PLĀNS

Rudenī beigsies viens garš vēstures posms - Jaunās Vienotības un viņu draugu laiki Latvijā būs beidzot galā. To tagad saprot pat viņi paši. Ir izaugusi vesela paaudze, kura nemaz nezin, ka dzīvot var arī citādāk. Tomēr - nevajag pārāk sabēdāties, jo 3.oktobra Saeimas vēlēšanās mums būs iespēja balsot par jaunu politisku partiju ar nosaukumu "Mēs mainām noteikumus". Droši vien, ka turpmākajos partiju reitingos būsim arī mēs, taču jāņem vērā, ka liela sabiedrības daļa par mums neko vēl nav dzirdējuši. Tāpēc iepazīstināšu ar mūsu plānu.

MMN ir ekonomiski labējs, nacionālistisks, uz kristiešu vērtībām, tātad drīzāk konservatīvām, balstīts politisks spēks, kuram būs 2 galvenie mērķi:
Jauns vēlēšanu likums (lai tauta balsotu nevis par partijām, bet konkrētām personām, no kurām prasīt konkrētu atbildību), un lielākā ģenerāltīrīšanas talka valsts pārvaldes vēsturē, kāda piedzīvota kopš neatkarības atjaunošanas.

Jautājums: vai jums ir vīzija, uz kuru Latvijai vajadzētu tiekties? Kāds ir mērķis?

Atbilde: MMN vīzija par Latvijas nākotni būtu sekojoša: izveidot valsti, kur latvieši palīdzētu viens otram un priecātos, ja kādam kas izdevies. Tādā valstī visi gribēs gan dzīvot, gan bērnus dzemdēt. Jaunajā Rīgas teātrī mēs šādu mini Latviju esam uzbūvējuši un es zinu, kā to panākt.
Tautai, kura sevi tagad sauc par latviešiem, pēdējo 1000 gadu laikā bijuši daudzi kritiskie brīži, kad tā varēja arī pazust uz neatgriešanos. Pirms 35 gadiem mums radās ilūzija, ka "latviešu jautājums" beidzot ir atrisināts nu uz mūžīgiem laikiem un atliek tikai laimīgi diet, dziedāt un dzīvot mūžu mūžos. Bet tā bija ilūzija. 2026.gada konteksts gatavo jaunu testu latviešiem un jautājums par latviešu izdzīvošanu ilgtermiņā atkal ir darba kārtībā. Turklāt šoreiz apdraudējums nav no ārpuses, bet iekšpuses.
Kad karavīri iet pār tiltu, viņiem aizliegts maršēt kopsolī, jo rezonanses rezultātā tilts var sabrukt. Mūsu gadījumā ekonomiski, demogrāfiski, migrācijas, ģeopolitikas faktori vienlaicīgi var rezonēt tādā unisonā, ka tas mūsu tilts arī var sabrukt un varam tam pāri, tur nākotnē, vairs arī netikt. Bērni nedzimst, pensionāru skaits aug, jaunieši brauc prom, ārējais parāds aug, valsts izmaksas vairs nebūs panesamas, - filmas beigas. Kritiskā masa tuvojas. Tā ir neizbēgama. Jautājums tikai - vai mēs paši to ģenerāltīrīšanas talku veiksim vai to darīs jau citi, bez mums.
Visu mūžu mani uz priekšu vedusi intuīcija, tai pateicoties esmu tālu ticis. Šoreiz intuīcija saka, ka mēs, latvieši, tuvojamies neatgriezeniskam punktam (the point of no return - latviski sakot) - gan ekonomiski, gan mentāli. Ir sācies latviešu tautas izšķīšanas un izmiršanas process. Jautājums - vai varam ko glābt?
Kopš 2000. gada Latvija pazaudējusi 560 000 cilvēku (Igaunija - tikai 34t). Katru dienu mums piedzimst 30 cilvēku un nomirst 80.
300 tūkstoši nodarbināti sabiedriskajā sektorā un 600 tūkstoši privātajā sektorā. Šāda proporcija ir vissliktākā Eiropā. Kas svarīgi - strauji samazinoties kopējam iedzīvotāju skaitam, valsts sektora darbinieku skaits gadiem paliek nemainīgs. Svarīgi arī tas, ka Latvijas eksports ir ļoti mazs salīdzinot ar kaimiņiem. Mūsu privātbizness nav īpaši tendēts uz ārvalstīm. Pārsvarā visi groza vietējo naudu - valsts pasūtījumi, valsts projekti, ja sanāk - ES naudas apguve. Lieki piebilst, ka šo valsts projektu mērķis bieži vien nav vis sabiedrības interesēs, bet pilnīgi cits. Tāds ir mūsu valsts ekonomiskais modelis.
Atklāti runājot, Latvijas ekonomiskais modelis starptautiskā kontekstā nav gluži brīvā tirgus/kapitālisma modelis. Jo viss pārsvarā griežās ap valsts barotavu. Tāds normāls kapitālisms pie mums nemaz nav pat izmēģināts. Un tad nav jābrīnās, ka Latvijai 35 gadus kopš neatkarības atgūšanas tā arī nav savas latviešu bankas. Kā tas ir iespējams? Kāpēc latviešu veiksmīgie uzņēmēji tikko nopelnījuši pirmo miljonu, uzreiz cenšas pārdot savu biznesu? Kāpēc latviešiem nav dūšas iet eksporta tirgos? Varbūt tāpēc, ka sabiedrība un mediji joprojām kultivē kreiso ideoloģiju, ka visi biznesmeņi visticamāk ir blēži un pie turības jau godīgs cilvēks nemaz nevar tikt? Vārdu sakot, mums jāmaina noteikumi. Jāmaina modelis.
Pat bijušais valsts galvenais ierēdnis Jānis Citskovskis saka, ka Latvija vairs nevar atļauties finansēt tik dārgu valsts mašīnu. Šis modelis sevi ir izsmēlis. Jā, daudziem valsts sektora cilvēkiem iet forši, algas un labklājības līmenis nodrošina labu dzīvi. Bet pat viņiem vienreiz jāsaprot, ka sēž uz zara, kuru paši zāģē nost. Labi, Progresīvo vēlētājiem bērnu gandrīz nav un viņi dzīvo ar kaķiem, bet Vienotības vēlētājiem taču ir gan bērni, gan mazbērni. Vai viņiem vienalga, kāda Latvija tiks atstāta pēcnācējiem? Ja Baltijas valstis salīdzina ar pasaku par 3 sivēntiņiem, tad mēs, pieaugušie, taču zinām, ar ko pasaka beidzās.
Es neesmu Godmanis, kuram uz visu ir atbildes, kurš tagad nāks un visiem visu izstāstīs, kas jādara. Mana funkcija - iedot iespēju tiem, kuriem dūša nākt laukā un piedalīties šai Latvijas ģenerāltīrīšanas talkā. Es arī nedomāju, ka politiķim jābūt saimniecības daļas vadītājam. Nē, un politiķim arī nav jārunā ierēdņu valodā. Politiķim jābūt vizionāram, kurš redz kopējo bildi, kuram ir idejas un kurš māk iedvesmot citus, lai tie piedalītos. Jo runātāju mums daudz, tagad vajadzīgi darītāji. Es aicinu tos, kuriem nav vienalga, pievienoties un palīdzēt.
Ir tāda slavena grāmata "Why Nations Fail"? Kāpēc ir veiksmīgās valstis, uz kurām visi grib pārcelties dzīvot un kāpēc ir neveiksmīgās valstis, no kurām cilvēki bēg prom? Kas tur par iemesliem?
Trīs Baltijas valstīm vēsturiski bija identiski izejas punkti. Gan ekonomiski, gan teritoriāli, gan mentāli. Tagad atpaliekam pa 15 gadiem. Pēc tabulām mūsu algas mazākas, pensijas arī būs mazākas, dzīves ilgums īsāks. Tātad Latvijā ir kāda pārvaldes kļūda. Sistēmas kļūda.
Mēs uzskatām, ka iemesli ir divi:
1. ārkārtīgi zemais valsts pārvaldes vadītāju līmenis (jo nav metodes, kas selekcionē labākos);
2. neviens ne par ko neatbild jeb kolektīvā bezatbildība.
Abus šos pārvaldes kļūdas elementus var izmainīt tikai jauns vēlēšanu likums. Nav cita ceļa. Joprojām, diemžēl, redzam, ka pat cilvēki, kuri uzskata sevi par politologiem un runā par politiku publiski, nav pat papūlējušies iedziļināties mūsu vēlēšanu likuma maiņas priekšlikumā. To var izdarīt mūsu partijas mājas lapā. Tur nav nekas jaunizgudrots. Tas ir Īrijas vēlēšanu modelis. Īrija ir valsts, kas kādreiz bija atpalikusi, bet tagad atrodas Eiropas līderos un nevis pakaļā, kā daži citi.
Tā arī diez vai ir nejaušība, ka Latvija ES tabulās ir pašā apakšā, bet mūsu politiķi un ierēdņi ir slaveni kā paši centīgākie un iztapīgākie Briseles noteikumu izpildītāji un teicamnieki. Secinājums - nevis Brisele tik vainīga, cik mūsu vadītāju nespēja domāt un rīkoties latviešu tautas interesēs. Citas valstis te labs piemērs. Tur vadītāji vispirms domā par savējiem, par saviem cilvēkiem un nevis savu karjeru. Mani igauņu radi stāsta, ka Igaunijas sabiedrība uzskata - Rail Baltic naudu latvieši ir izlaupījuši. Bijušais LDz finanšu direktors man stāstīja, ka projekta sākuma fāzē latviešu ierēdņi tāmes rakstītājiem mācīja kā trīskārt sadārdzināt izmaksu pozīcijas. RB projekts ir ideāls piemērs tai izlaupīšanas shēmai, kuru visus šos gadus piekopa mūsu politbiznesa speciālisti Jaunās Vienotības ēras laikā. Valsts projekti, kas tiek izdomāti, izveidoti un apgūti ar vienu mērķi - slaukt valsts naudu. Papīri ir tīri, neviens nav atbildīgs. Bet labi nopelna visi iesaistītie. JV savā laikā radās kā pretkorupcijas partija, taču gadu gaitā tā izveidojusi viskorumpētāko tīklu Latvijas valsts pastāvēšanas vēsturē. Tam piemīt visas oligarhāta pazīmes - jo nopirkti un iesaistīti ir gan mediji, gan politiķi, ierēdņi un tiesībsargājošās iestādes. Un Rail Baltic ar savu tiltu, kas ved uz nekurieni, tagad ir kā simbols tam visam. Rail Baltic noziedzīgajai shēmai ir radīta vesela PR atbalsta programma. Kas arī raksturīgi Jaunās vienotības tīklam - viņu labā strādā un valsts naudu pumpē vesela armija komunikācijas un reklāmas ļaužu, medijus ieskaitot. Visās ministrijās tiek algoti cilvēki, lai reklamētu paši sevi. Ieklausieties šai absurdā - valsts darbinieki tērē naudu, lai reklamētu savu darbu!
Jau Platons rakstīja, ka ideāla valsts pazīme būtu, ja katrs sabiedrības loceklis darītu arī citiem noderīgu darbu. Zemnieks, maizes cepējs, kalējs - katrs strādā gan sev, gan sabiedrībai un viens otram palīdz. Latvijā tagad ir citādi. Nav brīnums, ka cilvēki neredz jēgu vairs maksāt nodokļus, skatoties, kā tiek pārvaldīta valsts.
Jautājums: Ko nozīmē - ģenerāltīrīšana, par kuru runā MMN?
Atbilde: Ja jūs laukā atstāsiet ēdienu, tad uzreiz uzradīsies skudru armija. Savukārt, ja ēdiens tiks aizvākts, skudras pazudīs. Tas ir princips.
Nav cita ceļa, kā iet uz nulles budžetu. Valsts likums nr1 ir valsts budžets. Līdz šim tas ik gadu pieņemts pēc inerces. Mēs liksim pamatot no jauna katru eiro.
Funkciju likvidēšana caur finanšu plūsmas krānu aizgriešanu - lūk, metode.
Civildienesta likums tiks anulēts, jo mēs gatavojam jaunu. Mērķis - ierēdņu atbildība.
Ministriju apvienošana. Apsveram savienot Izglītības un Kultūras, Ekonomikas un VARAM, Veselības un Labklājības, Iekšlietu un Tieslietu ministrijas.
Likumu un regulu dzēšana visās jomās, kur tie nekalpo latviešu tautas interesēm.
Valsts iepirkumi, enerģētika - visur būs radikāla noteikumu maiņa.
Galvenais princips - atbildības deleģēšana valsts sektorā: katrā pozīcijā un darba vietā atbildīgais ir viens cilvēks, ar konkrētu vārdu un uzvārdu.
Valsts nodarbojas tikai ar pašām nepieciešamākajām funkcijām, pārējais - brīvais tirgus un cilvēku iniciatīva. Brīvība un atbildība vienlaicīgi.
Jautājums: kurš būs MMN premjerministra kandidāts?
Atbilde: Konkurss ir atvērts, jo mums jāatrod pats labākais kandidāts, kurš visefektīvāk izpildītu augšminētos mērķus. Es pats arī būšu viens no kandidātiem, jo arī zinu kas un kā ir jādara. Man ir vajadzīgā pieredze, kā vadīt lielus kolektīvus krīzes apstākļos. Man ir arī vajadzīgās rakstura īpašības - spēja redzēt kopējo bildi un nepieciešamais dzelzs līmenis asinīs. Bet mums vēl ir laiks, lai izvēlētos pašu pašu labāko. Šai fāzē esmu uzņēmies būt par līderi un no atbildības neizvairīšos, taču manas ambīcijas ir nevis kļūt par prezidentiem vai premjeriem, bet izveidot legālu platformu, kas dod IESPĒJU pulcēt latviešus, kuriem dūša un sirds pareizā vietā. Svarīgi, lai mūsu premjera kandidāts vispār nedomātu pārvēlēšanu kategorijās, jo te būs vajadzīgs “dzelzgriezējs” ideālists, kurš domās 200% par kopīgām ilgtermiņa interesēm un 0% par savām personīgajām.
MMN ir ideālistu partija. Ja mūsu oponentu taktika būs pierādīt, ka mums nav politiķu pieredzes, tad es viņiem piekrītu - paldies, mums arī nevajag to Latvijas politikas pieredzi. Neko labu tā tautai nav devusi un rezultāti ir apkaunojoši. Oponenti noteikti piesauks argumentu, ka esošajā militārā apdraudējuma kontekstā nav vietas eksperimentiem. Es atbildu - tieši otrādi. Jo piektajā kara gadā, Latvija joprojām nav gatava karam un tā ir nepiedodama bezatbildība. Man pašam ir 7 bērni un, liekot roku uz sirds, es varu droši teikt, ka savu bērnu drošību krīzes brīdī es ne pie kādiem apstākļiem neuzticētu tiem trīs cilvēkiem, kuri par to atbildīgi ir tagad - Aizsardzības ministram, premjerei un virspavēlniekam. Tas vienkārši nav nopietni.
Šajos trakajos laikos latviešu tautai vajag gudrus un atbildīgus vadītājus. Un mums ir plāns.

* * *
MĒS MAINĀM NOTEIKUMUS.