Šodien Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisijā Latvijas Bankas (LB) vadītāji – LB prezidents Mārtiņš Kazāks un LB prezidenta vietniece Santa Purgaile – sniedz informāciju par LB darbību un plāniem 2026. gadā. Deputāti tiks iepazīstināti ar Latvijas ekonomiskās situācijas makroekonomisko analīzi un tās attīstības prognozēm.
LB svaigākās ekonomiskās prognozes ir datētas ar 2025. gada 19. decembri. Tas ir, vēl pirms ASV un Izraēlas gaisa triecieniem pa Irānu un sekojošo Hormuza jūras šauruma bloķēšanu. Līdz ar to agrākās prognozes jākoriģē atbilstoši šodienas situācijai.
Atgādināsim, ka gan Eiropas Centrālās bankas, gan Latvijas Bankas galvenais uzdevums ir cenu stabilitātes nodrošināšana, tāpēc šo centrālo banku monetārā politika ir pilnībā pakārtota inflācijas turēšanai tā dēvētā mērķa - 2% - robežās. Pērnā gada nogalē Eiropas Centrālā banka 2026. gadam prognozēja inflācijas līmeņa pazemināšanos no 2,1% līdz 1,9%, kas ļāva (vai lika) saglabāt galvenās eiro procentu likmes nemainīgas. Noguldījumu iespējas uz nakti, galveno refinansēšanas operāciju un aizdevumu iespējas uz nakti procentu likmes palika attiecīgi 2% ; 2,15% un 2,4%, un tādas tās ir joprojām.
ECB prognozes par inflācijas samazināšanos balstījās uz pieņēmumu, ka energoresursu cenas turpinās kristies gan 2026. gadā, gan 2027. gadā. Pēc ECB agrākajām (pirmskara) prognozēm, 2028. gadā inflācija būs atbilstoša vidēja termiņa inflācijas mērķim, proti, 2%. Jau tagad ir skaidrs, ka “lineārās” (viss turpinās kā līdz šim) prognozes, kā parasti, nepiepildās, jo tās koriģē reālā dzīve ar savu neprognozējamību.
Pirms pieskarties jaunajām, koriģētajām makroekonomiskajām prognozēm, apskatīsim, ko mūsu pašu LB prognozēja vēl pirms situācijas saasinājuma Tuvajos Austrumos. ECB prognozēja inflācijas samazinājumu eirozonā, bet LB arī bez visa Tuvo Austrumu kara Latvijai prognozēja turpmāku cenu kāpumu: 2026. gadā - 3,2%; 2027. gadā - 2,9%; 2028. gadā - 3,6%.
Galvenais iekšzemes cenu kāpuma iemesls LB ieskatā bija atalgojuma palielināšana un noturīgi augstas pārtikas cenas. Algu pieaugums palielina patēriņu, uzņēmēju izmaksas un tādējādi kļūst par galveno inflāciju palielinošo faktoru. Ievērojiet, ka šajās 2025. gada decembra LB prognozēs, kas jau paredz salīdzinoši lielāku inflāciju nekā eirozonā, nav ne vārda par iespējamo energoresursu cenu kāpumu.
Ziņojumā, kuru šodien Saeimā prezentē LB, galvenie akcenti ir būtiski mainījušies. Uzsvars tiek likts tieši uz energoresursu krīzi. Iespējamie scenāriji ir trīs: bāzes (pesimistiskais), negatīvais (ļoti pesimistiskais) un ļoti negatīvais (katastrofālais). Šie trīs scenāriji atšķiras ar dažādiem naftas un gāzes plūsmu samazinājuma līmeņiem caur Hormuza jūras šaurumu.
Pesimistiskajā (bāzes) scenārijā - plūsmas samazinās par 20%, naftas cenas 2026. g. 2. ceturksnī sasniedz maksimumu aptuveni 90 dolāru par barelu un gāzes - 50 eiro par MWh un pēc tam salīdzinoši strauji krītas nākamajos ceturkšņos. Ļoti pesimistiskajā scenārijā - 2026. g. 2. ceturksnī 40% naftas un gāzes plūsmu caur Hormuza šaurumu tiek traucēti (blokāde, bez būtiskiem infrastruktūras bojājumiem). Nafta - 120 dolāru par barelu, gāze 90 eiro par MWh. Traucējumi ilgst līdz 2026. g. 3. ceturksnim, cenas normalizējas 2027. g. 3. ceturksnī. Katastrofālajā scenārijā - 60% plūsmu traucēti, daļēji infrastruktūras bojājumu dēļ. Nafta 150 dolāru par barelu, gāze 110 eiro par MWh. Piedāvājums sāk atgūties tikai 2027. g. 1. ceturksnī, normalizēšanās notiek lēnāk, ne agrāk par 2028. gadu.
Ko tas nozīmē Latvijas iedzīvotājiem? LB ziņojumā inflācijas līmenis atbilstoši šiem trijiem scenārijiem tiek prognozēts tikai eirozonai kopumā, bet ne Latvijai atsevišķi. Pat pie vissliktākā scenārija, ja Tuvajos Austrumos turpinās karadarbība, lielos apjomos tiek bojāta naftas un gāzes ieguves, pārstrādes un transporta infrastruktūra, par 60% samazinās plūsma, eirozonā inflācija 2027. gadā ir 4,8%, kas gan ir vairāk nekā mērķa inflācija, bet nav arī īpaši liela.
Attiecībā uz Latviju LB prognozē energoresursu cenu iespējamo ietekmi. Pie sliktākā scenārija (60% plūsmu traucēta) papildus inflācija - 2026. gadā 3,1 procentu punkts un 2027. gadā 2,4 procentu punkti klāt jau iepriekš prognozētajiem aptuveni 2%. Tātad ap 5%, kas ir daudz, bet nav kritiski. Savukārt uz IKP šī ietekme būtu mīnus 0,9% 2026. gadā, mīnus 2,0% 2027. gadā un mīnus 1,3% 2028. gadā.
Šie rādītāji tiek prognozēti pie vissliktākā scenārija. Ņemot vērā, ka 2025. gadā Latvijas IKP pieauga par 2,1% un arī 2026. gadā pieaugums bāzes scenārijā bija prognozēts virs 2%, tad atbilstoši LB jaunākajām prognozēm mums nedraud recesija pat vissliktākajā gadījumā. Arī ECB procentu likmju kāpums tiek prognozēts ne lielāks par vienu procenta punktu.
Ja LB makroekonomiskās prognozes ir salīdzinoši tik maz draudīgas pat pie sliktākā iespējamā scenārijā, tad rodas jautājums: vai šīm prognozēm var ticēt? Līdzšinējā prakse rāda, ka ne tikai valstu centrālās bankas, bet arī komercbanku analītiķi un neatkarīgie ekonomisti ļoti nelabprāt prognozē kaut ko patiešām nelāgu. Prognozēt katastrofālu nākotnes ainu skaitās sliktais tonis. Panikas cēlāji nav cieņā ne banku aprindās, ne “nopietnajos” medijos.
Ekonomisko ekspertu autoritāte balstās ne tik daudz uz viņu spējām pareizi prognozēt nākotni, cik uz spējām pārliecinoši pamatot to, ko par nākotni grib dzirdēt sabiedrības valdošās šķiras. Tie paši eksperti ar Nobela prēmijas laureātu Polu Krūgmenu priekšgalā, kuri 2008. gadā solīja turpmāku uzplaukumu un nievīgi izteicās par “panikas cēlājiem”, kas brīdināja par gaidāmo krīzi, arī pēc krīzes turpināja būt vadošie “Financial Times” un “The Wall Street Journal” eksperti.
Atceros, ka pēc tam, kad 2008. gada sākumā parādījās Starptautiskā valūtas fonda ziņojums, kurš Latvijai 2008. gadā paredzēja ekonomikas nulles pieaugumu, aptaujāju dažādus mūsu ekonomiskos ekspertus, tai skaitā pašreizējo LB prezidentu. Viņš tolaik bija “Swedbank” Latvijas filiāles galvenais ekonomists. Neviens pat tuvumā neprognozēja to dziļo Latvijas ekonomisko krīzi, kāda Latviju piemeklēja jau gada beigās un turpmākajos pāris gados.
Pēc trijiem ļoti straujas izaugsmes gadiem sliktākais, ko šie eksperti toreiz paredzēja, bija izaugsmes būtiska palēnināšanās. Izaugsmes tempu, nevis pašas ekonomikas. Par IKP kritumu nebija pat runas, par spīti tam, ka milzīgie privāto kredītu apjomi (ap 20 miljardu latu) bez uzkrājumu seguma nevienam ekonomistam nebija noslēpums.
Objektivitātes labad jāatzīmē, ka šobrīd gandrīz visi monetārie rādītāji ir salīdzinoši sabalansēti. Privāto kredītu apjomi ir mazāki nekā noguldījumu apjomi, un tāda veida krīze, kādu piedzīvojām 2008.-2010. gadā, šobrīd mums nedraud. Izņemot variantu, ja pasaulē sākas kādas daudz nopietnākas ģeopolitiskās jukas.
Ja karadarbība aprobežojas tikai ar Tuvo Austrumu reģionu, bet ASV un Eiropā (ārpus Ukrainas) saglabājas politiskā stabilitāte, tad nav liela pamata neticēt LB prognozēm, ka sliktākajā gadījumā paliksim izaugsmē uz vietas. Pašreizējā politiskās neskaidrības periodā tas jau ir optimistisks scenārijs.
