Tuvojoties kārtējām vēlēšanām, arvien biežāk skan dramatiskos toņos ieturētas balsis: šīs vēlēšanas būs izšķirošas; tas būs pagrieziena punkts Latvijas vēsturē; vai nu tagad, vai nekad; ja šo iespēju palaidīsim garām, tad viss, pagalam, ar Latviju ir cauri.
Drīz vien pēc vēlēšanām atklājas, ka nekas tik ļoti izšķirošs nemaz nav noticis, nekāds īpašais pagrieziena punkts nav bijis un Latvija turpina, kā nu sanāk, attīstīties (lasi: “kulties” uz priekšu). Vai ir pamats domāt, ka šoreiz būs citādāk?
Lai arī nekad nevar droši prognozēt nākotni, izteikt minējumus var. Varam konstatēt, ka Latvijas politikā ir pagājis noteikts cikls, kurš ir sakritis ar kādu lielāku, globālo ciklu.
Runa ir par gandrīz 20 gadu “Vienotības” dominanci Latvijas politikā, kas sakrita ar kreisi liberālās ideoloģijas uzvaras gājienu pasaulē. Lai arī formāli “Vienotība” kā vienota partija tika dibināta tikai 2011. gada 6. augustā, tās trīs sastāvdaļas (“Jaunais laiks”, “Pilsoniskā savienība”, “Sabiedrība - citai politikai”) jau vairākus gadus pirms tam darbojās kā vienots politiski ideoloģisks spēks.
Par šo 20 gadu periodu Latvijas politikā varētu runāt un rakstīt daudz. Aprobežosimies ar to, ka “Vienotība”, kas nāca ar ideju par citu, jaunu politiku, pati pa šiem gadiem ir kļuvusi par šīs vecās, kokainās, pārbirokratizētās un visiem apnikušās politikas iemiesojumu. Tieši tāpat kā “Vienotības” līdzinieces citur pasaulē.
Mēs nedzīvojam izolētā telpā. Ar neapbruņotu aci redzams, ka “Vienotība” savu politisko kredītresursu ir izsmēlusi. Tas nenozīmē, ka tā ir nolemta “Latvijas ceļa” vai Tautas partijas liktenim. Tas nozīmē tikai to, ka “Vienotība” vairs neatrodas uz politiskā virsdiriģenta postamenta.
Tas nozīmē, ka ar lielu varbūtību pēc 3. oktobra tiks veidota koalīcija, kurā vai nu “Vienotība” nebūs vispār, vai arī ja būs, tad tikai sev nepierastajā “jaunākā brāļa/māsas” statusā. Īstā “mazākā” lomā, nevis kā agrāk, kad pat nomināli neesot “lielākā”, tā vienmēr pozicionējās kā galvenā - kā pieaugušais istabā. Un te sākas ļoti interesantas politisko manevru iespējas.
Sarkanās līnijas
Reprezentatīvu aptauju trūkums neļauj operēt ar konkrētiem skaitļiem, bet aptuvenas aplēses tas netraucē izdarīt. Nav pamata apšaubīt versiju, ka samērā labus rezultātus (ap 20 vietām Saeimā) varētu sasniegt gan “Latvija pirmajā vietā” (LPV), gan “Progresīvie”. Īpaši, ja pēdējiem, kā vēl nesen baumoja, izdotos uz vēlēšanām no Briseles uz Rīgu atdabūt Mārtiņu Staķi. Šobrīd gan izskatās, ka Staķis ērto krēslu Briselē pret “nezin ko” Rīgā mainīt netaisās. Taču jebkurā gadījumā gan vieni, gan otri varētu būt pat nomināli šo vēlēšanu uzvarētāji. Vai tas viņiem ko dos?
LPV pārstāvis Kristaps Krištopans jau novilcis partijas “sarkanās līnijas”. Tās ir - nē “Vienotībai” un “Progresīvajiem”. Ar viņiem nekādas sadarbības. Tajā pašā laikā nekādas sarkanās līnijas nav novilktas pret Alekseja Rosļikova “Stabilitātei!” un Jūlijas Stepaņenko “Suverēno varu”. LPV ir skaidri un nepārprotami pateikuši, kuri ir viņu lielākie politiskie ienaidnieki, ar kuriem kopā nē un nē.
Skaidrs, ka LPV citādāk nemaz nevar runāt, jo viņiem ne 20 un pat ne 15 vietas Saeimā bez Rosļikova un Stepaņenko spārna krievvalodīgo balsīm nespīd. Saucot lietas īstajos vārdos, bez vairāk vai mazāk slēptu Putina politisko cienītāju balsīm. Līdz ar to LPV var runāt, ko grib, var stāstīt, cik ļoti mīl Latviju un kāds Putins ir nelietis, bet tas maz kuru pārliecinās. LPV ir politiski pozicionējusies skaidri: sarkanās līnijas ir novilktas nevis pret Rosļikovu un Stepaņenko, bet pret šo odiozo personāžu politiskajiem pretiniekiem.
Potenciālie uzvarētāji krīt ārā
Par spīti Nacionālās apvienības (NA) un LPV ideoloģiskajam tuvumam atsevišķos jautājumos, tieši šī LPV pozīcija daudziem NA vēlētājiem liek uz LPV skatīties ar smagām aizdomām. Ne tikai NA vēlētājiem, bet arī partijas augstākajai vadībai, jo nav šaubu, ka priekšvēlēšanu debatēs “Vienotība” saviem potenciālajiem koalīcijas partneriem (“Apvienotajam sarakstam”, ZZS, NA) uzdos šo jautājumu: ar ko jūs veidosiet koalīciju? Ar mums vai ar LPV, ja būs iespēja to izveidot ar katru no mums?
Daudzu latviešu politiskā izvēle ir izveidojusies vēsturiskās pieredzes rezultātā: vienalga kas, tikai ne tie, kas raugās Maskavas virzienā. Tā ir politiskā realitāte, patīk tā kādam vai nē. Rezultātā atsevišķi politiķi var ar LPV politiķiem sēdēt kafejnīcā pie viena galdiņa un apspriest kopējus projektus, sarunāt balsojumus un dažādus politiskos “dīlus”, bet diez vai kāds šo partiju politiķis gribēs, lai viņu plašākā sabiedrībā uztvertu kā “Šlesera draugu”, jo asociatīvajā ķēdē no tā tālu nav birka “Kremļa draugs” vai pat aģents.
Ar “Progresīvajiem” stāsts ir savā ziņā līdzīgs. Daudzu konservatīvo vēlētāju acīs “Progresīvie” iemieso visu to sociāli nepieņemamo, kas vien nepieņemams var būt. Tā kā šobrīd politiskajā modē nāk konservatīvais centrs, tad “Progresīvie” krīt laukā no pamatplūsmas “laivas”. Kaut kā grūti iedomāties, ka kāda no partijām (izņemot “Vienotību”) gribētu veidot ar “Progresīvajiem” valdību, ja būtu reālas un sabiedrībā pieņemamas iespējas veidot koalīciju ar citām partijām.
Jaunā līderība
Tāda iespēja var rasties. Ja atbrīvojas vieta jaunai ideoloģiskai līderībai, tad šo vietu varētu ieņemt jau minētais konservatīvais centrs. Ar to saprotot AS, ZZS un NA. Ja kāds grib teikt: kas nu NA par “centru”, tā ir izteikti labēja partija, tad atbilde ir vienkārša: paskatieties, kāds aiz loga gads. NA varbūt kādreiz skaitījās izteikti labēja, bet ne 2026. gadā, kad to no labējās puses jau sit “Austošā Saule Latvijai” un citi “riktīgie” letiņi.
Šīs trīs labēji centriskās partijas kopā diez vai iegūs vairāk nekā 50 mandātus. Drīzāk tuvu 40 (tas nenozīmē procentus, jo 5% barjeru nepārvarējušo balsis pārdalās uzvarētājiem). Līdz ar to tām būs jāņem koalīcijā kāds ceturtais. Izvēle nav pārāk plaša. Lai kāda katram politiķim būtu personiskā attieksme pret LPV un Šleseru personīgi, visi apzinās politiskos riskus, pārāk cieši tuvinoties šai partijai ar tās Kremļa “smaciņu”. Paliek divi spēki - “Vienotība” - kā pārbaudīta vērtība (zina politiskos spēles noteikumus un netraucēs sastrādāties resursu apgūšanā) un lielais nezināmais - jaunpienācēji politikā.
Par jaunpienācēju reālajām izredzēm vēlēšanās šobrīd grūti ko teikt, jo nevienās nopietnās, reprezentatīvās aptaujās šo politisko spēku reitingi līdz šim nav noteikti. Tas nozīmē, ka tikpat labi tās var būt 20+ vietas, un tikpat labi var palikt aiz 5% barjeras. Viss būs atkarīgs no partijas priekšvēlēšanu stratēģijas, prasmes pārliecinoši pasniegt savas galvenās idejas (uzrunāt Kuivižu politbiroju, Dzintris Kolāts).
Ar jaunpienācējiem ir vēl viens moments. AS, ZZS un NA vadībā visi ir pieredzējuši, saprātīgi politiķi. Tieši pragmatisms varētu viņus mudināt veikt izvēli par labu “Vienotībai” tās politiskās prognozējamības dēļ. “Vienotība” ir absolūti paredzams un pragmatisks spēks, ar kuru vienmēr visu var sarunāt. Vai tikpat viegli strīdīgos jautājumos “varēs sarunāt” ar jaunpienācējiem, nav zināms.
Ja jaunpienācēji iegūst pieklājīgu mandātu skaitu, tad situācija kļūst sarežģītāka. Tad parādās jauna izvēle: vai nu jaunpienācēji, vai “Progresīvie”. Uz šo jautājumu “konservatīvajam centram” priekšvēlēšanu debatēs būs atbildēt vēl grūtāk. Partiju ideologi, protams, uz šo jautājumu izgudros izvairīgas, asos stūrus apejošas atbildes, bet pats jautājums jau nekur nezudīs - ar ko būsiet kopā? Netiešu atbildi sniedz situācija Rīgas domes koalīcijā. Tieši tāda, neatkarīgi no teiktā priekšvēlēšanu debatēs, visticamāk, būs “koalīcijas kodola” atbilde arī pēcvēlēšanu sarunās, kad tiks spriests par “darāmajiem darbiem” (lasi: krēslu dalīšanu).
Kam sāksies skaistā dzīve?
Ja uz šo procesu paskatāmies bezkaislīgi “no malas”, tad redzam (vismaz pagaidām, jo līdz vēlēšanām vēl daudz kas var mainīties): ļoti radikālas pārmaiņas ne politiskajā ainavā, ne cilvēku dzīvē nav gaidāmas. Politisko varu valstī, visticamāk, saglabās “saprātīgie”, nevis “tie ar motorzāģi”.
Atkritīs tas, kam jau sen bija jāatkrīt (dažādu beigto zirgu, kā, piemēram, “Rail Baltica” vilkšana sev līdzi). Iespējamas, bet ne obligātas būs ideoloģiskas korekcijas vispasaules politiskās modes izmaiņu ietvaros, kas varētu skart tādas struktūras kā SIF, sabiedriskais medijs un tamlīdzīgas.
Jāatzīst, ka arī tas jau būtu daudz. Taču nekāda “jaunā, brīnišķīgā dzīve” procesā neiesaistītajiem, “parastajiem cilvēkiem” pēc 3. oktobra uz burvju mājiena neiestāsies. Cita lieta - vēlēšanu dalībniekiem. Viņiem gan, atkarībā no rezultātiem, var sākties jauna dzīve. Vieniem (deputātos tikušajiem) skaistā, citiem (neievēlētajiem) ne tik skaistā.
Tas nenozīmē, ka pret vēlēšanām jāizturas kā pret kaut ko mazsvarīgu, tikai pašiem politiķiem nozīmīgu pasākumu. Tieši otrādi. Pret politisko procesu jāizturas maksimāli nopietni un racionāli. Nelolojot liekas cerības, ka politiķi būs tie “laimes lāči”, kas laimi atnesīs.
Pietiktu ar to, ja viņi mazāk kaitinātu un mazāk liktu dusmoties. Tieši tāpēc reizi četros gados ar vēlēšanu palīdzību mūsu politiskā trupa ir jāatsvaidzina, padzenot tos, kas visvairāk krituši uz nerviem. Šī iespēja to brīvi izdarīt ir lielākā demokrātisko vēlēšanu vērtība, un tas ir galvenais, kas obligāti jānosargā un jāsaglabā šajās vēlēšanās.
