Losandželosas tiesas zvērināto verdikts, kurš atzinis kompānijas “Meta” (bij. “Facebook”) un “Google” (“YouTube”) par vainīgām, ka kādai sievietei viņas bērnībā izveidojusies atkarība no šiem sociālajiem medijiem, iezīmē jaunus laikus virtuālās un reālās pasaules savstarpējās attiecībās.
Uzreiz jāatzīmē, ka ASV mediji un arī sabiedrība kopumā visai atšķirīgi uztver šo tiesas spriedumu, tāpēc centīsimies iekāpt gan vienās, gan otrās kurpēs, jo gan vieniem, gan otriem ir sava taisnība. Jāpiezīmē, ka šī ir tikai viena no lietām, kuras atrodas dažādās tiesvedībās pret lielajām sociālajām platformām. Kā raksta “The Wall Street Journal” (WSJ), kopumā ASV esot ap 3000 šādu prasību.
Konkrētajā Losandželosas lietā prasītāja ir kāda 20 gadus veca, anonīma sieviete, kura tiesas materiālos figurē ar iniciāļiem K.G.M. Viņa apgalvo, ka sākusi lietot “YouTube” sešu gadu vecumā un “Instagram” - deviņu gadu vecumā. Drīz vien sociālo mediju lietošana viņai kļuvusi kompulsīva (ar prātu neatturama) un lika viņai justies “ļoti nomāktai”. Nereālistiskie (pārāk skaistie) attēli, kurus viņa redzējusi platformās, likuši viņai justies nedrošai par savu izskatu (likuši justies neglītai), kā rezultātā viņai attīstījušies smagi miega traucējumi.
Tiesa piesprieda viņai par labu kompensāciju trīs miljonu ASV dolāru apmērā, kā arī trīs miljonu dolāru soda naudu, atzīstot “Meta” 70% un “YouTube” 30% atbildību par nodarīto kaitējumu. Tā gan ir tikai niecīga daļa no prasītāja advokāta pieprasītā miljarda ASV dolāru.
Pati šī sieviete tiesā nepiedalās. Viņu pārstāv ļoti pieklājīgi advokātu biroji, kuri atraduši vai domā, ka ir atraduši, jaunu “zelta āderi”. Viņi piekopj to pašu taktiku, ko savulaik lietoja tiesvedībās pret tabakas kompānijām. Proti, viņi nevēršas pret pašu saturu, kas publicēts šajās platformās, bet vaino šo platformu uzturētājus (īpašniekus) par to, ka tie zinājušas par iespējamo kaitējumu, kuru var izraisīt sociālo tīklu pārmērīga lietošana, bet par to klusējuši un nav lietotājus brīdinājuši. Tieši otrādi, ar dažādām metodēm (tā dēvēto ritināšanu un tīkšķošanu - “patīk” spiešanu) veicinājuši cilvēku, tajā skaitā pusaudžu, pēc iespējas ilgāku uzturēšanās laiku šajās vietnēs. Citiem vārdiem, veicinājuši atkarību veidošanos.
Konservatīvajās pozīcijās esošā WSJ apelē pie šādos gadījumos tradicionālajiem pārmetumiem skaudībā: “Trešdien Losandželosas žūrija atzina, ka uzņēmumi “Meta Platforms” un “Google” (“YouTube”) ir atbildīgi par 20 gadus vecas sievietes personīgajām problēmām. Šī ļaunprātīgā gandarījuma sajūta [daļā sabiedrības] būs pārliecinoša — pienaglosim miljardierus pie kauna staba! Taču jaunu produktu atbildības koncepcijas izmantošana, lai izspiestu naudu no uzņēmumiem, nepalīdzēs jauniešiem un nav labs veids, kā veidot tiesību normas.”
WSJ savā redakcijas komentārā ironizē par “nereālistiskajiem attēliem”, kuri liekos justies “nomāktam un nedrošam”: “Vai tad platformām būtu jāaizliedz lietotājiem publicēt fotogrāfijas, kas varētu kādam radīt nomāktību vai nedrošību? Piedodiet, Kalifornijas iedzīvotāji, bet decembrī pludmales fotogrāfijas publicēt nedrīkst.”
Visi šie emocionālie argumenti ir labi saprotami un lieliski darbojas uz cilvēku izjūtām, bet prasītāju advokāti jau nav muļķi. Kā jau minēju, viņi nepārmet par “nereālistiskām bildēm”, kas kādam licis krist depresijā. Viņu apsūdzības ir drīzāk birokrātiski formālas: jūs zinājāt, bet nebrīdinājāt. Pie “nereālistiski [skaistajām] bildēm” bija jābūt brīdinājumam, ka tās skatīties nav vēlams, ka tās rada izkropļotu priekšstatu par realitāti utt. Brīdinājumu vietā jūs izgudrojat dažādas tehniskas viltības, lai, tieši otrādi, cilvēkus ievilinātu atkarību slazdā. Kā to formulē K.G.M. galvenais advokāts Marks Lenjē: “Viņi ne tikai izstrādāja lietotnes, bet arī izveidoja lamatas.” Oriģinālā tas skan kā skaitāmpantiņš atskaņās: “Didn’t just build apps, they built traps.”
Losandželosas tiesas spriedums ir tikai pirmais no vairākām apvienotām lietām, ko pret “Meta” un citiem uzņēmumiem cēluši vairāk nekā 1600 prasītāju, tostarp vairāk nekā 350 ģimenes un vairāk nekā 250 skolu rajoni.
Šo tiesas spriedumu ar skaļām gavilēm, prieka asarām un demonstratīviem apskāvieniem ārpus tiesas zāles sagaidīja to ģimeņu pārstāves (visas bez izņēmuma sievietes), kuras uzskata, ka viņu bērniem sociālie mediji nodarījuši kaitējumu. “Beidzot vairs nejūtamies vainīgi, esam attaisnoti,” telekompānijai NBC, slaukot prieka asaras, skaidro kāda māte no šīm ģimenēm un netieši atklāj šo tiesvedību dziļāko būtību.
Daudzi vecāki, kuru bērni bērnībā un agrā jaunībā aizrāvušies ar sociālajiem tīkliem un tagad jūtas nelaimīgi, jo ir slikti socializējušies, līdz šim bija vainojuši sevi, ka ļāvuši bērniem caurām dienām “dirnēt” šajās platformās, tādējādi savus bērnus nepietiekoši sagatavojot reālajai dzīvei. Tagad viņi var atviegloti uzelpot un raudāt prieka asaras. Viņi beidzot jūtas “attaisnoti”, jo vainīgas izrādās ir šis kompānijas, kuras peļņas nolūkos ievilinājušas viņu bērnus savos viltīgajos slazdos.
“Meta” un “Google” pārstāvji jau paziņojuši, ka uzņēmumi nepiekrīt spriedumam un plāno iesniegt apelāciju. “Meta” pārstāvis savā paziņojumā norāda, ka K.G.M. “nopietnās grūtības” nav saistītas ar sociālajiem tīkliem, bet gan ar “būtisko emocionālo un fizisko vardarbību”, ko viņa piedzīvojusi jaunībā. Savā nobeiguma runā “YouTube” advokāts norādīja, ka K.G.M. medicīniskajos dokumentos neesot nevienas atsauces uz atkarību no šīs platformas.
Lai arī konkrētajā lietā it kā vēl nekas nav beidzies, kopējais notikumu attīstības vektors ir skaidri iezīmējies. Pēc divdesmit gadu sociālo tīklu brīvas, haotiskas un, jāatzīst, lielā mērā arī bezatbildīgas attīstības ir pienācis laiks sistēmu sakārtot, kā tas vienmēr notiek, parādoties jaunām tehnoloģijām.
Vai brīdinājumi uzmanīties no satura un iespējām kļūt atkarīgiem kaut ko būtiski mainīs? Tie, kas jau ir atkarīgi un reālo dzīvi nomainījuši pret dzīvošanu virtuālajā pasaulē, diez vai kaut ko savā dzīve vairs mainīs. Līdzīgi kā brīdinoši attēli uz cigarešu paciņām diez vai attur no nikotīna smagi atkarīgos. Taču daudziem tie liek aizdomāties un, galvenais, lauž uzvedības tendenci.
Arī šo tiesas spriedumu var uztvert kā veiklu advokātu izspēlētu veidu kā “izspiest naudu no miljardieriem”, bet to var arī uztvert kā ilgtermiņa soli veselīga interneta virzienā. Tas būtiski palielinās gan pašu sociālo vietņu atbildību, gan arī veidos zināmu piesardzības sienu pret tām no sabiedrības puses.
Sajūtot tēmas “karstumu”, savu roku problēmas risināšanā cenšas pielikt arī politiķi. Senatore Marša Blekbērna (republikāne no Tenesijas) kopā ar senatoru Ričardu Blūmentālu (demokrāts no Konektikutas) trešdien iesniedza Kongresā divu partiju kopīgu “Bērnu tiešsaistes drošības likumu”.
“Tā vietā, lai uzņemtos atbildību par to savu produktu izstrādi, kas var radīt atkarību un kaitēt bērniem, lielās tehnoloģiju kompānijas ir darījušas visu iespējamo, lai vainotu vecākus un bērnus,” teikts šo likumprojektu pavadošajā paziņojumā: “Tagad, kad lielās tehnoloģiju kompānijas ir atzītas par atbildīgām par kaitējumu, ko tās ir nodarījušas mūsu bērniem, ir pienācis laiks Kongresam nostiprināt aizsardzību amerikāņu ģimenēm.”
Nenostājoties nevienā pusē, ir jāapzinās, ka visi šie “sistēmas sakārtošanās” procesi noris neatkarīgi no konkrētiem tiesas spriedumiem, politiskiem lēmumiem un atsevišķu cilvēku vēlmēm. Agrāk vai vēlāk cilvēku uzvedības modelis sociālajās vietnēs izveidosies tāds, kāds tas attiecīgajā brīdī sabiedrībai skaitīsies pieņemamākais. Process vienkārši atrodas savā sākuma posmā.
