Šogad 1. aprīlī stājas spēkā jaunā bezdarbnieku pabalsta saņemšanas kārtība. Turpmāk uz šo pabalstu nedrīkstēs pretendēt, ja bez darba palikušais saņem vēl kaut kādus ienākumus no saimnieciskās darbības. Neatkarīgi no šī ienākuma lieluma.
Šo, jāatzīst, dīvaino lēmumu var vērtēt vairākās dimensijās: sadzīviskajā, politiskajā, ekonomiskajā un filozofiskajā - kā signālu sabiedrībai. Izskatīsim visus pēc kārtas.
Ja raugāmies uz šo jautājumu tīri praktiski, sadzīviskā plānā, tad šis lēmums daudziem pavisam drīzā nākotnē var sagādāt nepatīkamu pārsteigumu. Nav noslēpums, ka saistībā ar mākslīgā intelekta (MI) arvien plašāku ienākšanu mūsu dzīvē daudzas strādājošo grupas ir stipri satraukušās. Īpaši tas attiecas uz strādājošajiem vecuma kategorijā starp 40 un 55 gadiem. Līdz pensijai vēl tālu. To, ko daru šobrīd, nākotnē ar lielu varbūtību darīs MI, savukārt jauno tehnoloģiju, jauno profesiju apguvē esmu mazāk konkurētspējīgs nekā tie, kuri šodien ienāk un rīt vēl ienāks darba tirgū.
Iespēja palikt bez darba ir jebkuras profesijas pārstāvjiem. No šīs nelāgās situācijas nav pasargāts neviens. Situācijas var būt visdažādākās, un, ja kāds ir pārliecināts, ka viņš jau nu nekad bez darba nepaliks, tad tādam var tikai ieteikt: nekaitini likteni. Dzīvē mēdz būt tādi pagriezieni, kuriem līdzīgus skatoties kino varētu padomāt - nu gan tie scenāristi pārcentušies, taču reālajā dzīvē sastopami vēl neticamāki gadījumi.
Citiem vārdiem, par bezdarbnieku var kļūt ikviens. Pat tas, kuram šķiet - viss man sakārtots labāk nekā varētu gribēt. Tieši tāpēc, lai sociāli amortizētu darba zaudējuma triecienu, ir ieviests bezdarbnieka pabalsts, kurš visos gadījumos ir mazāks par iepriekš saņemto atalgojumu. Tā galvenā ideja - neļaut cilvēkam nonākt izmisuma stāvoklī. Cilvēks ir spiests savilkt jostu, bet netiek izmests uz sēkļa.
Jaunie bezdarbnieka pabalsta nosacījumi paredz: ja bezdarbnieka statusā esoša persona gūst citus ienākumus, tad viss - bezdarbnieka pabalsts tiek noņemts pilnā apmērā. Var tikai minēt, kāpēc tik bargs, faktiski neadekvāts “sods” par jebkādu saimniecisku darbību bezdarba periodā? Kāpēc nevarēja par šo papildu ienākumu apjomu samazināt bezdarbnieka pabalstu, lai tas izlīdzinātos ar to summu, kādu attiecīgā persona saņemtu, ja viņam šis blakus ienākums (autoratlīdzības, dalība kādos projektos, vienreizēju pakalpojumu sniegšana un citi) nebūtu? Piemēram, cilvēkam aprēķinātais bezdarbnieka pabalsts ir 800 eiro. Viņš darbojas kādā projektā, kur par dalību saņem 200 eiro. Šie 200 eiro tiek atrēķināti no tā bezdarbnieka pabalsta, kuru viņš saņem attiecīgajā mēnesī, un kopā saņem tos pašus 800 eiro.
Tas, ka šāda vienkārša sistēma, kuru mūsdienu tehnoloģiskajā laikmetā varētu automātiski pārrēķināt bez papildu grāmatvedības sloga, netika ieviesta, liecina, ka mērķis ir bijis cits. Atrast ieganstus kā kaut par nieku samazināt izdevumus sociālajai sfērai. Acīmredzot lai varētu atskaitīties: mēs griežam izdevumus. Griezt jau griežam, bet kam? Ne jau samazinot algas ministrijās un citās pārvaldes struktūrās, ne samazinot tur strādājošo skaitu, bet gan tur, kur visvieglāk paņemt. No vājākajiem.
Diemžēl nav mums politiskajā arēnā īstu vājāko aizstāvju. Ir tikai tādu “vājāko” aizstāvji, kurus aizstāvot paši aizstāvji savās acīs paceļas kaut kāda pašiedomāta morālā pauguriņa virsotnē un sit viens otram uz pleca, sakot: redz, cik mēs labiņi, iepretim apkārt esošajiem neliešiem.
Šī “vājāko” aizstāvēšanas īpatnība lielā mērā izskaidro arī šī dīvainā lēmuma politisko neloģiskumu. No politiskā aspekta šis lēmums pirmajā brīdī šķiet ne tikai dīvains, bet gandrīz vai absurds. Vēlēšanu gadā tiek izdarīta samērā sāpīga, samērā plašas iedzīvotāju kategorijas skaroša sociālo garantiju apcirpšana. Turklāt to izdarījusi pirmā kreisi centriskā valdība (Andris Šuvajevs, “Progresīvo” Saeimas frakcijas vadītājs) teju vai atjaunotās neatkarīgās Latvijas vēsturē. Acīmredzot šiem “kreisajiem” bezdarbnieki neskaitās “vājākie”. Tā vietā jācīnās par sieviešu tiesībām Uzbekistānā, nevienlīdzību Gvatemalā un stikla griestu sasišanu Aizsardzības ministrijā, kurā vēl neesot sasniegta vēlamā dzimumu attiecība (bet daudz netrūkst).
No ekonomiskā aspekta šī bezdarbnieku pabalsta saņēmēju loka sašaurināšana ir ambivalenta. No vienas puses, tā stimulē cilvēkus pēc iespējas ātrāk atgriezties darba tirgū, taču no otras, šo darba tirgu padara mazāk mobilu. Daudzi no tiem, kuri labprāt mainītu darbu, meklētu kaut ko labāku, apgūtu citas prasmes un iemaņas, turas līdz pēdējam savās esošajās darba vietās, jo ārpus šīs savas darba vietas viņiem nav atbilstoša sociālā spilvena. Nav amortizācijas. Lai arī šāds darbaspēka inertums dažkārt ir izdevīgs atsevišķiem darba devējiem, tas nav labvēlīgs dinamiskai ekonomikas attīstībai kopumā.
Atsevišķi jārunā par Nodarbinātības valsts aģentūras izplatīto ziņu, ka šie grozījumi skaršot tikai 2% no esošajiem bezdarbniekiem. Skars varbūt patiešām tikai 2%, bet uz strādājošo apziņu spiedīs krietni lielākai daļai. Bet pat ja tikai 2%, tad vēl jo vairāk: vai šo 2% dēļ bija sabiedrībai jāraida šāds signāls?
Te arī nonākam līdz šī lēmuma būtiskākajam - filozofiskajam - aspektam. Par filozofisko to dēvēju tāpēc, ka tas signalizē: kāda ir valsts ideja un tās dziļākā filozofiskā jēga. Tieši šis jautājums, iespējams, ir valstij un nācijai pats svarīgākais, bet bieži vien tā abstraktās būtības dēļ to ignorē kā mazsvarīgu. Gan politiķi, gan daļa sabiedrības.
Ne reizi vien esmu rakstījis par uzticēšanās milzīgo nozīmi sekmīgas valsts izveidošanā. Ja starp valsti un sabiedrību veidojas attiecības: kurš kuru aptīs ap pirkstu, kurš kuru apmānīs un kaut ko no tā otra noblēdīs, tad šādai valstij ir ārkārtīgi grūti iekļūt laimīgāko un labklājīgāko valstu augšgalā.
Latvijas valsts politiskie lēmumi gandrīz vienmēr balstās uz pieņēmumu, ka sabiedrība pārsvarā sastāv no blēžiem, kuri par to vien tik sapņo kā kaut ko noblēdīt un kaut ko apmānīt. Līdz ar to jebkurš lēmums tiek pieņemts pēc principa - galvenais, lai tikai neviens nesaņemtu kādu nepamatotu centu. Lai tikai neviens cimdu adītājs, kas sadomātu savu produkciju tirgot mājražotāju tirdziņā, nepaliktu ārpus nodokļu inspekcijas radariem. Lai tikai neviens bezdarbnieks, kurš saņēmis pārdesmit eiro honorāru par piedalīšanos masu skatos filmu uzņemšanas laukumā, neturpinātu saņemt “nepelnīto” bezdarbnieku pabalstu.
Valsts uz cilvēkiem neskatās kā uz līdzvērtīgiem partneriem, bet gan kā uz resursu. Bet ja tā, tad vispār, kāpēc bezdarbniekiem dot naudu? Viņi taču tāpat to nodzers vai labākajā gadījumā Kanāriju salās notrallinās. Atkarībā no sociālā statusa un šī pabalsta apjoma.
Visas šīs valsts/sabiedrības antagonistiskās “filozofijas” rezultāts ir tāds, ka lielai sabiedrības daļai attieksme pret valsti veidojas tāda pati. Ja valsts ir gatava “kapeiku” ietaupījuma dēļ izkratīt pēdējo centu no jau tā nelaimē nonākušā (bezdarbnieka), tad nav brīnums, ka daļā sabiedrības ir tāda pati attieksme pret valsti - ka tikai varētu kādu centu no tās izmānīt.
No šī nelāgā burvju apļa izrauties varētu, ja valsts saprātīgi sekotu bijušā ASV prezidenta Ronalda Reigana iecienītajam teicienam: uzticies, bet pārbaudi. Uzsvars šeit jāliek uz vārdu - saprātīgi. Ja bezdarbnieks “piepelnās” masu skatos filmēšanas laukumā un tā dēļ viņam noņem bezdarbnieka pabalstu, tad tā nav saprātīga politika un saprātīga attieksme pret apkārt notiekošo. Tā ir nesaprātīga rīcība jeb, vienkārši sakot - muļķība. Kura jālabo. Jo ātrāk, jo labāk.
