijas „bīdīto” pārstāvi, vajadzētu ņemt vērā sausus faktus par patieso Reira kunga „ieguldījumu” šajā jomā. Visi manis minētie fakti ir viegli pārbaudāmi.
 
Tie, kas ir mācījušies fiziku, iespējams, atceras: lai izkustinātu ķermeni, ir jāpieliek spēks. Jo smagāks ir ķermenis, jo lielāks spēks būs jāpieliek, lai to izkustinātu. Savukārt ja ķermenis vai sistēma atrodas nestabila līdzsvara apstākļos, tad pat neliela spēka pielietojums var izraisīt lielas pārmaiņas – aizsāksies lavīna. Nestabils līdzsvars ir cilvēkam, kas atrodas uz nospriegotas virves bez balansiera. Dažkārt pietiek ar negaidītu spalgu troksni, kas, izraisot tikai viena muskuļa saraušanos, var izjaukt līdzsvaru. Par lielu pārsteigumu ļoti daudziem, izrādījās, ka Francijas sabiedrība 2019. gada nogalē bija nonākusi nestabila līdzsvara apstākļos.
 
Lai gan pēc aizvadītās nedēļas arestiem un kratīšanām Rīgas vicemēra Andra Amerika atkāpšanās pirmdienas rītā nebija liels pārsteigums, tomēr tā arī nebija gluži paredzama. Galvenokārt tāpēc, ka dažādi pārmetumi un apvainojumi pār Amerika galvu biruši ne reizi vien, un līdz šim viņš vienmēr ticis cauri ar kautri nevainīgu smaidiņu, kuru, kritiskāk paskatoties, varētu tulkot kā «pat necentieties». Šoreiz viss izskatās nedaudz citādāk.
 
Kamēr Saeimā ievēlētās partijas kavējas ar valdības izveidi un līdz ar to arī ar nākamā gada pilnvērtīga budžeta pieņemšanu, ap budžeta, nodokļu, ieņēmumu un izdevumu jomu veidojas arvien lielāks bardaks. Vēlmes un solījumi, jau ar likumu izmaiņām piešķirta papildu nauda ir, finanšu avotu nav. Fiskālās disciplīnas padome (FDP) draud ar kārtējo budžeta «konsolidāciju», kuras izpausmes labi atceramies no krīzes gadiem.
 
Pirms pāris mēnešiem bija Saeimas vēlēšanas. Ja neskaita Saskaņu, tad uzvarēja trīs nosacīti jaunās partijas. Jaunas kaut vai tāpēc, ka līdz šim tās vēl nebija bijušas pie varas. Iepretim trim «vecajām», kuras veidoja iepriekšējo koalīciju. Tauta izdarīja savu izvēli – jaunie, karogs jums rokās, uz priekšu! Valdiet, rādiet, ko protat!
 
Nezinu, kā jums, bet man kaislības ap jaunās valdības stiķēšanu liekas garlaicīgas. Nu, labi, tipi, ko paši esam ielikuši par nācijas glābējiem, viņus var saprast. Ambīcijas, godkāre, varaskāre. Normas robežās nav slikti. Lai paplūcas, pademonstrē principus. Pat primātu kopienā katram jāiekaro sava vieta, tāds ir dabas likums. Kur nu vēl no tāltālām planētām nākušas nācijas lielvalstī.
 
Vācija jau kļuvusi par ES centrālo, cementējošo valsti, un pēc Lielbritānijas izstāšanās no ES tās nozīme tikai pieaugs. Līdz ar to Vācijas Kristīgo demokrātu savienības (KDS) vadības maiņa nav tikai Vācijai, bet arī visai Eiropai, tātad arī Latvijai, politiski svarīgs notikums.
 
Var iznākt tā, ka piepildās Svēto Rakstu sentence par tiem pēdējiem, kas būs tie pirmie. Nevis lielākā 13. Saeimas partija, kas ir Saskaņa, arī nevis ar 16 mandātiem pārstāvētā Jaunā konservatīvā partija (JKP) vai KPV LV, bet vismazākā partija Jaunā Vienotība, kurai vien astoņi mandāti, var būt tā, kuras pārstāvis Krišjānis Kariņš kļūs par nākamo Ministru prezidentu.
 
Jauno valdību gaida visi– cits ar bažām, cits ar cerībām, cits kā nenovēršamo likteni. Es gaidu jauno veselības ministru, jo veselība nudien ir joma, kurā ministra personībai, pasaules uztverei, zināšanām ir ietekme. Ierēdniecības institucionālai vēsturiskai atmiņai lielas nozīmes nav, jo Anda Čakša paspēja nomainīt trīs valsts sekretārus (pirms tam vēl vienu– Guntis Belēvičs), visu nozīmīgāko padotības institūciju vadītājus, pie kam dažus– vairākkārt. Andai Čakšai izdevies arī visus ārstus no ministrijas izsvēpēt: lai ar savām zināšanām nemaisās.
 
Ziemeļkorejā viss ir vienkārši: viena partija, viens vadonis, viens – visiem kopīgs mediju ētikas regulējums. Demokrātiskās sabiedrībās nav Ziemeļkorejas vienprātības. Demokrātiskā sabiedrībā ir vienprātība par vārda un viedokļu brīvību un cilvēktiesību garantijām.
 
Teikšu, kā domāju – biedrības Latvijas Formula 2050 sadarbībā ar Pārresoru koordinācijas centru 7. decemrī LU bibliotēkā rīkotā konference Šīsdienas izvēles nākotnes mērķu sasniegšanā: NAP kā pilsoniskās līdzdalības un ilgtspējas stratēģija mani nepārliecināja, ka nākamais Nacionālās attīstības plāns (2021.–2027.) būs nepārprotami labāks par esošo, būs tiešām reāla nācijas ilgtspējas stratēģija. Arī tāpēc, ka esošais NAP (2014.–2020.) man pamatā šķiet vien vēlmju (galvenie mērķi: – ekonomisks izrāviens, ienākumu nevienlīdzības mazināšana, demogrāfijas problēmu risinājums) saraksts. Esmu savulaik nodarbojies ar to, ko tagad sauc par matemātisko modelēšanu, ietverot tajā lielu sistēmu gaitas plānošanu.