Nelīdzēja ne pikets pie Saeimas, nedz izvērstie argumenti runās un rakstiskajos aicinājumos – koalīcijas deputāti pārliecinoši nobalsoja pret līdzekļu piešķiršanu diabēta slimniekiem. Viņiem jāturpina samierināties ar likteni. Ko nozīmē šī smagā slimība?
“Mēs gribam dzīvot un strādāt!” - tāds kopīgais noskaņojums valdīja 20. marta piketā pie Saeimas, kur tika pieprasīts valstij kompensēt 1. tipa diabēta pacientiem nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus un insulīna sūkņus. Tas ir dzīvības un nāves jautājums. Balsojumā Saeimā 26. martā attieksmi pret cietējiem no šīs slimības apliecināja arī paši ārsti vai bijušie ārsti, šobrīd deputāti - Ilze Circene, Līga Kozlovska, Anda Čakša, Juris Jakovins, Gundars Daudze. Viņi balsoja “pret”.
Ja nav sensora, var arī nepamosties
“Es iepazinos ar kādu puisi, kurš piedalījās piketā. Viņš, “pateicoties” 1. tipa diabētam, ir kļuvis akls,” “Neatkarīgajai” stāsta viena no piketa dalībniecēm Ilze. Diabēta slimnieki nereti kļūst par invalīdiem vai arī kādā rītā nepamostas. Latvijā ir ap 7000 1. tipa diabēta slimnieku, bet valsts pārvaldītājiem tas kaut kā pie elkoņa. Latvija ir viena no pēdējām valstīm Eiropas Savienībā, kas neapmaksā dzīvībai svarīgas iekārtas cilvēkiem ar 1. tipa cukura diabētu pieaugušā vecumā (tās tiek apmaksātas līdz 18 gadu vecumam). Dārdzības dēļ daudzi tās nevar atļauties, tādēļ cieš dzīves kvalitāte.
Nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensorus valsts kompensē līdz 18 gadu vecumam, insulīna sūkņus - līdz 24 gadu vecumam. Pacienti aicina valsti apmaksāt ierīces visiem, kam tās vajadzīgas, jo tas ir lētāk nekā vēlāk ārstēt komplikācijas.
“Mans aizkuņģa dziedzeris, kas izstrādā insulīnu, izdomāja “aiziet pensijā”, un tas notika viena gada laikā,” turpina Ilze, “man bija jāveic cita operācija, vajadzēja asins analīzes, tās tika veiktas, un dakteris pēc to aplūkošanas noteica: “Jūs no sākuma diabētu izārstējiet.” Atkārtotās analīzes parādīja tieši tos pašus rezultātus. Nonācu Gaiļezera endokrinoloģijas nodaļā. Iemācījos lietot insulīnu, krasi mainīju dzīvesveidu, jo dzīvot taču gribas. Tu katru dienu apzinies, ka ikkatru dienu tu sev dursi “garo” insulīnu, jo tas nodrošina fonu dienai, nepārtraukti rēķināsi, ko tu ēd. Tam paredzēts “īsais” insulīns, un tas ir nepieciešams, ja uzturā tiek lietoti ogļhidrāti vai cukurs. Paņemu insulīna pildspalvu, ieduru divas devas insulīna, tad varu mierīgi apēst maizes šķēli.”
Cukura līmenis lēkā nepārtraukti. “Ja es eju mežā lasīt sēnes, kabatā man ir konfektes. Jo var gadīties, ka fiziskās slodzes dēļ man nokrītas cukura līmenis. Sākas otra galējība,” saka Ilze.
Viņai laimējās: bija iespēja plecā iešaut sensoru - divu eiro monētas lieluma “daiktu”, kas ielaiž miesā elektrodu, analizējot organismā notiekošo. Tas ir savienots ar telefonu, un tas monitorē datus 24 stundas diennaktī. Ja kritīsies cukurs, Ilzei tiks “ziņots”, ka jāapēd konfekte vai ka jāšpricē insulīns. “Valsts kompensē četras testa strēmeles glikometram, ieduru pirkstā, uz testa strēmeles uzspiežu asintiņu, un glikometrs parāda, cik manī ir cukura,” skaidro Ilze.
Bet kas notiek naktī? Arī naktī telefons ziņo, ka ir nokrities cukura līmenis, jāuzkož konfekte, un tad var gulēt tālāk. “Ja nav sensora, tad es varu arī nepamosties,” noteic Ilze.
Reģionālā vizīte svarīgāka
“Valsts nostāja man nav saprotama,” teic Ilze. “Sanāk tā: ja bērnam paliek 18 gadi, tad, pēc valsts izpratnes, viņam beidzas diabēts! Bet tieši tas ir tas brīdis, kad jāsāk daudz vērīgāk uzraudzīt šis jaunietis, lai viņš ir darbspējīgs un mācībspējīgs. Un pienāk brīdis, kad kāds jaunietis pasaka: kam man šīs visas mocības vajadzīgas - kāpēc darīt sev regulāri pāri, durstot pirkstus, kuri pēc regulārajiem dūrieniem sāk zaudēt jutību?! Jaunietis pārtrauc kontroli ar glikometru. Un tad viņa organismā sākas neatgriezeniski bojājumi: aklums, nieru mazspēja, kāju amputācija… Bet no tā visa var izvairīties, ja to kontrolē ar sensoru. Ar piešķirtajām četrām testa strēmelēm nepietiek kvalitatīvai diabēta kontrolei, cilvēki ātri kļūst par invalīdiem. Daudzi nomirst. Bet ir iespējams dzīvot kvalitatīvi.”
Ilze pauž nožēlu par to, ka ne uz vienu tikšanos, kas veltīta diabēta jautājumiem, ne Saeimā, ne Veselības ministrijā veselības ministrs Hosams Abu Meri nav ieradies, kaut arī aicināts. Par spīti tam, ka Latvijā ir atzīta nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sensoru un insulīna sūkņu klīniskā efektivitāte 1. tipa diabēta ārstēšanā, Latvijā lielākā daļa pacientu joprojām netiek iekļauta valsts kompensācijas sistēmā. Savukārt Pasaules veselības organizācija un starptautiskās diabēta aprūpes vadlīnijas atzīst, ka nepārtrauktās glikozes monitorēšanas sistēmas būtiski samazina smagu hipoglikēmiju biežumu un uzlabo glikēmijas kontroli.
Vienlaikus Starptautiskā Diabēta federācija uzsvērusi, ka tehnoloģiju pieejamība ir būtisks priekšnoteikums komplikāciju mazināšanai un ilgtermiņa veselības izmaksu samazināšanai.
Nevis prēmijas ierēdņiem, bet finansējums insulīna sūkņiem
Veselības ministrijas parlamentārā sekretāre Līga Āboliņa sniedza atbildes uz mūsu jautājumiem. Piemēram: “Kādēļ Latvijā līdz šim nav nodrošināts valsts finansējums insulīna sūkņiem un nepārtrauktas glikozes monitorēšanas sistēmām visiem 1. tipa cukura diabēta pacientiem, kuriem šādas tehnoloģijas ir medicīniski nepieciešamas, neraugoties uz to, ka šis jautājums jau ir aktuāls vairākus gadus? Vai veselības ministrs šajā situācijā saskata arī savu personisko politisko atbildību par to, ka Latvijā līdz šim nav nodrošināts citām Eiropas valstīm, tostarp arī Lietuvai un Igaunijai, pielīdzināms atbalsts 1. tipa diabēta pacientiem?”
Amatpersona skaidroja, ka “ik gadu piešķirtais finansējums zāļu un medicīnisko ierīču kompensācijai nav pietiekams visu vajadzību nosegšanai veselības aprūpē Latvijas iedzīvotājiem. Diabēta zāļu pieejamības nodrošināšana Latvijā atrodas labākā pozīcijā, salīdzinot ar Eiropas Savienības vidējo rādītāju, kā arī ir priekšā Igaunijai un Lietuvai”.
Saskaņā ar Nacionālā veselības dienesta veiktajiem aprēķiniem, lai nodrošinātu visiem 1. tipa cukura diabēta pacientiem (aptuveni 7100 pacientu), kas saņem medikamentus, glikozes monitorēšanas sistēmas, nepieciešami apmēram 10 miljoni eiro gadā, savukārt, lai nodrošinātu insulīna sūkņus - apmēram 28 miljoni eiro gadā.
Vai deputāti attapsies?
Endokrinoloģe Indra Štelmane atklāja, ka ir šokā par Saeimas balsojumu, kas faktiski nolemj 1. tipa diabēta slimniekus invaliditātei un pat nāvei. “Individuāli runājot, deputāti it kā piekrita mūsu argumentiem, bet augstākajā līmenī šīs izpratnes vairs nebija,” teic Štelmane, “taču profesionāli ārsti, ģimenes ārsti saprot, ka situācija ar diabēta slimniekiem ir jāuzlabo. Vairāku gadu garumā mēs esam mēģinājuši pārliecināt mūsu likumdevējus par to, cik tas ir svarīgi diabēta slimniekiem. Bet, lūk, rezultāts: klātienes sarunās deputāti it kā saprot, par ko ir runa, taču Saeimas balsojumā noraida slimnieku prasības.”
Štelmane nesaprot, kā tas var būt: komisijas sēdē deputāti atbalsta mediķu prasības, bet Saeimas sēdē nobalso “pret”? Naudas neesot! “Zināt, nauda tiek izpļekarēta dažādos stulbos projektos. Bet nauda, kas nepieciešama diabēta slimniekiem, nav nemaz tik liela. Ceru, ka deputāti attapsies.”
